Kolīdz es pamostos, aiz loga ir kuģis

Reiz no Čikāgas Ņujorkā ieradās jauna, glīta meitene, kas uzkāpa uz ledus klučos iesaldētām slidām, un spēlēja vijoli. Kad ledus bija izkusis, apklusa arī vijole.

Tāds varētu būt viens stāsts par Loriju Andersoni (1947) – kaut arī pārāk saldens, tomēr patiess, jo šāda performance patiesi ir notikusi. Pašas pirmās gan esot bijušas saistītas ar gulēšanu publiskās vietās, tad sekoja automobiļu trokšņu koncerts Ročesterā Ņujorkā, tad, jau kā Kolumbijas Universitātes tēlniecības studentei, dažādas uzstāšanās galerijās, mākslas pasniedzējas darbs vietējās koledžās, raksti žurnālos, vēlāk – dažādi multimediju projekti, ceļojumi pa Ameriku (eksperimenti, strādājot gadījuma darbus), braucieni uz Eiropu, pirmie uzmanības apliecinājumi no preses un grantu piešķīrēju puses. Septiņdesmito gadu Ņujorka esot bijusi kā divdesmito gadu Parīze – radošs avangardisms, lepna nabadzība (te gan jāatzīmē, ka Andersone nāk no ļoti pārtikušas ģimenes, kurā viņa bija otrais no astoņiem bērniem), bohēmiskas starpžanru draudzības. Andersonei viss mainījās 1981. gadā, kad viņas Žilam Masnē veltītais singls “O, Superman”piepeši ierindojās 2. vietā Londonas popmūzikas tabulās. Sekoja līgums par astoņiem albumiem ar Warner Brothers. Kolēģi avangardisti sākotnēji to saukuši par “pārdošanos”, vēlāk, astoņdesmito gadu vidū – par “sēdēšanu uz diviem krēsliem”, bet deviņdesmitajos “nekāda avangarda vairs nebija, toties visiem bija nauda, un neviens neko vairs nepārmeta”, viņa stāsta.

Šī gada 7. martā, dienā, kad Ņujorkā “lietus sitās lejup” nepārtrauktā straumē un “pārklāja ielas ar savu mirdzošo ādu” mēs tikāmies Andersones studijā, kas atrodas tur, kur Kanāliela pārtop Holandes tunelī zem Hudzonas upes. Kaut gan aģenta piekodinātās pusstundas vietā runājām ilgāk par stundu, lielāko daļu jautājumu es tā arī nepaguvu uzdot, jo viņai, kā liekas, gribējās stāstīt, nevis atbildēt.

I.L

Rīgas Laiks: Jums te brīnišķīgs skats.

Lorija Andersone: Vai ne? Man ļoti patīk būt pie ūdens. Es nebūtu Ņujorkā, ja nevarētu dzīvot pie ūdens. Tik skaisti! Es skatos uz to visu… simtiem reižu dienā. Agrāk es te arī dzīvoju – patiesībā mēs ar Lū[1. Slavenais rokmūzikas avangardists Lū Rīds (1942), Andersones dzīvesbiedrs kopš 1993. gada.] arī tagad dzīvojam pie upes, tikai mazliet uz augšu, 11. ielā, tā ka ar divriteni gar upi varu pārvietoties starp abām vietām. Patiešām brīnišķīgi!

RL: Kā īsti sauc šo Manhatenas daļu? Vai šī ir Traibeka?[2. TriBeCa – Triangle Below Canal Street– Trijstūris zem Kanālielas, kādreizējā Ņujorkas “pavēdere”, kur pēdējos gados dzīvokļu cenas pārsniegušas Manhatenas jau tā augstos rādītājus]

Andersone: Tagad to sauc par Zelta krastu, jo nu te ir ļoti smalki. Es te esmu jau trīsdesmit piecus gadus, un nekā smalka te agrāk nebija.

RL:Tas ir izbijis noliktavu rajons?

