Bērniem patīk, bērni priecājas

Parka apmeklētāji vēl arī sāka rakt ārā augus, slēpt tos somās un doties prom. [Izrakto] augu skaitā bija purva purene, kas iekļauta Maskavas Sarkanajā grāmatā. Parka darbinieks skaidroja, ka apsardze neesot spējusi iejaukties lielās apmeklētāju plūsmas dēļ. Зарядье plāno iepirkt 10 tūkstošus jaunu stādu un aizliegt apmeklētājiem staigāt pa zālāju. “Papildus tam pa skaļruņiem apmeklētājiem pastāvīgi tiek lūgts nepostīt parku,” raksta Комсомольская правда.

Meduza, 13. septembrī

Komentārs, jau paredzu, būs drīzāk preses apskats, nevis arhitektūras kritiķa viedokļraksts par slavenu pasaules meistaru jaunāko veikumu kaimiņu galvaspilsētā. Jau kopš kāda laika izvairos runāt par objektiem, ko neesmu redzējis dabā vai kas pastāv vēl tikai uz papīra. Turklāt kritiķis var būt kritiķis tikai mājās jeb tur, kur viņš tiešām orientējas kontekstā. Visur citur viņš ir tikai jūsmīgs vai piesardzīgs ciemiņš. Un tomēr.

9. septembrī, Maskavas pilsētas dienā, jauno parku Зарядье (tulkojumā tas varētu būt “Uzlādes parks”) apmeklēja vienīgi tā izveides oficiālais iniciators Vladimirs Putins un viņa anturāža. Nākamajā dienā – īpaši izmeklētu bērnu grupa. Arī tas esot likumsakarīgi, jo, kā pamanījuši vairāki radiostacijas Эхо Москвы komentētāji, Putins savai neizsludinātajai priekšvēlēšanu kampaņai par fonu šoreiz konsekventi izmanto tieši bērnu auditoriju. Bet jau trešajā dienā, 11.septembrī, kad parku beidzot drīkstēja apmeklēt visi, vispirms Maskavas mēra mājaslapā un tad arī visur citur parādījās ziņas par vērienīgiem apmeklētāju nodarītiem postījumiem. Divām parka būvēm bija ieplaisājušas stikla virsgaismas, pa kurām “visticamāk, bija sists ar kādu priekšmetu”, un tad vēl apbrīnojami ātri tika saskaitīts ap 10000 izmīdītu, izraktu un prom aiznestu stādījumu, kuru vietā nu jāpērk jauni.

Jaunās, tikko pabeigtās ēkās stikli plīst diezgan bieži. Konstrukcijas “staigā” un “sēžas”, un stiklojums ir to neelastīgākā un trauslākā daļa. Vēl bieži gadās, ka Rietumos iepirkti materiāli un tehnoloģijas postpadomju būvniekiem ir liels pārbaudes akmens. Montāža notiek neprasmīgi, reizēm pat pavirši, un gadās arī pa kādam rūpnīcas brāķim. Ne pārāk sen līdzīgs gadījums Latvijā bija problēmas ar pārbūvētā Nacionālā mākslas muzeja pazemes virsgaismu. Vietējo atbildīgo amatpersonu mēģinājums bojājumos vainot Esplanādes skrituļotājus gan bija pavisam bikls, un, kad šovasar stikls par apdrošinātāju izmaksātiem 30 000 eiro tika nomainīts, mediji tomēr visbiežāk par plīšanas cēloni minēja “nenoskaidrotus apstākļus”.

