Filozofija un dzīve

Šī proza izaugusi, izlijusi no tūkstošiem kaislīgu, pjatigorskīgu sarunu uz ielām, kāpņu telpās, padomju komunālajos un atsevišķajos dzīvokļos, Ļeņina bibliotēkas smēķētavā un Eiropas bibliotēkās, tālvilcienos, Londonas skvēros un pabos, universitāšu auditorijās, Maskavas ēdnīcās un Parīzes kafejnīcās, guļamistabās un kabinetos.

Aleksandra Moisejeviča Pjatigorska proza ir pa īstam pārmērīga: tā ir hiperenerģiska, pārsātināta ar notikumiem, varoņu biogrāfijām, refleksijām (pat sapnī), dialogiem, alūzijām un citātiem. Personāži bez mitas kaist neremdināmās gnozeoloģiskās slāpēs. Šo intensīvo grāmatu telpā praktiski nav notikumu un jēgas tukšumu un ir galēji maz krievu prozas tradicionālā apcerīguma.

Tā ir stingra proza, kas prasa no lasītājiem sasprindzinājumu un iekšēju darbu. Tā ir labā nozīmē agresīva, jo neatstāj laiku ieiešanai tekstā, bet uzreiz nostāda izvēles priekšā – lasi, strādā kopā ar autoru vai tinies. Tā spēj sarūgtināt atklātus daiļās vārda mākslas cienītājus: autors raksta askētiskā, pilnīgi caurspīdīgā un lietišķā valodā, gluži kā ar elektrisko nazi aizvācot no literārās dzīvradošās miesas visas divdomības, pusskaidrības un nenoteiktības.

Pjatigorska prozā nav ēnu. Šeit nav kur atslābināti atlaisties, atgaiņājoties ar turgeņeviski pasternako platmali no sentimenta mušām. Homo philosophus saule šeit vienmēr atrodas zenītā un nesaudzīgi dedzina. No tās paglābties nav iespējams ne varoņiem, ne lasītājiem. Pat sapņa telpa šeit dzemdina nevis gaidāmos bezatbildīgos briesmoņus, bet itin jēdzīgus secinājumus: “Turklāt saglabājās zināma nenoteiktība, kurš kuru pieņēma – vai es nelaiķa akadēmiķi manā sapnī, vai viņš mani mirušo valstībā, pie tam es zināju, ka tas bija sapnis, taču nezināju, vai to zina viņš.”

Pjatigorska romānu un sapņu varoņi burtiski kūp no filozofēšanas, tāpat kā Dostojevska varoņi kūp no kaislībām. Mīlestība uz augstāko gudrību “Vienas šķērsielas filozofijas” vai “Senā cilvēka pilsētā” varoņiem nav vienkārši vajadzība pēc pastāvīgas refleksijas sakarā ar visu vai kaislība izvērsti izteikties Platona dialogu garā. Šajās intensīvajās maksimās, recepcijās un siloģismos ir kaut kas maģisks, rituāls, kas liek atcerēties nāves riebšanas ceremonijas. Varoņi filozofē tik nevaldāmi un pašaizliedzīgi, it kā frāzes beigās viņus gaidītu nenovēršama nošaušana. Bailes un trīsas, kas pārņēmušas padomju inteliģentu, kurš “dzimis starp 1910. un 1930. gadu”? Bez šaubām:

“...to, ko es redzēju pagājušonakt, sapņa virspusē bija izspiedušas tieši šīs manas paaudzes bailes tikt atstātam likteņa varā, vienalga kura likteņa.”

Romānu personāži ievīstīti savu bezgalīgo dialogu puscaurspīdīgajos kokonos. Šie kokoni spīd pilsētas tumsā. Tā ir gan Patiesības Gaisma, gan aizsardzība. Un ne tikai aizsardzība no ārējās pasaules, bet arī no sevis paša, kas piedzimis uzvarējušā dialektiskā materiālisma valstī un kļuvis par mūžīgo studentu nevajadzīgo lietu fakultātē. Pateicoties tādai psiho-gnostiskai praksei, varoņi it kā iekrīt mūžīgā andergraundā, apmetas tajā uz dzīvi un savā valstī kļūst – kā ikviens filozofs pēc definīcijas – par iekšējiem emigrantiem.

