Akadēmiskā krīze Atēnās

Varufakis, matemātiskās ekonomikas profesors ar pieticīgu akadēmisko reputāciju, bija kļuvis par Grieķijā populāru publicistu. Kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, viņš pārtrauca darbu Teksasas Universitātē un devās mājup uz Grieķiju, kur sarīkoja desmit dienas ilgu pirmsvēlēšanu kampaņu, kuras vienīgās izmaksas bija degviela viņa motociklam. [..] Varufaki ievēlēja parlamentā ar ievērojamu balsu pārsvaru, un viņš kļuva par finanšu ministru. [..] Pēc vairākiem mēnešiem uz globālās politiskās skatuves Varufakis joprojām uzvedās kā autsaiders: neformāls, ironisks, savā ziņā kā vientuļnieks starmešu gaismā. Šī izturēšanās dažkārt radīja iespaidu, ka viņš finanšu ministra pienākumus uztver kā piecus mēnešus ilgu uzstāšanos TED forumā.

The New Yorker, 3. augustā

Diez vai kāds cilvēks, kas kaut uz mirkli ieskatījies ziņās 2015. gada vasarā, būs palaidis garām notikumus Grieķijā. Bankas – slēgtas, bankomātiem noteikti 60 eiro dienā izmaksas griesti, Grieķija pievienojas tādu valstu kā Somālija, Sudāna un Zimbabve maz vilinošajam “klubam”, kas neatmaksā aizdevumus Starptautiskajam Valūtas fondam; Atēnās nopietni apsver izstāšanos no eirozonas un ekonomikas brīvo kritienu. Grieķu un ārvalstu žurnālisti pat sūdzas, ka sāk pietrūkt sinonīmu, lai aprakstītu bēdīgo situāciju, – krīze, katastrofa, sabrukums, pilnīgs sabrukums, stunda x, bezcerība, izmisums – šie ir tikai septiņi apzīmējumi, bet jauni un aizvien biedējošāki virsraksti jāsacer katru dienu, mēnešiem ilgi.

Visai maz ir aplūkots kāds Grieķijas krīzes aspekts, kas varētu šķist mulsinošs vai pat paradoksāls. Proti, stāvoklī, kuram grūti atrast pietiekami šausminošu apzīmējumu, Grieķijas valsti noveda varbūt pat visizglītotākā valdība Eiropā. Saprotams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka visas Grieķijas pašreizējās problēmas radušās Alekša Ciprasa valdības laikā, bet runa ir par to, kāda mēroga krīzē viņa vadītā, varētu teikt, “profesoru valdība” novedusi hellēnisko republiku.

Gluži vai Eiropas politikas izstumtā statusu iemantojušais finanšu ministrs Janis Varufakis doktora grādu ekonomikā ieguvis Eseksas Universitātē Anglijā un bijis profesors Teksasas Universitātē ASV. Viņa pēctecis amatā Euklidis Cakalots doktora grādu ekonomikā ieguvis Oksfordas Universitātē, bet ārlietu ministrs Niks Kociass var lepoties ar tādu pašu grādu jurisprudencē un pētnieka statusu Hārvarda, Oksfordas un Marburgas Universitātēs. Ekonomikas ministrs Jorgs Statakis doktora grādu ekonomikas jomā saņēmis Ņūkāslas Universitātē, bet kultūras ministrs Aristidis Baltass doktora grādu teorētiskajā fizikā ieguvis Parīzes XI universitātē un vēlāk Pitsburgas Universitātē pievērsies filozofijai, īpaši studējot Altisēra, Vitgenšteina un Deridā darbus.

Cilvēki parasti bažījas, ka valdības vai parlamenta locekļi ir nepietiekami izglītoti vai ka politikā ir augsts populisma un nekompetences risks. Turklāt šādas raizes lielākoties izsaka labi izglītoti eksperti, kas paši nereti ir saistīti ar universitātēm vai akadēmiskiem pētniecības centriem un domnīcām. Grieķijas gadījumā esam liecinieki tam, kā cilvēki ar “ekspertiem” raksturīgiem atribūtiem – tādiem kā izcila izglītība, pētnieka statuss, spēja pārliecinoši runāt – paši nonāk politiskos amatos un ir spiesti pieņemt lēmumus, kurus savā iepriekšējā statusā viņi visdrīzāk būtu daiļrunīgi kritizējuši.

