Cita Norvēģija

Norvēģija pēc 22. jūlija ir cita Norvēģija. Pirmā ziņa: Oslo centrā sprāgusi bumba, vairāki beigti. Skatos televīzijas ziņas. Valdības ēka, kā arī vairākas apkārtējās ēkas, smagi cietušas. Oslo centrs šķiet izmiris. Tikai policisti un zaldāti pilnā bruņojumā. Ziemeļvalstu galvaspilsētā! Kaut kas neredzēts! Iedzīvotājus mudina turēties mājās. Apjukums: kas notiek, kas vēl gaidāms? Pirmā doma: diez kādēļ islāmistu ekstrēmisti izvēlējušies spridzināt Oslo? Varbūt tādēļ, ka norvēģi ir Afganistānā, vai viņi vienkārši pieņēmuši, ka Oslo nav tādas modrības pret terora aktiem kā lielajās Eiropas pilsētās? Pazib doma: bet varbūt tie nav islāmisti. Paralēla ziņa nedaudz vēlāk: kaut kādā Norvēģijas salā kāds nošauts.

Skatos starptautiskos televīzijas kanālus: BBC, CNN, Sky, Al Jazeera, sprādzieni Oslo ir jau galvenā ziņa. Analītiķi vienisprātis: tie ir islāmisti (kāda obskūra islāmistu grupa pat, laikam reklāmas nolūkos, uzņemas atbildību), ASV komentētāji nešaubās, jau ķeras pie pārspriedumiem, kādēļ Alkaida izvēlējusies tieši Oslo. Vēlāk vakarā: Oslo centrā 7 beigti, daudzi ievainoti, bet salā, Uteijā, beigti 10. Intervija ar pirmo salas jaunieti, kas paglābies, viņš saka, ka redzējis daudz mirušo, kādus 25–30. Taču oficiālais cipars joprojām 10. Nelāga sajūta, ka policija nesaka patiesību, varbūt ir vairāk, kādi 15–20.

Sapnī esmu latviešu jauniešu nometnē, laikam kādā 2x2 nometnē ASV vai Kanādā, vai Jauno Vanagu nometnē kaut kur Latvijā. Ir neticami mierīga, mazliet mākoņaina diena. Šur tur redzu jauniešu grupas, dzirdu diskusijas par politiku, taisnīgāku pasauli. Pēkšņi atskan tādi kā šāvieni, varbūt uguņošana. Satrūkstos, skrienu skatīties, kas tur ākstās. Ieraugu policistu, domāju, prasīšu viņam. Tuvojoties redzu: kāds, tērpies policijas uniformā, sistemātiski šauj uz visiem, kas gadās tuvumā. Es skrienu, nonāku krastā, metos ūdenī. Vēl šāvieni. Drēbes smagas. Tumsa.

Nākamā rīta tūlīt ieslēdzu televīzijas ziņas, Sky News lieliem burtiem un cipariem vēstī, ka 84 beigti (vēlāk izrādījās, 69). Un slepkava: Anderšs Breivīks, blonds norvēģis! Zviedrijas nacionālās televīzijas 2. kanāls pieslēdzies Norvēģijas TV tiešraidei. Skatos visu dienu. Nav problēmu saprast norvēģu valodu. Problēma ir saprast postažu Oslo centrā, kur tik bieži esmu bijis, problēma ir saprast, ka viens cilvēks 84 minūšu laikā noslepkavojis tik daudzus, pie tam jaunus cilvēkus, padsmitgadniekus, topošos sociāldemokrātu aktīvistus un līderus. Jauniešus, kas pulcējušies brīnumaini skaistā salā spriest, kā nākotnē padarīt sabiedrību taisnīgāku, visiem labāku, kā panākt to, lai vairāk jauniešu iesaistītos politikā, kopīgās nākotnes veidošanā. Skatos intervijas ar zviedru sociāldemokrātiem; tie visi vairākkārt bijuši viesi Uteijas salas vasaras nometnē. Visi šokā, asaras acīs. Šajā brīdī zviedri ir arī norvēģi.

Pārtraucu pasāktos darbus. Viss, ko daru, šķiet nenozīmīgs, nesvarīgs – tulkot dzejoļus, rakstīt kaut ko pašam. Jo vardarbība Norvēģijā trāpījusi arī manai naivajai iedomai, ka dzeja, neskatoties uz visu, tomēr spēj padarīt pasauli par nedaudz labāku vietu. Un pie tam vēl šie neaptveramie cipari: 84, 92. Saspridzinātas ēkas. Un to izdarījis viens cilvēks. Kā tas iespējams? Pakāpeniski uzzinām, ka tas bijis politisks atentāts: Breivīks nav nekāds trakais, nē, viņš esot kristietības aizstāvis, tā esot atriebība sociāldemokrātiem, kuru dēļ musulmaņi pārņemšot kristīgo Eiropu, iznīcināšot mūsu kristīgās vērtības. Gribējis iznīcināt tagadējo varu (valdības ēku), kā arī sociāldemokrātu nākotni Uteijas salā, taču satiksmes sastrēguma dēļ nokavējis sastapšanos ar sava naida galveno objektu, leģendāro sociāldemokrātu politiķi Grū Hārlemu Bruntlanni, kas devusies atpakaļ uz cietzemi īsu brīdi pirms viņa ierašanās (starp citu: ja nebūtu bijis satiksmes sastrēguma, bumba Oslo centrā būtu sprāgusi stundu agrāk, noteikti nogalinot daudz vairāk cilvēku.)

