Derētu par kaut ko iesmiet

Vispirms es pamanīju savu nepatiku pret Dienas intervētāju modi savu sarunbiedru citēt, raksturojot viņa atbildes attieksmi ar vārdiņu “smej”. Dienas intervijas man tieši šobrīd nav pieejamas, tādēļ aprobežošos ar piemēru no TVNET:

Šķēpmetēja Madara Palameika smej, ka savam sunim dod ēst to pašu, ko sev.

Tā vien šķiet, ka šis atbildes veids rakstītāju vidē tiek uzskatīts par kaut ko stilistiski smalku – tā liek domāt, piemēram, “smej” parādīšanās provinces presē:

“Nē, jebkurš Grūbe nav mans radinieks,” smej Antra

šī gada 23. maija Talsu Vēstīs.

Tomēr “smej” tagad šķiet vien tāda bērnu niekošanās, salīdzinot ar pretīgo “iesmiet”, kas uzņēmis apgriezienus t.s. blogošanas sfērā, pat ja arī to, nākdami pretī tautai, izmanto tādi izdevumi kā Ir (Kristīne Simsone par zombijanimāciju “Paranormans”):

Turklāt filmas autori arī asprātīgi iemanās iesmiet par normalitāti ..

Kā jau gadās ar tādiem nepatīkamiem vārdiem, to bezgaumība ātri kļūst lipīga, īpaši – to rakstītāju vidē, kuri, tiecoties pēc valodas stilistiskas izskaistināšanas, nekavējoties iekrīt klišejas sagatavotajās lamatās. Labs stils ir vienīgi un tikai individuāls, bet cenšanās panākt emocionālu iedarbību uz lasītāju vai piederēt pie savējiem noved pie slikta kolektīvā stila, iekļaujot autoru daudzu slikti rakstošu skribentu pulkā. Slikta stila perēklis starp citiem ir internets, tiesa gan, tas piedāvā arī dzīvas sarunvalodas vidi, kurā var atvilkt elpu no normatīvā literārisma.

Visdrīzāk minētajam “smej” lietojumam nav tieša sakara ar barbarisko “iesmiet”, kas pastāv gandrīz vai vienīgi interneta literātu leksikā, tomēr tajā saklausāma tiekšanās ar tādu kā latviski vecišķu izteiksmi piešķirt rakstītajam nepieciešamo emocionālo niansi:

atkal nedaudz iesmeju par zēniem

Nav vārdam vietas, rakstītāja ar vienu “spalvas vilcienu” ļoti uzskatāmi raksturo nevis zēnus, bet pati sevi, lai arī tāds, bez šaubām, nav bijis viņas mērķis. Iespējams, viņa vai nu nedzird “iesmiet” lietojumā kaut ko nelāgu, vai arī lieto vārdu, lai stilistiski iekļautos noteiktas vides čatā.

“Iesmiet par” tiek lietots plaši, tomēr šādu gramatisku formu jūs neatradīsit nevienā latviešu valodas vārdnīcā.[1. Izņēmums, gan bez piemēriem, ir Mīlenbaha vārdnīca, kurā var lasīt: “iesmiet – verlachen machen, lächerlich werden lassen, verspotten machen”, proti, vārds lietots ar nozīmi “padarīt smieklīgu”, “izsmiet”.] Un žēl, jo šī vārda lietojums prasītu korektu skaidrojumu; tā kā tāda nav, jāpieņem, ka mēs tāpat saprotam, kas ar vārdu tiek domāts. Dīvainā veidā vārda “iesmiet” nozīmei nav nekāda sakara ar smiešanos. Par to man nācās viegli pārliecināties, kad starp meklētāja atrastajiem “iesmiet” lietojumiem izlēca arī “smiet”:

Kas Jauns aicināja Latvijā populāro zīmju pētnieku un sauļu salicēju Ivo Puriņu novērtēt, ko viņš redz šajās gleznās, kas ikdienā uzrunā mūsu finanšu ministri. Apskatījis darbus, Puriņš sāka smiet.

