Cigarešu paciņa

Manā priekšā ir divas Marlboro Gold paciņas, ražotas dažādās valstīs. Uz vienas rakstīts (tulkojumā): “Smēķēšana var izraisīt neārstējamu kakla vēzi”, “Smēķēšana izraisa nopietnu atkarību – nesāciet smēķēt”, “Smēķēšana paaugstina infarkta risku un veicina šūnu atmiršanu”, “Smēķēšana grūtniecības laikā kaitē jūsu bērnam”, “Smēķēšana stipri kaitē jums un apkārtējiem”, “Sargiet bērnus – nelieciet viņiem elpot tabakas dūmus” un, visbeidzot, “Smēķēšana var nogalināt”. Uz otras paciņas brīdinājums ir lakonisks kā Klinta Īstvuda varonis filmā “Labais, ļaunais un neglītais”: “Smēķēšana nogalina”. Atšķirība starp šiem diviem vizuālās pretsmēķēšanas kampaņas piemēriem ir milzīga, tā runā par bezdibeni starp Šveika stila muldēšanas kultūru un padomju aģitācijas plakātu – galu galā, viena no šīm paciņām izgatavota Čehijā, bet otra – Krievijā.

Varētu likties, kas gan tur liels – cigarešu marka taču viena un tā pati, tāpat arī varas iestāžu labie nodomi rūpēties par savu iedzīvotāju veselību. Tomēr tā gluži nav. Atšķiras pat dažādās valstīs ražotu Marlboro cigarešu garša – vismaz tā saka zinātāji. Taču mēs šeit runāsim nevis par tabakas kvalitāti, bet gan par “rūpēm par cilvēkiem”. Par to, kas aiz tām slēpjas un uz ko tās ved.

Pēdējos piecdesmit gados pasaule izmainījusies tik pamatīgi, ka daudzas lietas mums ir grūti pat iedomāties. Man nesen feisbukā atsūtīja saiti uz video ar ainu no kādas padomju 60. gadu sākuma filmas. Tajā viens no varoņiem slimo – vai nu ar gripu, vai angīnu. Viņš guļ spartiskā gultā, kas atrodas spartiskā istabā, kurā, šķiet, izņemot to pašu gultu un tikpat spartisku galdu, nekā cita nav. Pavasara vēsmā, kas velk pa puspavērto logu, šūpojas tilla aizkariņš. Varonis guļ un fiziski cieš. Ne stipri, bet tomēr. Nav izslēgts, ka viņš cieš arī morāli – padomju filmās mūždien kāds cieta –, taču galvot par to negalvoju, jo neatceros ne filmu, ne šīs epizodes jēgu. Pie sirdzēja atnāk biedrs. Viņš pievelk pie gultas krēslu, apsēžas, izvelk papirosu un aizsmēķē. Aizsmēķē arī sirdzējs. Abi smēķē, daudznozīmīgi klusējot. Es iedomājos neizturamo smirdoņu šajā istabā – vairākas dienas nemazgājies liela vīrieša ķermenis plus vēl indīgā, no mūsdienu Marlboro maigi elegantā aromāta tālā papirosu dvinga. Un vēl es iedomājos par nelaimīgo slimnieku, kurš tikko vēl neganti kāsēja, par viņa kaklu, bronhiem un plaušām. Un par to, ka spēkavīri – tie neesam mēs. Paldies Dievam, ka ne mēs.

Filmās, kas tajā laikā uzņemtas Dzelzs priekškara rietumu pusē, notika aptuveni tas pats. Kūpināja visi – vīrieši, sievietes, vecīši un pat vecenītes. Starp citu, uz smēķējošām sievietēm Padomju Savienībā skatījās ar lielām aizdomām, dāmā (vēl jo vairāk meitenē) ar cigareti tika saskatīts kaut kas netikls, kaut kas tāds, kas met izaicinājumu vai nu patriarhālajām, vai pat padomju morāles normām. Tikai 80. gadu vidū padomju sabiedrība samierinājās ar nosacīto dzimumlīdztiesību nikotīnatkarīgo nometnē; pēc pāris gadiem, kā zināms, PSRS sabruka. Bet līdztiesība palika. Tad lūk, Rietumu filmās kūpināja gandrīz visi – Marčello Mastrojanni un Anuka Emē, Belmondo un Sofija Lorena, Marlons Brando un Džeina Bērkina. Klints Īstvuds, neizlaižot no mutes cigāru, neatvairāmi vīpsnāja. Par Seržu Gensbūru vispār nerunāsim – tiesa, Padomju Savienībā viņu gandrīz nerādīja. Īpaši nepiepūloties, uzreiz varu atcerēties tikai vienu nesmēķējošu aktieri no vecā Rietumu kino – Vudijs Allens pāris reizes uz ekrāna centās to darīt, taču tas beidzās apmēram kā “Anijā Holā”, kur Pols Saimons piedāvā Alvijam Singeram iešņaukt kokaīnu.

Tālāk šo tēmu vairs neiztirzāšu – par to jau uzrakstīts tūkstošiem tekstu un simtiem grāmatu. Par to, ka cigarete bija vienlaikus gan vīrišķības, gan intelekta, gan dendijisma, gan seksuālās emancipācijas, gan Dievs zina kā vēl simbols. Par to, kā dubļainos ierakumos cīņu biedri dalījās pēdējā cigaretē – tabakas lapā ievīstītā frontes brālība tika apdziedāta pat padomju dziesmā “Uzsmēķēsim, biedri, pa vienai”. Jāsaka, ka nikotīna terapeitisko funkciju ekstremālos ciešanu un nāves tuvuma apstākļos notušējusi kā padomju, tā nepadomju masu kultūra, bet žēl. Jo ir taču zināms, ka smēķēšana mazina bada sajūtu – tādā veidā, piemēram, glābiņu meklēja daudzi ļeņingradieši blokādes laikā (palasiet Lidijas Ginzburgas dienasgrāmatas, tajās par to tiek runāts). Karā un smaga fiziskā darba apstākļos tabaka tika uzskatīta par draudzības, brālības, biedriskuma, vīrišķības, kolektīva saliedētības simbolu, taču nebūt ne par zālēm no bada, sala un pat ne no vientulības. Šī tēma saistībā ar smēķēšanu ir ārkārtīgi svarīga. Vientuļš cilvēks alkatīgi velk dūmu savas istabas pustumsā vai uz lauku būdas lieveņa, vai vienkārši uz ielas, atspiedies pret krastmalas parapetu, – lūk, romantisks, kaut kādā mērā pat eksistenciāls tēls, viens no galvenajiem 20. gadsimtā.