Ilgas un šļupsti

Luvras muzejs otrdien atklāja jaunu filiāli agrākajā ogļraču pilsētā Lansā, lai ienestu augsto kultūru un piesaistītu tūristus arī nabadzīgākajos Francijas reģionos. [..] “Mēs zinām, ka muzejs mums neatnesīs pavasari. Taču tā vismaz ir zīme, ka beigusies ziema,” sacīja reģionālās padomes vadītājs Daniels Peršerons.

LETA, 2012. gada 5. decembrī

Vienīgās grāmatas vāku, kuru jelkad bērnībā sagriezis mans dēls un kura sagadīšanās dēļ tolaik piederēja Rīgas Laika redaktoram (toreiz gan vēl pats žurnāls nepastāvēja), rotāja vācu romantisma laika gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha reprodukcija un nosaukums “Ins Ungebundene gehet eine Sehnsucht” (Ilgas tiecas brīvībā). Simbolisks šis gadījums man šķiet tādēļ, ka bērna vardarbīga vēršanās pret utopiju, kuru apliecināja šīs grāmatas saturs  – grāmatas autori bija ievērojamas personības Austrumvācijā  –, labi raksturo tādu kā lēcienu no toreizējās līdz tagadējai laika izjūtai.

Grāmata bija par vācu 19.  gadsimta romantismu, taču romantisma doktrīnas un noskaņas samērā daudzi pētnieki saista ar fašisma un nacisma rašanos 20.  gadsimtā  – tātad ar totalitārismu, kuram raksturīgs savs estētiskais noformējums. Dažādās valstīs šis noformējums atšķiras, taču ne pārāk  – mākslas zinātnē iesakņojies jēdziens “starptautiskais autoritārais stils”, kuram piepulcināms arī tas, kas radīts “maigākās” diktatūrās, piemēram, pirmskara Latvijas Ulmaņlaikos.

Ulmaņlaikus raksturo ne tikai saimnieciska rosība, parlamenta likvidēšana un skolu celtniecība, bet arī tas nenoliedzamais vēstures fakts, ka tajos laikos tika upurēta daļa Vecrīgas, uzbūvēta pompozā Finanšu ministrija un tagadējais radio nams, un vēl daudz kas cits. Nepārprotiet, manā iztēlē Ulmaņlaiki ir labestīgi iekrāsoti, bet vai tie ir labā piemiņā arhitektūras profesionāļiem, kuri šodien ierodas Rīgā?

Starptautiskajam autoritārajam stilam arhitektūrā labu ceļa vēju Eiropā deva vadoņu ārkārtas pilnvaras, kurām neviens nerunāja pretī, savukārt ASV (aplūkojiet Rokefellera centru Ņujorkā!) vadonis bija lielā nauda. Laika lēciens, kas atspērās no romantiskajām ilgām pēc bezgalīgā, labā un daiļā un tiecās spēcīgas varas virzienā, radīja smagnēju un nelaipnu arhitektūru.

Tas, ko lasījām padomju laikos par romantiskajām ilgām pēc īstenotas utopijas, pilnīgi un galīgi uzvarējuša kapitālisma apstākļos šķiet kā bērna šļupsti. Un bērns šai (mūsu) gadījumā ir naivs inteliģents, bet Rietumos  – turienes intelektuālis. Inteliģents un intelektuālis pieņem, ka skaistais, labais un cildenais ir iedomājams un īstenojams mūsdienās gluži kā senajā Grieķijā. Ir taču demokrātija, nav vadoņu, kuri izkropļos romantiskās ilgas ar savu banālo priekšstatu par varas un arhitektūras attiecībām! Gudrie norādīs virzienu, nauda atradīsies, un celtnes ar garīgu piepildījumu un daiļu ārieni bagātinās pilsētas un pilsētiņas. Nabaga intelektuāļi un inteliģenti nesaprot, ka skaistais, labais un cildenais demokrātijā ir Lido komplekss un lielveikali, bet “Bilbao  efekts”, kad nelielā apdzīvotā vietā tiek uzbūvēta estētiski diža ēka, ir mirāža, kurai maz analogu cituviet. “Bilbao efekta” turpinājums lielākoties ir izgāzies, tam vieta atradusies tikai metropolēs, kurām nosacīti pieder arī Rīga.

