Es nebaidos neko nedarīt

“Man laimējās tajā ziņā, ka vienmēr nelaimējās,” ar šo frāzi sākas Jirži Mencela filma “Es apkalpoju Anglijas karali”, un tā lieliski attiecināma uz paša Mencela radošo ceļu. Lai kas notiktu, smaidi, nebūs laimes – palīdzēs nelaime.

Pasaules kino, iespējams, nav bijis režisora, kurš stingrāk sekotu šim likumam; nav bijis smejošāka režisora par Jirži Mencelu, vienu no galvenajiem čehu kino jaunā viļņa pārstāvjiem. Dzīve ir diezgan neveikla padarīšana; paklūpi – piecelies. Mencels to saprata jau jaunībā, kad stājās teātra režisoros, taču neizturēja konkursu. Nācās iet uz kino. 2013. gadā septiņdesmit piecgadīgais Mencels teātrim atņemto jaunību atguvis uz ekrāna. Viņa jaunākā filma “Donžuāni” ir par “Dona Žuāna” iestudējumu provinces teātrī, un spicdegunī režisorā, tāpat kā daudzos citos Mencela varoņos, var viegli pazīt filmas autoru pašu, kurš pamanījies saglabāt jauneklīgu šķīstību, nedaudz to iemarinējis skepsē. “Labai komēdijai jāpievēršas nopietnām lietām,” Mencelam patīk atkārtot. Bet labāk pat otrādi: par nopietnām lietām jārunā komēdijā.

Ne katram 20. gadsimta cilvēkam tā veicies kā Mencelam. Viņš redzējis, kā mainās laikmeti un karogi. Viņš piedzima Sudetijas aneksijas gadā, tādēļ karš viņam gāja secen: ja viņš būtu gadus desmit vecāks, varētu arī izrādīties nelaimīgā Miloša vietā savā pirmajā slavenajā filmā “Ļoti svarīgie vilcieni” (Ostře sledované vlaky) – jauno pārmijnieku mīlestība un nāve piemeklēja gandrīz vienlaikus. Jau nedaudz vecāks, Mencels paspēja ieelpot brīvības gaisu, un atkal paveicās – 60. gadu vidū viņš iepazinās ar dižo Bohumilu Hrabalu, pēc kura stāstiem uzņēma “Pērles dzelmē”, kas kļuva par tādu kā jaunā viļņa manifestu. Acīmredzot tieši Hrabala prozas indīgā intonācija ir atbildīga par modernisma elpu čehu kino, runājot ne vien par Mencelu, bet arī par Veru Hitilovu. Pēc 1968. gada Mencelam paveicās pat ar cenzūru. Padomju tanku kāpurķēdes pārvērta viņu par režisoru, it kā virstošam katliņam būtu uzlikts vāks, lai nešļakstītos, bet vārīšanās tikai pastiprinājās. Par cenzūru un kontroli Mencels, kurš ik pa brīdim sevi sauca par “režisoru, kuram nav ne drosmes, ne vēlēšanās izpausties”, runā ar cietēja gudrību (viņa filma “Cīruļi uz diega” “nogulēja plauktā” 20 gadu, tomēr sliktāka nekļuva): “Cenzūru neizdomāja komunisti, tā ir pastāvējusi vienmēr, tā ir vecāki, kuriem nākas paklausīt.” “Komunisms ir pēriens,” rakstīja cits čehs, feļetonists Vaculīks. Tomēr vai ir vērts augt lielam tikai tāpēc, lai kādreiz varētu nopērt sevi pats?

Pēc Mencela domām – pavisam noteikti “jā”. “Piedzīvojot sakāvi, pat pret savu gribu, cilvēks kļūst cilvēcīgāks.” Lielākā daļa viņa varoņu čaplinismu nomaina pret gudrību, kuru nevar iegūt citādi kā vienīgi krītot. Neapķērīgie, sapņotāji, donžuāni. Labākajā gadījumā viņi ir bandinieki lielās vēstures spēlē, sliktākajā – skrūvītes. “Vectēvs Lukašs bija karavīrs, viņš veiksmīgi devās pensijā, saņēma savu naudu un vairs neko nedarīja, tikai ik dienu pirka rumu un tabaku. Otrs vectēvs bija hipnotizētājs, un viss ciemats uzskatīja, ka arī viņš neko nedara. Kad ienāca vācieši, vectēvs izgāja tiem pretī, sadomājis iedvest tankiem, lai tie pagriežas un dodas atpakaļ...” Ar šo aizkadra tekstu beidzas “Vilcieni”. Dzīve, protams, spēlē savus jokus, taču var vismaz izvēlēties sev vectēvu.

Vasilijs Stepanovs

Jirži Mencels: Jūs esat no Lietuvas?

Rīgas Laiks: Nē, esmu no Latvijas.

Mencels: Latvija ir tuvāk Igaunijai? Lietuva, Latvija, Igaunija?

RL: Pilnīgi pareizi.

Mencels: Esmu bijis Rīgā. Briesmīgi skaistas meitenes tur ir.

RL: Jūsu filmās ir skaistākas.

Mencels: Filmās – jā, bet ne uz ielas.

RL: Jā, ir valstis, kurās skaistas meitenes braukā automašīnās, bet to nav uz ielas.

Mencels: Pie mums saka citādi. Kāpēc ir tik daudz skaistu meiteņu uz ielām? Jo neglītās sēž mājās.