Andersone: Jā. Vecā holandiešu daļa, garšvielas, kaut ko no tā visa vēl var sajust. Un vēl tā ir vieta, kur centrālēs pulcējas ziņneši, lai tad izvadātu ziņas pa visām pilsētas malām. Man te patīk tāpēc, ka vieta atgādina man, ka šī ir ostas pilsēta. Šurpu turpu pa upi te peld miljoniem visādu brīnumu. Tas parādās arī ne vienā vien manā dziesmā. Nezinu, ūdens man ļauj sajust… līdzsvaru. Jūs teicāt, ka pilsēta jūs uzlādē, sapurina… Taču Ņujorkai ir arī cita puse – tā ir ļoti mierīga pilsēta. Te var no visa aizbēgt. Tāpēc es dzīvoju piekrastē, turos, ieķērusies krastā. (Smejas.)

RL: Tikai nesen uzzināju, ka esat rakstījusi šķirkli par Ņujorku Britu enciklopēdijai.

Andersone: Viņi gribēja, lai pilsēta tiktu parādīta arī no citas puses; vairākiem māksliniekiem tika piedāvāts uzrakstīt esejas. Tas nebija gluži pats šķirklis, kaut gan pētījumi man aizņēma divus gadus. Jo man šķita – šis taču ir lielisks iegansts uzzināt visu par tām ēkām, par kurām neko nezinu. Es uzrakstīju par pilsētu naktī, par nakts trokšņiem. Tāda bija mana “ēsma”.

RL: Vai Ņujorka jums pirmām kārtām ir troksnis, smaržas vai kas vizuāls?

Andersone: Viss. Pilnīgi viss. Bet naktī tā pavisam noteikti ir skaņa – tā vienkārši izceļas, jo nekā cita nav. Tumsa. Man Ņujorkas kvintesence ir troksnis, ar kādu smagā mašīna pārbrauc pār lūkas vāku. Šitā skaņa khhhk – (imitē) tā nu ir ļoti ņujorkiska.

RL: Bet jūs te droši vien klausāties arī miglas taures.

Andersone: Jā, nedēļas nogalēs pūš lielie kruīzu laineri, kas dodas uz Karību jūru vai Norvēģiju, vai vēl nez kur. Ar tiem kuģiem ir dīvaini. Vienpadsmitajā ielā, kur mēs pārguļam, es vienmēr pamostos, kad liels kuģis brauc garām, kaut gan tas notiek bez skaņas. Tie kuģi ir gigantiski, kā peldoši debesskrāpji. Un es pamostos. Tas varbūt ir aiz kāda pirmatnēja instinkta – tu vienkārši pievērs uzmanību, ja tuvumā ir kas ļoti liels. Nu, piemēram, mamuts. Varbūt kaut kā mainās gaisa spiediens, varbūt tu piepeši saklausi kaut kādu zemskaņu. Lai nu kā, kolīdz es pamostos, aiz loga ir kuģis.

RL: Es Ņujorkā allaž mostos no atkritumu mašīnām, taču šoreiz dzirdu putnus. Ap pieciem viņi jau vidžina kā traki. Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku būtu grūti iztēloties Ņujorku kā dzīvās dabas rezervātu, jo skaitās, ka tie ir betona džungļi un tamlīdzīgi.

Andersone:Nē, nē, nepavisam. Man, piemēram, pirms dažām dienām bibliotēkā ielidoja putns. Normāli. Un ja jūs pastaigāsit pa Traibeku ar degunu gaisā, tad redzēsit simtiem jumta dārzu. Simtiem! No ielas gan tos nevar labi apskatīt. Tur risinās pilsētas slepenā dzīve.