Varam tikai minēt, vai “Latvijā populārais zīmju pētnieks un sauļu salicējs” patiešām iesmējās vai arī sāka zoboties, proti, “pasmējās par”. Kad lasām, piemēram:

Maskavas metro ieraudzīts nu izspļauts Putins .. Nav jau labi tā iesmiet par cilvēku, bet ..,

mēs labi saprotam, ka “iesmiet par cilvēku” vietā šeit mierīgi varētu lietot arī “izsmiet cilvēku”. Tomēr ir kaut kādi stilistiska rakstura iemesli (stila vulgarizēšana, pārnesot to uz aprakstāmo negatīvo objektu?), kas, piemēram, politiķim Robertam Zīlem, runājot par Nilu Ušakovu, vārda “izsmiet” vietā liek lietot vārdiņu “iesmiet”:

Galu galā, kā redzams Latvijā, politiskās sekas par to nav, turklāt pie reizes var arī iesmiet par Latvijas okupāciju, publicējot savus riteņbraucēja sasniegumu pierakstus.

Taču “izsmiet” nepavisam nav vienīgā neoloģisma “iesmiet” nozīme. Slenga potenciāls vārdu padarījis populāru joku plēsēju vidū, apmierinot viņu vēlmi kaut kā īpaši zobgalīgi “iznesties”. Šādu vārda lietojumu var labi saprast, ja pieņemam, ka “iesmiet” – tas ir tas, ar ko nodarbojas Jānis Skutelis. Skaidri un gaiši šāda vārda nozīme izpaužas šī gada 8. janvāra Salaspils Vēstu ziņā (! – U.T.):

20. janvārī Salaspils jauniešu klubā “Zibsnis” notiks pašmāju komiķa un rakstnieka Maksima Trivaškeviča standup komēdijas šovs, kura ietvaros skatītājiem būs iespēja iesmiet par valstu un valodu kopīgajiem un atšķirīgajiem aspektiem ..

Kāds asprātis blogā ar zobgalīgo nosaukumu “Dabīgā Intelekta Radītie Spēka Teksti” iesmiet mēģina pat par pašu vārda “iesmiet” lietojumu:

Iesmiet jeb piesmiet, manuprāt, nozīmē arī izvarot?

Iespējams, šajā ierakstā saiklis “jeb” lietots nedaudz rotaļīgi, taču man sasniedzamajos avotos šis ir vienīgais gadījums, kad rakstītājs saistībā ar “iesmiet” pievērsies pašam valodas lietojumam. Tikmēr, piemēram, ieraksta

Visi dalībnieki ir humora zēni, īpaši tuvs un iecienīts ir melnais humors, kas liek par dzīvi un visu, kas apkārt mums notiek, pasmaidīt vai iesmiet.

teikuma autors ar saikli “vai” gan visdrīzāk domā “jeb”, proti, vārdi “pasmaidīt” un “iesmiet” šeit lietoti kā sinonīmi, nedaudz mīkstinot vārda ņirdzīgo potenciālu. Vēl nedaudz pārvirzot nozīmes, vārdiņš gluži negaidīti var iegūt pat negaidītu izmisuma nokrāsu, gluži kā Raimonda Paula dziesmā ar Austras Skujiņas vārdiem Rolanda Zagorska izpildījumā: “Nesmejies šovakar, draugs mans Pajaco,/ Tavos smieklos dreb asaru vaigs.” Ieskatam, par piemēru, šis gaužais ieraksts, uzticēts internetam:

Kaukāda skumja diena šodien. tā ka derētu par kaut ko iesmiet, bet nezinu par ko..., par sevi negribās, ir jau smiets.., par ko tad?

Šādos lietojuma gadījumos runa ir jau gandrīz par īpašu dvēseles stāvokli, kas liek sardoniski smieties par visiem un visu; brutālākā izteiksmes formā var arī vairs netikt lietots “iesmiet”, bet jau – “ierēkt”, kā, piemēram:

Igors Linga: Man ir iedzimta humora izjūta. Es varu ierēkt par visiem. Pēc dzīves vairāk esmu tāds pofigists, principā viss ir pie kājas.

Jāatzīst gan, ka man, iespējams, ir kaut kāda atšķirīga humora izjūta un ar “ierēkšanu” tai nu patiešām nav nekāda sakara. Tomēr es jau varu arī kļūdīties, neviens man nav piešķīris tiesības runāt par dzīvo valodu no pārākuma pozīcijas, ja pat tāda grāmatas lasoša būtne kā Kristīne Sadovska mierīgi atļaujas teikt (viņa gan runā, tā teikt, viņas reklamētā autora vārdā):

Sirsnība šajā frāzē brīnišķīgi saskaņojas ar humoru un spēju ierēkt pašam par sevi ..

