Bēgot no vasaras kino

Pēdējos pāris gados filmas ir bijušas tik sasmakušas, ka, redzot cilvēkus stājamies rindā pēc biļetēm, man dažkārt liekas, ka filmas nevis piesaista publiku, bet gan manto publiku. Cilvēkiem vienkārši gribas iet uz kino. Viņi nepārtraukti tiek piekrāpti, tomēr viņu alkas pēc labas filmas – pēc jebkādas filmas – ir tik spēcīgas, ka viņi turpina stāties rindās. [..] Rindas (un ienākumi) pasaka tikai to, ka cilvēki iet uz kino, bet ne to, ka viņi arī labi pavada laiku. Šie slavenās kino kritiķes Polīnas Keilas vārdi šķiet tik tuvi, kad kārtējo reizi esi samaksājis par biļeti, sakostiem zobiem pacietis salkanās smakas un līdzcilvēkus, kas atnākuši uz kino darīt jebko citu, tikai ne skatīties filmu, lai pēc tam, dziļi vīlies kārtējā superizreklemētajā vai kritikas slavinātajā kino darbā, svēti sev nosolītos: nekad vairs! Līdz nākamajai reizei, kad tevī iesakņotais tumšās kino zāles vilinājums izrādās spēcīgāks par svētajiem solījumiem un rūgto pieredzi, jo vienmēr jau saglabājas cerība: bet ja nu šoreiz? Bet ja nu šoreiz būs tas unikālais gadījums, kas ļaus atgriezties senaizmirstā, bet reiz piedzīvotā kino burvībā... Fakts, ka Keilas teiktais ir joprojām aktuāls, laikam pierāda tikai to, ka vēlēšanās iet uz kino ir kādas cilvēces daļas ģenētiski noteikta nepieciešamība, savā ziņā pašiznīcinoša atkarība, jo, ja jau 1980. gadā Keilai filmas likās “sasmakušas”, tad nez ko viņa teiktu par mūsdienu amerikāņu izklaides kino darinājumiem.

Kino vēsturē pieņemts uzskatīt, ka laiks no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz 70. gadu vidum bija amerikāņu autorkino renesanse, taču šo Frensisa Forda Kopolas, Roberta Oltmena, Artura Penna, Maika Nikolsa, Pītera Boganoviča, Hala Ašbija desmitgadi pārrāva divas filmas – Stīvena Spīlberga “Žokļi” (1975) un Džordža Lukasa “Zvaigžņu kari” (1977), kas radīja jaunu – “vasaras grāvēju” – laikmetu. Nākamo desmit gadu laikā popkultūras leksikonā nostiprinājās termins “vasaras kino sezona”, taču sākumā tas tiešām attiecās tikai uz vasaru un šī “vasaras kino” definīcija bija daudz plašāka nekā tagad. Tajā ietilpa gan Spīlberga “Indianas Džonsa” triloģija (1981, 1984, 1989), gan Ridlija Skota zinātniskās fantastikas klasika “Svešais” (1979) un “Pa asmeni skrejošais” (1982) un Stenlija Kubrika šausmu filma “Mirdzums” (1980), gan Lourensa Kazdana neonuārs “Ķermeņa tveice” (1981) un Teilora Hekvorda atklāti erotiskā drāma “Virsnieks un džentlmenis” (1982). Pieaugušajiem bija pieaugušo filmas, pret viņiem neattiecās kā pret pāraugušiem bērniem, kas pārņemti ar priecāšanos par savu atpalicību. Līdz nāca filma “Top Gun” (1986), kuras režisors gan skaitījās Tonijs Skots, taču īstie autori bija producenti Dons Simsons un Džerijs Brukheimers – divi vīri, kas uzģenerēja “augstās raudzes grāvēju” jeb kino produktu, kas jāpārdod maksimāli ātri maksimāli plašam patērētāju lokam. Tāpēc nav brīnums, ka šobrīd jau 99% amerikāņu kino produkcijas atgādina kaut ko, kas domāts tikai tai amorfajai publikas masai, kuru varētu apzīmēt ar vārdiem “es netaisos pieaugt”; mērķauditorijai, kas pieņems jebko, ja vien tas būs apgādāts ar attiecīgo stimulantu komplektu. Par to liecina arī fakts, ka trīs bērniem un pusaudžiem domātu žanru filmas – komiksu ekranizācijas, bērnu grāmatu ekranizācijas un animācijas filmas – kas, piemēram, vēl 1993. gadā aizņēma pavisam nelielu tirgus daļu, 2010. gadā bija astoņas no deviņām finansiāli veiksmīgākajām lentēm ar kopējiem ieņēmumiem Latvijas valsts gada budžeta apmērā. Iespējams, ka šāda veida filmas ir vienīgā iespēja Holivudai izdzīvot, jo kuram tad nepatīk reizi pa reizei ļauties totālam izklaides produktam un dažādiem vizuāliem meistarstiķiem uz lielā ekrāna... Esam gatavi pievērt acis uz visa notiekošā “neiespējamību” un ļauties kino radītajai “alternatīvajai realitātei”, ja vien... Ja vien tā klaji neņirgājas par mūsu inteliģenci un neapdraud veselo saprātu. Nu jau gadus piecus “vasaras sezonas grāvēji” kļuvuši par digitālo efektu un darbības pārbāztu bezsakarīgu jūkli bez mazākajām loģikas pazīmēm. Produkti, kas spēj stimulēt vien interneta un video spēļu ņirboņā augušu un testosterona pārņemtu jaunekļu jutekļus, taču kurus, pateicoties izvēles trūkumam, tagad skatās visi. Un brīnās.

