Dieva spalvaskāts

Rīgas Laiks: Es nezināju, ka tev ir kaķis.

Uldis Bērziņš: Jā, Minka...

RL: Tu taču nesauc viņu par Minku?

Bērziņš: Saucu gan. Treknā Minka.

RL: Bet īstajā vārdā?

Bērziņš: Šišman. Tikai, kad iepazīstina.

RL: Vai tad tas ir vīrietis?

Bērziņš: Turku valodā jau nav dzimšu.

RL: Šitam nav?

Bērziņš: Nē, šitam ir. Nu, sterilizēta kaķenīte. Una vēl bija maziņa, un šī bija uzkāpusi uz mašīnas un zīmīgi skatās virsū – nu, kad tu beidzot mani aicināsi iekšā? Una, protams, saprata mājienu un paņēma.

RL: Brodskim patika kaķi, pēdējais bija Misisipi. Un, kad Brodskis nomira, Misisipi bija bēdīgs, un viņa fotogrāfiju izmantoja, lai raksturotu tukšumu, kas palicis pēc Brodska.

Bērziņš: Šimborskai tieši ir dzejolītis “Kaķis tukšā dzīvoklī”: “Nomirt – tā kaķim nedrīkst darīt. Ko gan kaķis lai iesāk tukšā dzīvoklī.” Tā “roka, kas liek zivi šķīvī, ar nav vairs tā... Kāds te bija, bija, bet tad pēkšņi pazuda un neatlaidīgi nav un nav.” Var saņurcīt papīrus, un neviens neko nesaka... Atliek tikai gulēt, gulēt un gulēt.

RL: Vai tu vari nolasīt savu dzejoli “Viens putniņš dzied”?

Bērziņš: (Lasa.) Tu cauri stikliem lēni krīt/ Tai pašā stāvā katru rīt,/ Laiks stāv, tik pats tu saraujies,/ Nāk zeme, bet tu karājies,/ Vai tas var būt? Vai tas var būt?/ Simts gadus tu to mirkli jūt!/ Dies pienāk, un tu pamosties,/ Viss beidzies sen: tik tu un Dies.

RL: Tavs dzejolis man atgādināja divas lietas. Viena ir banāla: tas atgādināja citu dzejoli. Hodasevičam ir maziņš dzejolis, kurā ir par krītošu cilvēku: “Счастлив, кто падает вниз головой:/ Мир для него хоть на миг – а иной.”

Bērziņš: Ā, bet manējo ir izprovocējis tas stāsts, ka pasakas varonis ieklausījās putniņā, pagāja simt gadu, un viss apkārt bija mainījies un bija jau cits ķēniņš.

RL: Tikmēr, kamēr putniņš dzied.

Bērziņš: Un putniņš vēl dzied.

RL: Redz, kā... Un man tas sasaucās ar Klāva nāvi.

Bērziņš: Tu zini, arī tas tur noteikti ir. Un tur arī ir tā mīkla, ka es nekad nezināšu neko par to mirkli, un tāpēc tas mirklis varētu likties kā simt gadu. Vismaz tik ilgi, kamēr es pats dzīvoju, tas mirklis man turpinās.

RL: Tas, protams, atgādina Borhesa stāstu...

Bērziņš: ...kur rakstnieks lūdza Jahvi apturēt mirkli, kamēr viņš uzrakstīs, un viņam deva gadu.

RL: Jā, un lodes apstājās gaisā.

Bērziņš: Viņš pabeidza...

RL: ...un lodes turpināja lidot.

Bērziņš: Laika relativitāte, tā ir tā lieta.

RL: Labi, bet tavā dzejolī ir situācija, kurā laiks it kā apstājas un esi tikai tu un Dievs. Tai kritienā.

Bērziņš: Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka beidzot būs iespēja atrast risinājumu tai mīklai, kas tad ir tavs Radītājs, kāpēc viņš tevi radījis, un būt kontaktā ar viņu. Īsti drošs es neesmu, ka tā nu būs, ka Radītājs taisni gaida un saka: “Sveiks, to tu darīji pareizi, to tu darīji aplam...” Bet es esmu tā ieprogrammēts un tu esi tā ieprogrammēts, un jebkurš cits, varbūt pat visa dzīvā daba, ka viņa kaut kā tiecas uz šo mirkli, cerībā, ka tā varētu būt tikšanās ar Radītāju. Tas ir instinkts meklēt Dievu.

RL: Viņi tiecas uz beidzamo mirkli...

Bērziņš: Tiecas uz to satikšanos. Šis mirklis varētu būt pirmais – kaut kam jaunam, pavisam citam. Šis mirklis var būt arī pēdējais, kā tu saki. Tu jau reizēm nemaz nezini, cik tuvu biji savam Dievam, tas ir, tu izvairījies, knapi, knapi paspruki, jā, no nāves. Tūlīt, tūlīt tu būtu Dieva priekšā. Kā jurists saka: nu jā, kad jūs būsit Dieva priekšā, tad tas līgums vairs neskaitīsies.

RL: Kurš – Juris Cālītis?

Bērziņš: Jurists! Juris Cālītis... To var tikai advokāts dabūt gatavu. Jā, vai nu apgaismes mirklis, vai šis. Tā ka paliek lūgšana un mirklis, par kuru mēs neko nezinām.

RL: Bet kad tu runā par šādu satikšanās iespēju, tas liek man atcerēties arī tevis teikto, ka tev ir kaut kāda milzu interese uzzināt, kas Dievs ir. Vai kas esi tu? Kaut kā būtu dīvaini, ja mēs uzzinātu, kas viņš ir. Tad jau viņš sen būtu to mums izstāstījis.

Bērziņš: Man ir šī interese. Varbūt tas ir viens no tiem mehānismiem, kas mūsos ieprogrammēts, lai mēs pildītu viņa plānu. Taču man nav pārliecības, ka es esmu tik svarīgs un ka mana ziņkāre patiešām tiks piepildīta. Varbūt netiks. Dikti var būt, ka Radītājam ir svarīgs viss tas process kopumā, nevis katra atsevišķā personība, un mēs patiešām esam tikai informācijas nesēji. Ka kopējais ir tas Ādams mūsos, bet viņš gaida, kad šis Ādams būs nobriedis sarunai ar viņu. Šis lielais insanul kamil, kā arābi teiktu, – pilnestīgais cilvēks, visa cilvēce kopumā – ir Radītāja sarunu biedrs.

RL: Nu, varbūt arī tā. Taču šis dzejolis atstāj citu iespaidu, iespaidu, ka tu vienatnē cīnies ar Dievu.

Bērziņš: Es jau neesmu Jēkabs! Protams, es saku: “Kungs, es padodos!”

RL: Bet kad tu, teiksim tā, kad tu pirmo reizi saskāries ar Dievu?

Bērziņš: Nu, es laika ziņā nevaru tādu brīdi izdalīt. Dieva klātbūtni manī un ārpus manis esmu jutis kopš agras bērnības. Kāpēc tā? Ļoti iespējams, audzināšana, vecmammas reliģiskā audzināšana, vešana uz baznīcu... Un tad vēl viņas un tēvoča Jāņa ļoti spēcīgais reliģisko emociju lauks, kas varbūt neizpaužas vārdos, bet tajā, kā paskatās tavās acīs, pie rokas vedot uz baznīcu vai dodot lasīt Selmu Lāgerlēvu, Kristus leģendas. Un vēl daudz kas cits, kaut vai kādas dabas parādības, kā tas bijis visos laikos ar cilvēku. Kur cilvēks – tur i Dievs.

RL: Redzi, es to pajautāju, atskatoties uz sevi, kam par to likušas domāt gandrīz vai tikai un vienīgi grāmatas; nu, varbūt arī sajūta, ka nevar būt, ka viss ir niecīgi.

Bērziņš: Bet grāmatas jau nebūtu izraisījušas tās sajūtas, ja nebūtu ieprogrammēts tas, ko varētu saukt par reliģisko instinktu, ar kuru mēs esam radīti – vienalga, kurā salā un kurā gadu tūkstotī. Šī der Andere sajūta, ar kuru mēs, bet varbūt arī mērkaķis un kaķis, visa dzīvā daba vai pat vēl kādi plašāki kopumi, par kuriem mēs neko nezinām, izjūt šo Radītāja klātbūtni; līdz ar pirmo apziņas mirkli, kad sāc sevi apzināties, tu sajūti šo der Andere – otru. Un šis instinkts var izpausties gan kā pozitīvas emocijas, svētbijība, gan kā bailes no dēmona.

