Baltkrievija: pirmā feministiskā revolūcija

Arī Lukašenko mizoginiskā retorika kalpojusi par mobilizējošu spēku. “Cinisms, ar kādu pašreizējais prezidents izteicies par viņām un viņu lomu, aizskāris daudzas sievietes,” teica Koļesņikova.

theguardian.com, 12. septembrī

Aleksandrs Lukašenko vienmēr droši izteicis vispārīgus apgalvojumus par Baltkrievijas sabiedrības viedokli, savu pārliecību balstīdams vienīgi pats savā pasaules uzskatā. Daļēji to veicinājusi viņa “tautas prezidenta” reputācija: Lukašenko skaitās antielitārs populists no dziļiem laukiem, miesa no savas tautas miesas. Viņam piemīt pašpaļāvība un nemaldīguma apziņa, kas gadu desmitu gaitā (atgādināšu, ka Lukašenko ir pie varas jau 26 gadus, un te es nepieskaitu ne mazāk spilgto laikposmu, kad viņš bija deputāts) arvien pieaugusi. Protams, te jāpieskaita arī (paš)izolācija no sabiedrības, kas īpaši spēcīgi izpaudās pēc referendumu sērijas 90. gadu vidū, un komfortablais tuvāko līdzgājēju loks, no kura pēdējos gados pilnībā padzīti cilvēki, kas būtu spējīgi dot kritiskus padomus un rīkoties nosvērti. Šie faktori šāgada vēlēšanu kampaņā izspēlēja ļaunu joku ar krietni novecojušo valsts vadītāju, kurš lielā mērā zaudējis saikni ar realitāti. Lukašenko kampaņā bija neticami daudz aizskarošu un skandalozu izteikumu gan par mirušajiem no Covid-19, gan par Baltkrievijas ekonomikas stāvokli, gan par sāncenšiem vēlēšanu cīņā, gan par sieviešu piedalīšanos politiskajā procesā.

Lukašenko, kurš visu mūžu izpaudies arhaiska lauku mačo tēlā, ne reizi vien ar viņam raksturīgo vienkāršību, atklātību un plātīgumu dalījies savos uzskatos par sievietes lomu un ģimenes jautājumiem. Pirms diviem gadiem, komentēdams likumprojektu pret vardarbību ģimenē, viņš stāstīja, kā sitis savus bērnus: “Krietna siksna reizēm arī bērnam nāk par labu. Ne visiem, protams. Viktors kā vecākais no manis bieži dabūja. [..] Tā ir mūsu tradīcija, mūsu vide, un mēs audzināsim tā, kā vajag.” Vladislavs Sikorskis, bijušais Polijas ārlietu ministrs, savās atmiņās citē vārdus, ko Lukašenko tika sacījis oficiālu sarunu laikā: “Lesbietes lai ir... Var pat paskatīties. Bet pidarasus mēs autobusos – un izvedīsim ārā no pilsētas uz rezervātu.” Arī pats Lukašenko kādā intervijā pieminējis ne mazāk interesantu šīs pašas replikas variantu: “Labi, sievietēm lesbismu es piedodu. Bet zilumu večiem – nekad mūžā. Kāpēc ne? Nu tak sieviete tāpēc ir lesbiete, ka mēs esam draņķīgi veči!” Kopumā Lukašenko attieksmi pret sievietēm var raksturot kategorijās “saimnieks” un “apkalpojošais personāls”. Kādas daudzu gadu gaitā bijušas Baltkrievijas vadītāja attiecības ar sievietēm, rūpīgi aprakstīts īpašā vietnes proekt.media pētījumā.