RL:Gluži kā Ričards Senets[3. Ričards Senets – amerikāņu sociologs un kultūrvēsturnieks, grāmatas “Flesh and Stone” (“Miesa un akmens”) autors (Skat. RL 1999. gada augusta numurā)] rakstīja par grieķu sieviešu slepeno dzīvi uz Atēnu māju jumtiem pēc tumsas iestāšanās. Bet…

Andersone: Jā! Ziniet, kad es iekārtoju savu jumta dārzu, es sastādīju visu apkārtnes dārzu karti un tad staigāju apkārt, zvanīju pie augšstāvu apartamentu durvīm un skaidroju:(imitē domofona pārveidotu balsi) “Ziniet, jūs gan mani nepazīstat, bet vai es, lūdzu, varētu uzmest aci jūsu jumta dārzam?” Un neviens nekad neteica nē. Tieši otrādi: “Jā, protams, lūdzu, lūdzu!” Jo katrs taču ir tik ļoti lepns uz savu mazo dārziņu. Teicams iepazīšanās veids.

RL: Vai jūs tur audzējat dārzeņus vai puķes, vai varbūt abus?

Andersone: Nē, tikai tauriņus. Viņi atlido garšaugu un kociņu dēļ.

RL: Latvijā jūsu priekšnesums būs Homeland. Vai tas ir multimediju projekts?

Andersone: Nē, tikai stāsti un dziesmas. Man ir mazs brīnišķīgu mūziķu ansamblītis, un es pie šī projekta strādāju jau apmēram gadu. Kādreiz bija tā, ka tu brauci turnejās, lai reklamētu savu jauno, ierakstu firmas izdoto albumu. Taču tradicionālā ierakstu industrija vairs nepastāv. Tāpēc nav iespējams gadu nestrādāt un nodarboties tikai ar albuma ierakstīšanu. Tas nav iespējams ne praktiski, ne finansiāli. Un tad es mēģināju izgudrot, kā to tomēr varētu izdarīt. Nu, es vienkārši to albumu sastādīšu braukājot. Un tāds tas arī būs sanācis, man šķiet, tur ir tāda dabīga kustība. Es ierakstīju pilnīgi traku kombināciju – tuviešus un mongoļus, un eksperimentālos mūziķus, kas strādā Ņujorkā. Ierakstu veidos dažādas grupas – nākamajos dažos mēnešos strādāšu ar trim dažādiem sastāviem. Es neesmu persona “ar grupu”. Ansambli es nekad neesmu gribējusi. Man vienmēr bijis bail no ansambļu politikas, neesmu gribējusi uzņemties atbildību. Taču šoreiz man vajag vairāk instrumentu, un tā nu man būs grupa.

RL:Jūs sakāt, ka esat vientuļniece, taču šķiet, ka publikas dzīvā klātbūtne un reakcija jums tomēr ir svarīga. Vai jūs varētu vienkārši sēdēt savā studijā, rakstīt skaņdarbus un tad internetā piedāvāt tos lejuplādēšanai?

Andersone: Nē, jums taisnība. To es nudien laikam nevarētu. Vientuļniece es esmu tikai tajā nozīmē, ka man nepatīk strādāt ar grupu. Uzstāties kopā ir jauki, bet… Varbūt man to nevajadzētu teikt, bet patiesībā man visvairāk patīk uzstāties solo. Jo tad tu esi… nu, tu nevari neimprovizēt, jo viss atkarīgs tikai no tevis. Un tu esi iesviests tagadnē, tikai un vienīgi pašreizējā mirklī. Tu nevari cerēt, ka vēlāk būs labāk. Nekāda vēlāk nebūs. Tam jāskan labi tieši tagad… vai nekad. Un man patīk šī sajūta.

RL: Latviski vai krieviski, vai vāciski ir dažādi poētiski nosaukumi vietai, no kuras tu esi nācis, taču savā laikā, tulkojot uz angļu valodu, es allaž saminstinājos, jo jebkurš vārds šķita vai nu neveikls vai šķebinošs. Taču kopš 11. septembra piepeši vispārējā lietošanā ir iegājies “homeland”[4. Burtiski mājzeme, t.i., dzimtene, dzimtā zeme (angļu val.).] – “Homeland Security”un tamlīdzīgi…Vai, tas, ka jūs šo vārdu lietojat, jāuztver kā reabilitācijas mēģinājums? Vai varbūt tas jāsaprot kā ironija?

