Aiz manis

Raimonds Bergmanis: Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, tas man ir augsts novērtējums, bet zinu, cik tas būs sarežģīti. Bet tas nekas, tas ir labi.

Rīgas Laiks: Es dzirdēju, kā jūs runājāt radio, turklāt tas bija krievu radio, šķiet, Baltcom. Es dzirdēju, cik mierīgi un līdzsvaroti jūs atbildējāt viņu “uzbraucieniem”, ja drīkst tā teikt, un man sagribējās ar jums parunāt.

Bergmanis: Jā, tas nav viegli, lai gan es nedomāju, ka tur bija kādi baigie “uzbraucieni”. Bet, runājot par šo saskarsmi, mans iekšējais uzstādījums sakrīt ar to, ko es šodien dzirdēju arī parlamentā, uzstājoties Spolīša kungam, kurš zināja teikt, ka salīdzinājumā ar citām valstīm mums ir daudz mazāks pilsoņu skaits, kas ir gatavi aizstāvēt savu zemi. Mums šis skaitlis, ja nemaldos, bija aptuveni 65%... Mana lielākā vēlme ir, lai šis skaitlis izaugtu – un nav svarīgi, kādas tautības pilsoņi tie būs.

RL: Vai jums šķiet, ka Aizsardzības ministrija vai, saīsināti sakot, armija, būtu tā organizācija, kas varētu likt šim skaitlim pieaugt?

Bergmanis: Jā. Tas arī ir tas stāsts. Kad es pats vēl dienēju, es bieži sastapos ar puikām, dažādu tautību cilvēkiem, kas dienē bruņotajos spēkos un ir gatavi ziedot dzīvību par zemi. Nu, un tīri sadzīviski, kad tu kopā brauc mašīnā un ar viņiem parunājies, tas rada to pārliecību, tas rada. Es to labi redzēju, arī pašam darbojoties sportā, kas arī ir viens no veidiem, kā mēs šeit cilvēkus saliedējam, tādēļ jau arī bieži cilvēki abižojas, ka valsts nepabalsta, lai viņi varētu sasniegt vairāk. Arī manas sportista karjeras noslēgums bija tāds sarežģīts...

RL: Sarežģīts – kādā nozīmē?

Bergmanis: Nu, trīsarpus gadus tu esi komandā, tad tev gadās salīdzinoši neveiksmīgs starts pasaules čempionātā, un tad tu pēdējos deviņus mēnešus tā kā Rembo gatavojies šķūnītī laukos olimpiādei. Un tad tev it kā būtu tāds kā iekšējs pamats abižoties par tādu attieksmi... Bet tas ir ļoti nepareizi, un tad, kad es vēl strādāju rekrutēšanā, es cilvēkiem stāstīju, ka apvainoties uz valsti, uz ģeogrāfisku vietu, ir nepareizi. Nu, tu vari turēt aizvainojumu uz cilvēkiem, kas to reprezentē, bet tāpēc jau Latvija nav slikta...

RL: Bet vai tad valsti jūs uzskatāt par ģeogrāfisku terminu? Tad jau to droši vien labāk būtu saukt par “zemi”, Latvijas zemi, kas, protams, atšķiras no Latvijas valsts.

Bergmanis: Jā, nu tagad sākas – es jau teicu...

Nē, nu man par šo jau bija diskusija, kad es vēl biju parlamentā, un es varbūt nespēju vārdos to aprakstīt, bet es Latvijas valsti saprotu kā vietu, kur mēs dzīvojam, kur ir vislielākais latviešu kopums šobrīd pasaulē, un tas ir apbrīnas vērts stāsts. Vakar, piemēram, es dzirdēju barikāžu dievkalpojumā Domā, kā mācītāja kungs stāstīja par to, ka vienam cilvēkam Indijā ir stāstījis par Latviju. Teicis, ka mums ir divi miljoni iedzīvotāju un mums ir sava valsts. Un tas indietis bija secinājis – ā, ja jau jums ir tikai divi miljoni un ir sava valsts, tad jums droši vien ir atombumba. Un, jā, tā ir tauta, zeme, ģeogrāfija, mēs te esam izcēlušies, jaukušies kopā... un es domāju, ka tas, kāpēc mēs esam šeit, tiešām ir kaut kā saistīts ar šo ģeogrāfisko zemi.