RL: Bet dīvaini, tu jau it kā esi Vecās derības cilvēks...

Bērziņš: Vecās derības cilvēks es nevaru būt, es esmu tikai tulkotājs. Prustu tulkodams, latvietis nekļūst ne par homoseksuāli, ne par tik gudru kā Prusts. Viņš var būt tikai liecinieks. Tāpat es esmu tikai liecinieks.

RL: Nu, par to es jau tev arī gribēju pajautāt.

Bērziņš: Tad jau vairāk par Korānu varbūt... Ja es daru kaut ko ar ķīniešiem...

RL: Priekš kam tev vēl tie ķīnieši?

Bērziņš: Joka pēc. Esmes krāšņumam. Patīk. Man ir izaicinājums. Es gribu saprast, kas tas ir, kur ir tas keifs, tie šausmīgi īsie teikumi, daudz īsāka dzeja par persiešu. Persiešu tik iet “ze däst-e dīde o del här dou färyād,/ ān če dīde bīnäd, del konäd jād!” – uz to modi, ka “acs ir vainīga, ka sirds brēc!/ sirds tak neaizmirst, ko acs redz...” – nu nelien īsti mūsu garie vārdi Bābā Tāhera rindās; Dieva laime, ka te – viscaur nominatīvi. Bet senķīniešu klasika vēl i tik nepakļaujas flektīvai morfoloģijai. Palūk, Li Bai rindiņa: “zui qi bu xi yue” – “skurbs slejos, slāju gar strautu – mēness!” No tās izsaukumzīmes jātiek vaļā, “pillā piecēlos, eju gar upīti mēnesnīcā”. Tas īsais vārdiņš “yue” – Tanu dinastijas klasiķis tajā varbūt ieliek vairāk vēl, nekā mums “mēness starus stīgo”... Vecķīniešu vārds – kā bilde ietvarā, nav arī šoka no “aprautas izteiksmes”, ar lasītāju “viss sarunāts”, lasītājs pats “sakārto gleznas pie sienas”. Un, ja es, teiksim, kaut ko daru ar ķīniešiem, tad es esmu, tā teikt, liecinieks viņu priekšstatiem par debesu lēmumiem un debesu visvareno lomu tautas un cilvēka dzīvē, tikai liecinieks, nekas vairāk. Nekādu lielo gudrību es neesmu sasniedzis, bet kaut kāds, kā krievs teiktu, velns kniebj ribās, un man gribas kaut kā izdzīvot, kas notiek, kad saduras senķīniešu izolējošās valodas kompaktums ar diezgan arhaisku flektīvo valodu plašumu. Un tādas ir gan baltu valodas, gan gandrīz visas slāvu valodas. Nevaru nomierināties, es gribu ar tiem ķīniešiem sadurties un izcīnīties, lauzīs kaklu – lauzīs, Dievs ar visu.

RL: Kad es teicu, ka tu esi Vecās derības cilvēks, es domāju mazlietiņ ko citu. Vecā derība paredz īpaša veida attieksmi pret Dievu, un man šķita, ka tas man atgādina tavu attieksmi pret tekstu. Tu kaut kur esi teicis, ka tad, ja ir izdevies kaut ko veiksmīgi pārtulkot, teksts atdzīvojas, kļūst miesisks; kā tāda čūska...

Bērziņš: Nu, ja ir izdevies to golemu atdzīvināt, iepūst viņam to ha Šem, to Dieva Vārdu. Citiem vārdiem sakot, to autora talantu, jo cilvēkiem jau nav darīšana ar dievišķo, bet cilvēcisko.

RL: Es atceros, kā reiz es tevi grāmatnīcā Globuss Aspazijas bulvārī satiku, kad tu tieši tulkoji Ījabu, un tu, šķiet, teici, ka badojies, bet es jautāju, vai arī pelnus ber uz galvas... Varbūt nevajadzētu jaukt Zālamanu jeb Sālamanu kopā ar Ījabu...

Bērziņš: Varbūt nevajadzētu vis – bet pamāci, kāpēc tieši? Kāpēc nevajadzētu?

RL: Tāpēc, ka Ījabu, taisnu cilvēku, Dievs pēkšņi ne no šā, ne no tā nolemj pārbaudīt... Nu, ko es tev stāstu... Jā, un tas nekādi nav saistīts ar Zālamana vanitas, vēja tvarstu, kā tu to sauc.

Bērziņš: Tas ir par Radītāju un viņa eventuālo oponentu.

RL: Ka tā arī var parunāties, ja?

Bērziņš: Nuja, te taisni tā arī ir aprakstīts tai versijā, kas līdz mums ir nonākusi. Viņi sēž blakus stadionā…

RL: Bet tur jau viņš sēž ar sātanu.

Bērziņš: Jā, viņi sēž, un viņš saka – redz, ka mūsējie tomēr labāk spēlē. Var paļauties uz mūsu treneri.

RL: Bet tev neliekas, ka viņējais spēlē labāk? Tas izaicinātājs, tas, kas velk zemē, kas tev liek grēkot, kas tev liek novērsties no Dieva, tas jau pats galvenais. Liek nolādēt viņu.

Bērziņš: Nav. Un tā arī nav mana problēma. Es taču neesmu Ījabs, ne es esmu tā piemeklēts, ne man ir privilēģija dzīvot tādā laikmetā ar tik saasinātām morāles problēmām. Arhaisks teksts, tak no Bābeles. Bet man ir tā redakcija, kas bij Hieronimam un Luteram, un mūsu vecajiem mācītājiem. Tas ir pavisam cits teksts. Pēdējās nodaļas pēc savas virzības pilnībā atšķiras no iepriekšējās Ījaba pozīcijas, un viņš atzīst savu argumentu nepietiekamību – Dievs var darīt, ko viņš grib, jo Ījabs nav nekas. Ījabam nav nekādu tiesību, ko te izvirzīt, viņš ir puteklis un pīslis. Un Ījabs piedod Dievam. Es kaut kur jau rakstīju, ka Ījabs ir sapratis, ka Dievs Radītājs ir tāds despots, kuram atsevišķa cilvēka taisnīgums nav arguments. Lai tas iedomīgais Ījabs – lai viņš paskatās uz Dieva dižajiem darbiem, uz behemotu, leviatānu – un lai liekas mierā. Bībeles pētniekiem šķiet, ka tās beigas ir piekarinātas klāt, tomēr tas ir teksts, kuru es tulkoju. Tas ir mūsu Teksts.

RL: Un tas ir viss? Nav, piemēram, tādas sajūtas, ka, lūk, tu esi Vecās derības tulkotājs un pētnieks, un tas, kuru tu tulko, patiesībā tev čukst ausī – dari tā, Uldi, tā ir pareizi.

Bērziņš: Nē-e. Nē, Dievs nav man sūtījis eņģeli Gabrielu, lai pavēlētu man – lasi, lasi, lasi! Es pats to daru. Kunnosam – tam čukstēja. Viņš teica – “ar mani raksta”. Kunnosam bija tādas domas, ka viņš ir kaut kāda spēka rīks, rakstāmrīks. (Gara pauze.) Bet man nav tādas sajūtas. Nu, vienkārši apstākļu sagadīšanās dēļ tā notiek, ka es kaut ko rakstu, un daudz rakstu. Bet ne tā, ka es būtu kaut kāds pravietis, dievības instruments, mērķis. Ka es būtu radīts kā kaut kāds spalvaskāts.

RL: Dieva spalvas kāts?

Bērziņš: Būtu radīts kā spalvaskāts. Par to Dievu tu pieliki.

RL: Vai tad nav tā, ka, tulkojot tos sakrālos tekstus, tu pēkšņi esi juties tuvāk kādam no šiem varoņiem? Tu pēkšņi viņu labāk saproti un sāc justies līdzīgi?