Andersone: Patiesībā jau tas ir ļoti mīļš vārdiņš. Cilvēkiem mēdz būt ļoti dziļas jūtas pret vietu, no kuras viņi cēlušies.

RL: Jā, tikai te neviens to nesauca par “homeland”– pat privātās sarunās teica “where I come from”.[5. No kurienes es nāku (angļu val.).]

Andersone: Taisnība, taču šī vārda jēga tomēr visiem bija zināma un, kopš tā sagrozīta, tu kaut kā skaudri sajūti tā sākotnējo, nevainīgo, dziļi izjusto nozīmi. Bet, runājot par tulkošanu – tieši pateicoties tulkošanai, es sāku strādāt pie šīs programmas. Japānā es taisīju vienu filmu, kas sastāvēja no īsiem stāstiņiem, un man palīdzēja tulks. Bet tik daudziem angļu vārdiem japāniski nevar pat atrast atbilstošu konceptu. Nu, piemēram, vārdu “freedom”[6. Brīvība (angļu val.).] viņi tulko drīzāk kā “atbildība.” Un tu saki: Bet tās ir divas dažādas lietas! (Smejas.)Vai arī tu runā par dusmām, bet nevari pateikt: “Ieva ir dusmīga” vai “Lorija ir dusmīga”. Tu saki: “te apkārt ir dusmas” vai “te notiek dusmošanās”. Un vai tad patiesībā ar dusmām tā nav? Vai nav tā, ka tās it kā šaudās pa istabu, trāpot te vienam, te otram. Tā: (asi) Hei! Un tev ir tā – ūūū (sašūpojas). Tas ir tikai mūsu Rietumu mantojums, šis no grieķiem pārņemtais “ego”, šis “es” – eseseseses! manmanmanmanman! Mums tas ir tik briesmīgi svarīgi. Un tā nu es strādāju ar šo tulkotāju, un stāsts ir par zaudējuma sajūtu – nu, nav pat svarīgi, kas tas par zaudējumu – varbūt pačibējušas mašīnas atslēgas, varbūt nomiris tēvs, varbūt zaudētas mājas vai mīļotais cilvēks… Un viņa man saka – bet ko tad jūs pazaudējāt? Un es saku – “ko” nav svarīgi, tā ir tikai sajūta. Bet viņa neliekas mierā – un kad jūs to pazaudējāt? Bet es saku – mums te nav nekāds psihoanalīzes seanss! Bet tad es padomāju un teicu – jā, es zinu, kad tas sākās – tas bija tad, kad mēs iebrukām Irākā. Un tas, ko es pazaudēju, bija mana zeme: vienā mirklī pagaisa visi mani priekšstati par to, kas es esmu un kur dzīvoju.

RL:“Nav tīras zemes vairs, nav drošas vietas” – tā jūs dziedājāt jau 1994. gadā.

Andersone: Jā, tas bija AIDS epidēmijas sakarā. Bet jums taisnība – es, protams, neesmu nekāda karogu vicinātāja, man vārds “homeland” ir arī četrkārtīgās pēdiņās. Interesanti, ka tas, kā patlaban risinās vēlēšanu kampaņa… nu, skaidrs, ka tas viss ir tikai stāsti. Un ir īstais brīdis izdomāt stāstus, jo visi tiem pievērš uzmanību – kādu stāstu viņš stāsta par nākotni? Vai es šim stāstam ticu? Tu sāc domāt pats par saviem stāstiem – par tiem, kuri palīdz tev dzīvot, tiem, kurus tu sev stāsti, lai vispār turpinātu: “Esmu tāds un tāds cilvēks. Es rīkojos tā.” Cilvēki bez stāstiem nevar iztikt. Pērnajā rudenī, kad mēs bijām gatavi spert vēl vienu soli – nu, atcerieties, bija visa tā zobenu žvadzināšana par iebrukumu Irānā, un Džordžs Bušs nāca klajā ar stāstu, kas izklausījās ļoti pazīstams: ka šitam puisim tur, Irānā, esot paslēpti daži ieroči un ka viņš esot ļauns un nežēlīgs diktators. Un tas gandrīz nostrādāja – ne jau tāpēc, ka stāsts būtu patiess, tādam tam nav jābūt, bet tāpēc, ka stāsts bija labs. Cilvēki grib dzirdēt par ļaundari un paslēptiem ieročiem, un – oho! Izrādās, var gandrīz sākt karu ar šo stāstu.

