Atstājot murgu pasauli

Mani jau ilgu laiku pavada sajūta, nē, drīzāk pārliecība, ka cilvēki, ar kuriem es sastopos, dzīvo dažādos laikos, katrs savā, un mūsu trajektoriju krustošanās ir tikai īslaicīga saskatīšanās. Līdzīgi ir ar katra apdzīvoto pasauli – tikai ārēji mēs visi atrodamies šķietami vienotā pasaulē, un mūsu sarunas ir kā sasaukšanās no liela attāluma. Taču daudzo pasauļu vietā var domāt arī par divām: vienu – redzamo, dzirdamo, taustāmo un otru – neredzamo, kura caurauž redzamo pasauli, bet kuras uztverei nepieciešams sevī izstrādāt vai kā dāvanu saņemt dabiski nepieejamu orgānu, kas, iespējams, līdzinās Gurdžijeva reiz aprakstītajam “kundabuferam”, kurš ļauj pastāvīgi just savu un apkārtējo cilvēku neizbēgamo nāvi.

Divdesmitā gadsimta teātrī ir bijuši vairāki mēģinājumi padarīt teātri par apziņu transformējošu instrumentu, kas ļauj saskarties ar neredzamo pasauli vispirms pašiem aktieriem un pēc tam arī skatītājiem. Roberts Teilors Teimans (Tayman) savulaik darbojās kā rokģitārists Bobijs Teilors (dibinot grupu “Thunderbirds”, sadarbojoties ar agrīnajiem “Rolling Stones” un “The Who”), bet beidza rokmūziķa karjeru līdz ar pirmā “The Beatles” singla parādīšanos, lai nodotos teātra studijām. Londonas teātros viņš sadarbojās ar Pīteru Bruku, spēlēdams viņa leģendārajā “Edipā”, un Lorensu Olivjē, kuram, viņaprāt, vēl piemita seno aktieru spējas.

Teimans ir viens no retajiem, kurš publiski neuzkrītošā veidā jau vairākus gadus dažādās valstīs kopj tādu aktiermeistarības skolu, kas vedina uz apziņas pamošanos, savas klātbūtnes apzināšanos, uzmanības padziļināšanu, īpašu elpošanas tehnikas apgūšanu, sava enerģētiskā dubultnieka radīšanu, bet galvenais – darbu ar balsi un atgriešanos pie spējas ar vārdiem radīt dzīvas būtnes, lai “mute kļūtu par dzemdēšanas orgānu”. Tas, ka aktieriem no galvas jāzina visas Šekspīra lugas, ir tikai viena no pašsaprotamām prasībām – tikai tā, viņaprāt, var tuvoties šobrīd izzudušās aktiermākslas atdzīvināšanai, kas ietver nepieciešamību aktierim sevī apvienot dzejnieka, karotāja un šamaņa spējas. Necerot, ka viņa dzīves laikā šī skola nesīs augļus, viņš pieļauj, ka nepaies ne 1000gadu, kad kaut kas no tā īstenosies.

Sarunā ar viņu es jutos kā nonācis citas, neredzamas pasaules klātbūtnē. Iespējams, viņam taisnība – lai turētos “reālās objektivitātes pasaulē”, pietiek darīt pavisam vienkāršas lietas: redzēt, dzirdēt, būt klāt.

Arnis Rītups

Rīgas Laiks: Vai jūs esat dzīvs?

Roberts Teilors Teimans: Dzīvs? Kādā ziņā?

RL: Es nedomāju bioloģiskā ziņā.

Teimans: Labi, kādā tad?

RL: Vai jūsu apziņa ir pamodusies?

Teimans: Ko jūs domājat ar “apziņu”? (Viltīgi smaida.)

RL: Tas ir vienkāršākais vārds, kādu varu atrast, lai apzīmētu to, ko savulaik dēvēja par “dvēseli”.

Teimans: Nu, cilvēkiem jau ir dažādas attiecības ar to, kas ir dvēsele vai apziņa.

RL: Kādas attiecības ar to ir jums?

Teimans: Jautājums nav – vai man ir attiecības ar to. Jautājums ir – vai tam ir attiecības ar mani un vai es, tā sakot, esmu saņēmis zināmu dāvanu.

RL: Esat?