RL: Jūsu pēdējā filmā “Es apkalpoju Anglijas karali” visas skaistās meitenes ir tādas... diezgan vieglprātīgas, bet vācu sievietes – daudzas tur baseinā redzamas kailas – nav diezko izskatīgas.

Mencels: Tā ir tiesa. Tur mums bija problēma. Mums vienkārši atsūtīja tādas meitenes, kuras nesatrauc izģērbšanās.

RL: Vācu?

Mencels: Nē, čehu. Bet viņas visas bija noskūtas. Tad mums nācās tās noskūtās vietas viņām pārtaisīt par neskūtām digitāli.

RL: No kurienes jums viņas atsūtīja, tās meitenes?

Mencels: Šim nolūkam eksistē aģentūras, kuras piegādā modeles. Viņas nav prostitūtas, nē, bet meitenes, kuras pārdod sevi vākiem, reklāmām, un tā.

RL: Kādā sarunā jūs izmetāt, ka jums patīkot meitenes no 10 gadu vecuma.[1. Sk. Filmmaker Magazine, 2008. g. 28. aug..]

Mencels: Nē, to es neesmu teicis.

RL: Tā bija viena no intervijām kaut kur ārzemēs pēc jūsu pēdējās filmas, kuru jūs sniedzāt angliski.

Mencels: To viņi ir aplami iztulkojuši.

RL: Varbūt. Viņi uzdeva jums jautājumu, ka jūsu filmās vecākiem kungiem patīkot jaunas dāmas, un atbilde tur skanēja, ka jums patika jaunas sievietes jau kopš 10 gadiem.

Mencels: Tas jā. Man patika meitenes jau kopš bērnības un, iespējams, pat agrāk; jā, pats par sevi saprotams.

RL: Bet kas notika, kad jums palika desmit, kāpēc tieši kopš šī laika?

Mencels: Iespējams, tas bija vēl agrāk, nezinu, man vienkārši patika meitenes.

RL: Nu, es jau iztēlojos, ka desmit gadu vecumā ar jums kaut kas notika, kas atbrīvoja jūsos šo patikšanu...

Mencels: Nē, nē, nē. Māte man nebija nekas īpašs, un man meitenes patika vairāk nekā zēni, tas ir viss. Un tā tas turpinās līdz pat šim brīdim.

RL: Atvainojiet, ka sarunā ar jums atsaucos uz citu čehu režisoru, bet es gribētu pieminēt Švankmajeru, kuram vienā no pēdējām filmām varoņa sapnī ierodas kāda uzbudinoša sieviete, kas viņam šķiet kā viņa māmiņas attēls. Vai arī jūsu filmas ir skaidrojamas freidiskā garā? Varbūt jūs kādreiz esat domājis par savu interesi?

Mencels: Man vienkārši patīk meitenes, un tas ir normāli. Bet es cenšos viņas parādīt tā, lai tas nebūtu vulgāri, lai būtu redzams, ka man tās meitenes patīk. Un labāk ir uzņemt filmu par to, cik skaistas ir meitenes, nekā par to, kādi ir puiši, kuri kaujas un sit ar dūri viens otram pa ģīmi, kā tas ir lielākajā daļā filmu.

RL: Es atvainojos par tādu salīdzinājumu, bet jūsu filmā vācu sieviešu peldēšanās baseinā man atgādināja ainu Viskonti“Dievu bojāejā”, kur bija daudz kailu jaunu vīriešu ķermeņu.

Mencels: Tas nebija mans, tas… Viskonti bija vairāk uz zēniem, tur jums taisnība.

RL: Kā jūs vērtējat to, ka Čehijā sievietēm ir grūti gūt panākumus politikā?

Mencels: To noteikusi valsts vēsturiskā attīstība. Pievērsiet uzmanību, sievietēm lielāks svars politikā ir galvenokārt ziemeļvalstīs, Anglijā, varbūt mazliet ASV, un visas šīs zemes saista viena lieta – tajās vairākus gadsimtus valda protestantisms. Katoļi sievietes ilgi ir uztvēruši tikai kā neapšaubāmu kārdinājumu, katoļi sievietes uzskatīja par kaut ko mazvērtīgāku. Un vēl sliktāki ir pareizticīgie. Krievijā tas ir vēl sliktāk nekā pie mums.

RL: Attiecībā uz sievietēm jūs vairāk esat pareizticīgais, katolis vai protestants?

Mencels: Es esmu bez ticības, esmu nekristīts. Un, saprotams, man tuvāks ir protestantisms. Ievērojiet, ka valstīs, kuras ir protestantiskas, mazāk zog, mazāk melo, bet tur, kur ir pareizticība, šajā ziņā ir vissliktāk.

RL: Varbūt, bet es gribēju teikt, ka jūsu filmās jūs pret vācu sievietēm esat vairāk protestants, bet pret čehu sievietēm – katolis.

Mencels: Es par to gan īsti neesmu domājis.

RL: Tajā pašā sarunā, kuru es pieminēju, jūs sacījāt, ka visu var uztvert ar humoru. Un jums pajautāja: vai pēdējās vēlēšanas jums arī šķiet smieklīgas? Jūs atbildējāt – jā.

Mencels: Klau, ja negribi par to raudāt, tad jāsmejas.

