Es esmu nedziedināms apšaubītājs

Savā dzīvē esmu pazinis divus krievu rakstniekus. Viens no viņiem bija “trešā viļņa” emigrants, ilgi dzīvoja Parīzē, pēc tam pārcēlās uz Minheni, tad uz Prāgu, bet pašlaik ir iestrēdzis kaut kur Amerikā. Otrs, jaunāks par mani, dzīvo Maskavā, lai arī pats ir no Urāliem. Tad lūk, pirms gadiem astoņiem tas, kurš vecākais, aicināja jaunāko pamest visu un steidzīgi braukt uz Parīzi. Vēstulē jaunākajam viņš tā arī rakstīja: “Mēs abi kopā varēsim čoranēt Parīzi.” Īpaši mīļš man nav ne viens, ne otrs rakstnieks, bet izteiciens ir ģeniāls. Proti, ir tāds jēdziens – “čoranēt”. Un tieši Parīzi. Neviens nekur, protams, neaizbrauca.

Kas ir Parīze, nevienam nav jāskaidro – šo pilsētu sacerējuši tūkstošiem rakstnieku un mākslinieku, un nekāda sakara šai Parīzei ar sevi pašu – fizisko Parīzi – nav. “Čoranēt” nozīmē turpināt sacerēt savu Parīzi, romantisko pagrīdes Parīzi, kurā savās alās sēž Georgijs Ivanovs, Jozefs Rots, Boriss Poplavskis, Semjuels Bekets, vecais rakstnieks Morelli, Emils Čorans un reflektē. Viņu refleksija ir obligāti sarkastiska; “čoranētāji” ir nabadzīgi, margināli, viņi ir svešinieki, emigranti. Taču vietējo valodu viņi zina, līdz ar to atrodas starp divām pozīcijām – “visu saprotošā vietējā” un “neko nesaprotošā iebraucēja” pozīcijām. Viņi stāv uz diviem ledus gabaliem, kas attālinās. Atrazdamies šajā muļķīgajā pozā, viņi klāsta visu patiesību par apkārtējo pasauli. Šī patiesība ir banāla. Bet svarīgi ir nevis tas, kas tiek pateikts, bet gan ar kādu intonāciju. “Čoranēšanai” ir saistība tieši ar intonāciju. Un šo intonāciju izgudroja Dostojevskis. Tā runāja “cilvēks no pagrīdes”. “Čoranētāju” īpašā pazīme ir tā, ka viņi ir iebraucēji, tā ka viņu pagrīde tikai daļēji ir apzinātas izvēles rezultāts. Savu novērotāja pozīciju viņi neizvēlējās paši – to viņu vietā izvēlējās emigrācija. Tādēļ arī Čoranam un viņa kompanjoniem ir īpašas attiecības ar fatumu, ar svešu valdošo gribu.

Šajā situācijā vinnētāji izrādījās tikai divi. Bekets – viņš sāka rakstīt franciski un no “Parīzes” kā tēmas pārgāja pie dažām vispārcilvēciskā stāvokļa īpatnībām. Bekets uzvarēja. Otrs ir pats Čorans. Viņš tik paranoidāli sludināja vienu un to pašu par izmisumu un visa bezjēdzību, ka pats kļuva par “žanru”. Pēc viņa Parīzi “čoranē”, nevis, teiksim, “gregorijivanovizē”. Stāsta, ka Kortāsars romānā “Klasīšu spēle” ievedis Čoranu ar vārdu Morelli. Morelli ir vecs, noguris rakstnieks. Viņš ir kluss literatūras radikālis. Viņa uzdevums ir sabrucināt un atcelt romāna formu kā pēdējo nosacītību. Čorans tiešām ar to nodarbojās. Tikai viņa liktenī ir vēl viens slānis.

Čorans ir rumānis, un rumāņiem ir īpašas attiecības ar Franciju un Parīzi. Franču modernismu un avangardu nav iespējams iedomāties bez Tristana Caras, Izidora Izu, Mirčas Eliades, Ežēna Jonesko un Emila Čorana. Un te nav runa tikai par valodu tuvumu. Provinciāļi no visdīvainākās Eiropas nomales, neticamu lietu izdomātāji – viņi visi nokļuva metropolē, “visa izsmalcinātā galvaspilsētā”, kura apvaldīja viņu kvēli, aptēsa raupjās šķautnes, padarīja gandrīz visus par īstiem frančiem – daudz lielākiem nekā aptiekārs Omē vai Bivārs un Pekušē.