RL: Kādu jūs gribētu dzirdēt Amerikas stāstu?

Andersone: Es neesmu cilvēks, kas stāstīs citiem, ko viņiem darīt vai domāt. Es esmu drusciņ snobs, līdz ar to nevaru iedomāties, ka varētu kādu izārstēt vai instruēt. Es varu tikai rādīt, ka var uz lietām paskatīties no citas puses. Ja man padomā būtu kāda vēsts, es taču to vienkārši izsūtītu pa e-pastu, nebūtu vajadzības pēc tik liela daudzuma krāsas vai audiotehnikas. Varu vienkārši cerēt, ka tas, ko daru, būs interesanti vēl kādam. Un ja nē, mani tas neuztrauc – man nav iekšējas nepieciešamības kādu par kaut ko pārliecināt.

RL:Pirms pāris gadiem es Denisona Universitātē klausījos jūsu – nezinu, kā to nosaukt, varbūt par lekciju; tikai jūs tur stāstījāt arī dažādus stāstus, piemēram, to par japāņu tulkotāju…

Andersone:Jūs bijāt tai Denisona Universitātē? Neticami. Kaut kā grūti jūs tur iedomāties.

RL:Tā bija savā ziņā sagadīšanās. Bet jā, bija dīvaini būt starp šiem ļoti nopietnajiem un apzinīgajiem studentiem, kuru pilsētiņā nav pat kārtīgu krogu – pēc astoņiem vakarā visi tikai mācās vai jau guļ. Mēs ar draugiem, tādiem 80. gadu sākuma “alternatīvajiem”, jutāmies kā īsti dumpinieki, taču vienā brīdī es piepeši attapos: mūs taču te uztver nopietni, mēs esam vienā vecumā ar viņu vecākiem!

Andersone: Jā, es jūs lieliski saprotu! (Smejas.) Bet man šķiet, ka tiem bērniem patiešām nav viegli. Vai no turienes iznāks kaut viens mākslinieks? Diez vai. Jo arī tie, kuriem ir uz to nosliece, sev jautā: “Bet ko teiks citi, ja es nedarīšu ko nopietnu?” Un man gribas viņiem teikt – zini, negribas tevi sarūgtināt, bet nav daudz tādu cilvēku pasaulē, kuriem vispār rūp, ko tu dzīvē dari. Viņi kaut kā neiedomājas, ka citam tu nebūt nerūpi vairāk kā šis cits tev. Un vēl man gribas teikt – ei, tu taču esi brīvs cilvēks! Bet es zinu, cik grūti daudziem ir uzņemties atbildību, kas nāk ar brīvības apziņu, jo tad vairs nav neviena, ko vainot.

RL:Toreiz, Denisonā esmu pierakstījusi jūsu frāzi: “Tam, ko es daru, nav nekāda sakara ar mēģinājumiem izteikt sevi.” Ar ko tad tam ir sakars?

Andersone: Es domāju, ka daudziem māksla nenozīmē tikai pašizpausmi. Kas ir māksla? Nezinu, vai varu uz to atbildēt, bet tā nav nekāda pašizpausme. Vismaz tas nav galvenais. Varbūt drīzāk tā nozīmē uzdot labus jautājumus. Jo – nu, kāpēc lai jums būtu jelkāda interese par manām pašizpausmēm? Pasaule taču ir tik interesanta. Parādi man kaut ko no tā, ko tu redzi. Stāsti man. Apmēram tā.

RL:Bet vai tas tomēr nemainās ar vecumu? Man, piemēram, šķiet, ka tikai tagad, tuvojoties vecumam, mani sāk pa īstam interesēt pasaule un es aizvien mazāk nodarbojos pati ar sevi.