Bērziņš: Taisni par tiem sakrālajiem es neņemšos teikt, bet varbūt, ka, tulkojot sūfiju dzeju, rodas tāda stipra sajūta. Turkmēnis Mahtimguli, drusku – Junuss Emre, vēl nedaudz no Rūmī. Nu, tur – jā, tur ir ilgas pēc Radītāja, un tad, kad tulkoju to tekstu vai arī netulkoju, vienkārši lasu vai klausos, tad to stipri pārdzīvoju. Vietumis arī Psalmos tas ir – ilgas pēc Dieva.

RL: Vispār es sāku par to runāt, lai nonāktu pie Jaunās derības Dieva, kas ir dzīvs Dievs, iemiesojies Dievs. Tagad gan man nez kāpēc šķiet, ka tu neesi stāvā sajūsmā par šo domu.

Bērziņš: Ļoti stāvā, tikai es savā muļķa prātā esmu aizdomājies līdz tam, ka Dievam – tam Dievam, kuru es stādos priekšā, kuru es priekš sevis radu, – kādā vēstures punktā varbūt jau bija sācies dialogs ar cilvēku, viņa žīdiskajā izpausmē. Dievs tad nu viņam aicināja ievēlēt vienu – vai tas būtu Jānis Kristītājs vai viltus pravietis, vai kas –, kuru tad jūs atzīstat cienīgu būt par Dieva dēlu, būt par cilvēka dēlu. Es jūtos tā, ka varbūt patiešām Radītājs uztver mūs kā vienu savu dēlu un ka, lūk, caur šo pārstāvību, kuru mēs paši izvirzījām, kuram paši uzlikām ērkšķu vainagu galvā, kuru mēs sūtījām nāvē, caur šo vienu viņš ir tagad sasniedzis tādu dramatisku punktu savās attiecībās ar savu radību. Vienīgais novatorisms, ar kuru es sabojāju tavus skaistos spriedumus, ir tas, ka es vis kategoriski nesaku, ka Dievs sūtīja eņģeli, lai viņš apaugļo Mariju, un ka Dieva vārds iedzima. Varbūt, ej nu sazin. Bet varbūt viņš ļāva, tā teikt, demokrātiskā kampaņā uzvarēt tam, kurš cienīgāks, talantīgāks. Lūdzu, sūtiet, kuru varat, kurš ir jūsu čempions!

RL: Kad tu, piemēram, runā par “muļķa prātu”, kad tu izsakies, ka muļķība tev ir gandrīz vai mīļākais vārds, tad tas attiecas uz sūfijiem, vai ne?

Bērziņš: Nezinu.

RL: Bet par kādu muļķību tad tu runā?

Bērziņš: Nu, kā gan es tev varu pateikt? Par muļķību kā radošu kategoriju, kā spontanitāti, kā atteikšanos no smalkām izvēlēm un tiekšanos pēc vienkāršām izvēlēm. Es pilnīgi pieļauju, ka viens no sūfisma ideāliem arī ir tāds. Un ne tikai tur, bet arī vispār misticismā, tur, kur viņi atsakās no prāta spriedumiem, ļaujas ekstāzei vai – nemāku izteikt labi –, vai varbūt runa ir par... atteikšanos no analīzes. Atsakās no analīzes. Nu labi, paņemsim šitos dullos, tos žīdus hasīdus – viņi paziņo, ka šimbrīžam neko nevajag analizēt, un ejiet, rebe, ar savu šito te matu skaldīšanu vienu māju tālāk.

RL: Bet vajag darīt ko?

Bērziņš: Ieliet, padziedāt un padancot, ap uguni palēkāt.

RL: Un tu to visu dari?

Bērziņš: Nē, viņi tā dara, es taču neesmu hasīds. Nē, nu ieliet es ieleju, varbūt sev vairāk, cik nu iespēju robežās…

RL: Esmu ievērojis, ka tu diezgan nicīgi izturies arī pret smalkiem vīniem, dodot priekšroku vienkārši vīnam un daudz vīnam.

Bērziņš: Nu jā. Tas ir, tā teikt, ekonomijas jautājums, un es nejūtu tik lielu to starpību, es dzeru pietiekami strauji, lai pēcgaršu negaidītu. Es ņemu nākamo malku.

RL: Bet ko tad tu gaidi?

Bērziņš: Nākamo malku.

RL: Bet tu jau ne dzeršanas dēļ to dari.

Bērziņš: Nu, es nezinu, kā tur man ir. Nu, garšīgi ir.

RL: Nevis skurbuma dēļ?

Bērziņš: Man ir tā, kā tas ir tūkstošiem gadu bijis – arī no jērādas maisa tas skābais dzēriens – man viņš ir garšīgs. Man nevajag tagad speciāli klausīties – vai tur bija aveņu garša, vai nebija šoreiz. Un pēcgaršā varēja būt vēl kaut kas fantastisks iekomponēts – mazlietiņ tā kā tabaka, bet varbūt tomēr ne. Nu, Dievs ar viņu...

RL: Un tev patīk atrasties skurbulī? Tas ir kaut kāds mēģinājums tuvāk nokļūt tam Radītājam?

Bērziņš: Nu laikam sapratu. Jā, process ir viss! Lai kauss netop tukšs... Man patīk virzība uz to, ko saucam par skurbuli, svētceļojums pie Dionīsa. Es, nē, nu kas tad īsti ir skurbulī – kurā brīdī tad – tad, kad pakritis zem galda, vai…

RL: Nē, tad ne. Es domāju, ka tad tas ir jau kādam citam novērotājam.

Bērziņš: Man patīk tas kāpiens kalnā.

RL: Saki, Dievs ir?

Bērziņš: Ir. “Ir” ir cilvēku valodas vārds, kuram nav tik lielas semantiskās ietverības, lai tas spētu mums dot zināt, ka viss, par ko mēs tagad runājam, ir kaut kas vairāk par mūsu apziņas faktiem. Mūsu uztveres robežās atbilde ir pozitīva. Jā, Dievs ir. Bet ko, runājot par Dievu, nozīmē “ir” un vai mūsu jēdziens “ir” pastāv kur citur kā pašam lūpās? Un vai atspoguļo to, ko mēs gribētu izprast, bet nevaram? Kā viņš “ir”? Vai kāds cits – dēmons vai eņģelis – nepasmiesies par mūsu “Dievs ir”. Ha, ko jūs zināt! Jums jēgas nav, ko nozīmē būt.

RL: Jā, lūk, kāds kopējais cilvēks, “mēs”. Bet mani vajā protestantiska doma par viena cilvēka izredzētību, par vienu pašu cilvēku. Es tev izstāstīšu vienu gadījumu. Es reiz aizbraucu uz Pētera Brūvera māju...

Bērziņš: Kalējiem.

RL: Jā. Un man ir daudz alus līdzi un austriešu draugs, un es eju iekšā tajā dārzā un redzu: melnas debesis, zibeņi, Pēteris iejūgts arklā, Iveta aizmugurē, un viņš puspliks un nosvīdis velk to arklu uz zibeņu un debešu fona.

Bērziņš: Un ko viņš ar to arklu, viņš ara vagu ciet?

RL: Nu, man šķiet, viņš kartupeļus ecēja. Kā tādu Heidegera valodas vagu. Ak jā, un tad viņam tur lodveida zibens bija dārzā izsprādzis – tāda deguma vīle pa zemi līdz pat mājai.

Bērziņš: Bet kāds tur sakars starp šito japāņu kino cienīgo skatu un lodveida zibeni? Pēteris tiek – uzrunāts?

RL: Nu, man šķita, ka zibens un šī dusmīgā spēka klātbūtne, un Pēteris, kuru piemeklējis Dievs, tāda sajūta, ka tur nav runa par visiem cilvēkiem, bet par tādu kā izredzētību.

Bērziņš: Katrs kaķēns un katrs kucēns, un katrs cilvēkbērns uztver sevi kā atsevišķu – brīnās, skatās uz savām rociņām, klausās skaņās, kas ap viņu, un iedomājas, ka viņš ir vienīgais un stipri atšķiras no cita. Es ļoti labi atceros tos laikus, kad man likās – kā tas var būt, ka tie citi cilvēki arī pastāv, jo nu kaut kā ļoti grūti bija iedomāties, ka vēl tāds var būt kā tu, kuram līdzīgā veidā ausīs skan, degunā nāk...

