#esnebaidospateikt

Feisbuka ukraiņu un krievu segmentā jau vairākas dienas norit akcija #яНебоюсьСказати un #яНебоюсьСказать. Zibakcijas ideja ir tāda, ka lietotājas atklāti stāsta par seksuālās, fiziskās un psiholoģiskās vardarbības gadījumiem, ar kuriem viņām nācies saskarties.

Meduza.io, 8. jūlijā

No 90. gadu pirmās puses, kad televīzijā sāka parādīties raidījumi “no turienes”, ļoti spilgti atceros kādu sižetu ar bērniem – ārzemēs filmētu sarunu vai interviju – neatceros vairs, par ko, un tas nebija svarīgi. Svarīga bija šokam līdzīgā sajūta no tā, ka šie bērni vispār runāja. Runājot viņi smējās un grūstījās ap mikrofonu, cits caur citu saucot – pajautā man, pajautā man! Tas bija neticami. It kā viņi peldētos gaismā, pilnā ar dzirkstelēm. Tas bija tieši tik neticami, ka mani pārņēma neērtības sajūta.

Vārdi “drosmīgi”, “godīgi”, “nu tad beidzot”, “atvieglojums” neder. Nekas īsti neder, es nevaru atrast īstos vārdus, tie nemitīgi maļas pa galvu uz riņķi. Visi īpašības vārdi no #esnebaidospateikt iespējamā apraksta nokrīt nost, nekas neturas klāt. Tie ir vārdi, kas varētu sekot pēc tam, bet vispirms ir jāsameklē kaut kas cits – kā grunts slānis, kas saturētu visu kopā. Varbūt varētu sākt ar “klusums”. Un to pašu “neērtības sajūta”. Tie varētu būt tādi kā fona vārdi, kas ik pa brīdim gribēs nomākt pašu #esnebaidospateikt.

“Neticami” – vēl viens pārspīlēts, pasakains vārds. Bet tas patiešām ir neticami, kādā veidā Anastasijas sociālajai iniciatīvai paralēli noris pretiniciatīva vai drīzāk tādi kā priekšlikumi #esnebaidospateikt “uzlabotajam lasījumam”. Jo – kur tad tagad pozitīvisms lai dzimst? Meitenes, apdomājiet labi, nu vai tiešām jūs nevarat mazliet pagaidīt ar savām problēmām, paskatieties, kas patlaban notiek apkārt – visi šie kari un nemieri, un tagad vēl jūs ar savām gaudām ceļaties kā melna migla no kapa, nu vai nevarējāt tomēr mazliet paciesties vēl tā, kā tik ilgus gadus jūs prātīgi to esat mācējušas? Jūs taču esat tik foršas, tik izdarīgas meitenes, nu nenoskatīties uz jums, nenopriecāties, bet tās savas traumas, tās gan ne, tas ir, ziniet, tā – ne visai. Freidam jau arī neviens vairs īsti netic, saprotiet pašas, cik viss šodien ir tāds izplūdis, nenoteikts, dažādi skaidrojams… Nu varbūt virtuvēs savās mēģiniet vai tajos savos pulciņos, vientuļo māšu apvienībās, nu kaut vai anonīmo alkoholiķu biedrībās – kāda vaina? Kāpēc ne? Neviens jau jums neaizliedz runāt, jums tikai jāsaprot, kad un kur, – jūsu pašu labā!

Otrs zīmīgs “uzlabotā lasījuma” variants ir saistīts ar īsto spēka vārdu un pareizās aizsardzības meklēšanu. Tie ir labu vēlot sniegti padomi: sieviete sievietei pārmet tiltiņu pār Stiksas upi – veiksmīgās vienā pusē, caurkritušās otrā. Veiksmīgās tām otrajām vēlīgi atgādina, ka visi vīrieši taču nav izvarotāji, viņi gluži vienkārši ir nesaprātīgi auni, akli un tāpēc žēlojami savā hormonālajā haosā, bet pāri visam ar viņiem var viegli manipulēt – nu, ja vien jūs būsiet pietiekami apķērīgas un ja vien jums piemitīs veselīga tieksme uz risku. Un riskēt jūs varat diezgan droši, ja esat bijušas pietiekami tālredzīgas un spējušas sev nodrošināt kāda, iespējams, tikpat aunpierīga, bet uz hierarhijas kāpnēm augstāk stāvoša tēviņa aizsardzību. Jums tikai jābūt pietiekami veiklām, lai izšķirošajā brīdī nesajauktu šo varas kāpņu – nu, teiksim tā – augšu ar apakšu, lai nenokļūdītos ar īstenā spēkavīra vārda piesaukšanu. To sadzirdot, viltus spēkavīrs ne vien aizvāks savas rokas no jūsu jaciņas, bet arī apkaunēsies kā skolaspuika.

