“Aigars Bikše Rīgas Centrālcietuma kamerā bez Baltkrievijas hokejistiem”

Man ir piedāvājums: Latvija aiztur visu Baltkrievijas hokeja komandu un atbrīvo uz Latvijas Baltkrievijas robežas apmaiņā pret visiem Baltkrievijas teroristiskā režīma politieslodzītajiem.

Deputāta, profesora un mākslinieka Aigara Bikšes ieraksts Facebook.com 24. maijā

Ja Aigara Bikšes “piedāvājumu” uztvertu nopietni, iztēle uzreiz zīmē krāšņu un bezmaz apokaliptiski biedīgu ainu: policija, armija, zemessardze, visādi drošības dienesti aplenkuši viesnīcu, kurā iemitināti baltkrievu hokejisti, specvienības kaujinieki bruņuvestēs, kaskās, maskās un ar automātiem, visupirms iebliezuši foajē un drošības pēc arī restorānā pāris trokšņa un apžilbinošās granātas, iebrūk viesnīcā. Savukārt baltkrievu hokejisti, izkārtojušies ķīlī ar vārtsargu spicē (jo viņam necaursitamas bruņas), vidū sargājot iekļāvuši dakterus, trenerus un vēl kādus no līdzbraucējiem, rokās cieši sažņauguši nūjas un ar ripām mētādamies, izlaužas no aplenkuma, nolaupa visupirms 22. autobusu, bet tad, tikuši līdz lidostai, arī lidmašīnu un laimīgi aizplivinās Lukašenko gādīgajā paspārnē, bet pasaules lielvalstis aplaudē varonīgo baltkrievu hokejistu uzvarai un zviedz par letiņu valstiskā terorisma neveiksmi.

Diemžēl deputāts, profesors un mākslinieks nespēja novaldīties un jau nākamajā dienā ņēmās savu “piedāvājumu” skaidrot. (Iespējams, Bikše no partijas biedriem bija paspējis dabūt pa biksēm, tāpat iespējams, ka viņš jau iepriekš bija izplānojis savu tālāko rīcību.) Skaidrojums tradicionālais: “Es vēlos rosināt diskusiju”, “Mans priekšlikums ir neprātīgs, bet tas ir jāvērtē kontekstā ar neprātīgo rīcību no Baltkrievijas diktatora puses” utt., u.t.jpr. Vārdsakot, es jau tā nemaz nebiju domājis, jūs mani aplami sapratāt. Manuprāt, tas ir muļķīgākais, ko vien Bikše varēja izdarīt, bet arī tas šoreiz nav no svara. Svarīgs ir kas cits. Proti, svarīgi būtu uzdot retorisku jautājumu: ko vērts ir mākslinieks, kurš skaidro, kā pareizi – tā un tikai tā, bet nekādā gadījumā citādi! – uztvert viņa mākslas darbu? Loģisks, taču tikpat retorisks jautājums, kas izriet no iepriekšējā, būtu: vai politiķa pienākums ir skaidrot savus izteikumus un taisnoties par to, ka viņu sapratuši greizi?

Kurš tad īsti ierosināja sagrābt baltkrievu hokejistus – mākslinieks vai deputāts, vai pat profesors? Ja mākslinieks iesaistās politikā, vai tas nozīmē, ka viņš vairs nav un nemaz nedrīkst būt mākslinieks, bet ir tikai un vienīgi politiķis? Vai no šīs domas varētu atvasināt nākamo – par to, ka jebkurš mākslas darbs, kuru tagad uzcirstu Bikše, teiksim, daudzfigūru kompozīcija “Baltkrievijas hokejisti Rīgas Centrālcietuma kamerā”, gluži automātiski tiktu traktēts ne tikai kā konkrēta politiķa, bet arī Attīstībai/Par! oficiālā nostāja? Un, ja nu Saeima, noskaitusies par Bikšes aicinājumu uz terorismu, izdotu viņu kriminālvajāšanai, Bikši apcietinātu un iebāztu Rīgas Centrālcietuma kamerā, vai viņš vienā rāvienā pārkvalificētos atpakaļ par mākslinieku un piedevām vēl prototipu savai nākamajai skulptūrai “Aigars Bikše Rīgas Centrālcietuma kamerā bez Baltkrievijas hokejistiem”?