RL: ...puņķi.

Bērziņš: Smakas vai puņķi (smejas)... Tu esi tik unikāls kopš “ā”, kopš pirmā brēciena, un tev grūti saprast, ka citi, tikpat unikāli, arī ķepurojas blakus. Un tad es atceros, pirms gadiem divdesmit Baltiņš bija kaut ko izlasījis, un kā jau kaislīgs domātājs viņš sauc – faktiski viss ģenētiskais mantojums un kolektīvās zemapziņas procesi veido tik magmu, no kuras tagad mūsu galvas ir izlīdušas un sarunājas savā starpā. Cilvēce jau droši vien sen nonākusi pie hipotēzes, ka varbūt ir tikai viena personība, kuru Dievs gatavo, lai viņam beidzot ir, ar ko parunāt. Tas ir kā evolūcijas mērķis. Nu, tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc kaut kas ir un nevis nav, – Radītājam vajag, kur spoguļoties, un viņš spoguļojas visā esībā, un viņam nepietiek ar to, ka zvaigznes staro debesīs un okeāni šļakstās, viņš meklē vēl sarunu biedru, kurš viņam muldēs kaut ko pretī.

RL: Un tu tad būtu Dievam sarunbiedrs?

Bērziņš: Vienā no iespējām.

RL: Un arī Dievam draugs, kā tu teici pirms gadiem piecpadsmit?

Bērziņš: Nu, es jau nekur no tās savas personības prom netieku, visiem tās netikumiem un problēmām. Es esmu viena no šīm atsevišķajām nesējvienībām, kas dzimst un mirst, dakšiņa tiek ieslēgta, bet pēc tam nāk jauna paaudze...

RL: Un izrauj to dakšiņu.

Bērziņš: To dakšiņu izrauj, nones pagrabā un tikai atceras, ka tādi arī ir bijuši.

RL: Šķiet, tu pret to iekontaktēšanu un izkontaktēšanu attiecies kā pret kaut ko ne īpaši traģisku.

Bērziņš: Nu, es cenšos. Man gan jāpārvar tās dzīvnieciskās bailes un pat vairāk nekā dzīvnieciskās – varbūt eņģeļiem arī ir tādas pašas bailes...

RL: No nāves? Viņi jau nemirstīgi.

Bērziņš: Jā, nu, ja, teiksim, kādai eņģeļu kategorijai atņemtu eksistenci vai, kā kaut kur ir lasīts mistiķu darbos, ka pēkšņi – nu, jā, tam dullajam zviedram Svēdenborgam, kur viņš sastop Muhamedu. Viņš pievēršas Muhamedam ar tādu aizrautību, ka tas uz brīdi materializējas. Es esmu jūsu pravietis – to viņš grib pateikt, taču viņa eksistence ir tik efemera. Jā, un tad mēs varam arī pieļaut, ka tām garīgajām būtnēm var būt eksistences izbeigšanās bailes. Un, ja ir šī vēlme būt, kura ir nepieciešama arī kaķim un pelei, tad ir gluži dabīgi, ka ir arī bailes no eksistences pārtrūkšanas. Bet tad savukārt kopš stoiķu laikiem ir bijusi apņemšanās šīs bailes pārvarēt. Un tādēļ, teiksim, kādā kuģa grimšanas brīdī nepakļauties panikai un būt gatavam galam. Un, ja ir bijuši daudzi un blakus ir miljardiem, bet tu esi tikai viens no tiem, tad... Varbūt tas ir tāpēc, ka es zinu, ka ir Radītājs. Tas ir tas līmenis, kurā es varu racionalizēt, emocionalizēt esību. Kas tā esība tāda ir? Skaidrs, ka tā ir miljoniem reižu sarežģītāka par manu valodu, manām emocijām. Kā lai es to satveru? Varbūt, ka vīns vienīgais var pievest tam tuvu vai kāda garīgā mūzika.

RL: Pirms brīža tu teici: “Dievs ir.” Un tagad es tev prasīšu: “Kurā brīdī esi tu?”

Bērziņš: Nu kā – es mostos... Bet nē, taču man arī miegā sapņi rādās, es esmu visu laiku, nav tāda brīža, kad es nebūtu.

RL: Vai tu mēdz nožēlot grēkus?

Bērziņš: Nē, nē, man nav arī grēka jēdziena. Vismaz es nemāku pateikt, kas ir grēks. Es varētu pateikt, kas ir necienīga rīcība vai nodarījums pret kaut ko. Kas ir grēks – es nezinu. Es tikai ļoti cenšos pie tā piedomāt, kas zin’, varbūt nāk tāds brīdis, nu tad būtu labi neizgāzties tai eksāmenā. Bet nu dod Dievs, kaut nebūtu tāda eksāmena. Tāpat dod Dievs, kaut intervētāji nenāktu; dod Dievs, ka mierīgi varētu darīt kaut ko jēdzīgu.

RL: Nu, es pajautāju tādēļ, ka vainas apziņa, arī par iedzimto grēku, varētu būt viens no mehānismiem, ar kuru cilvēkam tiek parādīts, ka viņš ir.

Bērziņš: Var jau būt, ka tas mehānisms manā gadījumā darbojas tādā neapzinātā līmenī. Bet drīzāk man piemīt tās šaubas, ka izšķirošā brīdī es paļaušos instinktiem un bailēs bēgšu, bailēs pagrūdīšu no laivas kādu, es nezinu...

RL: Nū, es vairāk gribēju runāt par diviem esamības veidiem, no kuriem viens būtu ēšana, dzeršana, aiziešana uz tualeti... Vai tu zini Oļešas stāstu “Skaudība”?

Bērziņš: Es droši vien esmu lasījis, bet tu izstāsti.

RL: Tas sākas ar slaveno teikumu: “No rītiem viņš dzied tualetē...” Tur gan ir – “klozetā”. Vārdu sakot, tur ir par tādu skumju inteliģentiņu, kurš apskauž šo veselīgo vīrieti, kurš strādā komunālās ēdināšanas kombinātā un no rītiem dzied tualetē. “Jūs varat iedomāties šo veselīgo, spēcīgo ķermeni...” Vai arī Gregora Zamzas māsa – viņš jau pārvērties par kukaini, sažuvis un izslaucīts no mājas, bet viņa brauc tramvajā un “izstaipa savu jauno, vingro ķermeni”...

Bērziņš: Nu jā, bet es neizjūtu šādā veidā, nav man tās slimības izjust šo pretrunu, un es nesaprotu, kāda blusa tev kož pautos un atgādina, ka ir kaut kāda pretruna un ka ir prasti dziedāt no rītiem atejā, bet smalki ir kaut kas cits, teiksim, aiziet bojā, pārvērsties kādā kukainī un tādā veidā materializēt savu šo slimību, kas tev kaut kādā veidā traucē. Nu, man nav. Iznāk, ka es esmu veselīgais un tu tas...

RL: ...smalkais. (Smejas.)

Bērziņš: Smalkais. Tās smalkās kaites man nepiemīt. Pagaidi, bet tam Oļešam, viņš taču arī patiesībā gribētu...

RL: ...dziedāt...

Bērziņš: ...būt tāds īsti veselīgs, kārtīgu baritonu. Viņam neiznāk, un tāpēc tu viņu lasi, tu jau neietu pie mazās mājiņas klausīties to baritonu. Vārdu sakot, es, jā, laba apetīte...

RL: Tu par sevi runā?

Bērziņš: Par sevi, jā. Laba apetīte, patīk fiziskie prieki, un nav man par to vainas apziņas, tāpat kā tam baritona dziedonim. (Smejas.) Un nav man īstas izpratnes, ka jūs ar Oļešu, un Kafka vēl trešais, – ka jums dots asāk izjust to matērijas neobligātumu, relativitāti. Nu, kāda man var būtu smalka kaite? (Smejas.)

RL: Tad es pieminēšu vēl vienu tādu pašu smalku kundziņu. Viņš ir smalks ne tikai tāpēc, ka homoseksuālis, bet arī tāpēc, ka tiešām smalks. Tas ir Kavāfis. Dzejolis “Barbarus gaidot” man liek domāt par tevi – tā vien šķiet, ka tu arī iepretim tam dekadentismam tiecies pēc tā pretmeta, pēc kaut kā veselīga, enerģiska, prastuma, kā tu to esi teicis.

