Cilvēki ir stulbi dzīvnieki

Pirms pāris gadiem, kad mēdzu daudz laika pavadīt Filozofijas institūta bibliotēkā, lai nodarbotos ar idejām, kas dzimušas sešdesmito revolūcijās Francijā, vairāku likumsakarīgu nejaušību rezultātā no akadēmiskās norobežotības nonācu vietā, kur šis tas no lasītā bija pārvērties realitātē. Tas bija filozofijas forums kādā mākslas rezidencē, kas pulcēja ap simtu dažādu radošo profesiju profesionāļu un studentu. Vakariņu sarunās klostera dārzā, dažādiem prātiem daloties ar idejām, tām zuda ierastais akadēmiskais smagnējums, un notiekošo tas padarīja nozīmīgāku un īstāku par jebkuru lekciju. Uz jautājumu, kā tas tiek panākts, rezidences izveidotājs Jans atbildēja: “Nekā netiek panākts, es cilvēkiem vienkārši dodu telpu.”

Jans Ritsema (1945) ir holandiešu režisors, horeogrāfs, dejotājs, pasniedzējs un publicists. 1989. gadā debitējis Briseles Kaaitheater ar izrādi “Wittgenstein Incorporated”, iestudējis drāmas klasiku no Šekspīra līdz Milleram, adaptējis Virdžīnijas Vulfas un Henrija Džeimsa prozu, kā arī laikmetīgo literatūru. Piecdesmit gadu vecumā sācis dejot un tagad pasniedz Annes Teresas De Kērsmākeres dibinātajā laikmetīgās dejas skolā PARTS Briselē. Teātrī viņu interesē nevis “ticama ilūzija”, bet domas un darbības vienlaicīgums, kas tiek panākts, nojaucot iestudējamā materiāla hierarhisko struktūru un atbrīvojot aktieru asociatīvo apziņu, iztiekot bez pāragras interpretācijas, kura “atņem skaidrību”. Ritsema ir dramaturgs ne tikai teātrī; savās publikācijās un lekcijās viņš runā par to, kā māksliniekam atbrīvoties no “pašekspluatācijas neoliberālajā kapitālismā”. Iemiesojot 60. gadu atbrīvošanās garu, Ritsema joprojām vēlas nojaukt sabiedrības hierarhiskās struktūras un izplūdināt robežas starp sabiedrisko un privāto, tikai nu jau viņš vairās no sešdesmito komūnas gara un patosa. 2006. gadā Francijā, netālu no senās Šampaņas galvaspilsētas Reimsas, kur gadsimtiem notikusi franču monarhu kronēšana, viņš senā, nomaļā klosterī kā eksperimentu, “īslaicīgu autonomu zonu” un atvērtu teritoriju izveidoja neatkarīgu mākslas rezidenci Performing Arts Forum (PAF). Tā ir organizēta, bet neinstitucionalizēta vieta ar noteikumiem, bet bez hierarhiskas struktūras, gadā tā uzņem ap 800 mākslinieku, filozofu un mediju aktīvistu no visas pasaules – strādāt un dalīties pieredzē un zināšanās ārpus institucionāliem ierobežojumiem. Ritsema tiecas organizēt plūdenākus, iekļaujošākus un atvērtākus procesus, kas nedaudz atbrīvotu radošo praksi (un dzīvi) no kapitālisma ražošanas nosacījumiem. Un, viņaprāt, tas ir iespējams tad, kad mēs beidzam “ļaut sevi uzskatīt par noziedzniekiem vai maziem bērniem”, kuri visu laiku kļūdās, par kuriem ir jārūpējas, kuri ir jāizlabo vai jāaizsargā. Ne mākslā, ne politikā Ritsemu neinteresē rūpes, žēlošanās vai taisnošanās, bet gan mijiedarbība un konfrontācija, kur brīvība ir pašorganizējošs princips. Šovasar viņš viesojās Rīgā, eksperimentālajā festivālā Komēta, kur diskusijās par Daugavgrīvas cietokšņa nākotnes scenārijiem uzstājās ar runu par vietas atvērtību, bet rudenī atvēra jaunu mākslas rezidenci tepat Igaunijā, Masiaru ciemā.