RL: Jums šķiet, ka pēdējās Čehijas prezidenta vēlēšanas bija smieklīgas?[2. Runa ir par Čehijas Republikas prezidenta vēlēšanām 2013. gada janvārī, kurās uzvarēja Milošs Zemans, apsteidzot Karelu Švarcenbergu. Intervija ar Mencelu notika 2013. g. 31. janvārī.]

Mencels: Smieklīga bija reakcija uz tām, vienkārši groteska. Es atvēru avīzi, un man tas viss likās tāds absurds, ka es smējos.

RL: Kas konkrēti?

Mencels: Nu, piemēram, tas, ka uzvar cilvēks, kurš melo. Tas, ka čehi nav spējīgi saprast, kurš ir cēls cilvēks, aristokrāts, un kurš ir pakalpiņš, kalps, kalpa dvēsele. Tā tas ir.

RL: Aristokrāts?

Mencels: Aristokrāts – es par to nedomāju izcelsmes nozīmē, bet garā. Cilvēks, kurš nepazemojas līdz meliem. Zemana kungs labi zina, kā atstāt iespaidu uz cilvēkiem. Un, tā kā ar lielākoļaužu daļu var manipulēt, tad viņš vinnē. Nu kā citādi var pret to attiekties, kā vienīgi – smieties?

RL: Šis jautājums nedaudz pārtrauks mūsu sarunu, bet pēc tam es gribētu šeit atgriezties. Kāds filozofs teica, ka filmas ir tikai par divām tēmām: viena ir nāve, bet otra – “mazais cilvēks”. Vai jūs tam piekrītat?

Mencels: Es to tā nedalītu. Ir daudz skaistu filmu, kuras ir par lieliem cilvēkiem, bet nāve vienkārši ir dramatisks elements, kurš var būt filmās par maziem cilvēkiem, bet mazi cilvēki atkal var būt lielās filmās... Nezinu. Es to tā nedalu.

RL: Šis jautājums bija saistīts ar to, ka, manuprāt, jūsu filmas ir par mazo cilvēku.

Mencels: Mēs visi esam mazi cilvēki. Vienkārši ir daži mazi cilvēki, kuri spēlē lielos. Kas tas ir – “liels cilvēks”? Kurš tas ir?Zemans? Havels? Viņš bija mazs cilvēks, no kura centās iztaisīt lielu cilvēku, bet viņš bija pavisam normāls, ar savu sapni, iedzēra, bija neuzticīgs sievai, reizēm ķērās pie gļēviem meliem. Normāls cilvēks. Varbūt lielas tautas grib redzēt kaut ko lielu – poļi, krievi –, bet tie ir meli. Meli. Viss, kas ir patētisks, ir melīgs.

RL: Ko ar to domāja Havels, lietodams tādu vārdu kā “čehāčeks”?

Mencels: Šo terminu ieviesa Vāclavs Černijs[3. Vāclavs Černijs (1905-1987) bijaviens no “Hartas-77“ dokumenta teksta autoriem un parakstītājiem. Rakstnieks, literatūras kritiķis, tulkotājs.]; runa ir par tādu kā “mazdūšīgo čehu”. Mēs ilgi dzīvojām citu tautu pavalstniecībā – vāciešu, austriešu, krievu; mēs bijām normāli kalpi, strādājām kungiem. Pakāpeniski daži sāka dzīvot jau patstāvīgi, tad devās uz fabrikām, bet viņos saglabājās tā normālā cilvēka mentalitāte, kurš skauž, visu uzveļ tiem tur augšā, viņam tie nepatīk, viņš tos aprunā, taču paklausa. Un saka: tā nav mana darīšana, tie ir viņi. Kalpa dvēsele. 19. gadsimta otrajā pusē čehi pakāpeniski pārcēlās uz pilsētām, kļuva par pilsētniekiem ar savu lepnumu. Pēc Pirmā pasaules kara čehi nodibināja savu republiku, un prezidents Masariks teica, ka mums ir iespēja no pakļautiem cilvēkiem kļūt par pilsoņiem, bet tam būs vajadzīgas vismaz divas trīs paaudzes. Republiku iznīcināja Hitlers. Čehi atkal kalpoja, aprunāja Hitleru... Bija cilvēki, kuriem gods lika cīnīties pretošanās kustībā, bet lielākā daļa tautas strādāja fabrikās, ražodami vāciešiem ieročus un pārtiku, – lai viņiem būtu labāks rijamais nekā tiem citiem. Pēc kara atkal pie varas nāca plebeji, nīcinot ārā tā iedīgļus, kas bija aristokrātija, gara nozīmē, vai kas bija daudzmaz aristokrātisks. Pēc 1989. gada pakāpeniski pie varas atkal nāca plebeji, bet īsta pilsoniska sabiedrība tā arī neizveidojās. Ik reizi runa bija vienīgi par to, kā varētu labāk dzīvot, lai varētu smēķēt, iet uz kino, spēlēt spēles, lai tiktu pārdota pornogrāfija, lasīta sēnalu literatūra, muļķības – tāpēc, ka ar to varēja pelnīt, un pirmais likums bija, ka pats svarīgākais ir nauda. Taču nauda arī ir tas, kas cilvēku padara par plebeju.

RL: Vai par plebejiem jūs uzskatāt tos pašus “mazos cilvēkus”?

