Arhīva nāve

“Vācijas pilsētas Ķelnes glābšanas dienesti trešdien darīja visu, lai atrastu cilvēkus un gadsimtiem vecus dokumentus, kas atrodas zem gruvešiem, kur iepriekš slējās sešus stāvus augstais pilsētas lepnums – arhīva ēka. Dienu iepriekš tā nezināmu iemeslu dēļ sabruka, daļēji sagraujot divas blakus esošās dzīvojamās mājas. [..] Izskanējuši minējumi, ka arhīva ēkas iegrūšanu varētu būt radījusi netālu notiekošā jauna metro ceļa būvniecība. [..] Ķelnes ugunsdzēsēju priekšnieks Stefans Noihofs apgalvo, ka arhīva ēka bijusi labā stāvoklī, bet zeme, uz kuras tā atradās, burtiski pašķīrusies. Pašlaik zem Ķelnes arhīva ēkas drupām atrodas aptuveni 65 tūkstoši dokumentu, no kuriem daži ir pat tūkstoš gadu seni. ”

Diena, 2009. gada 5. martā

2009. gada 3. martā zeme zem kājām pašķīrās un aprija Ķelnes pilsētas vēstures arhīvu ar vairākiem desmitiem tūkstošu vēsturisku dokumentu. Nedēļu vēlāk sabrukušo dzīvojamo ēku drupās glābēji uzgāja divus ķermeņus. Eshatoloģiskās zemes “pašķiršanās“ bilance – divu cilvēku un viena arhīva nāve.

Arhīva nāvi konstatēt ir grūtāk par cilvēka nāvi, jo arhīvs kā atmiņas nesējs nav vienots organisms. Arhīvs savā būtībā ir neviendabīgs – veidojies gadu simtu, tūkstošu laikā, iesūcis sevī dažādu kultūru, varu, tautu, valstu un mentalitāšu paliekas; arhīvs veidojas gan no saglabāšanai apzināti izvēlētas informācijas, gan arī no tādas informācijas, kuru neviens nav vēlējies saglabāt un kas arhīvā ir nonākusi tīrās nejaušības dēļ. Savā neviendabībā arhīvs ir dzīvs, tas nepārtraukti aug un mainās. Pašā arhīvā laika gaitā ir notikusi informācijas dabiskā atlase, tur uzglabātajiem dokumentiem zināmos apstākļos ejot bojā: pazūdot arhīva plašumos, mitrumā sapelējot, sairstot plauktā, tiekot izvazātiem vai sadegot. Vienlaicīgi arhīvā notiek arī bojāejai pretējs process: daudzi dokumenti laika gaitā ir tikuši glābti, tos restaurējot, rekonstruējot un kopējot. Arhīvs ir laika tecējuma loterijas un apzināti veidotas pagātnes datu krājuma sajaukums. Arhīvs elpo un tas spēlē pēc citiem – pēc mūžības noteikumiem, paceļoties pāri īsa laika sprīža kaprīzēm. Arhīvs pārkāpj robežu starp materiālo un nemateriālo, starp institūciju un universālu parādību. Arhīvs ir ne vien pagātnes atstātu informācijas nesēju glabātājs, bet atmiņa pati par sevi, tas dod iespēju saglabāt to, ko kolektīvā atmiņa citādi varētu pazaudēt. Protams, ne viss, kas arhīvā glabājas, ir derīgs ikbrīža izmantošanai, bet tā ir arhīva jēga – uzglabāt to, kas varbūt būs derīgs ja ne rīt, tad pēc varbūt desmit, piecdesmit vai simt gadiem. Un galu galā, jautājums par arhīvu nav jautājums par derīgumu vai iespēju tajā esošo informāciju praktiski izmantot, bet tas gan ir jautājums par identitāti. Arhīvs veic divējādu funkciju, tas kalpo par avotu indivīdu un grupu identitātes veidošanai, balstoties uz pagātnes dokumentiem, un vienlaikus ļauj uz dokumentālu liecību pamata skatīt tautas, valsts, pilsētas, organizācijas un indivīdu identitāti. Nespēja turpināt veikt šo divējādo funkciju atmiņas nesēju pilnīgas vai daļējas bojāejas dēļ ir arhīva nāve. Rakstot par tikko mirušo Ķelnes arhīvu, gluži kā rakstot par nesen mirušiem cilvēkiem, ir grūti izvēlēties starp tagadnes un pagātnes formām. Ķelnes arhīvs ir (bija) viens no visbagātākajiem municipālajiem arhīviem Ziemeļrietumeiropā, pirms gruveši apraka deviņdesmit procentus no visa arhīva krājuma. Arhivāriem izdevās izglābt vairākas nelielas, bet vērtīgas dokumentu kolekcijas, iznesot tās no arhīva ēkas nesabrukušās daļas. Zem gruvešiem palika neskaitāmi viduslaiku, jauno laiku un nesenās pagātnes dokumenti, no kuriem daļa, pēc arhīva direktores Betinas Šmitas-Čaias domām, ir neatgriezeniski gājuši bojā. Tūdaļ pēc arhīva sagrūšanas glābēji drupām pārvilka pāri brezenta pārsegus, lai apraktos dokumentus pasargātu no lietus, tomēr visvairāk apdraudēti ir dokumenti, kas atrodas visdziļāk gruvešos, un tos, visticamāk, sabojās gruntsūdeņi. Daudzi dokumenti ir burtiski samalti gruvešu gaļasmašīnā. Arhīva nāve un tās nestais zaudējums nav attiecināms tikai uz Ķelni vai Vāciju. Zaudējums ir globāls. Ķelnes arhīvs glabāja Rietumeiropas vēstures kontekstā unikālas pagātnes liecības: neticami vispusīgu viduslaiku pilsētas arhīvu un bagātu Ķelnes arhibīskapu dokumentu kolekciju, kā arī pilnīgus vēlāku laikmetu pilsētas iestāžu dokumentu krājumus. Ķelne viduslaikos bija viena no nedaudzajām Eiropas lielpilsētām un arī vēlāk tā spēlēja ļoti būtisku lomu reģiona attīstībā. Atšķirībā no citiem Vācijas arhīviem, Ķelnes pilsētas vēstures arhīvs necieta zaudējumus Otrajā pasaules karā. Arhīvam sabrūkot, Reinas augšteces reģions ir daļēji izdzēsts no Rietumeiropas viduslaiku un agro jauno laiku kartes un arī 20. gadsimta metropole Ķelne kļūst aizvien grūtāk saskatāma, jo tās Otrajā pasaules karā iznīcinātajām ielām un ēkām ir pievienojusies arī gruvešos apraktā vēl līdz nesenam brīdim neskartā un brīnumainā kārtā izdzīvojusī pagātne. Šeit arhīva nāve saskaras ar pilsētas faktisku nāvi, jo vienīgā saite ar pagātni – arhīvs ir gājis bojā.