Nākamajās dienās notiek brīnums. Viena cilvēka naids pārtop savā pretstatā, slepkavas paredzēto seku antitēzē. Norvēģijas premjerministrs, sociāldemokrāts Jenss Stoltenbergs, dziļi satricināts, bet savaldīgs, runās un intervijās ar pasaules presi paziņo: “Mūsu atbilde šai vardarbībai ir vēl lielāka demokrātija, vēl lielāka atvērtība, mēs vēl vairāk rūpēsimies cits par citu.” Nāk prātā kādreizējā ASV prezidenta Džordža V. Buša pirmie vārdi līdzīgā situācijā, proti, pēc 2001. gada 11. septembra: “We will hunt them down!” (Mēs viņus nomedīsim!) Atriebība. Kristīgā Amerika atbild ar Veco derību, kamēr visai sekulārā Norvēģija ar Jauno. Nekādas runas par atriebību. Tikai par turēšanos kopā.

Norvēģija pēc 22. jūlija ir cita Norvēģija. Manā bērnībā Norvēģija, kuru iepazinu ar vecāku starpniecību, bija mistiska, kalniem un mežiem klāta zeme, kur dzīvoja troļļi un Pērs Gints. Gadu gaitā atceros vecās paaudzes apbrīnu Norvēģijas literatūrai: Hamsuns, Ibsens, Unsete. Mūzikā tas bija Grīgs. Tad vēl Ziemeļpola braucēji, Kontiki Heijerdāls un, protams, vikingi (kaut gan mans tēvs uzskatīja, ka kuršu vikingi bijuši pārāki). Norvēģu literatūra tika pretstatīta zviedru literatūrai, kura visumā esot vāja vai vājprātīga (Strindbergs).

No zviedriem turpretim uzzināju, ka norvēģi ir sava veida naivi radinieki no laukiem. Par viņu valsts svētkiem tika ironizēts. Jo pie viņiem, lūk, 17. maijā pat radikāli vai anarhistiski noskaņoti intelektuāļi uzvelk labāko uzvalku vai tautastērpu un bez jebkādas ironijas piedalās šajos visas tautas svētkos. Skolas gatavojas jau nedēļām iepriekš. Tā bija un ir diena, kad visi norvēģi, neatkarīgi no statusa sabiedrībā, šķiras vai politiskās partijas piederības, jūtas kā brāļi un māsas.

Šis naivais, nekomplicētais nacionālisms, zem kura, protams, slēpjas dažādo politisko uzskatu konflikti, ir augsne, kurā veidojies gan slepkava Anderšs Breivīks, gan sabiedrības reakcija uz viņa brutālajiem varas darbiem, gan Norvēģijas sociāldemokrātiskais premjers Jenss Stoltenbergs (viņa tēvs ir leģendārais bijušais ārlietu ministrs Tūrvalds Stoltenbergs; tabloīdiem patīk Stoltenbergus dēvēt par Norvēģijas Kenedijiem.)

Jenss Stoltenbergs pārstāv moderno, atvērto, jaunbagāto, liberālo un toleranto Norvēģijas centrālo varu, kuras nostāja ir: mēs esam izvilkuši lielo laimestu, mums ir nafta, tādēļ mums jāuzņemas atbildība pret citiem, kurus zeme nav šādi apdāvinājusi, bez tam mums vajadzīgs un priekšdienās vēl jo vairāk būs vajadzīgs darbaspēks (starp citu, jau tagad vairāki tūkstoši zviedru strādā Norvēģijā) – vienalga, islāmam vai citai reliģijai piederīgie.

Savukārt Breivīks jūtas apdraudēts no visiem šiem svešķermeņiem, kas savā starpā sarunājas viņam nesaprotamās mēlēs, kas nāk no zemēm, uz kurām samērā nesen norvēģu vikingi devās dēkainos, varonīgos sirojumos. Viņš redz savas bērnības 17. maiju izpostītu, savas tautasdziesmas minaretu lūgšanu aicinājumu pārkliegtas. Un viņš nav vienīgais – ne Norvēģijā ne pārējās Ziemeļvalstīs. Imigrantiem naidīgas partijas atrodamas visos Ziemeļvalstu parlamentos. Breivīks savā manifestā gan tās kritizē kā pārāk mērenas, vienīgi Somijas sannfinlandieši (SannFinland – “īstenie somi”) izpelnās viņa atzinību.