Pavasara nogalē, tieši pirms vēlēšanu kampaņas sākuma, Lukašenko savu attieksmi pret sievieti prezidenta lomā formulēja šādi: “Mūsu Konstitūcija nav taisīta priekš sievietēm. Un mums sabiedrība nav nobriedusi balsošanai par sievieti. Jo mums saskaņā ar Konstitūciju prezidentam ir stipra vara.” Pēc dažām dienām viņš savus vārdus papildināja ar frāzi: “Mums Konstitūcija ir tāda, ka pat vecim grūti nest šo nastu. Un, uzkraujot to sievietei, šī, nabadzīte, sabruks,” – un ierosināja aizliegt ievēlēt par prezidentu cilvēku, kurš nav dienējis armijā. Šī izteikumu virkne, kurai šķietami nevajadzētu nevienu īpaši pārsteigt, negaidīti izraisīja spēcīgu pretēju efektu. Iebilst Lukašenko uzdrošinājās pat sankciju sarakstos iekļautā Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas nemainīgā vadītāja Lidija Jermošina. Tieši viņa gan reiz ir nākusi klajā ar laikam vislabāk zināmo paziņojumu par sieviešu lomu Baltkrievijas politiskajā dzīvē. Runādama par sievietēm, kuras piedalījās 2010. gada ielu protestos Minskā, Jermošina pauda: “Šīm sievietēm darīt nav ko! Labāk sēdētu mājās, vārītu boršču. Nevis pa laukumiem vazātos. Man tas ne prātā neienāktu. Piedalīties tamlīdzīgos pasākumos ir apkaunojums sievietei.” Protams, frāze uzreiz tika nočiepta un izmantota mēmēs.

Visus 26 Lukašenko prezidentūras gadus baltkrievi centās pielāgoties režīmam, iekārtojot savu dzīvi tādējādi, lai tā būtu no šī režīma atdalīta. Nozīmīga daļa apmierinājās ar uzlabojušos materiālo stāvokli un bija gatava mainīt brīvību pret labklājību ar bēdīgi slaveno sabiedrisko līgumu. Daudzi aizbrauca; tie, kas palika un nebija gatavi samierināties ar situāciju valstī, kļuva par politiskiem vai sabiedriskiem aktīvistiem. Taču svarīgākais, ka cilvēki aizvien biežāk veidoja savas mazās “virtuves” – profesionālus, kultūras vai valodas geto, kur viņi jutās sev atbilstīgi un kur valdīja viedokļu daudzveidība, iecietība, humāno vērtību prioritāte un daudzveidīgas horizontālās saiknes, kas Baltkrievijas sabiedrības platstrāvai absolūti nav raksturīgas.

Baltkrieviju no visām pusēm ieskāva valstis, kurās sievietes arvien biežāk ieņēma augstākos valsts amatus un kuru piemērs, protams, nepalika nepamanīts. Vaira Vīķe-Freiberga, Laimdota Straujuma, Daļa Grībauskaite, Kersti Kaljulaida, Jūlija Timošenko, Polijas premjerministre Beata Šidlo un, saprotams, Angela Merkele, nerunājot par tālāku valstu vadītājām. Visi šie precedenti baltkrieviem palīdzēja īstajā brīdī neminstinoties atbildēt uz jautājumu, vai sieviete var kļūt par politisku līderi. Paralēli Baltkrievijā veidojās jauns sieviešu slānis – uzņēmējas, skolotājas ar aktīvu sabiedrisku pozīciju, radošo industriju speciālistes, kuratores, kultūras un sabiedrības aktīvistes, kuras rādīja līderības un patstāvības priekšzīmi daudzos sociālo kāpņu stāvos.

Baltkrievu iekšējās migrācijas process bija norisinājies tik ilgi un bijis tik vērienīgs, ka vēlēšanu dienas vakarā kļuva skaidrāks par skaidru: šajās mikrokopienās jau vairs nedzīvo tikai atsevišķi cilvēki vien, kā līdz šim bija šķitis. Izrādījās, ka tajās dzīvo lielākā daļa valsts. Cilvēkiem ar kritisku attieksmi pret varas pārstāvjiem un personīgi pret Lukašenko pilnībā mainījās priekšstats par to, cik viņu patiesībā ir, un baltkrievu oficiālā vairākuma–mazākuma koncepcija apgriezās otrādi kā smilšu pulkstenis, aizsākot režīmam negatīvu laika atskaitīšanu. Vēl pirms bija sākusies vēlēšanu kampaņa, kuras rezultāts bija nupat jau mums labi zināmo Svetlanas Tihanovskas, Marijas Koļesņikovas un Veronikas Cepkalo vārdu parādīšanās, YouTube tika publicēts kādas ekspertu diskusijas ieraksts. Šīs diskusijas temats bija dzimtes dimensija baltkrievu politiskajā darbībā. Šī tēma, kas man tobrīd šķita nenozīmīga un sadomāta, pēc mēneša ir kļuvusi par principiālu kvalitāti, kas piesaistījusi mediju uzmanību visā pasaulē un spēcīgi ietekmējusi situāciju pašā Baltkrievijā, padarot protestēšanu patiesi iekļaujošu un visaptverošu. Baltkrievu ekonomikas komentētājs Sergejs Čalijs pat ir nosaucis notikušo par “pirmo feministisko revolūciju”.