Andersone:Jā, nu protams! Iepriekš jau ir tas – kā es izskatos? Kā pasaule mani uztver? Bet, kad puslīdz sevi pazīsti, tu pamazām atveries pasaulei. Protams, ir cilvēki, kuriem tas ir kaut kā otrādi. Ir veci cilvēki, kuriem neeksistē nekas ārpus viņiem pašiem. Bieži vien jau tas ir tāpēc, ka viņi nejūtas labi, tāpēc ir tas es-es-es-es. Es ceru, ka tad, kad būšu pavisam veca, ar mani tā nebūs. Ka spēšu saņemties un, nu, pievērst uzmanību lietām ārpus sevis, nevis saritināties un nodarboties ar sevis žēlošanu. Skaidrs, ka sāpes nav nekāda izprieca, un var saprast, ka tās pārņem tādā mērā, ka vairs netiec no sevis laukā. Neko jau paredzēt nevar. Pērn es redzēju brīnišķīgu lugu ar nosaukumu “Famous Puppet Deaths”[7. Slavenas leļļu nāves (angļu val.)] – visādas lelles, kas māca un mācās mirt. Un tur ir viena galvenā lelle, stāstnieks, ļoti pašpārliecināts puisis (imitē nazālu marionetes balsi): “Mirt var tā un mirt var šitā, un, ziniet, daži izvēlas šādu ceļu”, un viņš bārsta visādas gudrības par nāvi un patlaban risina garu monologu par to, kā viņš iztēlojas savējo, bet tad neviļus pagriežas un ierauga, ka viņam aiz muguras stāv trīsmetrīga lelle apmetnī ar kapuci, un aiz šausmām ņem un nomirst. (Smejas.) Šitas pašpārliecinātais pūslis tagad vienkārši sačervelējas kā tāda maza lapiņa, bet lielā nāves lelle pienāk un tā maigi paceļ viņu plaukstā. Lelles, kas nekad nav bijušas dzīvas, labi noder, lai padomātu par nāvi.

RL: Mana četrgadīgā meita šobrīd daudz runā par nāvi. Viņa zina, ka viens no viņas vectēviem ir sen miris, un nesen viņa man pajautāja, vai man nav fotogrāfija, kur būtu redzams, kā viņš nomirst…

Andersone: Vai nav brīnišķīgs jautājums? Burvīgi! Vai zināt franču mākslinieci Sofī Kallu? Viņai ir visi tie fantastiskie projekti. Un nesen viņai bija darbs, kura centrā bija viņas mirstošā māte. Bija skaidrs, ka pusgada laikā mātes vairs nebūs, tāpēc Sofī ņēmās dokumentēt, teiksim, viņas pēdējo braucienu uz jūru, pēdējo aizsākto draudzību, pēdējo operas apmeklējumu un tamlīdzīgi. Un viņa arī uzfilmēja, kā māte nomirst, un beigās parādīja šo darbu Venēcijas biennālē. Un bija tādi, kas vaikstījās un teica: “Fui, tabu!” Bet citiem tas šķita fascinējoši un aizkustinoši, jo redzēt šādu ļoti intīmu brīdi ar meitas acīm... Tā nebija nekāda perversa lūrēšana, nekāda pornogrāfija, tas bija kas fantastisks.

RL: Līdzīgi kā Annija Leibovica iemūžināja Sūzenas Zontāgas miršanu?[8. Skat. Ulda Tīrona rakstu “Leibovica bez Zontāgas” RL 2007. gada marta numurā.]

Andersone: Nē, nepavisam! Jo... Viņas sen jau bija izšķīrušās. Tas ir ļoti nepatīkams stāsts. Es negribu par to runāt.

RL: Labi.

Andersone: Tas nebija mīlestības darbs, tas bija agresijas akts.

RL: Pieminēju to tāpēc, ka tur ir tādi fizisko ciešanu attēli, kas izraisa drebuļus…

Andersone: Ļoti skarbi attēli.