Puslīdz sakarīgi domājošs cilvēks Bikšes aicinājumu tiešām var uztvert tikai kā provokāciju (ne jau politisku, bet kā situācijas absurda akcentēšanu) vai vismaz kā ironisku žestu. Tomēr ar sakarīgumu mūslaikos pagalam trūcīgi, jo, paskat, Ģenerālprokuratūra uzdevusi Valsts drošības dienestam izvērtēt deputāta Bikšes iespējamo aicinājumu uz terorismu (ir vai nav aicinājums uz terorismu – par to šī rakstiņa tapšanas laikā, jūnija vidū, vēl nav nekādas skaidrības). Tātad: Bikše pasaka vienu vienīgu acīmredzami absurdu frāzi, savukārt Latvijas drošības dienesti visdziļākajā nopietnībā uzgriež sparīgu danci pēc meldiņa, ko savā stabulītē papūtis deputāts, profesors un mākslinieks (vajadzīgo pasvītrot). Domājams, mūslaikos neviens mākslinieks nav spējīgs gūt tik plašu publikas ievērību un līdz ar to arī atzinību, ko guvis deputāts, kurš ir arī mākslinieks un profesors.

Droši vien te nāktos likt daudzpunktu, ieturēt pauzi un ierasti nopūsties par pasaules trakumu, ja vien tēmai nebūtu turpinājuma vismaz divos līmeņos. Visupirms: tai pašā 24. maijā Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ar ārlietu ministra Edgara Rinkēviča svētību noņēma Baltkrievijas oficiālo karogu un nomainīja to ar baltkrievu opozīcijas balti sarkano karogu. Pēcāk pazibinājās arī Rinkēviča teiktais, ka tas esot “simbolisks akts”. Ja tā, tad ar ko “simboliskais akts” atšķiras no Bikšes aicinājuma un kāpēc Valsts drošības dienests neizmeklē arī šo gadījumu? Tālāk. Daudzas valstis ir noteikušas lidojumu aizliegumu virs Baltkrievijas un nepieņem baltkrievu lidmašīnas. Tāpat noprotams, ka vismaz Eiropas Savienības valstis pret Baltkrieviju noteiks visādas sankcijas. Domājams, visiem skaidrs, ka Lukašenko vajag sist un, jo ilgāk un pamatīgāk, jo labāk. Bet ja nu iznāks tā, ka no šīm sankcijām ne silts, ne auksts ne Lukašenko, ne viņa pavēļu izpildītājiem? Vissmagākās problēmas sankcijas sagādās, teiksim, apskaužami sparīgajai skolotājai no Dastojevas, ar kuru gadījās parunāties pirms dažiem gadiem. Dastojeva ir mazs miestiņš Baltkrievijas rietumgalā, no kura cēlusies Dostojevsku dzimta. No muižas gan nav atlikuši pat pamatakmeņi, tomēr skolotāja Dastojevas skolā iekārtojusi Dostojevska muzeju, ko lāgiem ar savu klātbūtni un atbalstu pagodinājis arī Dostojevska radinieks. Tāpat problēmas būs arī tai krietni padzīvojušajai kundzei, kura tālā provincē uz savu galvu izveidojusi zāļu tēju muzeju, būtībā – skatāmu, taustāmu un turpat uzreiz arī izgaršojamu tautas medicīnas enciklopēdiju. Nu Baltkrievijā vairs nenokļūs nedz Dostojevska radinieks, nedz tie tālo valstu profesori, akadēmiķi un dakteri, kuru ierakstus pamanīju, pāršķirstot zāļu tēju muzeja viesu grāmatu. Tāpēc arī uzdošu noslēdzošo jautājumu: ar ko gan Eiropas Savienības sankcijas pret Baltkrievijas entuziasma pārpilnajiem un, starp citu, kvēli nacionāli noskaņotajiem “mazajiem” ļaužiem atšķiras no Bikšes “piedāvājuma”, īpaši, ja vairāk nekā skaidrs, ka Baltkrievijas hokeja komanda Lukašenko izpratnē ir vērā ņemama figūra uz “lielās” politikas šaha lauciņa? Un varbūt bija vērts uztvert nopietni Bikšes aicinājumu un vismaz šo figūru nostiept garšļaukus?

Pieļauju, ka vislielākie vinnētāji no šīs situācijas būs baltkrievu hokejisti. Pēc daudziem gadiem krietni novecojušie, bet joprojām spraunie vīri saviem mazbērniem varēs stāstīt skaistu leģendu. Redz, kad mēs bijām jauni, ne tikai zāle bija zaļāka, bet arī mums tikai par mata tiesu izdevās izsprukt no neganta internacionālisma pārņemtu bārdainu, briļļainu, plikpaurainu un maskotu Eiropas Savienības mākslinieku, profesoru un deputātu bara nagiem.