Nudien, neizdibināmi ir valodas ceļi. Izrādās, “iesmiet” var lietot ne vien kopā ar prievārdu “par”, bet arī saikli “ka”, kas nedaudz atgādina jau minēto Dienas ieviesto “smiet” lietojumu:

Pirmajā brīdī jau gribas viebties un iesmiet, ka Baraks ir tik tipisks amerikānis, ka, pat ticis baltajā namā, nespēj atteikties no hamburgeriem.

Tomēr, rūpīgāk pārdomājot iespējamo nozīmi, visticamāk, šajā teikumā vienkārši saīsināta forma “iesmiet par to, ka ..”, un par to runāt jau vairs nav interesanti. Tādēļ es apstāšos ar patapinātu komentāru dzejas rindām “iesmeju/ silti tai/ sejā” (starp citu, nemaz nav slikts dzejolis[2.“1 maza/ dzeltena/ lapa/ šorīt/ pastkastē/ manā mēģina/ iestāstīt/ mani/ jau rimušu/ esam mēģina/ līdzināt/ mani/ sev –/ nokritušai/ no koka iesmeju/ silti tai/ sejā un lidoju/ tālāk būt.”]):

Paldies bērniņ, ka liki man gardi iesmaidīt un iesmiet! Lai visi labie gariņi Tev stāv ceļā un vasaras saulīt’, lai silda vaidziņ’! Arvien burvīgāk iet ar dzejošanu.

Pareizāk sakot, es varētu šeit apstāties, taču mani neliek mierā vēl viens “iesmiet” aspekts, proti, “ie”. Vārdi “iesmiet” un “ierēkt” acīmredzami neatbilst nevienam latviešu valodas vārdnīcām pazīstamam priedēkļa ie lietojumam savienojumā ar darbības vārdu. “Iesmiet” nenorāda, “ka darbība notiek virzienā uz iekšu – iebraukt, ieliet, ieraut, iesaukt”; nenorāda, “ka ar darbību ko apņem, ietver – ielenkt, iemūrēt, ietīt, iežogot”; nenorāda “uz darbības sākumu – iedarbināt, iekustināt, ierūcināt”; nenorāda, “ka ar darbību tiek kas sagatavots turpmākai darbībai – iebraukt (zirgu), iepļaut (izkapti), iestaigāt (zābakus), iestrādāt (zemi)”; nenorāda ne uz “darbības nepilnīgumu vai mazu darbības pakāpi – ieplēst, ieskrambāt, iekrāsot”, ne uz “darbības noturīgumu, pastāvīgumu – ieilgt, iespītēties, ietiepties”, ne uz “darbības pabeigtību – iedot, iegādāt, iegūt, iemācīties, iemidzināt, iesist”, un tas nenorāda arī, “ka ar darbību ietekmē (kādu) sev par labu – iedzirdināt, ieēdināt”.

Ko tad, galu galā, šis noslēpumainais ie norāda vārdā “iesmiet”? Diemžēl es to nezinu un diez vai uzzināšu. Taču man ir nelabas aizdomas, ka “iesmiet” (reāli iesmiet) varētu būt kāda saistība ar “ietusēt”, proti, ka vārda izcelšanās būtu jāmeklē tā saistībā ar jauniešu slengu, kur šis ie ir samērā izplatīts, nu, piemēram: iepūst (ar nozīmi “iepūt man”); iebraukt (ar nozīmi “saprast” vai ar nozīmi “iebraukt sejā”, taču tas, iespējams, jau vairs nav jauniešu slengs, toties tur ir “iedot tablo”); ielogoties (ar nozīmi “ieiet savā profilā”); iemest (pa lampu); vēl, izrādās, var teikt arī “iemērkt” (par vīrieša aktivitāti dzimumaktā).

Netieša atbilde, iespējams, būtu meklējama citā vienkāršrunas vārdā “ievērtēt”, lai arī šajā gadījumā ne tuvu nav tāda nozīmju bagātība kā vārdā “iesmiet”. Izlasot

Lūdzams ievērtēt kailu Ludzas dāmu

vai

Mazbērni ieteica ievērtēt Eirodziesmu,

es nespēju saskatīt nekādu “ievērtēt” nozīmes atšķirību no vārda “novērtēt”, nu, vai šaurākā nozīmē – “izvērtēt”.