Mencels: Nē, es runāju par čehāčekiem. Un tie nav mazie ļaudis. Ir daudz mazo cilvēku, kuriem piemīt iekšējs cildenums. Un kas vispār ir “lielais cilvēks”? Tāds, kurš ir divus metrus garš? Vai Hrabala kungs ir liels cilvēks? Bet viņš ir pilnīgi normāls. Arī mazs. Viņš staigāja un sadzēra ar ikvienu, dzīvoja kā normāls cilvēks. Ir intelektuāļi, kuri pret to jūt riebumu, bet tie ir snobi – arī mazie cilvēki. Tāpēc, ka viņiem ir svarīgs ārējais, labi izskatīties. Viņi ir āksti.

RL: Vai mazie cilvēki viegli nekļūst par vēstures upuriem?

Mencels: Vai somi ir vēstures upuri? Somija bija vienīgā valsts, kura sakāva krievus, Padomju Savienību, jo Somijas valsts sastāv no somiem, nevis no somāčekiem. Un viņi ir protestanti. Viņus nesalauza pareizticība, kaut tās tur arī bija pietiekoši.

RL: Es savukārt runāju par jūsu pēdējo filmu. Tur bija tāda frāze – “mēs, čehi, nekarojam”. Bet ko jūs darāt, ja nekarojat?

Mencels: Tas nav oriģinālais Hrabala teksts, to tur ieliku es.

RL: Tas nozīmē, ka jūs kaut ko ar to gribējāt teikt.

Mencels: Skaidrs. Taču tas ir mans personīgais viedoklis. 1938. gada rudenī tika parakstīts Minhenes līgums. Čehoslovākijā notika mobilizācija, ļaudis brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti, uz robežu, lai aizstāvētos pret vāciešiem. Taču angļi un franči, baidīdamies no Vācijas, pārliecināja Čehijas prezidentu Benešu, lai atsakās aizstāvēties un atkāpjas. Ka būs labāk atdot gabalu Čehoslovākijas vāciešiem nekā karot. Benešs sprieda: mēs esam maza tauta, puse no mums aizies bojā. Un viņš atkāpās. Lai gan viņš nosargāja daudzu čehu dzīvības, taču tas tautu ļoti demoralizēja. Čehiem bija labas militārās tradīcijas; Pirmajā pasaules karā gan Krievijā, gan Francijā un Itālijā karoja mūsu karavīri. Un Otrajā pasaules karā arī. Taču militāro slavu no Pirmā pasaules kara mēs nespējām noturēt. Un tas manī un katrā čehā rada apātiju, ka nav vērts karot. Es lasīju, ka Hitlers nepavisam nepriecājās par Minhenes līgumu, viņš gribēja Čehoslovākijā karot, jo vēlējās, lai vāciešu izlietās asinis stiprinātu viņu pašapziņu. Bet Minhenes līgums čehus sabojāja, atraujot viņus no piederības šai zemei, mēs pieņēmām krievu virsvaru un kļuvām par kārtīgiem čehāčekiem.

RL: Jūsu filmā vācu meitene, kura apprecējās ar galveno varoni, grib karot. Vai jūs to saistītu ar viņas pašapziņas stiprināšanos?

Mencels: Tas ir propagandas spēks. Tā ir normāla meitene, kura, ja būtu piedzimusi dažus desmitus kilometru uz austrumiem, būtu mīlējusi Masariku. Tas ir visas Eiropas liktenis. Lielākā daļa Sudetu vāciešu, lielākā daļa bavāriešu, saksiešu nebija ļauni cilvēki. Viens bija šuvējs, cits – oficiants, vēl kāds zemnieks: viņi dzīvoja un kopā cieta pēckara trūkumu, bet pēkšņi ieradās glābējs – Hitlers, un ekonomika sāka iet augšup. Hitleram izdevās tos pārliecināt, ka viņi ir lieli, ka viņi ir pār-tauta. Arī mazos cilvēkus.

RL: Vai tie mazie cilvēki nepiedalījās arī Sudetijas vāciešu padzīšanā no Čehijas?

Mencels: Zināms. Visi! Ne tikai tie, kuri bija partijā vai nacisti, bet arī tie, kuri nekaroja, vai tie, kuriem bija jākaro. Neapšaubāmi. Viņi sveica Hitleru, jo pierobeža bija rūpnieciska, pateicoties vāciešiem. Gadu simtus tos aicināja turp čehu karaļi, lai viņi kolonizētu kalnus; tur kopā dzīvoja vāciski runājošie čehi ar vāciešiem. Bet krīzes laikā cieta galvenokārt rūpniecības rajoni Čehijas ziemeļos un rietumos. Varēja redzēt, ka turpat aiz robežas Vācija iet uz augšu. Un tad pietika ar pāris aģitatoriem, un viņi sāka uzskatīt Hitleru par glābēju. Bija gan nodevēji un denuncētāji, gan tādi, kuri turpināja strādāt, lai dabūtu piedevas pārtikai. Tāpat kā sudetieši. Sudetiešiem nebija daudz vīru, jo viņiem bija jāiet armijā; palika sievietes, bērni, veci ļaudis, un tiem bija jādodas prom.

Bet pareizi pateica Švarcenbergs – nezinu, vai jūs sekojāt tai vēlēšanu kampaņai –, kurš kaut ko zina par vēsturi; viņš norādīja, ka toreiz notika kaut kas, kam nebija jānotiek, ja mēs nebūtu čehāčeki. Tas ir dabiski: kad mani kāds sit, bet atnāk kāds un sitēju piekauj, man ir tiesības un, iespējams, man arī patīk pieiet tam piekautajam klāt un tam vēl arī iespert. Jo viņš bija sitis mani. Tas ir dabiski, taču, protams, man par to vēlāk būs kauns.

