Ko mēs patiešām varam zināt?

Džima Holta grāmata “Kāpēc pasaule eksistē? Eksistenciāls detektīvstāsts” ir mūsdienu vadošo filozofu portretu galeri­­­ja. Viņš personiski apciemojis katru no vi­­­ņiem, ie­­priekš brīdinot par savu interesi pārrunāt vienu vienīgu jautājumu: kāpēc ir kaut kas, nevis nekas? Grāmatā Holts atstāsta viņu atbildes uz šo jautājumu, izpušķodams filozofu sacīto ar viņu ieradumu un personības šķautņu aprakstiem. Viņu atbildes sniedz mums spilgtu priekšstatu par Holta sarunu biedriem, taču ne­­atrisina esamības mīklu.

Filozofi ir interesantāki nekā filozofija. Pa lielākai daļai viņi ir ekscentriski tipāži, kas savā profesijā sasnieguši augstākās virsotnes. Viņi domā savas dziļās domas neparasti skaistās vie­­tās, tādās kā Parīze vai Oksforda. Viņi ir senas akadēmiskās hierarhijas tradīcijas mantinieki – tradīcijas, kurā mācekļi sēdēja pie viedo sko­­lotāju kājām, bet viedie skolotāji apgaismoja mācekļus ar orākuliskiem izteikumiem. Parīzes un Oksfordas universitātes uzturējušas šo tradīciju astoņsimt gadu garumā. Pasaules lielās reliģijas to ir uzturējušas vēl ilgāk. Universitātes un reliģijas ir visnoturīgākās institūcijas, ko radījis cilvēks.

Pēc Holta domām, divi ietekmīgākie 20. gadsimta filozofi bija Martīns Heidegers un Ludvigs Vitgenšteins: Heidegers ieņēma vadošo vietu kontinentālajā Eiropā, Vitgenšteins – angliski runājošajā pasaulē. Heidegers bija viens no eksis­tenciālisma tēviem – šī filozofijas skola īpa­ši pievilka franču intelektuāļus. Viņš pats pa­­spēlēja savu reputāciju 1933. gadā, kad pēc Hitlera nākšanas pie varas pieņēma Freiburgas Universitātes rektora amatu un kļuva par Na­­cio­nālsociālistiskās partijas biedru. Pēc eksistenciālisma norieta Vācijā tas turpināja zelt Francijā.

Atšķirībā no Heidegera Vitgenšteins nav dibinājis nevienu “ismu”. Viņš rakstīja ļoti maz, bet viss, ko viņš uzrakstīja, bija vienkāršs un skaidrs. Savas dzīves laikā viņš publicēja tikai vienu grāmatu – “Loģiski filozofisku traktātu”, kas sarakstīts 1918. gadā Vīnē un 1922. gadā ar garu Bērtranda Rasela ievadu izdots Anglijā. Ar visu to, ka vācu oriģinālteksts un tā tulkojums angļu valodā nodrukāti viens otram blakus, grāmata ir mazāk nekā 200 lappušu bieza. Man paveicās tikt pie sava “Traktāta” eksemplāra vidusskolā – es to saņēmu kā godalgu. Dedzīgā pusaudža aizrautībā es to izrāvu cauri vienā naktī. Lielākā daļa attiecas uz matemātisko loģiku. Tikai pēdējās piecās lappusēs tiek runāts par cilvēka problēmām. Teksts ir sadalīts numurētos paragrāfos; katru no tiem veido viens vai divi teikumi. Piemēram, paragrāfs 6.521: “Dzīves problēmas atrisinājumu pamana šīs problēmas izzušanā. (Vai ne tāpēc cilvēki, kam pēc ilgām šaubām dzīves jēga noskaidrojas, nespēj pateikt, kur ir šī jēga?)”[1. Vitgenšteina citāti ņemti no izdevuma: Ludvigs Vitgen­šteins. Loģiski filozofisks traktāts. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2006, tulkojis Jānis Taurens.] Slavenākais teikums šajā grāmatā ir tās noslēdzošais paragrāfs: “Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”