Bērziņš: Nu bet nē. Ja tu teiktu, ka tev patīk prastums, bet naktī rādās sirdsapziņa, tad tā būtu tieksme pēc sava pretmeta kā tām barbaru gaidītājām galma dāmām un Kavāfim. Bet manā gadījumā – ja man būtu tieksme uz pretmetu, tad tā būtu tieši interese par šīm smalkajām kaitēm. Bet es tās neuztveru īsti nopietni.

RL: Vai tu uzskati, ka cilvēks domā ar valodu jeb valodā?

Bērziņš: Pārliecināts par to tā īsti bija Josifs Visarionovičs. Nē, tomēr ir plašāk, valoda ir viens no instrumentiem, ko izmanto domāšanā, bet tā domāšana patiesībā var būt arī tēlos, var arī nezināt, kurā valodā tu domā, un sapņos to tu uzzini tikai tad, kad kāds sāk runāt.

RL: Bet vai tev ir bijis tā, ka tu, piemēram, esi sapnī un pēkšņi saproti, uzzini, ka esi turku sapnī, jo visi runā turciski?

Bērziņš: Ir gan tā bijis. Ir bijušas situācijas, ka sapnī pat turciski dzejoli uzrakstu par armēņiem, nu, īsu dzejolīti, beigas tik atceros un turkiem stāstu… Bet vairāk tomēr tāda sapņu sērija, sapņa skurbumā, sapņa mulsumā tāda triumfāla sajūta, ka visur runā latviski, ka, redz, latvieši tomēr tāda pasaules tauta. Un tā kā tatāri sniedzas līdz pat Volgai.

RL: Vai tev liekas tā kāda priekšrocība – piederēt pie lielām tautām?

Bērziņš: Sapnis jau nav racionāla padarīšana. Sastapt kaut ko pazīstamu, tas jau iepriecina jebkuru muļķi. Ļeņingradā es biju šausmīgi sajūsmināts, tajā Ļeņingradā – un varbūt šitā stulbā sērija no turienes arī radās –, es eju pa tirgu netālu no kopuškām Vasilija salā, un onkulītis un tantīte ar lauksaimniecības produktiem un skābētiem gurķiem. Man viss skaidrs, es eju klāt un uzreiz latviski prasu: “Cik ta’ nāk gurķīši?” Un viņi arī nebrīnās – kas šitas par finanšu inspektoru, kas latviski runā?

Bet vienu sapni es atcerējos vēl no bērnības – par to, ka Matīsa tirgū ir Latvijas laiks un tur var uzkāpt uz vārtiem un skatīties iekšā. Un tiešām – tur tādi jocīgi cilvēki staigā, autiņi, kam ratos spieķi, – ar tiem savesti labumi no laukiem. Un tas viss tā spocīgi, jo ielas ir tukšas. Patiesībā ir tāda kā baltā nakts, jūnija nakts, pat ar polāro sauli, bet cilvēku nav – ielas ir tukšas. Cilvēki ir tur iekšā, tur notiek tirgošanās. Nu, tā kā Nils Holgersons. Viņš gan tai pilsētā iegāja, bet es tur netiku. Es varēju tikai paslieties, palūrēt pār žogu.

RL: Kad tu dzejo un tulko, un vēl kaut ko dari, vai tev reizēm, citējot Uldi Bērziņu, nerodas tāda sajūta, ka viss tas ir vien “vēja tvarsts”?

Bērziņš: Nē, man nav, jo man nav tās pretējās ilūzijas, ka man būtu grozs ar dārgakmeņiem sultāna pagrabā. Tas vēja tvarsts ir pietiekami reāla un pietiekami smaga lieta, taustāma lieta.

RL: Es īsti nesapratu.

Bērziņš: Man nav ko likt pretī. Vēja tvarsts nemulsina mani. Nu nav, nav šīs problēmas.

RL: Vai tu gribi teikt, ka tu tā sevišķi augstu nenovērtē to, ka esi iztulkojis Korānu vai kādu Vecās derības grāmatu?

Bērziņš: Es ar tādu vērtēšanu tā kā neaizraujos. Vai es kāds vērtētājs?! Kas ir vērtētājs? Lasītājs lai vērtē. Bet nav arī tādas šaubu – ak, kam tas viss! Vai labāk ogot vajadzēja braukt ar autiņu vai medībās, vai kā? Kas varētu būt vēja tvarsts? Ka viņiem torņu galos, pagrabos būtu sunduki, džumedāni, čemodāni ar vērtībām?

RL: Kādā valodā tas “džumedān” ir?

Bērziņš: Tas ir persiešu vārds – “džume” ir drēbes un “dān” ir trauks.

RL: Tad čemodāns no persiešiem nāk?

Bērziņš: Vēl Pirmajā pasaules karā smagos artilērijas lādiņus sauca par “čemodāniem”. Re, ku’ atkal nāk čemodāns virsū, nu baigi lielais, smagais nāk, vai nu svilpdams, vai kaukdams, vai lēni nāk, ja trāpīs, tad slapjš paliks, kad dabūs ar tādu čemodānu pa galvu. Tas ir persiešu vārds.

RL: Un tev tādi čemodāni nerādās nekur?

Bērziņš: Man ne šis, ne tas, man nekas nerādās. Un atkal viena no smalkajām kaitēm tā laikam ir – bet vai es neesmu to visu veltīgi darījis.

RL: Starp citu, vai Turcijā tevi uzrunā par efendju?

Bērziņš: Man saka gan: “Efendim?”, ja es neskaidri vai par klusu runāju. Tas ir pilnīgi kļuvis par tādu kā interjekciju, un to saka arī sievietēm, kaut dāma tak – “hanym”, ja atļauts skaidrības labad te lietot latgaļu ortogrāfiju. Bet “efendijs” viņiem sanāk stilistiski kā citāts iz sultānlaikiem. Kā gan ārzemniekam viņi teiks “efendi”? “Bei” – jā, bejs jau ir neitrāli.

RL: Bet bejs mūsu izpratnē taču nepavisam nav neitrāls.

Bērziņš: “Uldis bei”, Ulža kungs. Atilas Ilhana dzejolī atnāk policisti, un vīrs krāmējas un saka sievai: “Ja mazais prasa, tētis drīz nāks, ņem šīs simt liras, nauda paliek nauda.” Un pēdējā rinda ir: “Kungi, esmu gatavs, nu tad ejam.” Haydı gidelim beyler ben hazırım – beji, es esmu gatavs. Tas ir pilnīgi neitrāls, tas nav tas feodālais “beks”, “bejs”, no kā vārds cēlies.

RL: Un vai tevi nemulsina visi tie “durak”?

Bērziņš: Sakritumi fonētiskie?

RL: Es nedomāju, ka tie visi ir sakritumi. Krieviem taču ir daudz aizguvumu no turkiem.

Bērziņš: Ļoti daudz no tatāriem, pavisam maz no turkiem. Bet turkiem “durak” nozīmē apstāšanās vieta.

RL: Pietura. Autobusu “durak”.

Bērziņš: Otobüsler durağı. Intervokālā pozīcijā viņš kļūst par tādu kā ukraiņu “h”. Un kas bija krieviem par smiekliem, kad kaut kādā 18. gadsimtā uz sarunām par mieru turki bija atsūtījuši kādu ar vārdu Durak Bejs.

RL: Brodska esejā par Stambulu daudz rakstīts par to, ko varētu saukt par “Austrumu murgiem un šausmām”. Putekļi, bet zaļums tikai uz pravieša karoga; neaug nekas, tikai ūsas; ar čurām dzēsta ugunskura smaka; tējnīcās sastinguši cilvēki, kas nenovērš acis no televizora...

Bērziņš: Tas man atgādina Turkmēnijas mazpilsētas. Bet ne jau Stambulu. Un nekas neaug arī Meksikas tuksnesī un Ķīnas vidienē, kur nav pravieša karoga. Un tās kuplās ūsas vecos laikos bija vairāk, un Gruzijā droši vien vēl vairāk nekā Turcijā.