RL: Šķiet, ka jūs ko tādu izdarījāt arī pats Karlovi Varu festivālā.[4. Runa ir par gadījumu Karlovi Varu kinofestivālā 1998. gadā, kad Mencels ar nūju uzbruka producentam Jirži Sirotekam par, viņaprāt, negodprātību attiecībā uz Hrabala darba “Es apkalpoju Anglijas karali” filmēšanas tiesībām.]

Mencels: Es kādu piekāvu?

RL: Jā.

Mencels: Tas bija simbolisks sods. Tābija maza nūjiņa. Tas, ko izdarīja tas otrs, bija sliktāk nekā tas, ko izdarīju es. Tas bija kā simbolisks akts; es to darīju pilnīgi mierīgi.

RL: Vai drīkstu jums uzdot bērnišķīgu jautājumu: kuri jūsu pēdējā filmā ir labie un kuri – sliktie?

Mencels: “Anglijas karalī”?

RL: Jā.

Mencels: Tur nav neviena “sliktā”. Kurš gan lai tur būtu ļauns? Varbūt tās SS sievietes? Bet vissimpātiskākais un vispatmīlīgākais man šķiet virsviesmīlis Havrāneks, vai kā viņu tur sauc. Tas, kuru spēlēja Huba. Metrdotels, jā. Tas ir mazliet patmīlīgs, tas viņam piederas. Galvenais varonis ir vienkārši nebēdnīgs, viņš gūst labumu no situācijas. Viņš ir čehs, normāls čehs. Bet tur nav neviena, uz kuru es ļaunotos. Es saprotu jebkuru no viņiem.

RL: Nākamais jautājums nav bērnišķīgs. Ko jūs saskatāt labu parastajā tautā un tādā mazajā cilvēkā?

Mencels: Tur ir kaut kas nenovērtējams. Kas piemīt poļiem, ungāriem, vāciešiem. Viņi prot smieties. Čehi ir smejošas bestijas. Tas ir arī slikti, jo tas mums atņem spēku. Bet es biju Vācijā Černobiļas laikā. Vācieši bija pārbijušies, histēriski, sāka rīt pulverīšus, avīzes bija pilnas ar brīdinājumiem, cik tas ir bīstami. Es atgriezos Čehijā, kas ir daudz tuvāk Černobiļai nekā Vācija, bet tur bira asprātības. Ka krieviem esot jauns starpplanētu kuģis – Černobiļas caurlaižu telpa. Vai arī, kad Ukrainā beigsies pasaules meistarsacīkstes riteņbraukšanā, tad pirmajai vietai balvā būs kaulu smadzenes. Un arī tagad, pēc vēlēšanām, – birst joki.

RL: Bet tie paši cilvēki, kuri visu laiku plēš jokus, viņi taču arī ievēlēja šo prezidentu.

Mencels: Jā, tāds ir čehu raksturs. Viņi priecājas par to, ka, ja ne kādu aristokrātu, tad vismaz Zemanu. Viņš ir mūjābelis, tomēr tā vismaz ir mūsu lieta.

Zināt, kāpēc prezidents aizbrauca uz Čīli? Hradā beidzās lodīšu pildspalvas. Runa ir par to, ka Vāclavs Klauss aizbrauca uz Čīli, un tur viņi parakstīja kaut kādu vienošanos, pēc kuras Klauss slepus iebāza pildspalvu kabatā. Un tas tika uzņemts video un ievietots jūtūbā. Es nezinu, kura vēl tauta, izņemot čehus, to prezidentam būtu piedevusi.

RL: Kā jūs domājat, kā jaunais prezidents uztver “Krietnā kareivja Šveika dēkas”?

Mencels: Viņam tās patīk, noteikti.

RL: Bet jums?

Mencels: Nē. Man nepatīk Hašeks. Es viņu cienu, bet viņš ir ļauns. Hašekam pret saviem varoņiem nav nekādas emocionālas attieksmes. Atšķirībā no Hrabala vai Voinoviča.Tomēr Hašekam ir laba gaume un humors. Bet, runājot par Šveika interpretāciju, visi ir izmantojuši to, ka Šveiks ir muļķītis, kurš nonācis konfrontācijā ar valsts mašinēriju. Taču Zagrebā es redzēju inscenējumu, kurā Šveiks nav muļķis, bet viņš nav cilvēks no šīs pasaules, viņš nespēj iedomāties, ka kāds varētu būt arī ļauns. Viss, ko viņš dara un saka, izriet no vienkāršības, bet naivā ticībā, ka visi ir tikpat labi kā viņš pats. Un viss ļaunums izgaist.

RL: Bet vai tādā gadījumā par naivu nebūtu jāuzskata Vāclavs Havels, kurš teica, ka patiesība un mīlestība uzvarēs ļaunumu un naidu?

Mencels: Nē, nē, nē. Tas ir mērķis, līdz kuram nekad nenonāksim, bet uz kuru mums jāvirzās.

RL: Jūs pateicāt, kāpēc jums nepatīk Hašeks, taču nepateicāt, kāpēc jums nepatīk Šveiks.

