“Dievs – malacis!”

Mirzabajs, izrādījās, bija drukns tēvainis ar platiem vaigu kauliem un smalki veidotu degunu. Vispār viņa sejā un tajā, kā viņš turēja galvu, jautās kaut kas aristokrātisks, taču tas neatklājās uzreiz. Uzreiz nomāca viņa neskaidrā murkšķēšana: pirmajās divās dienās es nesapratu ne vārda no tā, ko viņš runāja, bet runāja viņš allaž viens pats, pārējie uzmanīgi klausījās. Tādējādi, atrodoties līdzās Mirzabajam, es biju nonācis telpā, kur valdīja neartikulētas skaņas un nesaprotamas nozīmes, kuras Igors man reizēm pārtulkoja saprotamākā līdzību un atmiņu valodā.

Mirzabaja dzīvoklis, kurp mūs bija atvedis dakteris Ļoņa, bija mēreni apbružāts un atradās tipveida mājā, kas īpaši neatšķīrās no tūkstošiem tādu pašu 70. gados celtu dzīvojamo namu, – šo dzīvokli viņam bija nopircis tas pats Igors Nikolajevs. Viesistabas vidū atradās zems galds, bet viesi un saimnieks sēdēja nevis pie galda, bet aplī uz paklājiem. Kaut kur pie sienas uz skapīša stāvēja pastāvīgi ieslēgts televizors ar lielu ekrānu, kurā griezās viena un tā pati pornokasete, – ekrānam, starp citu, neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Visu uzmanību Mirzabajs piesaistīja sev; viņš nemitīgi cēlās kājās, sasveicinājās ar viesiem, skūpstot visus uz lūpām, ierādīja viņiem sēdvietas, deva rīkojumus attiecībā uz dzeramo un uzkodām. Viņš izturējās pārliecinoši, tostus uzsauca sparīgi un stāstīja garus, man ne pārāk labi saprotamus stāstus. Šīs manas pirmās dzīres ar Mirzabaju sākās ap sešiem no rīta un, pēc pusdienām pārceltas uz daktera Ļoņas un viņa sievas Ludmilas māju, turpinājās vēl ilgi pēc pusnakts. Šādā režīmā mēs Taškentā nodzīvojām visu nedēļu.

Mūsu dzīvi krāsaināku darīja vairāki notikumi, par kuriem gribu pastāstīt atsevišķi. Šeit jāpiezīmē, ka mēs nebijām ieradušies pie Mirzabaja kā parasti ciemiņi – Igors atveda viņam viņa mātes, Lietuvā apglabātās vienaces Apas, pīšļus, kurus Mirzabajs gribēja atdot zemei savā dzimtajā ciemā. Mātes pīšļu pārapbedīšana, kā man paskaidroja Igors, Mirzabajam bija prestiža jautājums – šim notikumam par godu viņš saviem cieminiekiem sarīkoja bagātīgu mielastu. Atgriezies no dzimtā ciema, Mirzabajs nolēma atzīmēt šo notikumu arī daktera Ļoņas un Ludmilas mājā un šādā nolūkā devās uz tirgu pirkt aunu. Mēs braucām viņam līdzi.

Mirzabajs ilgi staigāja pa tirgu, atraidīdams visus aunus, kurus viņam piedāvāja. Viņam nebija pa prātam ne jaunie auni, ne taukie. Kad viņš jau grasījās iet prom, Mirzabajs beidzot ieraudzīja vīru saplīsušā halātā un viņam blakus – lielu, melnu aunu. Viņš it kā neviļus piegāja pie šī vīra un sāka ar viņu runāt vietējā mēlē. Pēc tam viņš ņēmās aplūkot aunu – kalsnu, smuidru, ragainu, ar sarkanu dzirkstelīti acīs, līdzīgu mazam zirdziņam. Sākās tirgošanās. Pēc divām stundām lieta bija darīta, un auns ar daktera Ļoņas mašīnu tika nogādāts mājās. Aunu piesēja pie vārtiem, un viņš nodzīvoja vēl vienu dienu, bet mēs gājām uz viņu skatīties un papriecēt acis.

