Kā attaisnot personīgo bibliotēku

Vispārīgi runājot, jau no bērnības mani vienmēr ir apsmējuši divos (un tikai divos veidos): “Tu esi tas, kurš vienmēr atbild” un “Tava balss atbalsojas kalnos un lejās”. Visus savas dzīves agrīnos gadus es uzskatīju, ka dīvainas sakritības rezultātā visi cilvēki, kurus es satiku, bija stulbi. Kad es sasniedzu briedumu, mani piespieda secināt, ka ir divas likumsakarības, no kurām neviens cilvēks nevar izvairīties: pirmā ideja, kas cilvēkam ienāk prātā, vienmēr ir pati acīmredzamākā; nonācis pie acīmredzamas idejas, neviens nekad nedomā, ka arī citi pirms tam varētu būt nonākuši pie tieši tādas pašas idejas.

Man pieder grāmatu apskatu nosaukumu kolekcija visās indoeiropiešu valodās –– sākot ar Eko atbalss un beidzot ar Atbalsu grāmata. Man ir aizdomas, ka pēdējā gadījumā nodrukātais nosaukums nebija pirmā ideja, kas redaktoram ienāca prātā. Visticamāk notika tā: redakcija satikās, viņi apsprieda kādus divdesmit iespējamos nosaukumus un beidzot galvenais redaktors iesaucās: “Klau, man ir fantastiska ideja!” Un citi atsaucās: “Boss, tu esi velns! No kurienes tu viņas ņem?” – “Tā ir dāvana,” viņš visticamāk atbildēja.

Es nesaku, ka cilvēki ir banāli. Uztverot to kā dievišķu inspirāciju, oriģinalitātes zibsni, kaut kas pilnīgi acīmredzams atklāj gara svaigumu, entuziasmu dzīvot, dzīves neparedzamību un mīlestību pret idejām, lai cik sīkas tās būtu. Es vienmēr atcerēšos savu pirmo tikšanos ar Irvingu Gofmanu, kuru es mīlēju un apbrīnoju par ģenialitāti un dziļumu, ar kādu viņš spēja identificēt vissīkākos uzvedības aspektus, kurus pirms tam neviens nebija pamanījis. Mēs sēdējām āra kafejnīcā, kad, paskatīdamies uz ielu, viņš pēc pārdomu brīža teica: “Tu zini, Umberto? Es domāju, ka mūsu pilsētās ir pārāk daudz automašīnu.” Varbūt viņš nekad par to nebija domājis, jo viņam bija daudz svarīgākas lietas, par kurām domāt; viņš piedzīvoja pēkšņu epifāniju un viņā bija kaut kāds domāšanas svaigums, lai to pateiktu. Es, mazs snobs, kuru saindējušas Nīčes Nesavlaicīgās pārdomas, būtu kavējies to sacīt, pat ja es par to būtu padomājis.

Otro banalitātes šoku pieredz daudzi cilvēki manā stāvoklī, tas ir, cilvēki, kuriem ir visai apjomīga bibliotēka (manā gadījumā pietiekami liela, lai kāds, ienākot mūsu dzīvoklī, nevarētu to nepamanīt; īstenībā, tā aizņem visu dzīvokli). Ciemiņš ienāk un saka: “Cik daudz grāmatu! Vai jūs tās visas esat izlasījis?” Sākumā es domāju, ka šis jautājums raksturo tikai cilvēkus, kas ne sevišķi pazīst grāmatas, cilvēkus, kas raduši redzēt pāris grāmatplauktus ar pieciem noslēpumu romāniem papīra vākos un bērnu enciklopēdiju, kas nopirkta uz nomaksu. Bet pieredze mani ir pārliecinājusi, ka šos pašus vārdus var pateikt arī cilvēki, par kuriem man nav nekādu aizdomu. Var sacīt, ka arī viņi grāmatplauktu uzskata par jau izlasīto grāmatu noliktavu un neuzskata to par darbarīku. Bet tajā ir vēl kaut kas. Es domāju, ka, saduroties ar milzīgu grāmatu klāstu, jebkuru cilvēku pārņems zināšanu sāpes un viņam neizbēgami misēsies uzdot jautājumu, kas izsaka viņa mokas un sirdsapziņas pārmetumus.

Problēma ir tā, ka, dzirdot “Eko? Tu esi tas, kurš vienmēr atbild,” tu vienmēr vari atbildēt ar sīku smiekliņu vai, labākajā gadījumā, ja gribi būt pieklājīgs, ar “Tas gan tev izdevās!” Bet jautājums par tavām grāmatām ir jāatbild, lai arī tavs žoklis sastingst un pa mugurkaulu tek aukstu sviedru tērcītes. Senāk es pieņēmu nicinoša sarkasma toni. “Es neesmu lasījis nevienu no tām, citādi kāpēc gan es tās te turētu?” Taču tā ir bīstama atbilde, jo mudina uz acīmredzamu turpinājumu: “Un kur jūs tās liekat pēc tam, kad esat izlasījis?” Labākā atbilde ir tā, kuru vienmēr lietoja Roberts Leidi: “Un vēl vairāk, dārgais kungs, daudz vairāk,” kas sastindzina pretinieku un izraisa viņā šausminoša apbrīna stāvokli. Bet šo atbildi es uzskatu par nežēlīgu un biedējošu. Tagad esmu ķēries pie atjautīgākas atbildes: “Nē, šīs man ir jāizlasa līdz mēneša beigām, pārējās es turu savā darba kabinetā,” – atbildes, kas no vienas puses rada iespaidu par izcili ergonomisku stratēģiju un, no otras puses, liek ciemiņam pasteidzināt viņa aiziešanas brīdi.

1990

No angļu valodas tulkojis A.R.

RL mājaslapā lasāma Umberto Eko saruna ar Arni Rītupu.