RL: Jā, nu un vēl Brodskis raksta: Atēnās Sokratu vismaz tiesāja atklātā tiesā, bet, piemēram, kādā Bagdādē tur daudz nečakarētos, vienkārši uzsēdinātu uz mieta, un miers. Un nebūtu ne Platona dialogu, ne neoplatonisma. Islāma Austrumos Platona dialogu vietā ir tikai Korāna monoloģisms.

Bērziņš: Bet tur ir diezgan daudz arī visādu postplatonisku un postaristotelisku domu gājienu, vesela “al falāsifa”, vesela skola, pat vairākas. “Ef lātuna” sekotāji, analizētāji, un tālāk risinātāji nodzīvoja savu mūžu mierīgi, jo viņi, tā teikt, rīkojās ar neitrālu materiālu. No likuma nesēju viedokļa tā nav zaimošana, tā ir tāda nevainīga laika šķiešana. Bet, ja tu nāc ar reliģiskām koncepcijām, kuras ir pretrunā ar to, kas pieņemts, tad tā ir cita lieta. Ja tu saki: “Es esmu Patiesība,” proti, “es esmu Dievs,” negribēdams neko ļaunu – tikai pateikt, ka tevī ir tā Dieva dzirksts, ka Dievu vajag meklēt sevī, rezultāts ir drausmīgs.

RL: Kāds?

Bērziņš: Novelk tev ādu.

RL: Lūk, lūk. Un tu esi teicis, ka Vecajā derībā tevi priecē tas, ka tur ir visdažādākās grāmatas...

Bērziņš: Jā, kā jau “bibliotēkā”.

RL: Bet tad Korānam tev vajadzētu likties vienmuļam un neinteresantam.

Bērziņš: Tik traki nav, ka būtu neinteresants. Viņš arī atspoguļo kādu aspektu mūsu kopējā Radītāja meklēšanas ceļā. Kāpēc lai viņš būtu neinteresants? Protams, ka tur nav tā skaistuma, tās daudzautorības, bet tas man nenodara nekādas sirdssāpes.

RL: Vai tev ir vienalga, kādā valodā ar tevi runā Dievs?

Bērziņš: Man ļoti patiktu, ja Viņš ar mani parunātos manā dzimtajā valodā. Un tajā pašā laikā viņš ir ārpus valodām, viņš runā visās valodās reizē. Es varbūt vieglprātīgi saku, bet ir tāda sajūta, ka pašas valodas ir tādas kā Dieva vēstules, ka viņš raksta valodas. Dažādas valodas kā dažādus pasaules modeļus, kuros tad tiks izteikta viņa radītā pasaule. Nu, bet tāpat viņš varbūt runā ar planētu sistēmām vai kādām tur atoma daļiņām tām saprotamā veidā. Korānā jau ir mājieni uz to, ka viņš runā ar biti viņas valodā.

Romka Timenčiks tikko stāstīja, ka pie Dieva ieradušies ateisti...

RL: Pie Dieva?

Bērziņš: Jā, delegācija. Un Pēteris atnāk un prasa: “Kungs, ko darīt? Ateisti atnākuši, vesela delegācija.” “Pasaki, ka manis nav.” Krieviskā izpildījumā tas iznāk, ka viņa nav mājās. Tā nu atkal secinām, ka Dievs prot ar katru izrunāt tam saprotamā valodā.

RL: Man ir tāds brodskisks priekšstats, ka, salīdzinot ar Jauno derību, Korāns ir mazāk ieinteresēts atsevišķa cilvēka dzīvē un tur atsevišķa cilvēka dzīve arī neko daudz nenozīmē. Kamēr Jaunajā derībā šķiet, ieraudzīts ir ikkatrs cilvēks.

Bērziņš: Jā, droši vien. Taču šiem abiem Tekstiem ar lielo burtu ir dažāds konteksts. Šis pats notikums – es par to visādi izfantazējos. Kad pienāca brīdis gara vēsturē, kad cilvēks varēja padziļināt attiecības ar savu Radītāju un no verga pārtapa par dēlu. Korānā mēs esam vergi, nevis dēli. Un tāpat visa esība ir Dieva “vergs”, nuja – visa esība.

RL: Ko varētu nozīmēt “Agil”? (Rāda uz vīna pudeles etiķeti.)

Bērziņš: Kustīgs. Tas pats, kas angļu valodas romāņu saknē agile. Žiperīgs, mundrs... Varbūt portugāļu kontekstā saistīts ar ērgli tautas etimoloģijas līmenī. Nu, tā tik mana iedoma. Droši vien tā vieta, kurā šis vīns top?

RL: Saki, bet ja tu vari sarunāties ar dažādu tautu draugiem viņu valodā, lasīt viņus viņu valodā – priekš kam tev būtu vēl viņi arī jātulko?

Bērziņš: Nu kā, priekš kam? Priekš tevis, lai pēc tam varētu izbaudīt, ja man būs izdevies, ko kāds ir uzmodelējis savā valodā un kas man liek sprāgt asarām no abām acīm. Dabīgi, ka es neesmu teksta autors un es nevaru tik daudz izteikt kā viņš. Bet te ir vienkārša sadzīves situācija – kad tu sēdēji uz dīvāna blakus vecaimammai un lasīji, nu, latviešu dzejoli un tev tas patika – nu, klau, paskaties, cik labi vai cik jocīgi, un tu lasi viņai priekšā. Un tā ir tā tulkošana, ka tu pārcel no papīra uz balsi. Un viņa jau nebūtu atrāvusi acis no saviem darbiem un sameklējusi to pašu grāmatu, ko tu. Tu viņai nolasi priekšā, tu piesaisti viņas uzmanību, jo tev liekas, ka tas varētu viņu kaut kādā veidā… varbūt, nu, ka viņa varētu just kaut ko līdzīgu vai pretēju tam, ko tu jūti. Un līdzīgi ir ar tulkošanu: tu lasi priekšā savam līdziniekam, brālniekam, kurš tai brīdī nerunā un nesaprot, nelasa. Nu, es pēkšņi sev saku: “Ak, tu, mīļais dieviņ, man gribas šito nolasīt latviski.” Tā arī ir tā tulkošana – es nolasu latviski. Tulkošana – tā pati priekšā lasīšana; man šitas iepatikās – paklau, cik forši! Kas tad tur tik foršs? Nu paklau, nu paklau! Tad tu centies, cik tad nu var pietuvināties, piegudro atskaņu, vai, ja ne, tad pasaki – šeit viņiem atskaņa.

RL: Kad tu saki, ka esi iedomīgs par to, ko esi paveicis valodas ziņā...

Bērziņš: Kad tad es to saku?

RL: Neatceros, kaut kur lasīju, laikam kādā intervijā.

Bērziņš: Neatceros, ka es kaut ko tādu būtu teicis.

RL: Nu, nav svarīgi. Bet kā tev liekas – vai tu tagad esi labākais latviešu dzejnieks?

Bērziņš: Nē. Nē, nu pagaidi, kā vispār… Tu domā – no dzīvajiem? Kuri vēl palikuši?

RL: Jā. Jā, jā.

Bērziņš: Nē. Bez šaubām – Skujenieks. Lai gan tā ir cita svara kategorija. Skujenieks ir tas, kas atbilst klasiķa jēdzienam. Es tam neatbilstu. Skujenieks – patiešām visas tās pazīmes, vieta, savas vietas atrašana, sauksim to tā, tradīcijas turpināšana. Nu nešaubīgi. Skujenieks. Bija – Belševica.

RL: Kādu tradīciju tad Skujenieks turpina?

Bērziņš: Latviešu literatūras tradīciju, kura iet caur daudzām personībām, kura iet caur Raini, kura iet caur Čaku, caur daudz mazākiem dzejniekiem.

RL: Vai tu vari Raini vispār palasīt?

Bērziņš: Nu, es esmu lasījis viņu.

RL: Nav īpaši baudāms, kā man liekas.

Bērziņš: Nu labi, kā kuram – man pa lielai daļai nav. Bet esmu gan jūsmīgi skaitījis piektā gada dzejoļus, sapņodams par jaunu revolūciju.

RL: Bet tu viņu attiecini uz tradīciju.