Paradoksālā kārtā tieši šo manipulācijas padomu lasīšana bija īpaši sāpīga – tā nav vienkārši kurioza –, jo tā aizved pie manas mammas paaudzes stāsta. Ja vien viņu stāsts vispār nav stāsts bez skaņas, tikai ar bildi, kuru kā bērns varēju skaidrot, kā nu mācēju. Tas ir zīmīgi, ka iniciatīvas autore Anastasija Meļņičenko ir dzimusi Ukrainā. Bijušās Padomju Savienības mantinieki labi saprot, ko nozīmē īpaši izsmalcinātas ciešanas. Tām jānorit pilnīgā klusumā. No mammu un vecmāmiņu izmestajiem pusvārdiem varēja nojaust, ka ikkatram vārdam ir savs klusuma enkurs. Rūpīgi nospriegoti, tie saturēja ģimenes dzīvi, un starp tiem vajadzēja pārvietoties ļoti uzmanīgi. Ar asinīm izpirkti laulības dzīves varoņdarbi četrdesmit gadu garumā visa ciemata acu priekšā; “mūsu dzimtā neviens nešķiras”, mūsu dzimtā rīkojas apdomīgi, palēnām, vienkārši neļaujot vienā mēnesī dzimušiem viena tēva dēliem no dažādām mājām mācīties vienā klasē. Mūsu dzimtā dēli ir nekronēti karaļi, un tikai pa dzērumam vīratēvs atzīsies, ka “sieva klausās tikai dēlā”. Un sieva arī turpina klausīties tikai dēlā, jo zina, ka dēls viņu nesāpinās tā, kā to atļāvās vīrs pirms daudziem gadiem. Un tā nu viņi noveco kopā, sievas gudrās un neredzamās rokas vadīti. Viņš ir beidzot atmetis to nolādēto dzeršanu, norit pēdējais krusta karš pret smēķēšanu, un viņi abi sēž pie svinību galda, gaidot ciemos mazbērnus (sevišķi mazmeitiņu, mūsu mazo saimniecīti), viņa – mazliet par daudz staltu muguru un viņš – skatoties “Panorāmu” uz baltas sienas desmit centimetrus virs televizora ekrāna, kā zemūdene iegrimis līdz galam sievas lēnajā, mierīgajā nicinājuma jūrā.  

Un trešais “uzlabotā lasījuma” piedāvājums (te varbūt derētu mirkļbirka #kura grib būt Virdžīnija Vulfa bet uzreiz) gluži neviļus aizved pie jautājuma par sievietes pieredzes valodu un pie sievietei uzstādītajiem nemainīgi augstajiem standartiem. No vienas puses, mēs esam aicinātas runāt par sievišķo (ciešanu) pieredzi, no otras puses – mēs pašas sev nemitīgi atgādinām: septiņreiz nomēri un tikai vienreiz nogriez to savu mēli, tas ir, piedodiet, valodu; un vispirms pierādi, ka tāda tev vispār ir. Un skaties, mīļā, neizgāzies. Pat ja tu atver muti kliedzienam, raugi, lai šis kliedziens ir tīrs un izdevies, un uzreiz pārliecinošs. Ja neproti uzreiz būt Virdžīnija Vulfa, pie rakstīšanas neķeries, jo pa pasauli bez pārliecības klimstoši sieviešu ķermeņi, savus biklos stāstus murminoši – sarežģītus, samudžinātus, nepārskatāmus stāstus bez sākuma, bez beigām – tas taču gluži vienkārši krīt uz nerviem; un, lai cik netaisnīga tev liktos doma, ka vienīgā leģitīmā iespēja ciešanas mazināt vai kaut vai tikai panākt to atzīšanu ir to pasniegšana nevainojamā mākslinieciskā formā, – tādi nu reiz ir tie spēles noteikumi. Bet Anastasija mierīgi pasmaida un saka “nē”: visi šie “nestāsti” droši var pastāvēt kaut vai galēja afekta stāvoklī tepat feisbukā – nepieķemmēti, pilni ar lamuvārdiem, vēl un vēl, un vēl – ja vien tu tā vēlies, ja vien tev tā kļūs mazliet vieglāk, tā būs kā mācīšanās runāt četrdesmit gadu vecumā, šļupsti droši, es tevi gaidīšu, cik ilgi vien vajadzēs. Jo veselības žurnālos, preses izdevumu kultūras pielikumos un rubrikās “starpdisciplināri” – tur par mūsu stāstiņiem varbūt mazliet samaksās, bet tad tiem uzbruks vēl pārliecinošāk vai, vēl labāk, atstās neievērotus.

Jo #esnebaidospateikt stāsts galvenokārt ir nevis par spēju kaut ko sakarīgi izklāstīt, bet par spēju beidzot sakarīgi uzklausīt.