Impērijas ķemme

Lai paturētu Folklenda salas, Lielbritānija, ja tas būs nepieciešams, ir gatava karot, svētdien apliecināja premjerministrs Deivids Kemerons, ar šiem spriedumiem nākot klajā neilgi pēc tam, kad pretenzijas uz arhipelāgu no jauna pieteikusi Argentīna.

LETA, 2013. gada 7. janvārī

Horhe Luiss Borhess par 1982. gada Folklendu karu teica, ka tas viņam atgādinājis divu plikgalvju plūkšanos par ķemmi. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti kopš konflikta, matu uz galvas nedz vienai, nedz otrai pusei nav kļuvis vairāk, bet ķemme joprojām izraisa kaislības. Plikgalvji – Argentīna un Lielbritānija – regulāri un neatlaidīgi turpina viens otram rādīt dūres un strīdēties par to, kurai kabatai ķemme ir piederīga. Pērn abi apmainījās skarbiem vārdiem, atzīmējot 30. gadadienu kopš Folklendu kara, bet šogad dūru vicināšana bija pakārtota 180. gadadienai, kopš salas nonāca britu kontrolē.

Ja nebūtu bijis jaunākās vārdu apmaiņas, neviens droši vien pat neatcerētos, ka 3. janvāris ir zīmīgs datums. Tajā dienā 1833. gadā Atlantijas okeāna ūdeņos satikās divi karakuģi – britu briga un argentīniešu šoneris. Notika neliela pagrūstīšanās, kas beidzās par labu britiem – galvenokārt tādēļ, ka briga bija mazliet lielāka, un arī tādēļ, ka liela daļa jūrnieku uz argentīniešu kuģa bija britu algotņi. Šoneris atkāpās, un Folklenda salas nonāca britu impērijas rokās. Bet tikpat labi varēja notikt citādi – pa Atlantijas okeāna dienvidiem tajos gados burāja un tiesības uz salām pieteica ne tikai briti un argentīnieši, bet arī spāņi, franči, portugāļi un turki. Būtībā tā ir impēriska nejaušība, ka vēja appūstās salas 14 000 kilometru attālumā no Lielbritānijas ir tikušas tieši britiem, un, kā redakcijas komentārā norāda The Guardian, “jebkurš objektīvs salu vēstures lasītājs nonāktu
pie secinājuma, ka konkurējošās valstiskās piederības prasības patiesībā ir līdzvērtīgas”. To pašu teica arī Entonijs Viljamss, kurš kara laikā bija Lielbritānijas vēstnieks Argentīnā. Viņš aizrādīja, ka britiem nevajadzētu uztvert iebrukumu salās kā “vienkāršu bandītismu” un nedz argentīniešu “nepareizība”, nedz britu “pareizība” nav absolūta. Bet runa jau nav par to, ko domā “objektīvs vēstures lasītājs” un cik absolūtas ir attiecīgās patiesības, runa ir par parocīgu strīdus ābolu, kuru var lietot pēc (politiskās) vajadzības. Un šāda vajadzība janvārī bija radusies.

Tātad divu kuģu sadursmes gadadienā Argentīnas prezidente Kristina Kiršnere uzrakstīja atklātu vēstuli britu premjerministram Deividam Kameronam, kurā seno notikumu ar šoneri un brigu nodēvēja par “kliedzošu 19. gadsimta koloniālisma paraugu” un aicināja Kameronu pielikt punktu koloniālismam un atjaunot Argentīnas teritoriālo integritāti. Uz ko Deivids Kamerons zibenīgi atbildēja, ka tik ilgi, kamēr folklendieši vēlas būt piederīgi Lielbritānijai, “viņi var rēķināties ar manu simtprocentīgu atbalstu”. Kamerons atgādināja, ka salām ir “spēcīga aizsardzība”, kuru valdība gatava likt lietā iebrukuma gadījumā (spēcīga, nudien – pēc kara tā tika par dārgu naudu modernizēta, un tagad salas ar to 3000 iedzīvotāju un pusmiljonu aitu apsargā 1200 karavīru un Typhoon bumbvedēju eskadriļa). Argentīnas prezidente Kameronam tikpat zibenīgi cirta pretī: “Premjerministra vārdu agresīvais tonis kalpo par apstiprinājumu sūdzībai, kuru Argentīna iesniegusi ANO, par koloniālās varas īstenoto Atlantijas okeāna dienvidu daļas militarizāciju.” Un tad atkal briti – Ārlietu ministrijas tvītos – “cilvēki Folklenda salās ir briti un ir izvēlējušies tādi būt”, “tik ilgi, kamēr salinieki nevēlas sarunas par salu suverenitāti, tādu nebūs un nevar būt”. Briti uzstāj, ka konfliktā ir trīs puses, nevis divas, kā apgalvo Argentīna. Londona piesauc referendumu par valstisko piederību, kurš šī gada martā notiks Folklenda salās un – pilnīgi droši var prognozēt – apstiprinās salinieku vēlmi palikt Apvienotās Karalistes paspārnē. Abas puses, protams, zina, ka teritoriālās pretenzijas ir jautājums, kas jārisina valstu valdībām, nevis to iedzīvotājiem, un, ja sarunas par salu nākotni notiks, tad folklendiešiem vieta pie galda neatradīsies.