Grūti pretoties vilinājumam secināt, ka Grieķijas valdība ir lielisks piemērs tam, ka labi runātāji ir slikti darītāji. Tomēr varbūt šis ir cits gadījums. Ja palūkojamies, ko tieši ir studējuši Grieķijas valdības ministri, izrādās, ka viņu pētnieciskās intereses ir saistītas ar kreisās ievirzes autoriem, starp kuriem netrūkst neomarksistu un nesaudzīgu kapitālisma kritiķu, kas joprojām ir cieņā pat vislabākajās Rietumu universitātēs. Tāpat arī valdību veidojošā radikāli kreiso koalīcija Syriza, kā jau nosaukums liecina, ir kreisās ievirzes politiska organizācija, kas vieno vides aizstāvjus, antikapitālistus un feministes un neslēpj savu uzticību marksisma-ļeņinisma, maoisma, trockisma, eirokomunisma un citām radikāli kreisajām ideoloģijām. No šāda viedokļa Grieķijas kabineta darbības varētu uztvert kā antikapitālistu sarīkotu puču, izmisīgu vēršanos pret “globālo finanšu oligarhiju”, ko pārstāv Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un citi, tā sakot, lielkapitālistu ielikteņi. Ja Grieķijas valdības mērķis bija veikt demonstratīvu un izmisīgu darbību, lai izrādītu nepakļaušanos minētajām institūcijām un to visvarenībai, tad 2015. gada vasaras stāvoklis Grieķijas ekonomikā varbūt pat būtu uzskatāms par ievērojamu ideoloģisku panākumu. Tikpat labi varētu spekulēt, ka Syriza koalīcijai vienkārši bija “pienākums” savu vēlētāju priekšā – sarīkot kādu simbolisku nepakļaušanās aktu. Atstājot malā jautājumu, vai banku slēgšana un ekonomikas sabrukums nav pārāk augsta cena par ideoloģisku un simbolisku “misiju”, jāpievērš uzmanība tam, ka beigu beigās Grieķijas valdība tomēr ir piekāpusies minētajām starptautiskajām institūcijām un ir apņēmusies veikt reformas, pret kurām pati vēl nesen krasi iebilda. Citiem vārdiem – Grieķijas neomarksistu katarses mirklis, ja tāds patiešām bija, izrādījās visai īss.

Tomēr šķiet, ka Grieķijas gadījumā ir darīšana vēl ar kaut ko, ne tikai radikāli kreiso politiķu dzīves skolu. Proti, mēs bieži vien pieņemam – jo izglītotāks politiķis, jo labāk. Izglītotam cilvēkam mēdz būt plašs redzesloks, valodu prasme, dziļas zināšanas kādā pētniecības jomā, labas komunikācijas spējas un citas lieliskas īpašības. Taču politikas īpatnība ir tāda, ka intelektuālai refleksijai un objektīvam pētnieka skatienam bieži vien – varētu teikt, pat nekad – nepietiek laika, jo cilvēkam varas pozīcijā, it īpaši krīzes laikos, ir jāpieņem lēmumi. Finanšu ministrs, kas darba laikā pārdomā monetārisma izcelsmi, nav labs finanšu ministrs. Akadēmisku pētījumu būtība ir tāda, ka pētnieks izvēlas – vai rada pats – kādu teorētisku vai ideoloģisku pieeju un tad aplūko notikumus, izmantojot šo pieeju. Profesora akadēmiskie panākumi nereti nozīmē vienkārši to, ka viņš spēj pārliecinoši, akadēmiskā valodā paust kādu no realitātes interpretācijām. Taču jebkura teorija vai ideoloģija apraksta realitāti veidā, kas ir neizbēgami sašaurināts, vērsts uz kādu tās aspektu vai vispārinājumu, proti, tā ir vienkāršošana. Savukārt lēmuma pieņēmējs, kā man šķiet, ar notikumiem tiek konfrontēts tieši un ir spiests risināt problēmas pašā efektīvākajā, nevis ideoloģiski pamatotākajā veidā. Pretēji notiek tikai tādās ideoloģiski “tīrās” valstīs kā Ziemeļkoreja vai Padomju Savienība.

Citiem vārdiem – akadēmiķi lielākoties nav labi politiķi tieši tādu pašu iemeslu dēļ, kādēļ uzņēmējdarbības pasniedzēji lielākoties nav miljonāri. Viskompetentākais cilvēks uzņēmējdarbības teorijās var nespēt nopelnīt pat puslīdz pieklājīgai iztikai. Grieķijas akadēmiskās valdības piemērs rāda, ka “dzīvē” profesori neko neprot labāk un ka akadēmisma būtība ir vairot realitātes skaidrojumus, nevis rakstīt vēsturi, kā tas ir politikas gadījumā. No šāda viedokļa Grieķijas valdības lielākais pienesums vēsturei ir pārliecinošu pierādījumu sniegšana tam, ka politika ir kaut kas vairāk par ideoloģisku rotaļu.