Mencels: Tā tas ir. Man viņa nav žēl. Viņš attieksmē pret savu pasauli ir tāds pats kā Hašeks. Hašeks aizņēmās naudu, neatdeva, pameta sievu, devās nopirkt ratiņus, atgriezās pēc trim nedēļām. Viņam nebija sirdsapziņas. Viņš ļoti asi redzēja pasauli sev apkārt. Viņam bija brīnišķīgs humors, bet viņš nebija spējīgs draudzēties. Hašeks ar visiem bija gatavs iedzert, taču ne ar vienu nedraudzējās. Tieši tāpat kā Šveiks.

RL: Piedodiet par jautājumu: vai jums patīk formastērpi, piemēram, armijas, skolas, dzelzceļnieka?

Mencels: Es nezinu.

RL: Es tā jautāju tāpēc, ka jūsu filmās varoņiem patīk forma: vienam – dzelzceļnieka, otram – viesmīļa formastērps.

Mencels: Par to ir atbildīgs Hrabals, ne es.

RL: Bet jūs rādījāt, kā viņi ar patiku sevi aplūko.

Mencels: Tas ir Hrabals. Mani nesaista forma. Kad es filmēju “Vilcienus”, es biju vēl jauns zēns. Un kāds žurnālists man pajautāja, kāpēc es sāku šo filmu uzņemt. Bet man nepatika runas, ka filma ir pret karu, un tad es pateicu, ka filma ir par to, ka Čehijā vilcieni brauca precīzi pēc saraksta un dzelzceļniekiem bija tīri formas tērpi. Būt par dzelzceļnieku – tā toreiz bija tāda kā aristokrātija. Strādāt uz dzelzceļa. Protams, ka man avīzēs uzbruka, lai taču es apjēdzot, ka vilcieni varbūt arī nekavēja, taču tie veda cilvēkus uz koncentrācijas nometnēm.

RL: Domājot par jūsu filmām, gribas ne vien fiksēt savu emocionālo attieksmi pret tām, kas man tur patīk vai nepatīk, bet arī izdarīt kaut kādus secinājumus. Filmas “Es apkalpoju Anglijas karali” beigās galvenais varonis nonāk alus pagrabā – un tas ir vācu alus pagrabs –, ierodas kāds cits filmas personāžs, un viņi saskandina. Kas man no tā būtu jāsecina?

Mencels: Tā ir jūsu darīšana. Katrs skatītājs to uztver citādi. Un kādam tas varbūt neizsaka neko. Un es to saprotu. Es tur tikai nozagu teikumu no cita Hrabala stāsta. Krodzinieks salej alu, varonis iedzer un pasaka: “Te ir labs alus, es uz šejieni nākšu.”

RL: Ar jūsu atļauju es izteikšu savu versiju. Man ļoti patika epizode ar spoguļiem, kuros kādreiz skatījušies Sudetijas vācieši, vienkārši cilvēki. Un galvenais varonis sāk tos atjaunot – ar domu, ka tajā spogulī tagad varēs spoguļoties meitene, kura viņam iepatikusies. Taču viņa aizbrauc projām, un tajos spoguļos viņš redz tikai pats sevi. Un tas ir bēdīgi.

Mencels: To uzrakstīja Hrabals.

RL: Kad es skatos jūsu filmas, mani pārsteidz, ka jūs reiz satricinājusi Renuāra “Kāda diena laukos”.

Mencels: Kāpēc?

RL: Es nespēju saskatīt kopīgo starp šo filmu un jūsējām.

Mencels: Nē? Kā tā – nē? Jocīgi!Protams, ka tās nav tik lieliskas kā Renuāram, jā.

Es ļoti pārdzīvoju tajā filmā – gan tā jaunā sieviete, kurai tā patīk dabā, un tie divi uzbudinātie jaunie puiši, un arī tas, kurš krāc... Tie ir dzīvi cilvēki, un es viņus ļoti mīlu. Un tas skaistais brīdis – kad viņi satiekas pēc gada, bet mīlestības jau vairs nav. Filmās vajadzīga kustība, spriedze, drāma, notikumi; te nenotiek nekas, taču manī notiek viss.

Man ļoti žēl, ka jūs to nesaskatījāt manās filmās, es būtu gribējis, lai tur tas būtu. Teiksim, tur, kur “Vilcienos” ir drāma, esmu centies būt pēc iespējas atturīgs, lai šo drāmu nepastiprinātu. Skatītājam tā jāizdzīvo kopā ar varoni, nevis jāskatās uz to no malas kā uz futbolu. Lai viņš tajā būtu pats kā sižeta daļa.

RL: Pret kino var izturēties dažādi. Ja filmu aplūko pēc tās iedarbības un vienā pusē novieto Tatī, bet otrā – Tarkovski, kādu attieksmi jūs izvēlētos?

Mencels: Tarkovskis ir mākslinieks, bet ir diezgan grūti viņa filmās iejusties. Tatī ir komiķis, bet ar gadiem sāk likties, ka viņa filmas jau vairs nav tik smieklīgas. Izņemot pirmās filmas, teiksim, “Ilo kunga brīvdienas”. Tur visu laiku ir uz ko skatīties. Un tur ir arī tas jocīgais cilvēks, kad tu skaties uz viņu, bet redzi pats sevi. Tarkovskis ir sevī samīlējies. Esmu lasījis viņa atmiņas, viņš ir ieracies pats sevī. Bet man tas šķiet dīvaini. Man labāk patīk Vudijs Allens, kurš par sevi prot pajokot. Man tas šķiet gudrāk.

RL: Kā jūs gribētu, lai tiek uztvertas jūsu filmas?