Breivīks jutās marginalizēts, prese nepieņēma viņa rakstus, vienīgais glābiņš viņam bija blogosfēra, kur varēja izteikt savu neuzticību politiskajai iekārtai un tradicionālajiem medijiem – tur viņa rakstus neviens nenoraidīja, neviens viņam nerunāja pretī. Nav iespējams aizliegt domas. Nav iespējams aizliegt naidu. Aiza starp radikāli atšķirīgām domām nav nemaz tik dziļa, taču starp domām un rīcību ir bezdibenis.

Labējais ekstrēmisms Ziemeļvalstīs nav nekas jauns. Etniski tik homogēnā Ziemeļeiropa, no kuras pavisam nesen notika masveidīga izceļošana – 20. gadsimta sākumā vairāk nekā miljons zviedru izceļoja uz ASV – pēc Otrā pasaules kara piedzīvojusi vērā ņemamas demogrāfiskas izmaiņas. Izsekot labējo ekstrēmistu grupējumiem un to darbībai bija žurnālista, Millenium triloģijas autora Stīga Lārsona, un viņa vadītā žurnāla Expo galvenais pašizvirzītais uzdevums. Pēc Lārsona pēkšņās nāves žurnāls, tagad jau bagāts, turpina sava dibinātāja misiju. Izrādās, ka viņu darbs ir visai vajadzīgs. Pirmajās dienās pēc Breivīka sarīkotajiem terora aktiem Norvēģijas un Zviedrijas slepeno dienestu pārstāvji intervijās apgalvoja, ka viņiem esot pietiekami labs pārskats par labējo grupējumu aktivitātēm. Taču pēc kādas nedēļas vēlāk kā viņi, tā arī Anglijas slepenie atzinās, ka tomēr neesot pietiekami sekojuši labējo ekstrēmistu grupējumu aktivitātēm, jo gandrīz visi resursi novirzīti islāmistu izsekošanai. Pavisam nesen Dānijas dienests ziņoja, ka atklāts vesels labējo ekstrēmistu grupējumu tīkls.

Norvēģija pēc 22. jūlija ir cita Norvēģija. Kad noslepkavoja Ūlofu Palmi, Zviedrija zaudēja savu nevainību, 22. jūlijā Norvēģija zaudēja savējo. Kāds būs 17. maijs nākamgad? Tikpat pašsaprotami nevainīgs, lepnuma un prieka pilns kā agrāk? Diez vai. Varbūt vēl vairāk iekļaujošs? Varbūt norvēģi būs pirmie, kas apvienos dziļi izjustu nacionālo lepnumu ar patiesu demokrātiju un toleranci visu iedzīvotāju vidū. Stoltenbergs sacīja, ka tas nenozīmējot, ka visiem jādomā vienādi – jārespektē un jāuzklausa arī tie, kuri uzskata, ka valdības imigrācijas politika ir nepareiza, valstij bīstama. Tuvākā nākotne rādīs, kā norvēģi, atgriezušies ikdienā, spēs tikt galā ar marginalizēto grupu neuzticību pret demokrātijas mehānismiem, kā politiskās partijas, organizācijas un mediji spēs viņus iesaistīt.

Stoltenberga apvaldītā, empātijas pilnā publiskā uzvedība, viņa spēja izrādīt upuru radiniekiem patiesu līdzjūtību un šai traģiskajā situācijā iedvest iedzīvotājiem cerību ir izpelnījusies starptautisku apbrīnu. Der Spiegel un Irish Times uzskata, ka viņš devis jaunu definīciju jēdzienam “politiska drosme”. Jo pirmajā brīdi jau nevarēja zināt – naids taču varēja izraisīt atbildes naidu. Tomēr cilvēki sekoja viņa aicinājumam, neķērās pie ieročiem, bet pirka rozes.

Man šķiet, ka Latvijas vadošajiem politiķiem un bijušajiem prezidentiem, žurnālistiem un rakstniekiem vajadzētu atbalstīt Stoltenberga kandidatūras izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai, kuru, kā zināms, piešķir Norvēģijas parlaments. Taču iniciatīvai droši vien šoreiz jānāk no citām valstīm.

Dienās, kas sekoja Norvēģijas traģēdijai, daudzus iedzīvotājus intervēja radio, televīzija, prese. Man neiziet no prāta divas frāzes:

“Esmu Norvēģijas pilsonis kopš vairākiem gadiem, bet nekad neesmu juties tik norvēģisks, kā tagad.” (Taksometra šoferis no Somālijas.)

“Ja viens cilvēks var radīt tādu naidu, padomā, cik daudz mīlestības esam spējīgi radīt mēs visi pārējie.” (Kāda norvēģu meitene.)