Ķelnē notikušais liek domāt par to, kā novērst iespējamu jebkura arhīva nāvi un līdz ar to arī tam sekojošo pilsētu, valstu, tautu, nāciju, un mazāku grupu identitātes apdraudējumu. Arhivāri līdz šim baidījās no ugunsgrēkiem, plūdiem (arī no cauriem jumtiem un mitruma), zagļiem un nevīžīgiem apmeklētājiem; arhīva vai bibliotēkas ēkas sabrukšana zemēs, kurās zemestrīces ir reta parādība, parasti nav ietilpusi šajā baiļu uzskaitījumā. Turpmāk arhīvus vajadzēs iebūvēt klintīs? Nē, turpmāk visu digitalizēs! Tomēr par spīti “digitālajam drudzim“, ar kuru sirgst modernā pasaule, jāatzīst, ka digitalizācija pēc būtības arhīvu neglābj no iespējamas iznīcības. Arī digitāli arhīvs var iekrist zemē un pazust. Sistēmas kļūda, sabojājies datu nesējs, kustības Naši koordinēts kiberuzbrukums tavas valsts nacionālajam digitālajam arhīvam un viss, čuš. Protams, mēs jau zinām, ka visu digitālo informāciju var dublēt (backup) un eshatoloģiskie scenāriji par pilnīgu datu zaudēšanu šķiet neticami, bet, skat, pat mūra un dzelzsbetona arhīvi mēdz iekrist zemē… Un jāņem vērā, ka arī labi domātā digitalizācija var nogalināt arhīvu, jo pati doma, ka oriģināli nav būtiski digitālas kopijas esamības dēļ, nozīmē arhīva nāvi.

Varbūt Ķelnes arhīva sabrukšana parāda, ka izbēgt no arhīva nāves nav iespējams, tā tik un tā kādreiz iestāsies par spīti centieniem arhīvus rūpīgi glabāt un saglabāt? Varbūt visa šī cīņa par pagātnes saglabāšanu ir bezjēdzīga un donkihotiska cīņa pret tik dabisku parādību kā aizmiršana? Varbūt. Bet šī cīņa ir nepieciešama kaut vai tāpēc, lai cīņas iespaidā mēs apzinātos, kas mēs esam un kur stiepjas mūsu saknes.