RL: Labi. Es jums gribētu pajautāt vienu jautājumu no tādu teorētisko pieņēmumu sērijas. Ja jums būtu tukša teritorija jāiekārto par valsti... nu kaut vai tik nelielu kā kādreiz Atēnas.

Bergmanis: Roma.

RL: Jā, pilsētvalstis. Tātad pieņemsim, ka tā nav liela teritorija un jāiekārto pārskatāma valsts. Jūs varētu domāt tā: vajadzētu uzcelt rūpnīcu, cilvēkiem būs darbs, būs ko tirgot... Bet es pajautāšu: ko jūs pirmo iekārtotu – garnizonu vai universitāti?

Bergmanis: Universitāti!

RL: Un kāpēc?

Bergmanis: Nu, es te, man bija iespēja tikties, un tās manas domas ir tādas... Varbūt es arī kļūdos, bet augstskolā, universitātē mēs iegūstam tos cilvēkus, kas tādu pilsētvalsti turpmāk vadīs un veidos. Jā, un no kurienes tad nāks Latvijas vadītāji? – No augstskolas arī nāks. Kas mēģinās veidot labklājīgu valsti.

RL: Ziniet, es nesen uzzināju tādu faktu, ka visas Eiropas pilsētas, kuras tika celtas ap garnizonu, ir bez pēdām izzudušas no zemes virsas, bet saglabājušās tās, kas celtas ap universitāti. Un es jums gribēju pastāstīt vienu stāstiņu – tas jau reiz bija mūsu žurnālā publicēts. Bija tāds amerikāņu filozofs, ko pazina ar vārdu Jaša, Jaša Kleins, dzimis Liepājā. Viņš darbojās slavenā Amerikas koledžā – Svētā Jāņa koledžā. Un turpat blakus atradās jūras spēku akadēmija, kas gatavoja jūras desantniekus vai ko tamlīdzīgu...

Bergmanis: Anapolisā ir tāda akadēmija. (Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēku akadēmija – red.)

RL: Nu jā, un kara laikā militāristi bija nolēmuši koledžas celtnes un teritoriju atsavināt – kara vajadzībām. Un šo Liepājā dzimušo Jašu aizsūtīja pie admirāļa aizrunāt par Svētā Jāņa koledžu. Nu, un tas virsnieks bija paziņojis: jums ir tieši viena minūte laika, lai paskaidrotu, kāpēc kara apstākļos mums nebūtu jāatsavina jūsu koledža, kas nodarbojas ar antīkās filozofijas pētniecību vai ko tamlīdzīgu. Jaša Kleins esot izvilcis pīpi, aizsmēķējis, piecēlies un devies ārā no kabineta, bet pirms iziešanas pa durvīm pateicis: “Tāpēc, ka, ja nebūtu tā, ar ko nodarbojas Svētā Jāņa koledža, jums nebūtu par ko karot.”

Pie mums, kā zināms, nav Svētā Jāņa koledžas: sakiet, par ko īsti karotu Latvijas armija, ja šāda karošana pēkšņi būtu nepieciešama?

Bergmanis: Nezinu, vai koledžas... Mēs aizstāvam to, kas mums ticis no 1918. līdz 1940. gadam, mēs aizstāvētu to mūsu posmu, kas ir šobrīd. Šajos periodos ir noticis tas, ko cilvēki ir uzskatījuši par tā vērtu, lai ziedotu pašu dārgāko, kas viņiem ir, savu dzīvību. Un tagad droši vien ir tāds pats periods. Nu, kāds nu kuram ir šis stāsts, ko viņš ir gatavs aizstāvēt, – vienam tā ir augstskola, vienam tā ir ģimene, radi, draugi. Kāda ir tā sajūta, kā mēs šeit jūtamies.

