Identitāte un migranti: kā iekārtota Lielbritānija

Pirms gadiem trim es pārcēlos uz dzīvi Londonā un apmetos Hakni rajonā. Hakni atrodas Īstendā – kādreiz nabadzīgajā strādnieku apdzīvotajā pilsētas daļā, kura pārējā pasaulē pazīstama galvenokārt ar stāstiem par Džeku Uzšķērdēju un Tomasa De Kvinsija eseju “Slepkavība kā viena no daiļajām mākslām” (tajā aprakstītā sirdi stindzinošā slepkavība notika 19. gadsimta sākumā Londonas austrumu rajonā Vopingā). Vēl Īstendā bija preču spīķeri, bet Temzas pretējā krastā – kuģu būvētavas, sīkpreču tirgotavas, Londonas vēsturē dīvainākā arhitekta (un, kā vēsta leģenda, sātanista) Nikolasa Hoksmora celtās baznīcas, vecu lietu uzpircēju bodītes, opija midzeņi un prostitūtu pūļi. Kopš tiem laikiem te daudz kas ir mainījies, vismaz tajā Īstendas daļā, kur mitinos es, Hakni. Aizpagājušajā gadsimtā te dzīvoja baltie proletārieši – angļi un īri, kuri runāja savā īpašā kokneju izloksnē. Vēlāk šeit sāka apmesties arī ebreji (taču ne tik lielā skaitā kā kaimiņu rajonā Betnalgrīnā), pēc kara viņiem pievienojās Kipras turki, kuri bēga no pilsoņu kara savā salā, pēc tam vienkārši turki, pēc tam ganieši un nigērieši, tad jamaikieši (varu kļūdīties ar pareizo secību) un nedaudz mazākā skaitā – indieši, pakistānieši un bangladešieši. Pirms gadiem sešiem septiņiem Hakni, jo īpaši tās dienvidrietumu daļā Dolstonā, sāka apmesties gados jauni baltie indie mūziķi un topošie mākslinieki, tika atvērtas pirmās galerijas, klubi, sāka diferencēties šī rajona gastronomiskā karte, kas jau pirms tam bija ārkārtīgi raiba. Pirmajiem drosminiekiem pa pēdām sekoja baltie hipsteri, kuri izveidoja šeit savas kultūras un ekonomiskās ietekmes pudurus, bet pēc viņiem – “radošā slāņa” pārstāvji, “jaunie profesionāļi” un pat klerki no Sitijas, kuri vēl nav paspējuši nonākt zem lielās naudas un lielas ģimenes spiediena. Nekustamā īpašuma cenas Hakni ir krasi cēlušās, šeit dzīvot ir kļuvis stilīgi un daļēji pat prestiži (iesvētītajiem). Vārdu sakot, parastais ģentrifikācijas stāsts, nekā dīvaina; tādēļ es koncentrēšos tieši uz šeit notiekošo procesu etniskajiem, reliģiskajiem un kultūras aspektiem, proti – uz to, kas parasti tiek apspriests, runājot par “migrantiem” un “migrācijas problēmu”.

Pārsteidzošākais, ka praktiski neviens no nākamajiem ienācēju viļņiem Hakni neizspieda iepriekšējo. Ja nu vienīgi ortodoksālie ebreji izvēlējās pārcelties uz Stamfordhillu, nedaudz uz ziemeļiem no Dolstonas. Visi dzīvo juku jukām – baltie hipsteri ar makbukiem stilīgās mugursomiņās, lietišķie turki apaļīgiem vēderiem (turkiem ir savi “sociālie klubi”, kuros viņi lasa turku avīzes, spēlē biljardu, dzer poļu alu un risina nesteidzīgas sarunas), sievietes no Ganas un Nigērijas ar augstiem, neticami skaistiem turbāniem galvā, dredaini rastas, no kuriem plūst saldena marihuānas smarža, pakistānieši garos, baltos tērpos un viņu sievietes burkās. Šeit ir daudz dievnamu – anglikāņu baznīcas, mošejas (divas ļoti skaistas mošejas, no kurām vienu klāj gaiši zilas glazētas keramikas flīzes, atrodas mana rajona galvenajā ielā), katoļu baznīca, kurā brīnišķīgi dzied melnādaino draudze, baptistu lūgšanu nami un kas tik vēl ne. Neviens nevienu netraucē. Katrs nodarbojas, ar ko vēlas, – protams, likuma un veselā saprāta ietvaros. Tiesa, ir arī noziedzība; vecās Hakni tradīcijas (runā, ka pirms gadiem divdesmit policija te bez īpašas vajadzības neesot rādījusies) savijušās ar jaunām (“radošais slānis” te radījis labu noieta tirgu narkotikām), taču tā nav augstāka kā jebkur citur. Galvenais ir tas, ka Hakni nav iespējams pateikt klasisko frāzi par “sabraukušajiem” – trīs iemeslu dēļ. Pirmais: šeit nav tādu, kas nebūtu “sabraukuši” tajā vai citā vēstures periodā. Otrais: diez vai šeit atradīsies cilvēks, kuram vērtos mute šo banālo formulu izrunāt, jo šeit visi ir iebraucēji (sk. 1. punktu). Trešais: Hakni etniskais, kultūru un reliģiju mistrojums šeit tiek uztverts kā norma, kā visnotaļ dabiska, vietējiem iedzīvotājiem ierasta lietu kārtība. Ja hakniešiem ir kāda savas identitātes apziņa, tad tā balstās tieši šajā sajūtā – mēs, būdami tik dažādi, šeit dzīvojam, un mums šeit dzīvot ir ērti un pat (ar visām saprotamajām atrunām) labi.