Idejas vārdā

Selinai Gerenai Manheimā uzbruka trīs vīrieši un piespieda viņu “nodarboties ar seksuālām darbībām”. Lai gan vīrieši bija imigranti no Tuvajiem Austrumiem un runāja arābu valodā, Selina policijai meloja, sakot, ka viņi runājuši vāciski. Tā kā Selina ir kreisas ievirzes jauniešu kustības Solid preses pārstāve, viņa neesot vēlējusies ar savām liecībām sekmēt rasistisku aizspriedumu izplatīšanos.

Anna Marija Votersa, “Kreisums ir psihiska slimība”

Anna Aplbauma savā grāmatā par gulagu apraksta īpašu šajā PSRS koncentrācijas un “labošanas darba” nometnē ieslodzīto tipu – pārliecinātus komunistus, kuri Staļina politiskajās paraugprāvās bija notiesāti par acīmredzami izfantazētiem noziegumiem un soda izciešanai nosūtīti uz gulagu, bet par spīti tam nebija gatavi atzīt, ka ar Padomju Savienību kaut kas nav kārtībā. Šie ieslodzītie uzskatīja, ka viņu atrašanās gulagā ir vēsturiski un sistēmiski pieļaujams vai pat nepieciešams upuris, lai stiprinātu padomju varu un sekmētu komunisma uzvaru pār kapitālismu.

Nevarētu teikt, ka Manheimā notikušā seksuālā uzbrukuma upures Selinas Gerenas pasaules uzskats un priekšstats par pareizu rīcību būtu krasi atšķirīgs no Aplbaumas aprakstītajiem komunistiem gulagā. Selina Gerena ir nozieguma upure, kas savas politiskās pārliecības vārdā nolēmusi melot policijai, lai pasargātu nozieguma izdarītājus un viņu imigrantu rases brāļus no, viņasprāt, politiski netaisnas vajāšanas un deportācijas atpakaļ uz Sīrijas vai Afganistānas “elli”. Turklāt atšķirībā no gulaga ieslodzītajiem, kuru liktenis lielākoties bija izlemts, un tam, kā viņi skaidroja notikušo, nebija praktisku seku, Selina Gerena mērķtiecīgi atteicās no iespējas piespriest saviem pāridarītājiem sodu un gūt vismaz juridisku un morālu gandarījumu.

Savu rīcību viņa pamato ar vēlmi nesekmēt rasistisku aizspriedumu izplatīšanos. Tie parasti tiek saprasti kā dominējošās, tas ir, baltās, rases aizspriedumi pret citas ādas krāsas vai rases cilvēkiem. Šo aizspriedumu izcelsme meklējama jau koloniālisma laikmetā, kad tehnoloģiski un militāri spēcīgie Rietumi pakļāva pretoties nespējīgās sabiedrības citur pasaulē – Āzijā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Amerikā un citviet. Eiropieši tolaik bez sirdsapziņas pārmetumiem sāka izmantot pakļauto teritoriju dabas un darbaspēka resursus, uzspiežot ideju par Rietumu civilizācijas pārākumu. Saskaņā ar kreisu un – it īpaši – ļoti kreisu teorētiķu uzskatiem biežie kari, trūkums un posts Āfrikā vai Tuvajos Austrumos mūsdienās esot nevis attiecīgo sabiedrību vaina (jo tas nozīmētu atzīt, ka šo sabiedrību kultūra vai paši cilvēki ir mazspējīgāki), bet gan ieilgušas sekas Rietumu dominancei un ekspluatācijai. Lai gan šīs valstis jau sen ieguvušas neatkarību, Rietumu kapitālisma rafinētā sistēma tās turpinot ekspluatēt, izmantojot globalizācijas, brīvās tirdzniecības un ekonomiskā pārākuma instrumentus, ik pa laikam sarīkojot arī militāru uzbrukumu vai inscenējot Rietumu interesēm atbilstošu apvērsumu. Aptuveni šādi uzskati ir apbrīnojami izplatīti ne tikai kreisi noskaņotu Rietumu jauniešu vidū, bet arī Eiropas un ASV universitātēs, kur, kā liecina Kalifornijas Universitātes pētījums, 60% profesoru sevi raksturo kā “ļoti kreisus”.

Labēji konservatīvu vai centriski noskaņotu politiķu piedāvātais risinājums parasti ir tāds – izplatīsim demokrātiju, izglītību, sekulārismu, brīvo tirdzniecību un citas Rietumu vērtības Tuvajos Austrumos un citviet pasaulē, un šo sabiedrību dzīves apstākļi uzlabosies. (Šīs vērtības pēc Padomju Savienības sabrukuma tika iedzīvinātas Austrumeiropā, tādēļ arī Austrumeiropas kopumā sekmīgais attīstības vektors Rietumu kreisajiem nepatīk, jo grauj viņu premisu par ļaunajiem Rietumiem.) Taču radikāli kreisi noskaņotajiem liekas, ka runas par Rietumu vērtību izplatīšanu ir jauna koloniālisma paraugs, par ko liecinot stāvoklis Irākā vai Afganistānā (nevis Polijā vai Baltijas valstīs).

Kreiso ideju pārstāvji uzskata, ka Rietumiem ļoti kritiski jāparaugās pašiem uz sevi un jānododas visaptverošai grēku nožēlai un paššaustīšanai. Tāpēc arī Selina Gerena melo policijai, kāds imigranta izvarots norvēģu politiķis atzīst, ka jūtas vainīgs par to, ka nozieguma veicējs ir deportēts atpakaļ uz Somāliju, daudzviet “multikulturālajā” Eiropā neskaitās labais tonis svinēt valsts neatkarības dienu, zviedru politiķi ir paziņojuši, ka nepastāv nekāda zviedru kultūra un Zviedrija pieder imigrantiem, nav pieņemts pat kritizēt sieviešu tiesību stāvokli musulmaņu kultūrā, jo musulmaņi jau tā tiek apspiesti, utt. Ikvienam īstam rietumniekam esot jājūtas morāli vainīgam un jāmēģina par katru cenu atvieglot koloniālistu iepriekš apspiesto un mūsdienās diskriminēto migrantu likteni, kuri gan interesantā kārtā ir izvēlējušies bēgt tieši uz rietumvalstīm.

Būtu netaisni neatzīt kreiso kustību lomu cilvēktiesību sekmēšanā pašās rietumvalstīs, it īpaši 20. gadsimtā. Teiksim, sieviešu, afroamerikāņu vai geju un lesbiešu tiesības tika izcīnītas šo grupu pašorganizēšanās rezultātā, puslīdz respektējot un lielākoties demokrātiskā veidā ietekmējot Rietumu valstu institūcijas. Patlaban gan rodas iespaids, ka vismaz radikālākie kreiso kustības pārstāvji vēlas nevis ieviest korekcijas “sistēmā”, bet gan veikt šīs sistēmas demontāžu, lai izpirktu vainu pret kādreizējām kolonijām un mūsdienās nelaimē nokļuvušajiem imigrantiem. Šādu vēlmi, protams, var skaidrot kā simbolisku un demonstratīvu, jo ir pavisam grūti saskatīt, kāds no tā būs labums, it īpaši pašiem aizskartajiem imigrantiem. Maz ticams, ka pēdējie vēlas, lai mēs upurētu Rietumu institūcijas vai tradīcijas viņu vārdā, – man ir aizdomas, ka imigranti daudz labprātāk tiktu pie jumta virs galvas, lietotas automašīnas un – ideālā gadījumā – arī pie kreisi noskaņoto jauniešu iecienītā iPhone viedtālruņa.