Rakstnieks Jurijs Mamļejevs, Maskavas 60. gadu andergraunda naksnīgā zvaigzne, reiz atzinās, ka viņu pašu un Južina pagrīdes biedrus no padomju realitātes sedza “trīs dižie vairogi”: literatūra, filozofija un šņabis. Arī Aleksandram Moisejevičam bija itin profesionālas attiecības ar šiem trim vairogiem. Taču Mamļejeva htoniskie varoņi sev jautāja: “Kurš stiprāks – šņabis vai nāve?”, bet Pjatigorska rafinētie personāži vaicā: “Kas uzvarēs – filozofija vai dzīve?” Cilvēkam, kuram lemts filozofēt “brīnišķās Dzimtenes ārēs”, tas ir metafizisks jautājums. Jo krievu dzīvē, kurā krustu šķērsu sajaukusies karnevāla groteska, sakrālums, iracionalitāte un neparedzamība, subjekts un objekts jau sen saplūduši mūžīgā ekstāzē un permanenti mainās vietām kā bende un upuris. Atdalīt tos vienu no otra ir galvenais, mokošais krievu filozofijas uzdevums. To tad arī risina šo romānu, stāstu un sapņu varoņi – apmāti kā bruņinieki-džedaji no “Zvaigžņu kariem”, bruņojušies ar savu refleksiju lāzera zobeniem.

Taču hedonists Pjatigorskis atšķirībā no daudziem filozofiem nekaro ar dzīvi, atšķeļot šaubīgus gabalus, bet iesūcas tajā. Viņš steidzas dzīvot un izzināt dzīvi visās tās izpausmēs. Un uztveres nogurums viņam nedraud ne sapnī, ne nomodā.

Un tomēr – tā ir proza, nevis filozofija. Un tīri literārā nozīmē – ļoti cienījama proza. Es neriskētu tradicionāli šo prozu nosaukt par filozofisku, lai gan tā uzreiz varētu gribēties. Manuprāt, tā ir proza, kas izvirza lielus, tai skaitā arī filozofiskus jautājumus.

Brīva, precīza un kārtīga proza.

Autoram piemīt stila cēlums:

“Pa Maskavas parādes ieejas pakāpieniem lejup kāpa cilvēks švītīgā pelēkā mētelī ar kotika apkakli, melnās biksēs ar tievu svītriņu, šauros zābakos ar gaišpelēkām getrām, gaiši pelēkos zamša cimdos un mīkstu Borsalino cepuri galvā. Tumši zaļa šalle gandrīz aizsedza gaišbrūno bārdu. Viņš pamāja kādam ar spieķi, kam bija mazs sudraba rokturis, un, apstājies pie mūsu ērmīgajiem sarunbiedriem, apburoši pasmaidīja un pavēlēja: “Ir laiks, Sergej Pavlovič, laiks, Andrej Ivanovič...””

Tai raksturīgs arī lielisks humors:

“Kad es atzīmēju, ka mums varētu būt par vēlu mainīt dzīves noteikumus, kad mums abiem ir pāri sešdesmit, viņš atbildēja ar senu vikingu parunu: nekad nav par vēlu tikt dzīvam sadedzinātam savā paša mājā. Es savukārt nocitēju Endrjū Anderhilu: “Katrs iekrīt sava izmēra slazdā, taču, ja tu nejauši esi trāpījies ziloņu lamatās, nedomā, ka atrodies brīvībā.”

Un visbeidzot – bet tas krieviski rakstošam prozaiķim ir pats vērtīgākais, – noturīga pašironija:

“Es skrēju pa kāpnēm, raustīdams uz augšu bikses, kas slīdēja nost, un izgrūstīdams paziņas, kad sastapu Sigrīdu. Viņa apkampa mani ap vidukli un teica, ka bikses vajagot atspraust ar drošības adatām un tūlīt pat to sāka darīt. Es nobijos, ka viņa saspraudīs manu locekli, un palūdzu, lai viņa ir piesardzīgāka, piemetinot, ka Daniils Abramovičs bez šaubām manas bailes attiecinātu uz kastrācijas kompleksu, lai gan kuram patiks, ka viņam tur dur ar adatu, vai tas būtu vai nebūtu komplekss?”

Tā ir komfortabla, pašpietiekama literāra telpa, kurā ir patīkami atrasties. Līdzīgu komfortu izjūti, iegrimstot Nabokova pirmskara romānos. Tāpat kā Nabokovs Pjatigorskis saviem varoņiem uzdod mūžīgos jautājumus: Bailes, Liktenis, Sapnis, Erots, Tanats. Taču, atšķirībā no Nabokova varoņiem, kas uz šiem jautājumiem atbild ar savu ķermeniskumu, Pjatigorska prozas personāži maksā galvenokārt verbāli, “ar siekalām, kas izdalās runājot”, un enerģētiski, nesaudzīgi tērējot sevi to pašu Baiļu vai Likteņa noriebšanas rituālā. Atšķirībā no Nabokova Pjatigorskis tīksminās, nevis aprakstot varoni un viņa rīcību, bet liekot tam runāt par rīcību un notikumiem – jau notikušiem vai nenovēršami tuviem.