Manā aifonā “tapetes” vietā ir fotogrāfija no 70. gadu beigām. Kādā Parīzes ielā stāv trīs padzīvojuši vīri. Labajā pusē – večuks ar ērgļa profilu, profesora seju un garu pīpi mutē. Vidū – kaut kāds jautra izskata buržuā, diezgan nevērīgi ģērbies. Pa kreisi gaišā putekļu mētelī stāv vēl viens – pēc izskata spriežot, nedaudz jaunāks – vīrs, dīvainā kārtā līdzīgs partijas bonzam no Austrumeiropas.

No labās puses uz kreiso: Eliade, Jonesko, Čorans. Trīs rumāņi Parīzē. Mītu sacerētājs, absurdists un čoranētājs.

Kirils Kobrins

Silvija Žodo: Daļu savu grāmatu jūs esat uzrakstījis rumāņu valodā – laikā, kad vēl bijāt ļoti jauns. Vai jūs varētu pastāstīt par savu pirmo grāmatu “Izmisuma virsotnēs” (“Sur les cimes du désespoir”)? Tā bija neparasti nikna.

Emils Čorans: Es to sarakstīju 22 gadu vecumā, kad biju pabeidzis filozofijas studijas. Tā bija neganta, barokāla grāmata, kuru būtu grūti pārtulkot franciski. Turpretī vācu valodā tikko iznāca ļoti veiksmīgs tulkojums. Vācu valoda labāk par franču ļaujas rumāņu valodas uzvedinošajām aptuvenībām. Šis darbs ir tādas kā dusmu un nožēlas pilnas atvadas no filozofijas; tas ir kāda domāšanas veida izgāšanās konstatācija, jo šis domāšanas veids izrādījies bezvērtīga izklaide, pilnīgi bezspēcīga fundamentālās apjukuma sajūtas priekšā. Es tajā laikā mocījos ar bezmiegu, kas postīja manu veselību, un, atrazdamies šādā stāvoklī, uzrakstīju apsūdzību filozofijai, jo tā bija izrādījusies nekam nederīga vissmagākajos brīžos. Es tai izteicu naidpilnu ultimātu. “Īss izklāsts” bija tikai turpinājums citā stilā.

Žodo: Tātad šis bija izšķirošs posms jūsu dzīvē?

Čorans: Jā, jo tas bija radikālas noraidīšanas laiks. Es biju aizrāvies ar studijām. Varu pat atzīt, ka mani bija saindējusi filozofijas valoda, ko es tagad uzskatu par īstu narkotiku. Filozofijas valoda rada dziļuma ilūziju. Kā var neļaut tai sevi apreibināt un mistificēt? Pārtulkots ikdienišķā valodā, filozofisks teksts savādi iztukšojas. Šim pārbaudījumam vajadzētu pakļaut visus filozofiskos tekstus. Tieši valodas valdzinājums, manuprāt, izskaidro Heidegera panākumus. Nav lielāka manipulatora par viņu. Viņam piemīt patiess vārddarītāja talants, bet tā lietošanā viņš iet par tālu, piešķirot valodai reibinošu svarīgumu. Tieši šī pārmērība modināja manī šaubas, kad 1932. gadā lasīju viņa “Esamību un laiku”. Man dūrās acīs šī prāta vingrinājuma tukšais ārišķīgums. Bija sajūta, ka mani mēģina apmuļķot ar vārdiem. Varu pateikties Heidegeram, ka viņa fantastiskais vārddarītāja talants man atvēra acis. Es ieraudzīju to, no kā jāmēģina izvairīties par katru cenu.

Žodo: Jūsu Heidegera kritika ir tuva tai, ko izteica Berdjajevs – filozofs, kura idejas jums nav svešas. Es viņu citēšu: “Heidegers eksistenciālai pieredzei piemēro racionālas kategorijas, kuras tai gluži vienkārši nav atbilstošas, un ievieš nepieņemamu terminoloģiju. Terminoloģija galu galā izrādās oriģinālāka par domu.”

Čorans: Es apbrīnoju Berdjajeva personību, bet ar viņa darbiem biju daudz mazāk pazīstams nekā ar vienu citu krievu filozofu, ar kuru, ja nemaldos, viņu bieži saista, – ar Šestovu. Šestovs Rumānijā bija ļoti pazīstams. Viņam tur bija pat sekotāji. Viņš bija manas paaudzes filozofs. Tā bija paaudze, kurai neizdevās sevi īstenot garīgi, bet kura sevī glabāja nostalģiju pēc šādas īstenošanās. Šestovam manā dzīvē bija ievērojama loma. Kad uz pāris mēnešiem tiku iecelts par grāmatu sērijas vadītāju izdevniecībā Plon, es liku atkārtoti izdot viņa darbu “Nāves atklāsmes”. Es vēl aizvien esmu viņam ļoti uzticīgs, lai gan man nav bijusi tā laime ar viņu iepazīties personīgi. Viņš domāja, ka patiesās problēmas filozofiem paslīd garām, un tā ir taisnība. Viņi neko citu nedara, kā vien izvairās no īstās cīņas un īstajām ciešanām.