Zane Ozola

Rīgas Laiks: “Iedomāsimies, ka pastāv tikai apziņa”. Jūs tā esat rakstījis vairākos savos tekstos. Kā jūs šajā izteikumā saprotat apziņu?

Jans Ritsema: (Klusē.) Teiksim, ka nepastāv nekas tāds kā matērija. Viss, kas ir, ir apveltīts ar apziņu. Viss, kas ir, kustas, izvēlas, salīdzina, pārliecinās. Visur ir intelekts, dažādu veidu intelekts. Es to aprakstītu kā dažādu veidu intelektu, kas atrodas visu lietu ģenētiskajā kodā vai kaut kamī tādā. Arī mašīnai ir mehānisks ģenētiskais kods, tāpat arī akmenim vai... Bet apziņai tomēr piemīt kaut kas netveramāks, kas darbojas nevis mehāniskajā līmenī, bet citā, kur nemitīgi notiek pastāvīga vērtēšana... pat ne vērtēšana. Apziņa ir būšanas veids. Es negribu to atstāt tikai cilvēkiem. Viss ir, un visam ir apziņa.

RL: Viss ir, un visam ir apziņa?

Ritsema: Tā es teiktu.

RL: Tad jebkam, kas pastāv, piemīt apziņa?

Ritsema: Jā, jā, un tad mums jāsāk runāt par Dievu Spinozas izpratnē...

RL: Vienīgā holandiešu filozofa izpratnē.

Ritsema: Mani ļoti priecē, ka tālaika Holandē viņi nedaudz saprata, ka, ielaižot savā, tā teikt, mazajā komūnā migrantus, var daudz ko iegūt, jo tā mēs ieguvām šādus cilvēkus, kuri Holandē ir retums, jo tā nav domājoša zeme. Holandieši ir komersantu tauta. Mums nav nekādu resursu. Mums ir vienīgi darījumi ar kaimiņvalstīm, kas vērsti uz mūsu peļņu. Tāpēc manā laikā mums skolā bija jāmācās trīs valodas – franču, vācu, angļu. Jo tā mēs pelnījām naudu, tā mēs varējām iekļūt darba tirgū, tas bija tas, kas jāzina, lai izsistos. Bet...

RL: Spinoza.

Ritsema: Jā, Spinoza. Apziņa ir daba. Ja ir Dievs, ir arī daba. Un tad mēs varam teikt, ka apziņa ir viss. Es domāju, ka itin viss apzinās savu eksistenci. Es negribu kļūt ezoterisks, bet skrāpējums uz mašīnas sāpina ne tikai tās īpašnieku, bet arī pašu mašīnu. Protams, tas izklausās traki. Īpašnieks grib nesaskrāpētu, spīdīgu mašīnu, un visas šīs stulbās lietas... Bet man nebūtu iebildumu, ja mēs, cilvēki, arī par lietām varētu domāt kā ar apziņu apveltītām. Un ne tikai par dabā sastopamajām lietām – kokiem un augiem, un bitēm.

RL: Nu, mašīnu ir radījis cilvēks.

Ritsema: Jā.

RL: Atšķirībā no kokiem vai zāles. Piedēvēt apziņu āmuram vai mašīnai – kāds no tā labums? Ko jūs no tā iegūstat?

Ritsema: Kā cilvēks es tādā veidā sevi mazliet mazāk lieku centrā...

RL: Jūs tiecaties pēc cilvēku decentralizācijas?