Antagonisms starp pagātnē iestrēgušo Lukašenko un sabiedrību, kas nobriedusi par spīti viņa valdīšanai, sasniedzis savu kulmināciju. Jauno sieviešu – kuras visos aspektos ir absolūti pretstati viņam – uznākšana uz politiskās skatuves pārmaiņu un protesta līderu kvalitātē tagad ir scenārijs, kas stājies spēkā ne tikai spaidu kārtā, bet arī tāpēc, ka ir vienīgais iespējamais. Jāatzīmē, ka režīms pats palīdzējis tam tā notikt. Nezinu, vai būs iederīgi pieminēt slavenās Ņekrasova rindas par sieviešu raksturiem krievu ciemos. Taču ne Svetlanai Tihanovskai, kuras vīrs Sergejs Tihanovskis ir cietumā, ne Marijai Koļesņikovai – tāpat cietumā nokļuvušā Viktora Babariko štāba vadītājai – vienkārši netika atvēlēta cita iespēja. Līdz brīdim, kad sākās kandidātu reģistrācija, vara bija papūlējusies, lai politiskais lauks būtu pilnībā izdedzināts. Svetlana Tihanovska parakstu izbrāķēšanas un reģistrācijas barjeru spēja pārvarēt tikai viena iemesla pēc. Neviens no tiem, kas ir pie varas, un pirmām kārtām pats Lukašenko, ar visžēlīgu nicinājumu smādējot sieviešu īpašības, ne iedomāties nevarēja, ka klusā angļu valodas skolotāja no provinces ne tikai spēs nostāties priekšgalā masu kustībai par pārmaiņām, kļūstot par cerību simbolu lielākajai daļai Baltkrievijas iedzīvotāju, bet arī izrādīsies nopietna konkurente vēlēšanās.

Notika arī vēl kaut kas neiespējams: trīs sievietes spēja dažu stundu laikā vienoties un apvienot štābus, pārslēdzoties uz pilnīgu atbalstu vienai kandidātei. Būtībā viņas acumirklī paveica to, kas daudzu vēlēšanu kampaņu ilgumā nebija izdevies opozīcijas politiķiem vīriešiem. Paradoksāli, taču tieši politiskās pieredzes un varas ambīciju trūkums, fokusēšanās uz vienkāršām tēzēm par politieslodzīto atbrīvošanu un varas pārveidošanu demokrātiskā ceļā, kā arī apvienotā štāba pārstāvju izteikumu miermīlīgais tonis palīdzēja viņām iemantot neiedomājami liela vēlētāju skaita uzticēšanos. Pagātnē palikusi tā vispārinātā sieviete, kas ne kāju nesper demonstrācijās un mājās vāra boršču; Svetlanas Tihanovskas tēls ir pavisam citāds – neprātīgi pārdroša mājsaimniece, kas gatava cīnīties par savu vīru un saviem uzskatiem, tiešraidē sniegt intervijas svešvalodā un, galvenais, vest sev līdzi cilvēkus. Ne mazāk svarīgs ir stāsts par to, kā specdienesti aizturēja un mēģināja izsūtīt uz Ukrainu Mariju Koļesņikovu un kā šis nodoms cieta krahu, kad viņa uz robežas saplēsa pasi. Zīmīgas ir no Baltkrievijas izdzīto Koordinācijas padomes sekretāru replikas. Atbildot uz ukraiņu žurnālista jautājumu, kāpēc viņi, vīrieši būdami, nerīkojās tāpat kā Koļesņikova, viņi spēja atbildēt tikai to, ka nepietika dūšas. “Tā ir stipra rīcība... Tāpēc viņa ir viena no opozīcijas līderiem, bet es esmu preses sekretārs,” burtiski tā sacīja viens no viņiem.