Aizvainojumam pret mūsdienu izklaides kino idiotismu, manuprāt, likumsakarīgi ir radusies laba pretinde – televīzijas seriāli jeb, precīzāk, britu un amerikāņu televīziju veidotās filmas un seriāli, kuru vidējais kvalitātes līmenis šobrīd noteikti ir daudz augstāks par vidējo kino līmeni. Lai gan vārdam “seriāls” vienmēr nāk līdzi visai negatīva otršķirīguma pieskaņa, jo tas galvenokārt asociējas ar muļķīgām krievu situāciju komēdijām vai vietējo televīziju maģiskajiem izmēģinājumiem šajā žanrā, īstenībā tur nekā slikta nav, jo, pirmkārt, vēsturiski ar šo vārdu apzīmēja romānus, kas iznāca turpinājumos 19. gadsimta presē, otrkārt, “seriāla” definīcija ir pietiekami plaša, lai ietvertu ne tikai “ziepju operas”, bet arī to, ko mēs sauktu par daudzsēriju TV filmām, piemēram, kādreiz tik iemīļotos “17 pavasara mirkļus” vai “Bagāto brāli, nabago brāli”. Šāda veida filmas, kas tiek dēvētas par “miniseriāliem”, visbiežāk ir viena literāra darba ekranizācija ar sākumu un beigām, bez turpinājuma iespējām. Taču ir arī oriģinālseriāli, kas var turpināties vairākus gadus, starp kuriem, manuprāt, interesantākie ir tie, kuru sērijas saistītas vienotā vēstījumā, būtībā – sešas, astoņas vai desmit stundas garas filmas.

Nevar noliegt, ka arī televīzija ir pilna ar draņķi, tomēr katrā žanrā var atrast vairākus izcilus seriālus, kas simtkārt pārspēj tāda paša žanra filmas. Pārspēj, pirmkārt, jau vispārējā inteliģences līmenī, stāsta un dialogu kvalitātē, aktieru tēlojumā, īstā asprātībā un īstā dramatismā. Ja paskatās, piemēram, britu Dilana Morana “Bleka grāmatas” vai Rikija Džervēsa “Statistus”, tur jebkuras sērijas desmit minūtēs ir daudz vairāk humora nekā pēdējās desmitgades lielekrāna komēdijās kopā ņemtās. Turklāt tagad kvalitatīvos seriālos tiek ieguldīts pietiekami daudz naudas, lai to tā saucamā production value jeb “inscenējuma vērtība” nekādā veidā neatpaliktu no kino.

Kvalitatīvai televīzijai Lielbritānijā ir stabila un daudz senāka vēsture nekā ASV. Pirmkārt, to noteicis unikālais britu humors, kad pat tādi veci seriāli kā “Montija Paitona lidojošais cirks” (1969–1974), “Viesnīca” (1975–1979) un “Blekaders” (1983–1989), kuru “inscenējuma vērtība” ir ļoti zema, joprojām pārsteidz ar savu oriģinalitāti un ģeniālo humoru. “Viesnīcu” 2000. gadā Britu Kino institūts atzina par visu laiku labāko britu TV programmu, “Montijs Paitons” ierindojās piektajā vietā, bet “Blekaders” – sešpadsmitajā. Otrkārt, britu kino un teātra aktieri nekad nav kautrējušies piedalīties TV filmās, līdz ar to nodrošinot augstu aktiermeistarības līmeni. Treškārt, briti vienmēr ir sapratuši, ka labs seriāls, tāpat kā laba filma, balstīta labā scenārijā, tāpēc televīzijas finansē gan talantīgus oriģināldarbus, gan literatūras ekranizācijas, kas izpaužas daudzajās kostīmdrāmās un detektīvos. Kaut vai, piemēram, seriāls “Agatas Kristi Puaro”, kas tiek uzņemts kopš 1989. gada ar Deividu Sušē titullomā, ir tādas gaumes un izsmalcinātības paraugs, kādu reti atrast kino, turklāt ar aizraujošu stāstu katrā epizodē.