Bērziņš: Valoda, ietekme uz pārējiem dzejniekiem, viņš ir radījis lielā mērā tādu dzejas plūsmu, kuras nebija pirms viņa. Nez, kā tā plūsma skārusi mani vai tevi, bet savā laikā dažas tantes, kuras toreiz bija jaunas meitenes, un arī jaunus dzejniekus – tos jā. Vārdu sakot, viņš savā laikā ir atstājis iespaidu un ir nozīmējis.

RL: Nu jā, bet tā tāda runāšana no malas.

Bērziņš: Bet protams. Tagad, no mana viedokļa tagad skatoties, Virza ir daudz lielāks dzejnieks nekā Rainis. Bet – Rainis ir arī dramaturgs! Es atceros, kur, teiksim, Spīdolas tēls un citi Raiņa radītie tēli iemiesojas Skujeniekam. Viņš kāpj ieslodzījumā kā Parnasā, nu tik būs laiks, būs daiļrades brīvība, viņš ieslēdzas Latvijas literatūras vēsturē kā Raiņa turpinātājs un sāncensis, kā tas jaunais, kurš pārspēs veco klasiķi Raini, nevis meklēs pavisam citus ceļus – kā Kunnoss un Brūveris vai jūsu padevīgs kalps. Viņš ieslēdzas tajā procesā, uzrunā visas paaudzes, arī aizgājušās. Un tā ir ļoti nozīmīga priekšrocība vai arī trūkums – kā gribat.

RL: Bet tev patīk latviešu valoda?

Bērziņš: Jā, jā, man patīk gan. Kuram tad nepatīk, tikai tiem nelaimīgajiem, kam likten’s nav lēmis.

RL: Un ja tev, piemēram, viens krievs, kas atbraucis uz Latviju, jautātu: priekš kam man mācīties to latviešu valodu?

Bērziņš: Ar šito gan es tiktu galā, palasītu viņam Čaku, vēl kaut ko paskatītos. Dzeju, neko vairāk jau es viņam nevaru nodziedāt. Bet tā jau tāda hipotētiska situācija, un es nevaru iedomāties, ka man tik stulbs sarunu biedrs patrāpītos... Es nevaru iedomāties, ka varētu kādam prasīt, teiksim, kas labs tādā persiešu valodā? Nu jā, es pats ar to saduros, un es redzu, kas tur ir labs. Zäbān-e fārsī šīrīn äst. – Nu, kā vācu “ist” – tak indoeiropieši! Persiešu valoda ir salda... Salda tā arī ir.

RL: Un vai latviešu valoda ir salda?

Bērziņš: To nevar, iekšā būdams, pateikt. Latviešu valoda ir pati baltā debess ar visiem mākoņiem.

RL: Bet tas, ko tu teici persiski, to jau paši persieši teica.

Bērziņš: Jā, bet varbūt to teica turks vai indietis, vai arābs? Nē, arābi ir pārāk iedomīgi. Bet to ļoti varēja pateikt armēnis, jo tas, kurš paša valodā iekšā un nezina metāliski skanīgo arābu valodu vai aukslējās atbalsojošamies jaunindiešu valodas, viņš jau par to persiešu valodas saldumu nezina teikt.

RL: Bet kā tu vari tā runāt – atbalsojošamies? Vai tad tā drīkst teikt?

Bērziņš: Kāpēc ne? Kā tad tu to pateiktu?

RL: Nu, droši vien ar palīgteikumu.

Bērziņš: Kā tu teiksi par manu dēlu Ansi, kuram patīk tiesāties?

RL: Tiesājošamies?

Bērziņš: Tiesātājies. Atgriezeniskie baigi labie ir.

RL: Ansis tiesātājies.

Bērziņš: Jā, tiesātājies. Viņš ir liels tiesātājies.

RL: (Smejas.) To nevar izrunāt, tas ir mazākais, ko par to var teikt. Klau, Uldi, vienubrīd tu nepiekriti anekdotei, ka kaķis bijis dievs, bet varbūt dievs ir valoda?

Bērziņš: Valoda varbūt ir tāds kā prezidents vai varbūt tāds kā kalifs – liela autoritāte, bet ne gluži Dievs, jo valoda pati ir radības sastāvdaļa. Valoda ir mums tāds – priekšnieks.

RL: Tad tev neko nenozīmē izteikums “sākumā bija vārds”?

Bērziņš: Nē, tā nav, ka nenozīmē, tikai man šķiet, ka šis vārds nav ar sacītā vārda nozīmi. Nu, logs, logoss...

RL: Logs?

Bērziņš: Var teikt logoss vai logos, vai logs, vai vēl kaut kas. Bet šeit tas nav lingvistiskā nozīmē. Vārds kā esības motivācija, vārds kā Dieva lēmums, tas jau diezgan tuvu, vai ne? Mēs varbūt izsakām savus lēmums vārdos, teiksim, Krimas hans sāka jebkuru savu dekrētu ar arābu “qawl”, kas ir vārds, mans vārds.

RL: Vēlreiz – haul?

Bērziņš:“Q-a-w-l.”

RL: Tā kā – kauls?

Bērziņš: Nu gandrīz. Bet nav tik liela diftongizācija – “kavl”. Šis te gadījums – mans vārds “uz jums”, mana pavēle, un pavēle ir vārds. Iesākumā bija Dieva pavēle – esi, topi! Tāda ir tā logosa nozīme. Varbūt, ka tagad tu pastāstīsi? Kā tu to uztver? Tavs jautājums bija, vai valoda nav Dievs, ka varbūt mūs radīja valoda, kura – vai visu radīja? Ko tu saki? Iesākumā bija vārds…

RL: ...un vārds bija no Dieva, un vārds bija Dievs. Man liekas, ka vārds patiešām ir tas, kurā izpaužas Dievs, kurā var uzzināt Dievu. Nu, varbūt ne vienīgais...

Bērziņš: Varbūt pat visā radībā, ja jau palma klanās, vakarstundā palma noliec galvu?

RL: Kurā vietā palma klanās?

Bērziņš: Kaut kur Indijā.

RL: Kur? Kam? Ziņās izlasīji?

Bērziņš: Atpūtā. Un pieļauju, ka viņa vēl tur klanās, bet varbūt, ka jau nokaltusi.

RL: Atpūtā – žurnālā?

Bērziņš: Jā, vecajā Atpūtā. Jā, tā informācija bij jau no 19. gadsimta.

RL: Un ko tā palma dara? Klanās Dieva priekšā?

Bērziņš: Jā, vakarā noliec to savu, nu, kā to varētu saukt – nu, to lapotni.

RL: Bet kā viņa zina, kurā pusē ir Dievs?

Bērziņš: To tu man neprasi. Es tikai atceros to fočeni. Varbūt uz tempļa pusi... Vārdu sakot, tas atspoguļo mūsu priekšstatu par to, ka visa radība ir gatava meklēt savu Radītāju un meklē viņu – mēs vienās izpausmēs, bet, teiksim, šitā palma un vēl kādas tur citas parādības – savā veidā. Atceries Jonas grāmatu – Jona zivs vēderā klausās, kā visa jūra dun, viņš dzird, kā jūras radība slavina Radītāju. Tas pats arī Dāvida Psalmu grāmatā. Visi putni – kāpēc viņi dzied? Slavē Radītāju. Islāma uztverē arī tāpat – visa daba. Tātad valoda ir ne tikai mūsu lingvistiskā valoda, šī mūsu “lielā dāvana”, faktiski spēja izteikt sevi Dievam, nepieciešamība meklēt viņu, bet kaut kas plašāks par jebkuru gramatiku. Nu, ja viss, kas notiek, ir Dieva slavēšana, saule lec, lai slavētu Dievu...

RL: Kad tu raksti savus dzejoļus, vai tu slavē Radītāju?

Bērziņš: Nezinu. Nē, nē, es laikam zinu. Nē, es neslavēju.

RL: Tas nav tā, kā putni dzied?

Bērziņš: Nē, to Dāvids saka, es nesaku, ka putni dzied, lai slavētu Dievu.

RL: Nu, bet tādā gadījumā man ir priekšlikums no Jerofejeva – iedzersim un tādējādi slavēsim Radītāju!