RL: Jā, varētu teikt, skarbi. Bet kad viss ir galā, kad Zontāga ir mirusi, viņa izskatās skaista.

Andersone: Ar šīm fotogrāfijām Annija daudzus saniknoja, arī Sūzenas dēlu. Mēs te runājām, ka tas ir tik intīmi, tāpēc tādas lietas ir tabu. Tās vienkārši nerāda. Bet ja rāda, tad jāapzinās, ka tas būs kas ārkārtīgi spēcīgs, tāpēc vajag, lai tavi motīvi būtu nevainojami.

RL: Viens no cilvēkiem, kura ietekmi jūs allaž esat atzinusi, ir Viljams Berouzs, kurš, šķiet, kaut ko zināja par nāvi...

Andersone: Jā. Mani pievelk viss tumšais, drūmais. Bet no otras puses, man patika arī tas, ka ar viņu es nevarēju nesmieties. Nu, tādas frāzes kā “trūcīgi balkoniņi” – kad es kaut ko tādu dzirdu, esmu pilnīgi pagalam. Un vēl viņa balss! Interesanti, ka jūs pieminat Berouzu – nākamajā nedēļas nogalē Smitsona institūtā man būs jārunā par Endiju Vorholu... Pag, es parādīšu jums grāmatu (atnes biezu Endija Vorhola reprodukciju albumu). Vārdu sakot, vairāki mākslinieki tur runās par dažādiem Vorhola darbiem, un es izvēlējos, lūk, šos (rāda), kur redzams elektriskais krēsls. Vorholu nodarbināja tās pašas lietas, kas Berouzu – nāve, slava. Tās abas bieži ir ļoti tuvu viena otrai – nu, ja ņemam kaut vai Merilīnu Monro vai Elvisu. Nāve piepeši ir tāds kā fetišs, tāda kombinācija – nāve/slava. Laikam Balzaks teicis: “Slava ir miroņu saules gaisma.” Man tas patīk! Jo kam gan vajag to – “O, mans vārds neona burtiem!” Tikai miroņiem. Savukārt Endijs ir nozīmīgs kaut vai tāpēc, ka mēs visi dzīvojam pasaulē, ko es uztveru kā Endija pasauli. Nu, paskatieties uz šo Singsinga cietuma krēslu: ar tehnoloģijas palīdzību parasta mēbele kļuvusi par nāves ieroci, turklāt nav nejaušība, ka Endijs to pavairojis: tas asociējas arī ar masveidīgumu – uz šī krēsla savulaik miris ne jau viens vien, bet veseli četri tūkstoši cilvēku. Šai priekšmetā atbaidoši savienojies sterilais un efektīvais. Un tieši tā – kā kaut ko sterilu un efektīvu – mums tagad pasniedz spīdzināšanu. Starp citu, nākamnedēļ mēs te rīkojam koncertu ar nosaukumu “Speak Up!”[9. "Sāc runāt" vai “Runā skaļāk” (angļu val.).] – mani vienkārši kaitina, ka neviens vairs nerunā par karu...

RL: Tiešām?