Teimans: Jā…

RL: Kādu dāvanu jūs esat saņēmis?

Teimans: (Gara pauze.) To ir ļoti grūti formulēt vārdos. Varētu teikt, ka šī dāvana ir brīvība no nepieciešamības kaut kam būt. Kad man bija 25 vai pat 35gadi, es, protams, gribēju kaut kas būt. Tagad, kad pagājuši daudzi gadu desmiti, man ir vēlēšanās nebūt nekam.

RL: Kā jūs nonācāt pie tādas brīvības?

Teimans: Es to nesauktu par brīvību… (Gara pauze.) Tā ir tāda īpaša apzināšanās jeb, precīzāk izsakoties, dāvanā saņemta spēja to izdarīt.

RL: Ar “izdarīšanu” jūs saprotat šī apzināšanās līmeņa noturēšanu?

Teimans: Reizēm arī to, jā, vai vismaz izpratni par to, kas tas ir, jeb, precīzāk, par to, kas tas nav, un spēju iznākt no apziņas stāvokļa, kas nav daudz labāks par ciešu miegu.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt, kas izraisa šādu, kā liekas, ļoti nozīmīgu pārmaiņu?

Teimans: Tāda tā ir, jā. Tā ir neparasta. Un vienlaikus pavisam, pavisam parasta, un tieši tas arī ir tas neparastais. Kaut kādā ziņā tas īpaši neatšķiras no tā, kā es šobrīd sarunājos ar jums vai jūs – ar mani, tomēr tajā pašā laikā tas ir pavisam citādi. Normāli cilvēkam nav tādu attiecību ar kaut ko – ka kaut kas var būt viens, bet reizē arī pavisam cits. Katrs cilvēks – droši vien arī jūs – savā dzīvē pieredz kādus neparastus apziņas stāvokļus. Teiksim, jūs zināt, ko nozīmē iemīlēšanās – šis stāvoklis, kad jūs esat pilnīgi pārņemts ar vēlēšanos redzēt cilvēku, pēc kura jūs, pats to neapzinoties, visu mūžu esat ilgojies, un tamlīdzīgi. Mēs to saucam par “iemīlēšanos”, un tas atgadās daudz retāk, nekā esam raduši domāt. Vai arī mīlestība pret savu bērnu.

RL: Tā gan mazāk līdzinās apsēstībai.

Teimans: Jā, bet tā ir apsēstība kādā citā, ārkārtīgi neparastā un brīnišķīgā veidā. Tā ir tāda mīlestība, kas… jūs varētu atdot dzīvību par savu bērnu. Bet ir vēl kāda cita... mīlestība, ja te var lietot šo vārdu, cits apzināšanās paveids, ko reizēm mēdz salīdzināt ar narkotiku iespaidā izmainītajiem apziņas stāvokļiem. Ja jūs, teiksim, pamēģinātu LSD vai meskalīnu...

RL: Jūs esat mēģinājis?

Teimans: Meskalīnu es neesmu mēģinājis. LSD pāris reizes pamēģināju, kad biju vēl ļoti, ļoti jauns... Un tā ir ārkārtīgi neparasta pieredze – visa pasaule pēkšņi pilnīgi pārvēršas. Tu pēkšņi dzirdi, kā kaimiņu ciemā raud bērns, vai arī no koka krīt lapa, un paiet vesela mūžība, līdz tā sasniedz zemi. Tu pēkšņi dzirdi, kā sačukstas koki, tu dzirdi, kā aug zāle... Un pēkšņi saproti: ja dzirde būtu vienīgā dāvana, kas tev šajā dzīvē dota, ar to vien būtu vairāk nekā pietiekami – vienkārši spēt dzirdēt. Lūk, šādi brīži – tu dzirdi, redzi, skaties uz savām rokām un prāto, diez kam tās pieder, un visi “cilvēki” tavā galvā piepeši kaut kur izgaisuši... Tu atrodies pilnīgi citā apziņas, eksistences stāvoklī – desmit minūtes, stundu, vienu pēcpusdienu. Un tad vienā brīdī tas viss kaut kur pazūd. Ir cilvēki, uz kuriem šī pieredze atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka viņi visu mūžu meklē kādu skolotāju vai skolu, kas palīdzētu viņiem šajā apziņas stāvoklī ieiet un būt.