Ritsema: Jā, pēc cilvēku decentralizācijas – lai cilvēks mazāk operētu ar pasauli, mazāk domātu par sevi kā par magnētu, uz kuru viss tiecas un ap kuru viss grozās, bet vairāk – kā par daļu no visa, kas ir. Tas padara cilvēkus caurredzamākus, caurlaidīgākus, ieņemamākus... Un ar “ieņemamākiem” es nedomāju tikai drāšanos vai ko tādu.

RL: Ne tikai seksuāli ieņemamākus?

Ritsema: Nē, nē, runa ir tikai par spēju ietekmēties – ļaut, lai tas, kas ir ap mums, mūs ietekmētu. Ja lietām, kas ir ap mums, mēs būtu ieņemamāki, varbūt mēs spētu iemācīties būt ieņemamāki arī cits citam. Krēsls – tas ir uzaicinājums sēdēt. Tā ir laipnība no krēsla puses – ļaut jums sēdēt, panesot jūsu lielo svaru.

RL: Taisnība.

Ritsema: Es neiebilstu, ja mēs varētu pamainīt valdošos priekšstatus par to, kas ir dzīvs. Cilvēku radītie ir tā sauktie “nedzīvie”. Un es neiebilstu, ja “dzīvais” tiktu saprasts nedaudz atvērtāk.

RL: Uzskatīt krēslu par uzaicinājumu sēdēt ir tā funkcionalitātes poētisks raksturojums, un tā mierīgi var teikt. Bet piedēvēt sāpes krēsliem, āmuriem vai mašīnām – tas izskatās pēc patvaļīgas fantazēšanas. Neviens pie pilna prāta šādu ideju nevar uztvert nopietni.

Ritsema: Jūs gribat teikt, ka esat pie pilna prāta?

RL: Jā, es tā ceru... (Smejas.) Es ceru, ka esmu.

Ritsema: (Smejas.) Tātad jums ir priekšstats, ko nozīmē būt pie pilna prāta?

RL: Man nav priekšstata, ko nozīmē būt pie pilna prāta. Es mēģināju parādīt, cik absurdi ir piedēvēt sāpes kā apziņas stāvokli... Pats sāpju jēdziens ir ļoti sarežģīts. Tas ir parādījies ļoti vēlu, un nav skaidrs, kā tas jāsaprot, bet piedēvēt to lietām – mašīnām, āmuriem, krēsliem – man šķiet neauglīgi un absurdi.

Ritsema: Kad mašīna kļūst veca, kad tā ir izsēdēta, tā ierūsē, detaļas pārstāj funkcionēt... Es nezinu, mašīnai nav patības, tai nav apziņas. Bet skrāpējums ir tikpat kaitīgs pašai mašīnai, cik tās īpašniekam.

RL: Tad jūs nepiedēvējat mašīnām sāpes?

Ritsema: Man šķiet, es teicu – tas ir kaitīgs. Tās nav sāpes, jo sāpes ir egocentriska sajūta, kas notiek cilvēkā. Un cilvēki mani neinteresē.

RL: (Smejas.) Labi.

Ritsema: Man cilvēki šķiet stulbi.

RL: Cilvēki kā suga?

Ritsema: Jā. Ārkārtīgi.

RL: Vai jūs zināt kādu gudrāku sugu?

Ritsema: (Ilgi klusē.) Cilvēku stulbums izpaužas viņu nespējā sadarboties.

RL: Proti, viņi nezina, kā to darīt?

Ritsema: Cilvēki darbojas atsevišķi. Kā suga viņi ir kaut ko pazaudējuši. Lai arī viņiem ir spējas, kas varētu ļoti labi palīdzēt darboties kopā. Viņus sašķeļ viņu apziņa, tādēļ spēja darboties kopā tiem ļoti vājinājusies. Viņiem šķiet, ka viņi spēj pazīt citu, bet viņi nespēj. Cits – tas ir kā zāles stiebrs vai kas tāds. To var redzēt, bet nevar pazīt.