Andersone: Tiešām! Prezidenta kandidāti par to runā tikai ļoti virspusēji. Nevienu neuztrauc, ka Amerikai ir 750 karabāzes 160 valstīs. Mūsu militārais budžets ir lielāks nekā visām citām valstīm kopā. Mēs esam monstrs! Kandidāti, protams, runā par svarīgām lietām – veselības aizsardzība un globālā sasilšana – skaidrs, ka tas ir svarīgi, bet kā tad to var atrisināt, ja mēs izdodam visus tos neskaitāmos miljardus par karu? Visi to zina, bet neviens nezina, ko darīt. Tiek izsūtītas e-vēstules, bet nekas nemainās, notiek pretkara demonstrācija, bet neviens par to neziņo. Jo šī valdība ir gudra mediju lietās, tā saprot, kā dialogu aizvirzīt prom no tematiem, par kuriem viņi negrib runāt. Naomi Kleina[10. Ietekmīga kanādiešu žurnāliste (dz. 1970). Runa ir par viņas jaunāko grāmatu “The Shock Doctrine: the Rise of Disaster Capitalism” (2007)], kura piedalīsies koncertā, lai tā nebūtu tikai tāda kopīga padziedāšana, savā grāmatā skaidro metodes, ar kādām mēs darbojamies. Mēs iebrūkam valstī un tad mēs “stabilizējam stāvokli”, un tad izraisām 50 % bezdarbu kā Irākā, un tad mēs pārņemam kontroli pār dabas resursiem... Un tos, kam tas nepatīk, mēs spīdzinām. Jo mums visiem jāuztiepj Miltona Frīdmana ekonomika. Protams, tikai un vienīgi, lai paplašinātu demokrātijas nometni! Bet kurš te mums vada to lokomotīvi? Kāpēc mēs atšķirībā no visiem citiem esam tik bagāti? Tāpēc, ka mēs esam gatavi spīdzināt citus! (tēlotā sašutumā) Nē, ko jūs! Mēs taču neko tādu...! Patiesībā jau es domāju, ka amerikāņi ir jauki cilvēki, mēs nepavisam neesam nežēlīgi mežoņi. Mēs neesam nekādi briesmoņi, mēs tikai tā uzvedamies.

RL: Arī jūs savos darbos esat izmantojusi elektrisko krēslu.

Andersone: Jā, esmu to zīmējusi un vienā izrādē man tas bija rekvizīts. Bet paskatieties (atkal rāda Vorhola grāmatā),tas krēsls ir tik skaistās krāsās. Kāpēc tādas skaistas krāsas? Kāpēc tādas mīļas tapetītes? Tāpēc, ka spīdzināšana mums jāpadara pieņemama. Un ar šitādiem atbaidošā izskaistinājumiem mūs bombardē visu laiku. Vorhols to lieliski saprata – ka ar laiku cilvēks vienkārši pierod un pieņem to, kas “neuzlabots” tam nebūtu pieņemams. Cik slepkavību pagūst noskatīties amerikāņu bērns līdz piecu gadu vecumam? Mēs esam ar nāvi apsēsta kultūra. Bet, lūk, nofotografēt reālu cilvēku reālas nāves brīdī, parādīt, kā vectētiņš aizver acis – ko jūs! Tabu! Kamēr uz ekrāna var šaut vienā gabalā, un tas nav nekas. Kāpēc man rāda šīs neskaitāmās slepkavības? Vai tikai kaut kur netiek perināts kas cits, pavisam reāli slepkavīgs?

RL: Vai mūzika var būt brutāla un vardarbīga?

Andersone: Protams. Vai tas ir slikti? Nē! Slepkavot taču ar to nevar. Taču, manuprāt, būtu labāk, ja bērniem nebūtu jāredz tik daudz slepkavību. Jo šīs slepkavības viņi nesaista ar nāvi.Kāpēc te koledžās regulāri notiek masu slepkavības? Tāpēc, ka visi tikai spēlējas. Viss ir tikai multene vai datorspēle.

RL: Toreiz Denisona Universitātē jūs minējāt, ka pārlasāt Prustu un ka, to darot, jūs atceraties sevi tādu, kāda bijāt, kad Prustu lasījāt pirmoreiz. Ko vēl jums nozīmēja pārlasīt Prustu otrreiz?

Andersone: (Ilga pauze.)Ziniet, man bija aizmirsies... Jā, tas bija ļoti intensīvs pārdzīvojums, visi šie daudzie pagātnes slāņi, atmiņas par sevi kā par lasītāju... Tai pirmajā reizē es biju pavisam jauna māksliniece. Toreiz es prātoju, kas īsti ir mans “cepumiņš”. Un tagad, re, nāk klāt vēl viens slānis – aizmiršana. Vai nav smieklīgi, biju aizmirsusi, ka lasīju Prustu otrreiz! (Smejas.)

Abonēt Rīgas Laiku