Kārtējā dūru rādīšana un ieroču žvadzināšana arī šoreiz – tāpat kā pērn un citus gadus – paliks teorētisku draudu līmenī. Pēc militārās huntas gāšanas Argentīnā valsts bruņotie spēki nav piedzīvojuši būtiskas investīcijas un modernizāciju, tāpēc Argentīnai gluži vienkārši pietrūkst spēka iebrukumam. Un Lielbritānijai, kas cīnās ar dubultās recesijas sekām, nav lieku līdzekļu jaunam karam. Bet vēl būtiskāk ir tas, ka nedz viena, nedz otra puse draudus nedomā nopietni. Kiršneres popularitāte krītas, bet inflācija aug, tāpēc 180. gadadiena nāca kā saukta. Kas gan var būt labāks popularitātes audzētājs par patriotisku un principiālu repliku, adresētu ietekmīgai valstij? Bet arī Kameronam populisms nav svešs – viena no viņa valdības iecienītākajām verbālo dūrienu adresātēm ir Brisele. Tikpat labi tā var būt arī Buenosairesa. Turklāt Kamerona elks ir Mārgareta Tečere, un viņš labi zina, ka Tečerei izdevās pārvērst Folklendu karu politiskajā kapitālā, kas nodrošināja konservatīvajiem atkārtotu uzvaru vēlēšanās 1983. gadā. Nākamās vēlēšanas Lielbritānijā nav aiz kalniem – 2015. gadā, un Folklenda salu jautājuma uzturēšana pie dzīvības var izrādīties tieši tas, kas vajadzīgs, lai mobilizētu valdības taupības programmas nogurdinātos vēlētājus. Tas, ka tā ir droša taktika, ir nojaušams no janvāra repliku atspoguļojuma labā spārna presē. Bulvāru avīze The Sun, kas tradicionāli atbalstījusi torijus, jau nākamajā dienā pēc Kiršneres vēstules publicēja atbildes vēstuli Argentīnas prezidentei – spāņu valodā, vienā no populārākajām argentīniešu avīzēm Herald. “Miljoniem mūsu lasītāju vārdā – rokas nost [no salām]!”, pieprasīja The Sun. Papildu faktors abu valdību nerimstošajā ķildā, visticamāk, ir asinis. Proti, abas valstis karoja par salām, un konfliktā bojā gāja 255 britu un 650 argentīniešu karavīru, un nedz vienas, nedz otras valsts valdība neizdzīvotu, ja tā brīvprātīgi atteiktos no zemes pleķīša, par kuru nesen ir karots.

Liberālā prese – The Guardian un The Observer – ir jau gadiem rakstījusi un atkārtoja to arī šogad, ka “laiks abām valstīm pieaugt” un vienoties par dalītu salu pārvaldi pēc Tromlēnas salas parauga Indijas okeānā. Neapdzīvotā sala, kuru ieskauj bagātīgas zvejas vietas, bija strīdus ābols Francijas un Lielbritānijas starpā kopš Napoleona laikiem. 2010. gadā abas valstis parakstīja dalītās pārvaldes vienošanos, kas ļauj tām kopīgi attīstīt zvejas vietas, neradot kaitējumu otras puses teritoriālajām pretenzijām. Iespējams, ka atslēgvārds šajā gadījumā ir “Napoleons”. Viņa kari notika tik senā pagātnē, ka tālaika argumenti un asinis ir zaudējušas nozīmi. Argentīnai un Lielbritānijai 1982. gada karš ir vēl svaigā atmiņā, tāpēc līdz “pieaugšanai”, visticamāk, būs jāpagaida pāris paaudzes.