“Ievērtēt” 2013. gadā pretendēja uz gada nevārda godu blakus “šarmēt” un “amizēt”. Tas varbūt liecina par mūsu terminologu valodas izjūtu, taču diemžēl ne par viņu patriotismu. Jo jau 1940. gada 10. februārī Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis teic (citēju nedaudz plašāk):

Un es teikšu vēl klāt, ka šis 1940. gads būs arī smaguma pilns gads. No kara mēs esam pasargāti. Labi, priecāsimies par to un būsim savās sirdīs apzināti pateicīgi, lai mēs varētu to kā nākas ievērtēt un atmaksāt to ar savu darbu un savu piespiešanos. Atmaksāt – kam? Paši sev!

Diemžēl “ievērtēt” to, ka “no kara mēs esam pasargāti”, un papriecāties, nerunājot par “atmaksāšanu sev”, neiznāca. Pieņemu, ka tieši 1940. un tam sekojošie gadi bija iemesls, kāpēc vārds “ievērtēt” gandrīz vai pazuda no avīžu leksikas, turpinot savu pastāvēšanu galvenokārt klaida presē, bet atdzimst tas jau jaunajā laikā un – man neizprotamu iemeslu dēļ, bet visdrīzāk tam nav nekāda sakara ar patriotismu – arhitektu vidū.

1994. gadā arhitekts Jānis Dripe raksta:

.. domāšanas ievirze un varbūt arī gadu nasta, kas septiņdesmito gadu beigās vairs neļauj uztvert vai ievērtēt pašas jaunākās pasaules arhitektūras vēsmas.

Arhitektūras doktors Jānis Krastiņš 1996.gada rakstā “Uzskatu maiņas spogulī” tieši uzstāj, ka vārds “ievērtēt” “speciālistu izstrādātajā formulējumā” ir ļoti svarīgs. Šajā:

Restaurācija ir atjaunošana, izslēdzot hipotētisku izmainīšanu un ievērtējot vēsturiskos uzslāņojumus.

Krastiņa kungs turpat paskaidro, kā īsti vārds šajā formulējumā jāsaprot: “Tas nozīmē rūpīgi izanalizēt un novērtēt visu, kas radies dažādos vēstures laikposmos, un izlīdzsvarot, kas no visa vienā celtnē atrodamā saglabājams, kas nav un kas atjaunojams vai no jauna radāms.” Krastiņa kungam laikam gan šķiet, ka “ievērtēt” atšķirībā no “novērtēt” ir plašāks jēdziens, kas raksturo speciālistu spēju vispusīgi un dziļi aplūkot kādu sarežģītu parādību. Iespējams, ar doktora vieglo roku “ievērtēt” jau šķiet architektu vidē nostiprinājies; kā replika uz Jāņa Krastiņa teikto skan arhitektu interneta žurnālā A4D iekļuvušais apgalvojums:

Šāda pieeja ļauj ievērtēt un eksponēt Latviešu strēlnieku laukuma telpas dažāda laika uzslāņojumu arhitektoniskās un pilsētbūvnieciskās domāšanas zīmes.

Bet, teiksim, jaunākās paaudzes arhitektu biroja ARTEKS mājaslapā varam lasīt:

Strādājam, apzinoties, ka arhitekts ir profesionālis, kuram ir nozīmīgi ievērtēt gan pasūtītāja norādījumus, gan sabiedrības intereses.

Tā kā ARTEKS profesionāļi šo frāzi ir palikuši apakšā virsrakstam “Filozofija”, tad es arī atļaušos atsaukties uz Sokratu kā speciālistu savā jomā: “.. tā kā viņi teicami pārzināja savu arodu, ikviens no viņiem uzskatīja, ka ir varen gudrs arī pārējos, pat vissvarīgākajos jautājumos, un šie maldi aizēnoja viņu gudrību.”

Valoda ir tāda lieta, kas ikvienam tās lietotājam maldīgi liek uzskatīt sevi par zinātāju. Dramatiski nopietnais vārda “ievērtēt” lietojums patiešām sastopams vienīgi “speciālistu” vidē, radot pamatoti komisku iespaidu. Bet es jūs vairs neapgrūtināšu ne ar koeficientu, “kas ievērtē noguruma radīto spriegumu uzkrāšanos pamatnes grunts materiālā”, ne ar to, “kā ievērtē mizas vairumu apaļajiem kokmateriāliem, kuru tilpumu iegūst bez mizas”. Vienkārši iebeigšu interneta dzejdaru vārdiem: “Labvakar, ceļojošie cibiņi. Esam cilvēki, kuriem patīk visāda tipa izklaides – gan ievērtēt mākslu un arhitektūru, gan labi paēst un kaut kur iespraucināt kādas trakulīgas izklaides.”