Bērziņš: Jā, tas ir ļoti labs priekšlikums. Mēs gan slikti slavējam mūsdienās. (Saskandina.) Vajadzētu to darīt dāsnāk.

RL: Nu, bet kāpēc tavi dzejoļi rodas? Ne jau tāpēc, ka tava profesija ir dzejnieks.

Bērziņš: Absurdi man liekas censties atbildēt uz taviem gudriem jautājumiem – kāpēc tas ir un kāpēc kaut kas cits nav. Kāpēc dzied tautumeitas? Vēsturiski ir izveidojies šis žanrs, un kopš bērnības tas ir dzirdēts, ir iemācīts veids, kā to vai citu savu dvēseles stāvokli tā var izteikt. Mākslām ir tā pavešanas spēja, tās skatās, kurš būs pietiekami vieglprātīgs, lai ielaistos ar mani, ar mani – lūk, šo mākslas žanru – un kļūtu par manu kalpu, un tad skatīsimies, kādas būs beigas. Un tā arī notiek. Patiesībā māksla ir atdarināšana plus vēlme atdarinot izteikt sevi.

RL: Tu tagad atstāsti Aristoteli?

Bērziņš: Nē, es vairs neatceros nekādu un arī nesapratu lasīdams. Es tikai šķīstsirdīgi un naivi klāstu savas iedomas.

RL: Tu saki – izteikt sevi... Vai tevi jelkad ir nodarbinājis tevis paša tēls, teiksim, liels, resns, klibs vai kādreiz es nezinu kāds? Man tu vienmēr liecies viens un tas pats.

Bērziņš: Kā – nodarbinājis tēls? Reflektēšana par sevi? Nu, es nezinu, man liekas, ne pārāk. Nupat atcerējos, ka kursa biedrs man teica – liecies mierā, ko tu dari, pavēro sevi no malas. Es domāju – dulls tu esi, kā var vērot sevi no malas? Vai man lai acis izsprāgtu?! Es taču nevaru, es neredzu sevi no malas.

RL: Starp citu, vai tu tiecies ar saviem klases biedriem vai kursa biedriem?

Bērziņš: Taisni aizvakar satikos ar diviem klases biedriem. Ar vienu kapos – Aivaru Dauksti.

RL: Viņš bija jau zem zemes, ja?

Bērziņš: Nē, viņš nāca varbūt no savas mammas vai sava tēva.

RL: Un ko tu tur darīji?

Bērziņš: Es atgriezos no medicīnas procedūras Mežaparkā un izkāpu pie kapiem, nopirku puķes un aiznesu tēvocim Jānim, viņa mammai, manai vecmammai un manai mammai.

RL: Tad tu piestaigā uz kapiem...

Bērziņš: Ar tiem kapiem ir vienkārši tā – kad man bija kādi pieci gadi, vecāmamma un vecāsmammas māsa – abas bija kapsētu un baznīcas kulta iemiesotājas. Un pat mazs puika būdams, es esmu teicis vecmammai, ka es paņemšu lejkanniņu un aizbraukšu apliet kapiņus.

RL: Uz savu iniciatīvu piecu gadu vecumā?

Bērziņš: Nē, nē, ne piecu, varbūt deviņu desmit. Tāpēc, ka es to visu laiku redzēju. Es Matīsa kapos atradu vienu tādu mazu kapu, nu, bērna kapiņu, tādu apsūnojušu, un tad es gāju uz turieni un ar to runājos.

RL: Tu pazini to, kas bija tajā kapiņā?

Bērziņš: Nē, tas bērns bija nomiris 19. gadsimtā.

RL: Un ko tu viņam stāstīji?

Bērziņš: Kā es varu tev pateikt, ko es viņam tur stāstīju? Nu sveiki, es esmu šeit! Kā iet? Nu, to kapiņu neviens sen vairs neapmeklē. Tāpat arī kaut kur tur ir vecmammas kalpone Ženija. Un tas bija pa ceļam uz Ženijas kapa vietu, kur es to mazo atradu. Par Ženiju es tikai no stāstiem zināju, kāda viņa bijusi un kādas viņai virtuvē bijušas problēmas. Vārdu sakot, tur guļ viņa un viņas vīrs. Un es arī uz turieni gāju un nesu kādu puķīti: “Sveika, Ženija.”

RL: Vai tev ir svarīgi tas, ka, piemēram, Una un Ansis varētu piestaigāt pie tevis uz kapiem?

Bērziņš: Nav svarīgi. Jo tā jau ir cita civilizācija, tāpat kā es vairs nepiederu pie vecmammas civilizācijas. Pilnīgi nav nekādas vajadzības. Nav nekādas uzticēšanās tai kapa vietai, ka tā nu būtu tā dvēseles piemājošana. Lai gan arī aizvakar, kad es turp aizgāju, es runāju ar visiem pēc kārtas, pat ar vecmammas mammu, veco kundzi, kuru es nekad neesmu redzējis.

RL: Kādā mērā tev pietrūkst tavu draugu, kuri vairs nav šeit, – Pētera un droši vien arī citu?

Bērziņš: Pietrūkst. Taču tāpat, kad satiku Brūveri vai kādu citu, es nezināju, kurā brīdī un kas tiks verbalizēts un kas tur būs, tāpat es nevaru pateikt, kā man pietrūkst. Pietrūkst šo cilvēku. Tajā pašā laikā redzi – laiks taču ir relatīva lieta. Tāpat es visu laiku to redzu, visas situācijas ir reālas, līdz šim brīdim.

RL: Reālas?

Bērziņš: Reālas – es visu to varu iedomāties, redzu visu. Kā tādi priekšstati, ko kino rāda. Kaut gan ne gluži tā kā kino, jo tad es neredzētu citu neko. Bet es redzu to, kas ir pa labi, kas pa kreisi, no kurienes gaisma nāca, ko kurš teica. Tā ka viņi turpina manī pastāvēt.

RL: Kā kino?

Bērziņš: Jā. Kā vienā ķīniešu dzejolī, par kritušajiem Siņdzjanā. Pret tiem kara pulkiem viņi ir krituši, un tagad, lūk, “mēs vairs neesam mēs”. Pastāvam tikai guļamkambaru sapņos, mīlnieču sapņos. Tās bijušās mīlnieces sapnī reizēm mūs atdzīvina. Kā Šimborskas dzejolī – “Napoleons ir vēl dzīvs bruņurupuča sapnī”. Tas bruņurupucis, zināms, varēja sadzīvot sazin cik ilgi, un tad bruņurupucis redz, ka kāds viņam nomet kaut kādus zaļumus. Eiropas vidienē, ap Vīni, ir taču kaut kādi bruņurupuči? Un viņa sapnī kāds vēl ir dzīvs no piešiem līdz ceļgaliem, jo augstāk bruņurupucis taču neredzēja. Un tas ir Napoleons, kurš saka: “Ha-ha-ha.”

RL: Vai tev ir kāda skaista bērnības bilde, kur tu esi maziņš?

Bērziņš: Kaut kāda ar lācīti rokā.

RL: Kur viņa ir?

Bērziņš: Ai, kaut kur.

RL: Bet bērnība taču ir izšķirīga lieta? Vai tu par savu bērnību domā kaut kādā serdes nozīmē? Ka tas arī ir tas, no kā tu izaugi?

Bērziņš: Es tiešām bezmiega naktīs nedomāju par to, kā es izaugu.

RL: Vai tad bezmiega naktīs vispār ir kāds, kurš par kaut ko tādu domā? Bet par ko tu domā tajās bezmiega naktīs?

Bērziņš: Par skuķiem, mīlniecēm.

RL: Vēl joprojām?

Bērziņš: Es nezinu, ko tev atbildēt. Ka nedrīkstētu?

RL: Un bezmiega nakšu paliek arvien vairāk, vai ne?

Bērziņš: Man ne, man tā nav. Paliek tad, kad ir kaut kāda nejaušība, kad zinu – nevarēs izgulēties, ka nāks kaut kādas briesmas virsū, kad zinu, ka nav vērts gulēt, jo tūlīt jāceļas. Kāda intervija...

RL: Labi, iedzersim.

Bērziņš: Tā arī būs jādara. Var uzskatīt, ka diena izdevusies.