Vai jūs esat bijuši Bilbao? Labi, pieņemsim, ka esat. Vai jūs aizgājāt līdz vecpilsētai? Bilbao vecpilsēta ar tās īpatnējo košo krāsojumu daudzviet pārspēj Venēcijas skaistumu.  Bilbao nav tikai viena liela kultūras celtne, tajā ir fantastisks kultūras mantojums, izcila gastronomija, laipni ļaudis, labs klimats un lielisks, saprātīgs “šopings”. Savukārt pats Bilbao muzejs ir daļa no amerikāņu Gugenheimu muzeju ķēdes (manuprāt, muzeja programma ir, maigi izsakoties, šaušalīgi neradoša un tai nav nekāda sakara ar mūsdienu mākslas procesu virzību), kuras lielā nauda nodrošina rezultātu.

Kā to visu attiecināt uz Lansas jauno Luvras filiāli, par kuras estētisko veidolu superlatīvos nesen izrakstījās Financial Times kritiķis? Ēka esot pašpietiekami skaista, tās arhitekti apliecinājuši absolūtā skaistuma ideju, lai arī viņi nav grieķu pēcteči, vien izcili mūsdienu japāņi. Protams, tajā eksaltētajā recenzijā nebija ne vārda par ēkas funkcionalitāti un izstāžu programmu, bet katram jau ir tiesības uz savām redzējuma prioritātēm.

Financial Times autors aizmirsa vienu – jauno, skaisto muzeju uzcēla Francijā. Nevis Vācijā, kur Hercoga un de Merona Elbas koncertzāli būvē bezgalīgi ilgi; Lansas ēku nebūvē arī ASV, kur cīņa par Sietlas bibliotēku un tai piešķiramo publisko finansējumu demokrātijas apstākļos ilga 17 gadu. Aplūkojams arī nožēlojamais bagātās Norvēģijas stāsts, kur gadu desmitiem masas (ar savu spoguli  – politiķiem) nevarēja pieņemt lēmumu par jaunas operas būvniecību. Un, ticiet man, ja turīgais kungs  Kopenhāgenā nebūtu finansējis jauno operu, tās vēl tur nebūtu.

Lansas stāsts ir par Franciju. Tikai un vienīgi par Franciju, kas bijusi samērā monolīta monarhija vismaz 1000  gadu. Francijā neslimo ar pašapziņas trūkumu. Francijā pastāv zināma skaidrība par nacionālas valsts politiskajām prioritātēm, un tās, lai arī bieži apstrīdētas, tomēr kā savas pieņem vairākums franču. Frančiem pat ar viņu daudzajām bērnišķīgajām kreisuma izpausmēm būtu nepieņemami, ja ik pēc noteikta laika kāds prezidents neatklātu kādu jaunu kultūras ēku.

Tagad atklāja Lansā, drīz atklās Marseļā, un tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr Francijas politiku noteiks šādas tradīcijas, tai skaitā tās, kas saistītas ar elites izglītību elitārajās administratīvajās skolās. Stāsts par Lansu nav kaut kādas muļķības par rajoniem, kuri jāatdzīvina un par ko jāpārliecina politiķi. Bet ar ko tad citu lai atdzīvina, ja ne ar kultūru?

Jūs varētu iebilst un minēt  Tate Modern ēku Londonā, taču, piedodiet, Lielbritānijas galvaspilsētas naudas aprite ir nesalīdzināma ne ar ko citu Eiropā. Tate Modern lielākoties dzīvo no korporatīvo sponsoru naudas. Turklāt vēl arī tāds blakus apstāklis: viņi tur, Francijā, būvē, kā tad mēs  – turpat Lamanša kanāla otra pusē? Francija, manuprāt, ir vienīgā valsts pasaulē, kurā politika tiešām ir puslīdz intelektuāla. Tam īsti nav sakara ar galvenajiem protagonistiem (piemēram, ar tāda veida personībām kā Merkele Vācijā), bet ar ļaužu spēju identificēties ar savu kultūru arī tās diženi elitārajā, ne tikai populārajā dimensijā, pat neraugoties uz to, ka franču 1789.  gada revolūcijā, gluži kā pie mums 1905.  gadā, postīja to, kas tagad būtu uzskatāma par kultūras mantojuma vērtīgāko daļu. Tradīcijas, ja vien tie nav piecdesmit sarkani gadi, neiznīkst. Bet, kad tās iznīkst, vairākums tā arī nesaprot, par ko tad ir Lansas stāsts un ko tad mēģināja pateikt Financial Times kritiķis, un kur tad bija romantiķu vēsturiskā kļūda.