Vitgenšteina grāmata man likās apgaismojoša un atbrīvojoša. Tā apgalvoja, ka filozofija ir vienkārša un tās kompetences lauks – ierobežots. Filozofija nodarbojas ar loģiku un pareizu valodas lietojumu. Jebkuras spekulācijas ārpus šī ierobežotā jautājumu loka ir misticisms. Pa­­ragrāfā 6.522 teikts: “Vārdos neizsakāmais katrā ziņā pastāv. Tas parādās, tas ir mistiskais.” Tā kā mistiskais ir vārdos neizsakāms, neko vairāk par to pateikt nevar. Atšķirību starp Heidegeru un Vitgenšteinu Holts rezumē deviņos vārdos: “Vitgenšteins bija drosmīgs un askētisks, Heidegers – nodevīgs un patmīlīgs.” Šie vārdi vienādi attiecas gan uz viņiem kā cilvēkiem, gan arī uz viņu intelektuālo devumu.

Vitgenšteina intelektuālais askētisms atstāja dziļu ietekmi uz filozofiem angliski runājošajā pasaules daļā. Tas sašaurināja filozofijas kompetences lauku, izslēdzot no tās ētiku un estētiku. Tajā pašā laikā viņa personiskais askētisms vēl vairāk nostiprināja viņa reputāciju. Otrā pasaules kara laikā viņš gribēja pakalpot savai jaunajai mītnes zemei gluži praktiski. Būdams jau par vecu karadienestam, viņš paņēma atvaļinājumu no akadēmiskā darba Kembridžā un strādāja par sanitāru slimnīcā, aprūpēja pacientus. Kad es 1946. gadā nonācu Kembridžas Universitātē, Vitgenšteins tikko bija atgriezies no sešus gadus ilgās kalpošanas slimnīcā. Es izjutu pret viņu godbijīgu cieņu un ar prieku atklāju, ka viņš dzīvo tieši virs manis, tajās pašās kāpnēs. Es bieži viņu sastapu, ejot augšā vai lejā pa kāpnēm, bet biju pārāk kautrīgs, lai sāktu sarunu. Vairākas reizes dzirdēju, kā viņš pie sevis murmina: “Ar katru dienu es kļūstu arvien dumjāks un dumjāks.”

Kad manas studijas Kembridžā tuvojās noslē­gumam, beidzot sadūšojos viņu uzrunāt. Es viņam teicu, ka man patika viņa “Traktāts”, un jautāju, vai viņš joprojām pieturas pie tiem pašiem uzskatiem, kādus bija izteicis šajā grāmatā pirms 28 gadiem. Viņš ilgu laiku klusēja, tad teica: “Kādu laikrakstu jūs pārstāvat?” Es atbildēju, ka esmu students, nevis žurnālists, bet viņš tā arī neatbildēja uz manu jautājumu.

Vitgenšteina reakcija uz manu jautājumu bija pazemojoša, bet viņa reakcija pret sieviešu kārtas studentēm bija vēl ļaunāka. Ja auditorijā parādījās kāda sieviete, viņš apklusa un atsāka runāt tikai pēc tam, kad viņa bija pametusi zāli. Es nospriedu, ka viņš ir šarlatāns, kurš ar savu neganto uzvedību cenšas pievērst sev uzmanību. Viņa nepieklājības dēļ es viņu ienīdu. Pēc piecdesmit gadiem, kādā saulainā ziemas rītā pastaigājoties pa kapsētu Kembridžas nomalē, es nejauši uzdūros viņa kapa piemineklim – masīvam akmens bluķim, kuru klāja svaigi uz­­sniguša sniega kārtiņa. Kapakmenī bija iegravēts viens vienīgs vārds, “WITTGENSTEIN”. Sev par pārsteigumu atklāju, ka mans vecais naids bija zudis un tā vietā nākusi dziļāka iz­­pratne. Viņš bija mierā, un arī es biju mierā, stāvēdams pie viņa kapa šajā piesnigušajā klusumā. Viņš vairs nebija īgnais šarlatāns. Viņš bija izmocīta dvēsele, pēdējais izdzīvojušais savas traģiski piemeklētās ģimenes loceklis, kurš dzīvoja kā vientuļnieks starp svešiem ļaudīm, līdz pat pēdējam brīdim pūlēdamies izteikt vārdos neizsakāmo.

Holta intervētie filozofi pārstaigā plašu teritoriju. Viņu sarunu galvenā tēma ir uz­­skatu atšķirības divu grupu starpā, kuras es saucu par materiālistiem un platonistiem. Materiālistu iedomātā pasaule ir būvēta no atomiem. Platonistu iedomātā pasaule būvēta no idejām. Šis dalījums divās grupās, sametot kopā cilvēkus ar ļoti dažādiem uzskatiem, ir primitīvs vienkāršojums. Tāpat kā taksonomistus, kuri dod vārdus augu un dzīvnieku sugām, filozofu pasaules novērotājus var iedalīt “skaldītājos” un “čupotājos”. Skaldītājiem patīk nosaukt daudzas sugas; čupotājiem patīk nosaukt tikai dažas.

Holts ir skaldītājs, un es esmu čupotājs. Filozofi pa lielākai daļai ir skaldītāji, viņiem patīk klasificēt savu domāšanas ievirzi ar kādu šauri specializētu apzīmējumu, tādu kā teisms vai deisms, vai humānisms, vai panpsihisms, vai aksiarhisms. Holta kolekcijā var sastapt visu šo “ismu” piemērus. Es uzskatu par ērtāku sačupot viņus divās lielās grupās – tajos, kas pārņemti ar matēriju, un tajos, kas pārņemti ar prātu. Holts viņus lūdz izskaidrot, kāpēc pasaule eksistē. Materiālistiem šis jautājums saistās ar laika un telpas izcelsmi, ar daļiņām un laukiem, un tam atbilstošā zinātnes nozare ir fizika. Platonistiem savukārt šis jautājums skar nozīmes un mērķa, un apziņas izcelsmi, un tam atbilstošā zinātnes nozare ir psiholoģija.

Iespaidīgākais no platonistiem ir Džons Leslijs, kurš lielāko dzīves daļu pasniedzis filozofiju Gvelfas Universitātē un tagad vada pensijas ga­­dus Kanādas rietumu krastā. Viņš sevi dēvē par galēju aksiarhistu. Vārds “aksiarhisms” sengrieķu valodā nozīmē “vērtības valda”; tātad pasaule ir būvēta no idejām, un platoniskā Labā ideja piešķir vērtību visam, kas pastāv. Leslijs par svarīgu uzskata Platona līdzību par alu kā cilvēka dzīves metaforu. Mēs dzīvojam alā un redzam tikai ēnas, ko uz tās sienām met gaisma no alas ieejas. Īstie objekti, kas atrodas ārpusē, ir idejas, un viss, ko mēs uztveram alā, ir tikai nepilnīgi šo ideju attēli. Ļaunums pastāv tādēļ, ka mūsu attēli ir izkropļoti. Galējā realitāte, kas mūsu acīm slēpta, ir Labums. Labums kā spēks ir pietiekami liels, lai izraisītu Visuma rašanos. Leslijs saprot, ka šis eksistences skaidrojums ir drīzāk poētiska fantāzija nekā loģisks arguments. Kad loģika nobrūk, fantāzija nāk talkā. Visa Platona doma ir iemiesota viņa dialogos, kas ir viņa skolotāja Sokrata sarunu dramatizētas rekonstrukcijas. Tās ir balstītas uz iztēli, nevis loģiku.

1996. gadā iznāca Leslija grāmata “Pasaules gals”, kurā cilvēka situācija skatīta visai drūmās krāsās. Viņš mēģināja izskaitļot cilvēku sugas iespējamo pastāvēšanas ilgumu nākotnē, balstot savu argumentāciju uz Kopernika principu, ka cilvēka kā novērotāja situācija kosmosā nekādā ziņā nav uzskatāma par ārkārtēju. Koperniks deva šim principam savu vārdu, atņemot Zemei privileģēto vietu aristoteliskā visuma centrā un ierādot tai daudz pieticīgāku vietu ap Sauli riņķojošo planētu starpā.

Leslijs apgalvoja, ka Kopernika principam vajadzētu būt attiecināmam ne tikai uz mūsu stāvokli telpā, bet arī laikā. Kā laika tecējuma novērotājiem mums nevajadzētu nolikt sevi privileģētajā cilvēku sugas vēstures sākuma pozīcijā. Sekojot Kopernika principam, mums vajadzētu pieņemt, ka atrodamies savas vēstures vidus­posmā, nevis tuvāk tās sākuma galam. Tādēļ mums vajadzētu pieņemt, ka cilvēku sugas pa­­stāvēšanas ilgums nākotnē nebūs daudz garāks par tās pagātni. Tā kā mēs zinām, ka mūsu suga radusies pirms aptuveni simt tūkstoš gadiem, mums vajadzētu pieņemt, ka tā izmirs arī pēc aptuveni simt tūkstoš gadiem.

Kad Leslijs publicēja šo prognozi, es pret to asi iebildu, sakot, ka autors šeit pieļāvis tehnisku kļūdu varbūtības teorijas izmantojumā. Īstenībā Leslija argumentācija bija tehniski pareiza. Man tā nepatika cita iemesla dēļ – man nepatika secinājums. Uzskatīju, ka Visumam ir mērķis un ka cilvēka prāts ir daļa no šī mērķa. Tā kā Visuma labums atklājas mūsu kā novērotāju esamībā, mēs varam paļauties uz to, ka tas pats Visuma labums ļaus mums būt arī turpmāk. Es kritizēju Leslija argumentāciju tāpēc, ka biju lielāks platonists par viņu pašu.

Leslija antitēze ir Deivids Doičs, kura grāmatu “Bezgalības pirmsākums” nesen recenzēju šī izdevuma lappusēs.[2. The New York Review of Books, 2011. gada 10. novembrī.] Holts ap­­­ciemoja Doiču viņa mājā pāris jūdzes no Oksfordas. Nodaļa, kurā aprakstīta šī tikšanās, saucas “Multiversa mags”. Doičs ir profesionāls fiziķis, kurš izmanto fiziku par bāzi filozofiskām pārdomām. Atšķirībā no vairuma filozofu viņš saprot kvantu mehāniku un kvantu pasaulē jū­­tas kā mājās. Viņam patīk kvantu mehānikas multiversiskā interpretācija, kuru 50. gados izgudroja Hjū Everets, tolaik vēl Prinstonas Uni­­versitātes students. Everets iedomājās kvantisko visumu kā bezgalīgu parasto visumu kopumu, kas visi eksistē vienlaikus. Šo kopumu viņš nosauca par multiversu.

Kvantu fizikas būtība ir neparedzamība. Katru brīdi mūsu fiziskās vides objekti – atomi mūsu plaušās, gaisma mūsu acīs – veic neparedzamas izvēles, lemjot, ko darīt tālāk. Saskaņā ar Everetu un Doiču katrai izvēļu kombinācijai ir savs vi­­sums. Visumu skaits ir tik liels, ka katra iespējamā izvēļu sekvence īstenojas vismaz vienā no tiem. Katrs visums pastāvīgi sašķeļas daudzos alternatīvos visumos, un, pa dažādiem ceļiem nonākuši pie tā paša gala stāvokļa, šie alternatīvie visumi atkal savienojas citās kombinācijās. Multiverss ir milzīgs iespējamo attīstības scenāriju tīkls; laika gaitā šie scenāriji te sazarojas, te atkal saplūst kopā. Kvantu “dīvainība”, ko mēs novērojam atomu uzvedībā, rodas no tā, ka visumi no jauna savienojas negaidītos veidos.

Saskaņā ar Doiču katrs cilvēks šajā multiversā pastāv kā gandrīz identisku būtņu plejāde, kuras visas kopā ceļo laikā pa cieši saistītām trajektorijām, te sašķeļoties, te atkal savienojoties, tāpat kā atomi, no kuriem mēs sastāvam. Viņš nesakās zinām atbildi uz jautājumu “kāpēc multiverss eksistē?” vai uz vieglāku jautājumu “kāda ir apziņas daba?”. Viņš redz mums priekšā garu nākotni, kurā lēnas izziņas ceļā nonāksim pie atbildēm uz tādiem filozofiskiem jautājumiem, kādus šobrīd vēl nemaz neprotam uzdot. Viens no jautājumiem, kuru uzdot mēs protam, bet nemākam uz to atbildēt, ir: “Vai kvantu skaitļošanai ir būtiska loma cilvēka apziņā?” Doiča skatījumā kvantu skaitļošanas fizika ir viscerīgākā atslēga durvīm, kas ved uz dziļāku mūsu eksistences izpratni. Sarunā ar Holtu viņš spriež, ka “visus paralēlos visumus šajā multiversā” varētu “piedabūt sadarboties vienas skaitļošanas operācijas veikšanā”.

Līdzās Evereta modelim pastāv arī daudzi citi multiversa modeļi; tie figurē vairākās pēdējo laiku kosmoloģiskajās teorijās. Holts apciemojis krievu kosmologu Aleksandru Viļenkinu Taftsa Universitātē Bostonā. Atšķirībā no Doiča, Viļenkins runā par daudziem savā starpā nesaistītiem visumiem. Katrs no tiem rodas no nekā procesā, kas tiek dēvēts par “kvantu tunelēšanu”, spontāni pārvarot barjeru, kas atdala neesamību no esamības, turklāt bez jebkāda enerģijas patēriņa. Visumam “ielecot esamībā”, tā enerģijas kopsumma līdzvērtīga nullei, jo matērijas pozitīvā enerģija ir vienāda ar gravitācijas nega­tīvo enerģiju un tai pretēja. Masa nāk par brīvu, jo enerģija ir nulle.

Viļenkina nodaļā, kurai dots nosaukums “Galīgās brīvās pusdienas?”, Holts apraksta sarunu starp jauno fiziķi Georgiju Gamovu un veco fiziķi Albertu Einšteinu, kad abi satikās Prinstonā. Gamovs, kvantu tunelēšanas idejas autors, iz­­skaidrojis Einšteinam brīvo pusdienu iespējamību. Einšteins esot bijis tik pārsteigts, ka apstājies ielas vidū un gandrīz pakļuvis zem mašīnas.

Jautājumā par zinātnes robežām valda visdažādākie viedokļi. Manā skatījumā multiverss ir filozofija, nevis zinātne. Zinātne nozīmē faktus, kurus var pārbaudīt, un noslēpumus, kurus var izpētīt, bet es neredzu iespēju pārbaudīt multiversa hipotēzes. Filozofija nozīmē idejas, kuras var iztēloties, un stāstus, kurus var izstāstīt. Es zinātnei uzlieku šauras robežas, bet atzīstu arī citus cilvēku gudrības avotus ārpus zinātnes. Citi gudrības avoti ir literatūra, māksla, vēsture, reliģija un filozofija. Multiversa vieta ir filozofijā un literatūrā.

Mana mīļākā multiversa versija ir stāsts, kuru pastāstīja filozofs Olafs Steipldons (viņš nomira 1950. gadā). Viņš bija filozofijas pasniedzējs Liverpūles Universitātē. 1937. gadā iznāca Steipl­­dona romāns “Zvaigžņdaris”, kurā viņš aprakstīja savu iedomāto multiversu. Romāns tika reklamēts kā zinātniskās fantastikas žanra darbs, taču tajā bija vairāk teoloģijas nekā zinātnes. Stāstītājs piedzīvo vīziju, kurā viņš redz sevi ceļojam kosmiskajā telpā, apmeklējam svešas civilizācijas no pagātnes un no nākotnes un telepātiski sazināmies ar dažiem to pārstāvjiem, kuri viņam šajā ceļojumā pievienojas. Visbeidzot šis “kosmiskais prāts” satiek Zvaigžņdari, “mūžīgu un absolūtu garu”, kurš ir radījis visas šīs pasaules garas eksperimentu virknes ceļā. Katrā eksperimentā ir radīts viens visums, un katrs no šiem eksperimentiem ir bijis nepilnīgs, bet viņš mācās, kā katru nākamo eksperimentu veidot mazliet labāku. Viņa pirmais eksperiments ir vienkārša mūzika, ritmiska skaņas pulsācija, pētot laika struktūru. Tam seko daudz citu mākslas darbu, kas pēta telpas un laika iespējas arvien pieaugošā sarežģītībā.

Mūsu pašreizējais Visums radīts kaut kur šīs eksperimentu ķēdes vidū; tas ir daudz labāks par iepriekšējiem mēģinājumiem, taču vienalga lemts neveiksmei. Tam ir savi trūkumi, kas beigās novedīs to pie traģiska fināla. Tālu ārpus mūsu sapratnes robežām būs Zvaigžņdara turpmākie eksperimenti, kuros būs novērstas kļūdas, ko viņš pieļāva, radot šo Visumu, un kuri pavērs ceļu galējai pilnībai. Steipldona multiverss, kuru tā autors radīja tuvo Otrā pasaules kara šausmu ēnā, ir iztēles bagāts mēģinājums tikt skaidrībā ar labā un ļaunā problēmu.

Lielāko daļu no divarpus gadu tūkstošiem, kopš pastāv rakstītā vēsture, filozofi ir bijuši svarīgi. Divas filozofu grupas – Konfūcijs un Laodzi Ķīnā un Sokrats, Platons un Aristotelis Grie­ķijā – noteica Āzijas un Eiropas kultūru attīstību divtūkstoš gadu garumā. Konfūcijs un Aristotelis radīja katrs savu domāšanas veidu attiecīgi Austrumu un Rietumu civilizācijai. Viņi uzrunāja ne vien mācītus vīrus, bet arī valdniekus. Viņi atstāja dziļu ietekmi tiklab uz praktisko politikas un morāles jomu, kā arī uz intelektuālo zinātnes un akadēmiskās pētniecības jomu.

Arī jaunākos laikos filozofi joprojām virzīja cilvēces likteni. Dekarts un Monteskjē Francijā, Spinoza Holandē, Hobss un Loks Anglijā, Hē­­ge­­lis un Nīče Vācijā atstāja savu zīmogu uz dažādajiem nāciju stiliem laikā, kad nacionālisms kļuva par Eiropas vēstures dzinējspēku. Cauri vēstures līkločiem, no klasiskās Grieķijas un Ķīnas līdz 19. gadsimta beigām, filozofi bija giganti, kas spēlēja vadošu lomu prāta valstībā.

Holta filozofi pieder pie 20. un 21. gadsimta. Salīdzinājumā ar pagātnes gigantiem viņi izskatās pēc nožēlojamiem punduriem. Viņi domā dziļas domas un lasa gudras lekcijas akadēmiski izglītotiem klausītājiem, taču tikai retais ārpus universitāšu sienām viņus sadzird. Viņu vēsturiskā loma ir nenozīmīga. 19. gadsimta beigās filozofi nozuda no sabiedriskās dzīves skatuves. Tie izgaisa pēkšņi un klusi, gluži kā snarks pazīstamajā Lūisa Kerola poēmā. Plašākai sa­­biedrībai filozofi kļuva neredzami.

Filozofijas noriets nonāca manā uzmanī­bas lokā 1979. gadā, kad biju iesaistīts Einšteina simtgadei veltītas konferences plānošanā. Konference notika Prinstonā, kur Einšteins savulaik bija dzīvojis, un mūsu lielākā zāle bija par mazu, lai tajā satilptu visi, kuri vēlējās ierasties. Tika izveidota komiteja ielūdzamo viesu saraksta sastādīšanai. Kad tika paziņots komitejas sastāvs, daži cilvēki, kas nebija tajā iekļauti, skaļi protestēja. Pēc asām diskusijām mēs vienojāmies izveidot trīs komitejas, katrai no tām dodot tiesības ielūgt vienu trešo daļu viesu. Vienas komitejas pārziņā bija zinātnieki, otras – zinātnes vēsturnieki, bet trešās – zinātnes filozofi.

Kad visas trīs komitejas bija veikušas dalībnieku atlasi, mums bija trīs saraksti ar ielūdzamo cilvēku vārdiem. Ielūkojoties šajos sarakstos, man uzreiz iekrita acīs kāda dīvainība. Zinātnieku sarakstā bija cilvēki, kurus (ar pāris izņēmumiem) es pazinu personiski. Vēsturnieku sa­­rakstā bija cilvēki, kurus nepazinu personiski, taču zināju viņu vārdus. Filozofu sarakstā man nebija pazīstami pat vārdi.

Agrākos laikos zinātnieki, vēsturnieki un filozofi parasti pazina cits citu. Ņūtons un Loks bija draugi un kolēģi 1689. gada Anglijas parlamentā, kur viņi palīdzēja izveidot konstitucionālu valdību pēc nevardarbīgās 1688. gada revolūcijas. Anglijas pilsoņu kara asiņainās kaislības beidzot norima, kad bija izveidota konstitucionālā monarhija ar ierobežotām pilnvarām. Konstitucionālo monarhiju kā valsts pārvaldes sistēmu izgudroja filozofi. Bet 20. gadsimtā zinātne, vēsture un filozofija bija kļuvušas par atsevišķām kultūrām. Mēs bijām trīs speciālistu grupas, kas dzīvoja atsevišķās kopienās un reti kad savā starpā sarunājās.

Kad un kāpēc filozofija zaudēja varu pār cilvēku prātiem? Kā tā kļuva par bezzobainu aizgājušo dienu slavas reliktu? Šie ir tie neērtie jautājumi, kurus Džima Holta grāmata rosina uzdot. Filozofi kļuva nenozīmīgi, kad filozofija kļuva par atsevišķu akadēmisku disciplīnu, atrautu no zinātnes, vēstures, literatūras un reliģijas. Lielie pagātnes filozofi apvienoja sevī visas šīs zināšanu jomas. Līdz 19. gadsimtam zinātne tika saukta par “dabas filozofiju” un oficiāli skaitījās viena no filozofijas nozarēm. Vārdu “zi­­nātnieks” (scientist) izgudroja Viljams Hjūels, 19. gadsimta Kembridžas filozofs, kurš kļuva par Trīsvienības koledžas vadītāju un deva savu vārdu namam, kurā mēs ar Vitgenšteinu dzīvojām 1946. gadā. Hjūels ieviesa vārdu “zinātnieks” 1833. gadā. Viņš uzsāka kampaņu ar mēr­ķi panākt, ka zinātne tiek atzīta par atsevišķu, no filozofijas nošķirtu profesionālu disciplīnu.

Hjūela kampaņai bija panākumi. Tās rezultātā zinātne pamazām iekaroja dominējošu stāvokli sabiedrības dzīvē un filozofijas loma saruka. Tā saruka vēl vairāk, kad filozofija tika nošķirta no reliģijas un literatūras. Lielie pagātnes filozofi atstāja aiz sevis literārus šedevrus, tādus kā “Īja­ba grāmata” un Augustīna “Atzīšanās”. Pēdējie filozofa sarakstītie šedevri, šķiet, bija Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra” (1885) un “Viņpus laba un ļauna” (1886). Mūsdienu filozofijas fa­­kultātēs mistiskajam vairs nav vietas.

Pārpublicēts no The New York Review of Books 2012. gada 8. novembra numura ar autora atļauju