Emma iekāpj Dailē

Teātris man liek justies neērti. Šīs neērtības cēlonis droši vien ir kādas dziļas, līdz galam neapzinātas bailes, ka teātra izrāde varētu “sasniegt savu mērķi” un izraisīt pārdzīvojumu; pilnību sasniegusi izrāde tātad izraisītu pilnīgu pārdzīvojumu un radītu “jūtu satricinājumus”. Un tad šie negaidītie un grūti vadāmie “jūtu satricinājumi” notiktu svešā un nedrošā vidē, starp nepazīstamiem cilvēkiem. Pilnību sasniegušas izrādes gadījumā tie varbūt būtu pat tik spēcīgi, ka pēc tam vairs nevarētu aiziet mājās vai, vēl ļaunāk, negribētos turp iet, jo liktos, ka māju vairs nav. Un bailes no šiem satricinājumiem nav tikai bailes par sevi. Tās ir bailes arī par citu, šo nepazīstamo cilvēku, un pašu izrādes aktieru satricinājumiem – par to, ka viņi varētu neatgriezties no lomas, asiņot un mirt “pa īstam”. Kā Kuļiks tajā slavenajā Rīgas performancē – precedenti tātad ir.

Tā baidīdamās, pagājušā gada novembrī nopriecājos, ka biļetes uz Rolanda Atkočūna Dailes teātrī iestudēto “Bovarī kundzi” bija palikušas vairs tikai pēdējā rindā: ar muguru pret sienu, vislielākajā iespējamajā atstatumā no skatuves, kuru romāna “Bovarī kundze” autors bez liekas piezemētības būtu nosaucis par “atplesto bez­­dibeņa rīkli, no kuras dzīlēm augšup rāpjas izslāpusi gaisma” vai kā tamlīdzīgi. Flobērs “die­vināja” teātri un vairākas reizes neveiksmīgi centās rakstīt lugas un pats šīs lugas uzvest. Viņš, es pieņemu, uzskatīja, ka kaut kādā veidolā viņa romāni ir “uzvedami” un spēj satricināt jūtas arī uz skatuves. Bet varbūt es kļūdos.

Kādā sarunā par izrādi Rolands Atkočūns saka, ka ir redzējis visas pēc “Bovarī kundzes” uzņemtās filmas un “tās visas ir vājas”. Kā teātra režisoram, viņam, iespējams, ir bijusi iespēja redzēt ne tikai ekranizējumus, bet arī dažas teātra izrādes. Lietuvietis Atkočūns varētu būt redzējis, piemēram, “Bovarī kundzes” uzvedumu Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī 2003. gadā. Šobrīd to vairs nav iespējams noskatīties, jo šis uzvedums, kā izrāžu nenovēršamās īsmūžības apliecinājums, ir izņemts no repertuāra un pazudis gandrīz bez pēdām. Es atradu tikai pāris fotogrāfiju, sausu lugas pieteikumu lietuviešu valodā un kāda franču apskatnieka kritiku, kurā viņš jautā: “Vai ir iespējams adaptēt “Bovarī kundzi”? Mēs sev vienmēr uzdodam šo jautājumu, kad izrāde, kas mēģinājusi to darīt, nav pārliecinoša.”

Gandrīz visi līdzšinējie režisori, apzinoties Emmas necaurspīdīgumu un paša stāsta banalitāti, ir meklējuši kādu papildu rīku, ar kuru šim stāstam piešķirt dziļumu. Renuārs savā klasiskajā filmā (1934) un lietuvietis Jons Vaitkus minētajā teātra izrādē stāstā ieveda pašu Gistavu Flobēru ar visām ūsām, komentāriem un tiesas prāvu par netiklības sludināšanu. Tā rīkojās arī Vinčente Minelli 1949. gada amerikāņu versijā. Tā laika Holivudā nepieciešamību stāstu parādīt no tā autora viedokļa esot motivējušas bailes no cenzūras. Proti, bailes, ka aizliegs uz ekrāna izrādīt pagrimušas sievietes ciešanas, jo ciešanu rādīšanā bez atbilstoša nosodījuma varētu saskatīt simpatizēšanu cietējam un tā­­dē­jādi simpatizēšanu pašai pagrimšanai. Pa­rādot Flobēru, skatītājiem lika skaidri saprast, ka “tas jau ir tikai romāns” un, tā kā Flobēram par tā sarakstīšanu bija jāstājas tiesas priekšā, arī skatītājiem šis stāsts drīkst nepatikt.

Savukārt vācu un itāļu 1969. gada kopdarbs šo pagrimšanas un ciešanu dilemmu mēģināja atrisināt jau pašā saknē – filmas nosaukumā. Erotiskā grāvēja nosaukums bija “Bovarī kundzes grēki”, un tā beigās Bovarī kundze nevis noindējas, bet nožēlo grēkus un apņemas turpmāk dzīvot pareizāk. Šķiet pamācoši, ka Flobēra romānā vārds “grēks” minēts tikai vienu reizi, rakstot par Emmas jaunību klosterī. Ejot uz grēksūdzi, pusaudze Emma izgudroja sev “sīkus grēciņus”, lai varētu ilgāk izbaudīt maigās trīsas dvēselē, klausoties priestera stāstos par Jēzu Kristu kā debesu līgavaini, mīļāko un vīru, ar kuru saistīs mūžīga laulība.

1991. gadā ar lielām ambīcijām “Bovarī kundzei” pieķērās Klods Šabrols. Tobrīd viņš jau bija pieredzējis un atzīts klasiķis. Bezbailība un vērīgums, ar kādu viņš savos iepriekšējos darbos bija attēlojis dažādas kaislības, ciešanas, pagrimšanas, sabiedrības slāņu un to vērtību sadursmes, lika gaidīt viņa “Bovarī kundzi” ar lielām cerībām. Dīvaini, bet tā manās acīs ir viņa garlaicīgākā filma. Daļēji varbūt tāpēc, ka Šabrolam nebija pieredzes ar kostīmu drāmām. Cieša sekošana romānam izskatās nevis pēc pietātes pret autoru, bet pēc nezināšanas, ko un kā darīt, kad jāfilmē 19.gadsimta vidus. Korsešu un visu pārējo ierobežojumu stīvums būtu varējis kalpot par papildu līdzekli, ar kuru atainot Emmas un citu varoņu grūtības izlauzties pašiem no sevis, bet tas tā nenotiek un varoņus vēl vairāk atsvešina no skatītāja. Izabella Ipēra Emmas lomai, manuprāt, nebija piemērota. Viņas vaibstos, vārdos un žestos, pirmkārt, ir pārāk daudz intelekta un, otrkārt, pārāk daudz nosēdumu no iepriekšējās sadarbības ar Šabrolu, kad viņa spēlēja gandrīz vai vienu un to pašu (tīņu prostitūtu, kas nogalina savus vecākus filmā “Violeta Nozjēra”, nelegālo abortu taisītāju filmā “Sieviešu lieta”), un “to pašu” viņa vēlāk nospēlēja arī Šabrola “Ceremonijā”.