Šie divi rakstnieki ir līdzīgi arī ar savu attieksmi pret asinssārto totalitāro fonu skatuvei, uz kuras izvēršas viņu varoņu dzīve. Nabokovs “Tirānu iznīcināšanā” uzšķērž šīs drūmās dekorācijas ar ironijas nogalinošo āvu, Pjatigorskis caurdur tās ar agnostiķa zobenu: “Jūs esat mani laikabiedri, taču jūs nebijāt Impērijas iekšpusē tik ļoti, kā es. Tādēļ man tā sāka beigties agrāk nekā jums, tas ir, kad sāka beigties mana domāšana par to.”

Ar Impēriju, tās kontekstu un tās vēsturi filozofam Pjatigorskim ir savi rēķini, tai skaitā, arī tīri cilvēciski. Pjatigorskim prozaiķim tie ir drīzāk stilistiski: “Lai rakstītu par Vēsturi, man vajadzēja atteikties no bērnības un jaunības Maskavas žargona un atbrīvoties no pierastā stila, kādā tika vēstīts par impēriskā laikmeta notikumiem un cilvēkiem.”

Tas arī izskaidro diezgan vēlo pievēršanos prozai: bija vajadzīga ne vien laika distance, lai ieņemtu neitrālu pārskata vietu, bet arī jauns stils, kādā aprakstīt šo pašu Vēsturi.

“Mainīt stilu ir tikpat grūti, kā uz visiem laikiem nodot savu lēmumu,” atzīstas autors. Es piebilstu – daudzi rakstošie to vienkārši nespēj. Lielais vairums no mūsu rakstniekiem – sešdesmitniekiem tā arī nav nonākuši pie jauna padomju realitātes apraksta stila. Tādēļ arī viņu proza nepārdzīvoja padomju laiku, bet noslīka tajā, aizvelkot sev līdzi arī savus lasītājus.

Pjatigorskis padomju pasauli apraksta no attāluma, neatrodoties tajā ne fiziski, ne stilistiski, ne ontoloģiski. Viņš šim aprakstam atradis vajadzīgo intonāciju: tā nav padomiska, bet arī ne pretpadomiska. Tā ir eksistenciāla. Tas ir tāda literāta skatiens, kuram piemīt visas brīvības pakāpes, un tas reizē ir arī cilvēks, kurš ir uzvarējis savas impēriskās bailes. Šī proza ir cieši saistīta ar runāto vārdu. Vienā no savām uzstāšanās reizēm Pjatigorskis atzinās, ka emocionāli viņš ir par runāto vārdu iepretim rakstītajam. Viņam, kurš filozofē sokratiskā nozīmē ar savu ķermeni¸ tā nav vienkārši deklaratīva frāze, bet modus vivendi. Tādēļ šo grāmatu teksts elpo ar autora neatkārtojamo intonāciju, kurš ir liels dažādu sarunu, diskusiju un improvizāciju meistars, kurš ar vienādu enerģiju un precizitāti runā par budismu, staļinismu, Huserlu, pēckara Maskavu, Mamardašvili, politiku, posthistorismu, angļiem, ķīniešu virtuvi.

Es atceros mūsu pēdējo satikšanos ar Aleksandru Moisejeviču Maskavas kafejnīcā. Tika runāts intensīvi kā vienmēr un kā vienmēr par visu kaut ko, bet tad mēs nez kādēļ sākām runāt par bēdīgi slaveno postmoderno “autora nāvi”. Pjatigorskis sašutumā atspiedās pret krēsla atzveltni:

“Kāda autora nāve?! Volodja, paklausieties, mēs abi, divi autori, sēžam pie galdiņa, runājamies, iedzeram, uzkožam un spējam fiziski pārliecināties par otra eksistenci.”

Viņa lielā delna ar vēzienu pārklāj manu roku:

“Jūs esat dzīvs?”

“Dzīvs.”

“Un es esmu dzīvs. Kāda, pie velna, autora nāve?!”

Un šis apbrīnojamais cilvēks ar aristokrāta manierēm un mamuta plastiku uzmanīgi un šķielējot skatās caur acenēm, nervozi skar savas ūsas un uzvaroši sāk smaidīt: viņa zobens kārtējo reizi caurdūris neredzamo ienaidnieku.

Autors ir dzīvs.

Eseja no vēl nepublicētā krājuma par Aleksandru Pjatigorski

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons