Tālāk vairs nav kur

Ja laimīgas nejaušības pēc es nebūtu iepazinies ar ģeniālo režisoru Iļju Hržanovski, kurš nu jau vairākus gadus veido “pēdējo kinematogrāfa filmu” ar nosaukumu “Dau”, es diez vai būtu saticis vienu no viņa aktieriem–zinātniekiem Aleksandru Viļenkinu (dz. 1949), fizikas profesoru Taftsa Universitātē (1987) Bostonā (vai, precīzāk, Medfordā) un tās pašas universitātes Kosmoloģijas institūta direktoru (1989). Tiesa, raugoties no Viļenkina skatpunkta, kas izklāstīts viņa lieliskajā puszinātniskajā, puspopulārajā grāmatā “Daudzas pasaules vienā. Citu visumu meklējumos” (“Many Worlds in One: The Search for Other Universes”, Hill and Wang, 2006), jebkura iespējamā un varbūt arī neiespējamā manas dzīves situāciju konfigurācija kaut kur kādā no bezgalīgi daudzajiem visumiem notiek bezgalīgi daudz reižu. Pret tik sarežģītu ideju vai tik dīvainu domu var, protams, attiekties bezrūpīgi: sak, kāda man daļa, ko visās iespējamajās pasaulēs dara cilvēki, kas ir ļoti līdzīgi man, situācijās, kas ir ļoti līdzīgas manējām, un cik šādu cilvēku vispār ir. Galu galā, šajā man pieejamajā formā es taču atbildu tikai par vienu no bezgalīgi daudzajām manas personas variācijām; pārējie iespējamie “es” nemaz neesmu es tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie nav pieejami manai sapratnei, tie eksistē tikai manā iztēlē vai apstākļos, kur pastāv pavisam citi dabas likumi. Šī doma var uzdzīt skumjas kā ķēniņam Zālamanam par visu cilvēka pūliņu tukšību (kā tas, starp citu, notiek ar šīs burvīgās idejas autoru), bet var arī rosināt ar drudžainu ziņkāri sekot līdzi, ko vēl interesantu izdomājuši fiziķi, kuri pēta dabas likumu iedabu, – tā rīkojas aktīvie Viļenkina grāmatas lasītāji. Mana attieksme pret šo ideju vairāk līdzinās daudzo visumu radītāja dzīvespriecīgajiem smiekliem, kuram sagādā milzu baudu pats šādas dīvainas idejas pastāvēšanas fakts un kuru turklāt ne īpaši uztrauc tās atbilstība iepriekš pieņemtajām pasaules uzbūves ainām. Katrā ziņā profesors Aleksandrs Viļenkins ir viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kuri nebaidās domāt par visdziļākajiem jautājumiem, par spīti tam, ka, ja par tiem aizdomājas ļoti nopietni, pasaule var izmainīties līdz nepazīšanai.

A.R.

Rīgas Laiks: Kādā nozīmē Visums ir kaut kas viens?

Aleksandrs Viļenkins: Mūsdienās nav nemaz tik skaidrs, ko īsti saukt par Visumu. Viens ir tas, ko astronomi sauc par Visumu, tas ir mūsu novērojamais apgabals. Bet Visums tur, protams, nebeidzas, tas plešas vēl tālāk. Otra lieta ir visumi, kas dzimst mūžīgās inflācijas procesā. Tie ir tādi lieli apgabali, kas cits ar citu nav cēloniski saistīti, taču tie pastāv vienā telpā, tā ka es tos visus tomēr sauktu par vienu Visumu. Savukārt kvantu kosmoloģija principā ļauj aprakstīt visumus, kuri vispār nekādā veidā nav saistīti cits ar citu.

RL: Pie tā mēs vēl nonāksim, bet, ja visus šos daudzos visumus jūs saucat par kaut ko vienu, tad kādā nozīmē tie ir kaut kas viens?

Viļenkins: Tādā nozīmē, ka tie visi atrodas vienā telpā. Tas gan nenozīmē, ka varētu no vienas šīs telpas daļas nokļūt citā – es domāju, tīri fiziski, iesēsties kosmosa kuģī un aizlidot –, tomēr vismaz teorētiski var it kā novilkt līniju no viena visuma uz citu. Citiem vārdiem, tie ir saistīti, tie visi atrodas vienā telpā.

RL: Es saprotu, ka telpa, laiks un matērija ir savstarpēji saistīti.

Viļenkins: Jā.

RL: Ja tie ir saistīti, tad kādā nozīmē tas viss ir viena telpa?