Mencels: Kā Vudija Allena filmas, bet man, protams, nav dots pacelties līdz viņam. Man bija mērķis taisīt filmas kā Martinam Fričam. Viņš uzņēma komēdijas, dažas no tām lieliskas. Jo, ja salīdzina Tarkovski ar visu viņa vēstījumu un viņa dažiem desmittūkstoš skatītāju vai Švankmajeru un Martinu Friču, varbūt arī Švankmajers ir dziļāks, tomēr Fričs ir stipri vien bagātinošāks, īpaši, ja runājam par skatītāju skaitu. Neapšaubāmi! Vienmēr ir labāk, ja kāds ir priekšgalā, meklē jaunus ceļus, bet pārējie izmanto viņa ietekmi un taisa filmas normāliem cilvēkiem. Bet tagad ir tāds laiks, ka ikviens cenšas būt celmlauzis, taču par jauna ceļa gājēju var kļūt tikai tad, ja labi pazīsti ceļu, kas iemīts pirms tam. Es vairāk cienu tos, kuri uzmanīgi, pamazām, soli pa solim bīda uz priekšu filmas kvalitāti. Kino kā stāstījuma kvalitāti. Agrāk tie celmlauži dzejā un tēlotājmākslā mira no bada, tagad būt par celmlauzi jau vairs nav bīstami. Gluži otrādi – tas ir ļoti ienesīgi. Es to redzu festivālos. Tie ir vieni murgi.

RL: Iznāk, ka jūsu mīļākais skatītājs arī ir tas pats mazais cilvēks, par kuru mēs jau runājām.

Mencels: Tas ir mans kaimiņš, cilvēks, kurš mani ved tramvajā. Es uzspļauju attīstībai, progresam. Kad es biju FAMU[5. Mūzikas un teātra mākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultāte Prāgā.] pirmajā kursā, pie mums atbrauca Sergejs Obrazcovs, leļļinieks. Un viņam bija lekcija, kura mani apgaismoja – viņš runāja par nedzīviem zariem. Kad kaut kas rodas no nekā, no tā nekas tālāk nevar izaugt. Ka īstenībā attīstība, vispār vēsture, viss, ieskaitot teātra attīstību, vienmēr izaug no pagātnes mācībām. Citādi patērētāji to nesaprot. Proti, tas ir skaisti – kaut kur paspert soli, bet, ja skatītāji vai lasītāji nesasaistīs to ar kaut ko jau pazīstamu, tad tas ir miris bērns. Un tas mirušais bērns nevar dot citu bērnu. Tam nepietiks spēka, lai skatītājs iemācītos to saprast. Tas ir tāpat kā ar valodu. Mēs lietojam vārdus un teikumus, kādus lietoja mūsu vectēvi, bet vienlaikus arī diezgan atšķirīgus. Jo starp mums un viņiem ir radusies vesela virkne grāmatu, kuras ir uzrakstītas tajā pašā valodā, bet jau ir notikušas mazas izmaiņas, ir radušies jauni vārdi, jaunas idiomas. Un tā tam būtu jānotiek ar visu. Tā ir normāla cilvēku valoda, kas rodas no tā, kā mēs dzīvojam, kā saprotamies... Vēlēšanās doties kaut kur augstāk, šie nedzīvie ceļi rodas no apjukuma, kad nav profesionālo prasmju.

RL: Tomēr režisoram jau nav jādemonstrē savas profesionālās iemaņas, bet tas, ko viņš grib parādīt.

Mencels: Jā, bet tas prasa profesionalitāti. Es varu gleznot, bet man tas ir jāprot. Ja es to neprotu, man nekas cits neatliek kā uztaisīt no tā “mākslu”.

RL: Sakiet, kāpēc starp jūsu pēdējo un priekšpēdējo filmu ir tik liels pārtraukums? Vai tas nav saistīts ar kādu apjukumu, kad jūs nezināt, ko darīt?

Mencels: Es negribu taisīt nevajadzīgas filmas, un man neviens no projektiem nepatika. Man vispār nepatīk, ja pārāk pievērš uzmanību režisora dzīvei; svarīgāk ir skatīties viņa filmas. Kad es pirmoreiz uzzināju par kādu gleznotāju kādā klosterī Čehijas dienvidos, kurš nebija parakstījis gleznas, es teicu: “Tas ir brīnišķīgi.” Svarīgi ir darīt darbu, bet paraksts nav tik svarīgs. Jo atliek tikai uzzināt, kurš ir filmas autors, un viņi to jau skatās citādi. Es, protams, priecājos, kad ļaudis pazīst, ka tā ir mana filma, tomēr mans vārds tajā nav galvenais.

RL: Un tomēr – kāpēc 12 gadus neparādījās neviena Mencela filma?

Mencels: Es nejutu vajadzību filmēt. Es nebaidos neko nedarīt. Man nav godkāres – uztaisīt labu filmu. Es negribu uztaisīt sūdu. No tā es baidos. Tas mani pavada visu laiku, kad strādāju pie filmas. Bet visu šo laiku neviens man nepiedāvāja uztaisīt skaistu filmu. Es nekad neesmu uzņēmis filmu, kuru būtu izdomājis pats. Visas manas filmas man kāds ir piedāvājis uzņemt. Pirmo īsfilmu man piedāvāja uztaisīt skolas biedri. Un arī pēc tam – kad man kāds prasīja, tad es to darīju. Es arī nefilmēju no filmas uz filmu, taisīju pauzi. Kad 90. gados nebija nekādu jēdzīgu piedāvājumu, izņemot visādas muļķības, es nefilmēju. Es taisīju teātri. Arī “Es apkalpoju Anglijas karali” bija nejaušība. Sākumā, kad man to piedāvāja Hrabals, es negribēju to taisīt. Man negribējās. Bet tad notika vairākas lietas, kas mani pārliecināja, ka jāfilmē.