Kad es aizbraucu pie radiem uz Kanādu, daudzas dienas ar viņiem runājoties, es sapratu, ka mēs šajā ātrajā laikā paskrienam garām daudzām vērtībām, kādas šeit ir. Pie manis ir nonākusi Eniņa kunga grāmata “100 dižākie un svētākie”, stāsts par kokiem, kas bijuši klāt mūsu vēsturei, šeit auguši. Protams, viņi nav tik piesūkušies ar šiem vēstures stāstiem, sajūtām un esamību, kā man bija iespēja sajust tai pašā Zambijā, esot pie baobaba, kurš ir vecāks par 2000 gadu, vēl pirms Jēzus piedzimšanas...

RL: Un kādas jūtas jums tas baobabs izsauca?

Bergmanis: Ļoti... ļoti... Pirmām kārtām, ka tu redzi kaut kādu skrāpējumu uz viņa – “1500”, dzīvs koks, apkārt tuksnesis, viss nokaltis, bet koks dzīvo. Nekā apkārt nav, nekādas civilizācijas, kaut kādi dēļi sasisti, tūristi atnāk pa dēļiem, nofotografējas, bet es nezinu, vai viņi to sajūt...

RL: Nu, bet mēs taču neteiksim, ka cilvēkiem būtu jāmirst, lai aizstāvētu kokus, vai ne? Nē, nu, protams, džungļus var aizstāvēt pret lielo mežu izciršanu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tā nebūs valsts aizstāvība, bez šaubām.

Bergmanis: Nu, es domāju, ka tas ikvienam ir pašam... Es būtu priecīgs šeit redzēt laimīgus cilvēkus, bērnu čalas, vecu cilvēku mieru... Un tas nav tā, ka es varētu tik konkrēti pateikt – es aizstāvu savu ģimeni. Man tas šķiet pats par sevi saprotams. Bet es gribētu, lai būtu vairāk cilvēku, kuri lepojas, ka viņi šeit dzīvo, un šie mūsu kultūrvēsturiskie zari nesaraujami saistīti ar dabu, tie mūsu kapi, kuros guļ cilvēki, kas ir atdevuši dzīvību par šo zemi...

RL: Nu, lielākoties viņi ir atdevuši dzīvību līdz 1940. gadam... jūs uzskatāt, ka šī valsts, kurā mēs dzīvojam, ir tās valsts turpinātāja?

Bergmanis: Jā. Bet vakar bija barikāžu piemiņas brīdis, arī te krita cilvēki; protams, nebija tik lieli šie upuri, tomēr cilvēki krita arī par šo valsti, neapzinoties, kāda tā izveidosies. Un barikādes... Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki ļoti labi apzinājās, ar ko tas viss varēja beigties, un neviens, kā man šķiet, nevar izskaidrot, kāpēc viņi tur tomēr bija. Tas teikums no “Rīgas sargiem”, ka tas neaprakstāmais spēks, kas ir tai brīdī, – to nevar ne sajust, ne prognozēt, nekā, nevar sataustīt, un tam arī nevar nostāties pretī, lai cik tu būtu bruņots. Esmu runājis ar karavīriem, arī citās valstīs – tev var iedot pašu modernāko ieroci un visu noekipēt, bet, ja nav iekšā tās vēlmes cīnīties un būt gatavam, tad diez vai tev tas arī izdosies, lai arī cik tu labi būtu bruņots.

Tas ir kaut kas, ko nevar sataustīt, taču var sajust to gandarījumu – līdzīgi kā sportā, kur tu nevari ne par kādu naudu nopirkt to sajūtu, ka tu pēc grūta darba esi kaut ko sasniedzis. Nav obligāti jāuzvar, tu esi kaut ko pārvarējis, kaut kam ticis tādam klāt... Varbūt palieku vecs un sāku aizdomāties, kas tad tajos manos gados ir izdarīts, ko atcerēties... Un tu iedomājies: man izdevās pacelt tādu svaru, tādu priekšmetu, ko neviens līdz tam pasaulē nebija cēlis. Tai brīdī man tas likās pašsaprotami, bet tagad, kad tā lēnām aizdomājas, vispār tā jocīgi paliek...