Viļenkins: Nepārtrauktības nozīmē. Iedomāsimies sfēru, kas it kā simbolizē noslēgtu sfērisku visumu. Iedomāsimies to kā divdimensiju virsmu. Vienā vietā uz tās dzīvo kaut kādi novērotāji, otrā vietā dzīvo kaut kādi novērotāji, un var būt, ka viņi viens par otru neko nezina, taču viņi dzīvo vienā telpā, kuru simbolizē, lūk, šī sfēriskā virsma. Un tagad iedomāsimies otru sfēru, kas nekādi nav saistīta ar pirmo. Es teiktu, ka šī otrā sfēra tad ir cits visums. Bet pirmā, pat ja dažādi šī visuma apgabali nevar – katrā ziņā pašlaik nevar – savstarpēji mijiedarboties, tā tomēr ir viens visums. Tieši nepārtrauktības nozīmē. Kā telpa tāds visums ir viens ģeometrisks veselums.

RL: Es saprotu, ka katrs atsevišķs visums var būt viens ģeometrisks veselums. Bet, kad jūs sakāt, ka visi šie visumi kopā arī it kā atrodas vienā telpā, es jautāju: no kāda skatpunkta šī telpa ir viena?

Viļenkins: Šķiet, ka esmu jums sajaucis galvu... Ja ir visumi, kuri cits ar citu nekādi nesaskaras, tad tie ir dažādi, pareizi? Varētu teikt, ka tie ir viens Visums tādā nozīmē, kādā šo vārdu lieto filozofi, – ka tas ir viss, kas pastāv. Ja Visums ir viss, kas pastāv, tad pēc definīcijas viss iekļaujas vienā Visumā, kuru apraksta kaut kādi matemātikas likumi, kas to visu vieno. Šāda Visuma definīcija pieļauj tikai vienu Visumu. Bet es šo jēdzienu lietoju tādā nozīmē, ka viens visums ir viena laiktelpa. Ja ir vēl kāda cita laiktelpa, kas ar pirmo nekādi nav saistīta, tad to es sauktu par citu, atsevišķu visumu.

RL: Man likās, jūs teicāt, ka tie citi atsevišķie visumi tomēr visi atrodas vienā telpā.

Viļenkins: Nē! Šie atsevišķie visumi nekādā telpā neatrodas, tie pastāv katrs par sevi. Kad es saku: lūk, šeit ir viena sfēra, bet šeit – otra, var padomāt, ka tās abas atrodas šajā trīsdimensiju telpā, taču īstenībā ārpus Visuma nekādas telpas nav. Proti, ja ir viens visums un otrs, tad tie pastāv katrs par sevi.

RL: Atvainojiet par muļķīgu jautājumu, bet kā var būt kaut kas, kas neatrodas kaut kur? Ja šis “kaut kas” neatrodas telpā, tad kur tas atrodas?

Viļenkins: Tas neatrodas ārējā telpā, bet... Tāpat kā mūsu telpa, kurā mēs dzīvojam. Principā nav izslēgts, ka mūsu Visuma telpa ir noslēgta, vai ne? Tā ir līdzīga sfēriskai virsmai, tāpat kā Zemes virsma. Bet mēs zinām, ka šī sfēriskā Zemes virsma atrodas trīsdimensiju telpā. Citiem vārdiem, lūk – sfēra, mēs varam uz to paskatīties no malas. Uz mūsu Visumu, pat ja tas ir noslēgts, no malas paskatīties nevar. Tā ir visa telpa, kas mums ir.

RL: Pat no cita visuma skatpunkta?

Viļenkins: Pat no cita visuma skatpunkta.

RL: Paskaidrojiet, kāpēc?

Viļenkins: Pieturēsimies pie šīs pašas sfēras analoģijas: iedomājieties, ka uz šīs sfēras dzīvo skudra. Skudrai šī sfēra ir viss visums. Nekur citur tā aiziet nevar, tā var tikai skraidīt pa šo sfēru. Un, ja kaut kur ir vēl kāda cita sfēra, šai skudrai tā neeksistē, pareizi?

RL: Viņa to... neredz.

Viļenkins: Nu, var teikt arī tā. Izņemot šo telpu, skudrai nekas cits neeksistē. Atšķirība starp mums un skudru – vismaz tā mēs domājam – ir tāda, ka skudra neko nezina par trešo dimensiju, tā nezina, ka var vienkārši ņemt un nolēkt no šīs sfēras. Bet mūsu, cilvēku, gadījumā nav nekādas ceturtās telpas dimensijas, kurā mēs varētu nolēkt un paskatīties uz šo Visumu no malas.

RL: Bet ko mēs te vispār darām?

Viļenkins: Nu, mēs, tā sakot, sarunājamies.

RL: Pašlaik mēs sarunājamies. Bet ko vispār cilvēki šeit, šajā Visumā, dara?

Viļenkins: Kāpēc viņi šeit atrodas? Nu, ziniet… palūkojoties uz kopējo Visuma bildi, kāda tā kosmoloģijā pēdējos gados sāk iezīmēties, atbilde uz šo jautājumu šķiet visai skumja.