RL: Ja gadījumā jums, piesakot filmu, būtu jāraksta, kāds ir jūsu nākamās filmas mērķis, ko jūs rakstītu?

Mencels: Mans mērķis ir labs kontrakts. Tur ir summa, kuru dabūšu par šo filmu. Mans mērķis ir nauda. Man ir jāzina, ko es saņemšu par darbu no rīta līdz vakaram. Es esmu profesionālis, un šīs filmas mani uztur. Bet tas, ko jūs jautājat par to mērķi, tas ir kaut kas briesmīgi abstrakts. Tikai muļķis to var pateikt vienā teikumā. Ir pilnīgi otrādi: kad tu taisi filmu – vai tā būtu pasaka vai kovboju filma –, tā drīzāk izsaka tevi. Kāda ir tava attieksme pret taviem varoņiem, kā tu viņus saproti, kā uztver šo stāstu. Bet tas nav tas, kas aiziet līdz skatītājam. Katram skatītājam ir sava galva, katram ir cita pieredze, cita izglītība, katrs dzīvo kādā citā vietā. Kaut kas no šīs filmas viņā paliks, bet varbūt viņš vispār nesapratīs neko. Tas ir kā iepūst pienenes ziedā, tās pūkas aizlido uz dažādām pusēm un pazūd. Un viss. Es netaisu filmas, lai iestātos pret Zemanu vai karu. Tas ir kaut kas pavisam cits.

Nu, teiksim, Mikelandželo – vai viņam bija kāds mērķis? Nē, viņš par to dabūja piķi. Vai Bēthovenam bija kāds mērķis? Viņš spēlēja mūziku, lai saņemtu naudu. Vai brāļi Limjēri? Nē, viņiem vienkārši patika kino. Man šķiet, ka mākslā vispār nav nekādas īpašas idejas. Balzaks rakstīja, kā prata. Turpat blakus bija arī citi rakstnieki, taču viņš tos pārdzīvoja, jo droši vien prata rakstīt vislabāk vai arī viņam bija tāds gars, kāda tiem pārējiem nebija. Bet viņš noteikti nerakstīja tāpēc, lai paliktu nemirstīgs. Ar to viņš atšķiras no mūsdienu māksliniekiem.

RL: Bet tas gleznotājs, kuru jūs minējāt, bez paraksta, viņš taču to nedarīja naudas dēļ.

Mencels: Viņš ar to iztika. Viņš par gleznošanu dabūja paēst, viņam bija kur dzīvot. Un neparakstīja tāpēc, ka viņam to neprasīja. Viņi gribēja bildi. Gribēja, lai kaut kas būtu uz sienas, kaut kas uz altāra.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc Holivudā, kurā no aizbraucējiem strādāja gan Milošs Formans, gan, teiksim, Končalovskis, neko nespēja izdarīt Ivans Pasers, tik savdabīgs režisors?

Mencels: Viņam bija jāpaliek šeit. Šeit viņš būtu taisījis skaistas filmas. Viņš kaut kā neprata adaptēties. Tas ir saprotams. Viņš ir jūtīgs cilvēks, viņam nekā nebija. Milošam bija spēks – viņš bija bārenis, viņam bija dzīvē kaut kā jāizlaužas, viņam bija enerģija, izturība un godkāre iet tālāk. Ivanam vajag stingrākus pamatus. Turklāt es arī domāju, ka viņš ir nedaudz slinks. Tāpat kā es. Bet, runājot par Končalovski, tas atkal ir kaut kas cits. Viņš uztaisīja skaistu pirmo filmu un tad vēlējās kļūt pasaulslavens, un ļoti smagi cieta no Ņikitas slavas. To man sacīja Milošs, ka ikviens no tiem krieviem – Končalovskis, Jevtušenko – vispirms devās pie Miloša un jautāja: kā izdarīt tā, lai dabūtu “Oskaru”? Un Končalovskis devās uz Holivudu un taisīja Holivudas filmas, kurām viņam pietrūka gan prasmes, gan spēka.

RL: Vai tad jūs negribējāt dabūt “Oskaru”?

Mencels: Es esmu sliktāks, es netaisīju filmu, lai dabūtu “Oskaru”. “Oskars” ir laimīga nejaušība. To nevar salīdzināt ar, teiksim, uzvaru maratonā. Tas ir laimests loterijā.

RL: Vai tā ir taisnība, ka jūs esot teicis, ka vienīgais, ko jūs gribētu filmēt, ir Bībele?

Mencels: Tās ir muļķības, to es neesmu teicis. Man tā vispirms būtu jāizlasa, bet es nelabprāt lasu.

RL: Plānojat kaut ko filmēt?

Mencels: Ja kaut kas nokritīs no debesīm.

RL: Nauda?

Mencels: Nē, kāda tēma, lai es justu, ka ar to tikšu galā. Un tad – nauda.

Paldies Halinai Lapiņai par palīdzību intervijas tapšanā.