Oficiālie vēlēšanu rezultāti visā valstī izraisīja sašutumu un masu protestus, turklāt pat tajās nelielajās pilsētās, kurās protestēšana visā Baltkrievijas valstiskuma vēsturē nav novērota ne reizi. Balsošanas rezultāti vairāk nekā simt iecirkņos, kuros komisijas locekļi atteicās tos falsificēt, nomenklatūru apstulbināja. Padomā tikai, Viņš zaudējis vēlēšanās “kaut kādam nejaušam sievišķim no ielas”! Var droši apgalvot, ka cilvēkam ar Lukašenko uzskatiem tas bija ārkārtīgi spēcīgs trieciens patmīlībai un personisks apkaunojums, situācija, kurai vienkārši nav iespējams noticēt. Vara uz miermīlīgu protestu reaģēja ar nepieredzēta līmeņa vardarbību. Trīs naktis notika aresti, piekaušana un spīdzināšana, cieta bērni, sievietes un dažāda vecuma vīrieši, bija nogalinātie; pēc tam varmācības līmenis uz kādu laiku pazeminājās. Taču baltkrievu protestu vēršanās plašumā un emancipēšanās, pulcinot arī “sieviešu maršus” ar daudziem tūkstošiem dalībnieču un dzīvas sieviešu solidaritātes ķēdes, nepalika bez atbildes no varas puses.

Pasauli apceļojuši kadri, kuros kādā Minskas pagalmā kopā cieši saāķējušās sievietes un viņām uzbrūk un viņas uz autozakiem¹ velk omonieši maskās. Tāpat arī kadri, kuros māte ar rokām sargā mazo, raudošo dēlu no milicijas darbinieka pilnā kaujas ekipējumā. Viena no baltkrievu miermīlīgā protesta varonēm ir 73 gadus vecā Ņina Baginska, kurai par piedalīšanos mītiņos un demonstrācijās piespriesto naudassodu kopsumma kādā brīdī bija sasniegusi 16 000 dolāru. Šī trauslā sieviete ar baltsarkanbalto karogu gāja caur omoniešu kordoniem un apturēja milicijas īpašo uzdevumu tehniku, aizšķērsojot tai ceļu ar savu augumu. Mēs esam redzējuši kadrus, kuros iemūžināts, kā uz nopratināšanu iet Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča, pēdējā vēl brīvībā palikusī Koordinācijas padomes Prezidija locekle, kā arī kadrus, kuros redzams, ka viņas mājās dežurē ES valstu vēstnieki, kas šādi cenšas nepieļaut viņas aizturēšanu. Sievietes, kuras valsts vadības seksistisko uzskatu dēļ agrāk tika uzskatītas par nejaušām un statistiski nenozīmīgām protestu dalībniecēm, izpelnījās saudzīgāku apiešanos, kad protestētāji tika iztrenkāti (par to tika runāts iepriekš pieminētajā ekspertu sarunā). Taču viņas visas – gan mums zināmās līderes, gan klusās baltkrievu protesta varones – pēdējās nedēļās, apliecinot savu spēku un lielo skaitu, ir kļuvušas par tādām pašām režīma ienaidniecēm kā vīrieši. Un tas ir viens no nopietnākajiem šābrīža panākumiem. 19. septembrī noritējušajā Sieviešu maršā, pielietojot spēku, tika aizturētas vairāk nekā 300 dalībnieces (viņu vidū arī Ņina Baginska), un daļa no demonstrantēm brīvībā atkal izkļuva tikai tāpēc, ka autozakos vairs nebija vietas.

Mēģinot pārņemt savā varā sieviešu protestēšanas ideju, Minskā 17. septembrī notika varas iestāžu sarīkotais “Sieviešu forums”, kura dalībnieces ar autobusiem bija savestas kopā no visas valsts. Sabraukušās no skatuves uzrunāja ierēdnes, aktrises, klostera priekšniece un policijas virsniece, pūloties ar savu piemēru un izteikumiem nodemonstrēt to, cik pārliecinoši sievietes Baltkrievijā pārstāvētas valsts un sabiedrības struktūrās, un vienlaikus noliegt to, ka protesti ir masveidīgi un pamatoti. Vakara noslēgumā vārdu ņēma Lukašenko, kas bija ieradies negaidot un foruma dalībnieces mierināja šādi: “Ticiet, situācija nepavisam nav vienkārša. Un es nevēlos to sarežģīt. Mēs esam veči, un mēs šo problēmu atrisināsim.”