Un atkal mēs sēdējām uz paklājiem un dzērām šņabi, bet Mirzabajs spēlēja savu solo partiju. Laiku pa laikam kāds atnesa plāceņus (Mirzabajs teica “plācaņus”), kaut kādas uzkodas. Mirzabajs runāja, bet Igors un citi man laiku pa laikam tulkoja. Mirzabajs atcerējās savu skolotāju Jollu, runāja par nākotnes plāniem. Viņš teica, ka taisoties braukt uz Maskavu, kur Igors viņam nopirkšot dzīvokli pretī Kremlim, un ka tur viņš konsultēšot valdību. Pie viņa nākšot augsti priekšnieki, un viņš viņus visus mācīšot. Viņš teica, ka ir tikai divi diži skolotāji – Buda un Ļeņins –, bet neviens, izņemot viņu, viņu mācību nesaprot. Atcerējās nesenu gadījumu ar jaunu uzņēmēju no Kazaņas. Tas atbraucis pie Mirzabaja no rīta un atvedis viņam dāvanā 500 dolārus. Mirzabajs nolicis naudu uz televizora, un iedzeršana turpinājusies līdz vakaram. Kad vakarā Mirzabajs gribējis naudu paņemt, tā vairs nekur nav bijusi atrodama. Jaunais cilvēks no Kazaņas sadrūmis un atdevis Mirzabajam visu, kas viņam bija atlicis, – apmēram 200 dolārus. Mirzabajs par to apsolījis viņam balvu, un tiešām – atgriezies mājās, uzņēmējs īsā laikā nopelnījis 30 tūkstošus dolāru. Šādi gadījumi cēla Mirzabaja autoritāti, svētceļnieki brauca pie viņa veseliem autobusiem, bet viņš viņus sagaidīja pilnīgi kails, izriezis milzīgo vēderu, no kā sievietes krita ģībonī, bet viņš skūpstīja visus uz lūpām, lēja glāzēs šņabi un aplaimoja viņus ar savām nesaprotamajām runām. Padzīvojuši pie viņa vairākus mēnešus, viņi pamazām sāka saprast un vēl vairāk novērtēt šo cilvēku.

Atgriezies no Taškentas, es sāku izjautāt skandalozās aktiera Talgata Nigmatuļina slepkavības aculieciniekus par Mirzabaju un viņa mācekli Abaju; es pat ieguvu pieeju Viļņas arhīvam, kur izlasīju lietu nr. 07-2-021-86, pēc kuras Mirzabajs atsēdēja 13 gadus un tika brīvībā. Balstoties uz šīs lietas materiāliem, es sāku rakstīt grāmatu, kuru tā arī nepabeidzu.

Varoņi izmēģina savas balsis

Mirza: Nauda – malacis. Igors – malacis. Igors dzīvoklis nopirka. Auns nauda deva. Tagad brauksim Maskava. Kremlis skatīties. Maskava skatīties. Liels priekšnieks runāsim. Es saliešu šņabis. Emport dzersim.

Tagad šņabis dzeram. Visi dzeram. Vajag šņabis iedzert, plācanis ēst. Plovs – malacis. Plācanis – malacis. Ciemiņš arī malacis. Ciemiņš – vecs Igora skolotājs. Albīna – malacis.

Kazana cilvēks brauc. Daudz nauda ved. Jautājums uzdod – balsi klausās. Maz saprot – nauda pazūd. No rīta nauda atrod. Kazana aizbrauc – atkal atbrauc. Mana valoda nesaprot.

Grūti saprast valoda. Censties vajag. Ļeņins saka: mācīties vajag. Cilvēks grib mācīties – nevar. Kāpēc nevar? Daudz lietas grib – tāpēc nevar. Sieviete grib, nauda grib, māja grib, šņabis grib, plācanis grib. Sieviete, nauda, plācanis daudz grib – mācīties maz grib. Daudz, daudz grāmata lasa. Galvā savs prāts nav.

Tagad atkal šņabis dzeram. Albīna pudele atnes. Es atkal saleju. Šņabis dzer. Šņabis malacis! Igors malacis! Dievs arī malacis!

Abajs: Mirzabajs ir niecība. Viņš vienmēr ir bijis niecība. Esmu ticies ar viņa skolotāju Jollu un dzirdējis, ko viņš teica par Mirzabaju. Viņš izrādījās nespējīgs skolnieks. Viņš ir nekas. “Tri rubļa – tra-ta-ta.”

Es jūs aizvedīšu līdz apgaismībai pa ātro ceļu. Es pārbaudu, kurš ir spējīgs pieņemt no manis baraku[1. Islāmā – dieva svētība.], bet kurš nav. Jūs nedrīkstat būt inteliģentu sentimentu vergi. Es iztaisīšu no jums karotājus. Tas nav tūrisms, tas ir karavīra ceļš. Ja es jums teikšu: leciet bezdibenī, jums bez domāšanas jālec. Ja teikšu: nogalini savus vecākus, jums viņi jānogalina. Satiksiet Budu, nogaliniet Budu. Ja teikšu: nogaliniet mani, jums tas ir jādara, un tad jūs kļūsiet par bodisatvām. Ko, nobijāties? Nebaidieties, tas ir jōks.