Žodo: Laimīgā kārtā ne visi filozofi tiek zem jūsu kritikas asmens. Man šķiet, ka jūs ieinteresējāties par Bergsonu un Rumānijā par viņu uzrakstījāt pētījumu. Kas jūs saistīja viņa darbos? Jūs man teicāt, ka labprātāk būtu izvēlējies Zimmelu.

Čorans: Tik tiešām, mani patiesībā interesēja Zimmels, galvenokārt tāpēc, ka viņš ļoti labi rakstīja – tas viņam ir kopīgs ar Bergsonu –, un mēs zinām, ka starp filozofiem šāds talants ir ļoti reta parādība. Zimmels izmantoja ļoti precīzu valodu, bet tas pie vāciešiem ir liels retums. Viņš bija īsts rakstnieks. Visvairāk es apbrīnoju viņa tekstus par mākslu, kuros viņš demonstrēja pārsteidzoši jūtīgu uztveri. Tieši viņš pārmeta Bergsonam, ka tas nav sapratis, ka dzīvei, “lai saglabātos, sevi jāiznīcina”. Bergsons nepievērsa uzmanību eksistences traģiskumam, un tieši tajā meklējams iemesls aizmirstībai, kurā viņš iegrimis. No iekšējas krīzes nevar izbēgt bez soda.

Žodo: Apstāsimies uz mirkli pie krīzes, kuru piedzīvojāt jūs pats. Jūs man reiz teicāt, ka jūsu darba centrā ir jautājums par reliģiju.

Čorans: Jebkāds agresīvi proklamēts ateisms slēpj iekšēju trauksmes sajūtu. Manu jaunību iezīmēja sacelšanās pret baznīcu un arī pret pašu Dievu. Man trūka ticības, bet netrūka niknuma. Savam brālim es noturēju tik mežonīgas runas, ka man pat izdevās atrunāt viņu no domas kļūt par priesteri.

Žodo: Jūs pirms brīža pieminējāt dziļa izmisuma periodu. Vai tas ir saistīts ar šīm mokām?

Čorans: Ja arī tas nav cieši saistīts, šis periods nostiprināja manī pārliecību, ka viss ir nekas, tukšums. Laiks no 1920. līdz 1927. gadam bija nebeidzams iekšējas trauksmes sajūtas laiks. Es katru nakti klīdu pa ielām, apmāts ar nāves domām. Šajā iekšējās spriedzes periodā es vairākas reizes piedzīvoju ekstāzi. Katrā ziņā es piedzīvoju mirkļus, kad tiku aizrauts ārpus jutekliski tveramā, ārpus šķietamā. Bez jebkādas sagatavošanās mani pēkšņi pārņem milzīgs saviļņojums. Būtne it kā iegrimst neaptveramā pārpilnībā vai, pareizāk sakot, pilnīgā tukšumā, kas triumfāli paceļas pār visu. Tā bija fundamentāli būtiska pieredze – tieša visa niecības atklāsme. Šie daži apgaismības brīži man deva iespēju iepazīt augstāko laimi, par kuru runā mistiķi. Ārpus šīs laimes, kuru sasniedzam tikai izņēmuma kārtā un īslaicīgi, nekam nav īstas esamības, mēs dzīvojam ēnu valstībā. Lai kā arī būtu, no paradīzes vai elles neviens neatgriežas tāds, kāds bijis pirms tam.

Žodo: No jūsu grāmatām ir saprotams, ka misticisms ir galvenais jautājums, kas jūs nodarbina. Dažkārt jūs vilcināties raksturot savu personīgo mistiķa ceļu, taču ir skaidrs, ka tas ir jūsu galvenais intereses objekts. Par to liecina arī viss, ko jūs par šo tēmu esat lasījis.

Čorans: Esmu pavadījis daļu dzīves, lasot mistiķus, – iespējams, lai tajos atrastu apstiprinājumu savai pieredzei. Esmu tos lasījis ļoti alkatīgi. Bet tagad tas ir beidzies. Esmu nonācis grūti definējamā iekšējas izsmeltības stāvoklī. Man būtu vajadzējis ieslīgt kādā ticībā, bet mana daba tam pretojās. Es vienmēr esmu tiecies uz nepabeigtību. Kopš tā laika manī kaut kas ir noticis – tāda kā iekšēja noplicināšanās, ieslīdēšana neauglīgā apskaidrotībā.