Neviens neatklāj patiesību par sevi

Rakstnieks Makss Aubs un kinorežisors Luiss Bunjuels iepazinās 1925. gadā Parīzē. Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939) abi strādāja Spānijas Republikas vēstniecībā Parīzē, un pēc Otrā pasaules kara abi par trimdas zemi izvēlējās Meksiku. 1967. gadā Makss Aubs iesāka strādāt pie grāmatas par Bunjuelu, kas sākumā tika iecerēta kā romāns. Nākamos dzīves gadus viņš pavadīja neskaitāmās sarunās ar Bunjuelu, viņa radiem, draugiem un kolēģiem, kuras ierakstīja kasešu magnetofonā. Taču iecerētā grāmata tā arī palika nepabeigta. Aubs nomira 1972. gada 22. jūlijā Mehiko, atstājot aiz sevis 5000 lappuses ar sarunu atšifrējumiem, nemaz neskaitot dokumentus un citus savāktos materiālus. Daļa šo sarunu tika izdotas Spānijā 1985. gadā, divus gadus pēc Bunjuela nāves, viņa znota Federiko Alvaresa redakcijā. 2017. gadā iznāca grāmatas tulkojums angļu valodā.

Nevienam, kas pazina Luisu Bunjuelu, nebija noslēpums, ka viņš ir rūdīts mistifikators. Savas dzīves faktus viņš mēdza apvīt ar tīriem izdomājumiem un fantāzijām. Arī šīs sarunas nav izņēmums. Kā grāmatas ievadā norāda Aubs, “gan Bunjuelu, gan mani interesēja ne tik daudz patiesība, cik taisnība”. Tiesa, Bunjuela stāsti no tā netop ne par matu sliktāki.

V. Ā.

– Es vienmēr pats esmu ieskaņojis savas filmas. Protams, izmantojot citu cilvēku mūziku, bet pēc savas gaumes. Bet “Piena ceļā” es to pirmo reizi arī ierakstīju titros: “Skaņa – Luiss Bunjuels”. Šajā filmā nav mūzikas, ja neskaita gregorisko dziedājumu ar latīņu tekstu, kuru man iedeva Damaso Alonso¹ un kuru izpilda mūķenes. Tas ir skaists.

Mēs pastaigājamies pa viņa dārziņu, ko apjož augstas sienas. Aplūkojam viņa vīģes koku.

– Šādu koku es gribēju “Piena ceļā”. Es stāvētu šeit. Jēzus nolādētu koku. Kamera būtu pavērsta pret zemi. Birtu lapas, viss būtu dzeltens. Es celtu kameru augšup, un parādītos Jēzus, kurš stāv aiz nobirušā vīģes koka. Parīzē vīģes gan neaug, bet Zilbermans² man apgalvoja, ka pazīst Londonā kādu cilvēku, kurš spējot radīt apbrīnojamus vizuālos efektus. Man neesot jāuztraucas, viss iznākšot glīti. Vienvārdsakot, kad viņš bija izstāstījis, cik tas viss būs lieliski, no šīs ainas mums nācās atteikties.

Mēs vēl mazliet paejamies pa dārzu.

– Tā nesmaržo, – viņš saka par kādu rozi.

Viņam patīk, ka šaurā dārza augstās sienas ir apaugušas ar vīnstīgām. Viņš norāda uz visaugstāko sienu dārza galā.

– Kaimiņi noņēma vīnogulāju. Tas laikam aizsedza viņiem gaismu. Ļoti žēl. Zilbermans nesen gribēja sūtīt mani uz Eiropu uz sešiem mēnešiem, lai es tur padomātu par kādu jaunu filmu – vienalga, vai to taisīšu vai ne. Es, protams, atteicos.

Es pārlaižu skatienu iežogotajam laukumam.

– Man negribas nekur braukt no šejienes prom.

Šis skats man atgādina par stāvajām kanjona kraujām, kas ieskāva San José Purúa³, un par viņa varoņiem, kas ir tikpat noslēgušies sevī.

– Neviens nevar aizbēgt no sevis.

– Nē, var gan – runājot par citiem cilvēkiem. Tāpēc es rakstu romānus un tu taisi filmas. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam skatīties laukā uz pasauli.

Es iedomājos par grāmatām, kas gluži kā vīnstīgas sedz manas mājas sienas.

– Bet, – es viņam saku, – neviens īsti nespēj runāt par sevi. Nevienam nav dūšas. Mēs runājam par dažādām vairāk vai mazāk interesantām lietām, par slaveniem cilvēkiem – Kolingvudu, Gaosu, Einšteinu, Čērčilu –, bet tas vienmēr ir kaut kas ārpus mums pašiem. Par savu iekšējo dzīvi mēs nebilstam ne vārda.

– Kāpēc tā ir?

– Es jau teicu – gļēvums. Ja tā nav, tad kāpēc tev neņemt un neuztaisīt autobiogrāfisku filmu.

– Es neesmu Fellīni.⁴

– Nē, bet patiešām. Neviens neatklāj patiesību par sevi.

– Tev taisnība. Tu vari neaptēstam ganam likt mocīties sirdsapziņas pārmetumos par to, ka viņš vēlas nogalināt tēvu vai māsu, bet tas nav jāuztver nopietni. Problēma ir tā, ka cilvēks nekad nav līdz galam mierā ar sevi.

– Vispirms cilvēkam vajadzētu saprast, kāds viņš patiesībā ir. Tas jau ir pietiekami sarežģīts uzdevums. Otra lieta – mēs sevi visu laiku pieskatām, lai nepateiktu neko tādu, ko varētu izmantot pret mums.