Pīters Dinkledžs dzērāja pundura Tiriona lomā TV seriālā "Troņu spēle", 2011 (Foto: Imageforum, LETA)

ASV vēl pavisam nesen televīzija tika uzskatīta par absolūti otršķirīgu žanru, kas nepiedāvā neko kvalitatīvu vai oriģinālu un vispār nekādā veidā nav salīdzināms ar daudz pārāko kino. Pēdējās desmitgades laikā šī koncepcija ir mainījusies tik krasi, ka tagad tiek runāts par televīzijas zelta laikmetu. Tam, protams, ir vairāki iemesli. Kamēr Holivuda 21. gadsimta sākumā interneta un citu kino apdraudējumu apstākļos kļuva ārkārtīgi piesardzīga pret jebko, kas varētu būt oriģināls, paļaujoties tikai uz jau veiksmīgām masu produkcijas formulām, televīzijas ātri saprata, ka šādas konkurences apstākļos svaigas idejas ir vienīgais, kas var piesaistīt skatītāju. Līdz ar to ambiciozie scenāriju autori, režisori un producenti, kas vēl 90. gados saviem projektiem meklēja atbalstu lielo studiju meitas uzņēmumos, tagad to atrod televīzijās, kas ir atvērtas netradicionālām un pat pārdrošām idejām. Īpaši tas attiecas uz maksas kabeļtelevīzijas kanāliem, kam abonentiem ir jāpiedāvā tiešām kvalitatīvi produkti, lai kāds par tiem maksātu. Gluži vai par kultūras fenomenu ASV ir kļuvis kanāls HBO, kura abonentu skaits pagājušajā gadā sasniedza gandrīz 30 miljonus un kas piedāvājis un turpina piedāvāt skatītājiem augstvērtīgas visdažādāko žanru TV filmas. Tādi, nu jau kulta statusu ieguvuši HBO producēti seriāli kā, piemēram, “Soprano ģimene”, “Sešas pēdas zem zemes”, “Stieple”, “Īstās asinis” ir uzdrīkstēšanās paraugi, jo diez vai stāsti par mafijas bosa ikdienas dzīvi, apbedīšanas biroju uzturošu destruktīvu ģimeni, Baltimoras kriminālo kontingentu vai padumju Luiziānas provinciāļu attiecībām ar pārdabiskām būtnēm pirmajā acu uzmetienā varētu šķist īpaši interesanti. Kā teicis filmu “Kur sirmgalvjiem nav vietas” un “Sociālais tīkls” producents Skots Radins: “Visiem, kuri gadiem ilgi mēģināja tikt pie kino taisīšanas studijās, tagad ir viena vieta, kur atrast darbu – HBO, tur pret tevi izturēsies ar cieņu un godīgi izvērtēs tavu piedāvājumu.” Televīzijas ir atklājušas nišu, kā apmierināt skatītāja augošo apetīti pēc aizraujošas lielformas drāmas, kura pēdējos gados ir gandrīz pilnībā izzudusi no lielajiem ekrāniem. “Televīzijā scenārists ir karalis,” saka viens no seriāla “Pazudušie” autoriem Karltons Kjūzs, “mēs esam barības ķēdes virsotnē.” Tas, ka atbildīgais ir scenārija jeb idejas autors, nevis režisors, producents vai mārketinga speciālists, ir viens no svarīgākajiem TV kvalitātes veidotājiem. Kamēr Holivudu vada jaunekļi ar grādu biznesa vadībā vai mārketingā, televīzijas piesaista Jeilas un citu prestižu ASV augstskolu absolventus, kas spēj uzrakstīt oriģinālu un kvalitatīvu stāstu. Kā pozitīvs faktors darbojas arī no kino atšķirīgais finansējuma veids. Kamēr vidēja Holivudas filma izmaksā aptuveni 100 miljonus dolāru, kas būtībā ir absolūts risks bez garantijām, TV seriālu finansējums tiek iegūts no reklāmām un abonēšanas maksām, līdz ar to tiem nav momentā jāpiesaista milzīgs skatītāju daudzums, tikai jāatrod sev uzticīga auditorija. Vēl viens faktors par sliktu Holivudai ir filmu stingrā pakļautība dīvainajai vecuma ierobežojumu sistēmai, kas ideālās PG-13 atzīmes (“filmā ir materiāls, kas var nebūt piemērots jaunākiem par 13 gadiem”) vārdā pat puslīdz nopietnas filmas liek maksimāli “nogludināt”. Toties kabeļtelevīzijas kanālos šādu ierobežojumu nav; seriāliem nav jāuztraucas par nabaga bērnu psihi, tie var būt atklāti brutāli, politnekorekti un erotiski, un to galveno varoņi var būt gan simpātisks slepkava-maniaks, gan ar absolūti nevainojamu gaumi un humora izjūtu apveltīts varaskārs vampīrs-gejs. “Bēdīgi ir tas,” atzīst HBO programmu direktors Maikls Lombardo, “ka kino pasaule ir slēgta veselai rindai nopietnu autoru, jo ir stāsti, kurus vislabāk būtu izstāstīt divstundu formātā. Mūsu veiksme ir kā zelta maliņa šajā ekonomisko apsvērumu diktātā, kur studijas cenšas izdzīvot sarežģītajā tirgus situācijā. Taču zaudētāji galu galā ir skatītāji, kas ilgojas pēc nopietna un sakarīga kino.” ASV televīzijas potenciālu pirmais atklāja režisors Deivids Linčs, radot savu slaveno seriālu “Tvinpīka” (1990–1991) un piešķirot televīzijai “kinematogrāfisku” estētiku un augstu “inscenējuma vērtību”. Tagad “Tvinpīka” tiek uzskatīta par revolucionāru pagrieziena punktu Savienoto Valstu TV vēsturē, kas ļāva rasties “X failiem” un vēlāk daudziem citiem autorseriāliem. Kamēr nopietni aktieri un režisori vēl nesen TV uzskatīja par kaut ko zem sava goda un seriāli bija karjeras zemāko punktu sasniegušo glābšanās līdzeklis, tagad gan dramatiskie aktieri, gan komiķi, gan nopietni režisori ir ieraudzījuši daudz interesantākas un radošākas darba iespējas tieši televīzijā, turklāt izdevību arī saņemt regulāru algu. Par vēl vienu pagrieziena punktu tiek uzskatīts Fox kanāla seriāls “24 stundas”, ko sāka demonstrēt 2001. gadā, – pirmo reizi TV drāmā galveno lomu nospēlēja pazīstams kino aktieris – Kīfers Sazerlends – un kļuva par daudz lielāku zvaigzni nekā pirms tam. Tas netika neievērots, un tagad tā jau ir kļuvusi par normu, daudzi talantīgi, bet varbūt kādu brīdi piemirsti kinoaktieri piedzīvo karjeras renesansi TV filmās, sākot no Glenas Klouzas (“Zaudējumi”) un Tonijas Koletes (“Taras piecas personības”) līdz Džeremijam Aironsam (“Bordžas”) un Džozefam Fainsam (“Kamelota”). Savukārt ar kino nesaistīti aktieri, pateicoties lomām populāros seriālos, ir kļuvuši par kulta personībām un mediju zvaigznēm, kas prestiža ziņā vairs neatpaliek no kino. Arī kinorežisori vairs nebaidās savu vārdu saistīt ar televīziju. Martins Skorsēze, piemēram, ir Atlantiksitijas politiski mafiozās sāgas “Impērija uz pāļiem” izpildproducents, Nīls Džordans ir autors jaunajam seriālam par Bordžu ģimenes asiņainajiem piedzīvojumiem 15. gadsimta beigu Romā, savukārt piecsēriju TV filmu par vientuļo māti Mildredu Pīrsu ar Keitu Vinsletu titullomā režisējis amerikāņu neatkarīgā kino zvaigzne Tods Heinss. Labus seriālus skatīties ir kā lasīt garus veclaiku romānus, kuru apjoms ļauj pamatīgi iepazīt varoņu raksturus, iejusties atmosfērā un uztvert stāstu bez steigas. Tāpēc par spīti kinozāles vilkmei izvēlos “vasaras seriālu sezonu” – skumjo un vizuāli satriecošo episko fantāziju “Troņu spēle”, kur dzērājs punduris Tirions apbur ar ciniskajām, bet dzīvi apliecinošajām sentencēm, ironisko vampīrdrāmu “Īstās asinis”, kur visi varoņi ir pilnīgi amorāli aptaurētie, kā arī britu nepārspējamo “Dauntonas abatiju” – dramatisku un estētisku stāstu par zudušo laiku.