Maskavas mērijas paziņojums par vandalismu parkā gan krita atsaucīgā augsnē. Sociālā segregācija tur ir populāra tēma, un bija tādi, kas pilnā nopietnībā postījumos vainoja “iebraucējus” vai “mikrorajonu gopņikus”, kas bagātajā pilsētas centrā nekad nav pratuši uzvesties. (Atmiņā nāk pērnā gada skandāls, kad maskaviešu turīgā vidusšķira, kas dzīvo ap Patriarhu dīķiem, centās aizliegt “savā teritorijā” atpūsties citu Maskavas guļamrajonu iemītniekiem.) Citiem atkal šķita pašsaprotami, ka parks, tāpat kā visi liela mēroga būvdarbi, ir kārtējais korupcijas un naudas atmazgāšanas gadījums. Oficiāli deklarētās parka būvniecības izmaksas ir 14miljardi rubļu jeb vairāk nekā 200miljoni eiro, kas, pēc dažādu avotu ziņām, ir divas vai pat trīs reizes vairāk, nekā sākotnēji plānots, un neparedzēto postījumu novēršana tagad varētu prasīt papildu tēriņus. Tāpēc daži ironizēja, ka zaglīgie apmeklētāji savās somās no parka ārā nesuši nevis aizsargājamo purva pureņu stādus, bet gan zem tiem aprakto naudu. Toties ziņu portāls Meduza, reaģējot uz notikumu, saviem lasītājiem piedāvā datorspēli “Vandaļi pret Augiem” jeb “Neļauj [ļaundariem] iznest puķes no Зарядье parka”.

Cits neizskaidrojams apstāklis ir tāds, ka no barbarisko parka apmeklētāju pulka vēl nav izķerts neviens konkrēts vainīgais. Mūsdienu Krievijā tā tikpat kā nemēdz gadīties. Arestā un tiesas zālēs joprojām atrodas tādi, kas no daudzu simttūkstošu pūļa tika izvēlēti par nekārtību cēlājiem un morālā kaitējuma nodarītājiem policijai 2011. un 2012.gada demonstrācijās Saharova prospektā un Bolotnajas laukumā. Un pašu upuru sodīšana kļūst par izplatītu praksi. Cilvēktiesību aktīvists un neatlaidīgs Staļina terora pētnieks Jurijs Dmitrijevs jau gandrīz gadu tiek turēts pirmstiesas ieslodzījumā par bērnu pornogrāfijas ražošanu un glabāšanu (viņš bija dokumentējis savas slimās audžumeitas fizisko stāvokli), bet Alekseja Navaļnija Maskavas priekšvēlēšanu štāba vadītājs Nikolajs Ļaskins, kuru 15.septembra vakarā uz ielas piekāva ar metāla stieni, pēc policijas domām, uzbrukumu sev varētu būt organizējis pats – publicitātes nolūkos. Varas pārstāvju pārmetums barbariskajai tautai par postījumiem tās jaunajā, dārgajā projektā atbilst šai tendencei. Un, lai gan parka vadība pēc dažām dienām noliedza vandalisma faktu, ironizēšana par to sociālajos tīklos turpinās.

Parks nav liels. 10,2hektāri ir apmēram divi Rīgas Vērmaņdārzi, un 40gadus visu šo platību starp upi, Kremli un Kitaigorodu aizņēma faktiski viena celtne – savā mērogā brežņeviski groteskā viesnīca Россия. 2006.gadā to nojauca, bet pēc dažu citu projektu caurkrišanas 2012. gadā Putins, no jauna atgriezies prezidenta postenī, esot devis personīgu rīkojumu tur izveidot izklaidējoši izglītojošu parku. Man šī vieta joprojām atmiņā stāv kā mūžīgs, vēju plosīts būvlaukuma žogs ar fizkultūriski entuziastiskiem uzrakstiem: “bērniem patīk, bērni priecājas”. Jūtūbā ir videoklips, kurā tikpat entuziastiskā, arhitektiem bieži raksturīgā manierē savu projekta koncepciju skaidro ņujorkieši Elizabete Dilere, Rikardo Skofidio un Čārlzs Renfro, bet fonā tikmēr skan saldsērīgais Šostakoviča Valsis nr. 2. Parks ir tehnoloģiski superlaikmetīgs botāniskais dārzs, ko veido četras tematiskas zonas – Krievijas tundra, stepe, mežs un purvājs. Ar katrai zonai raksturīgu floras sortimentu un klimata kontroli, ko nodrošina gan reljefs, gan dažādas papildu konstrukcijas, gan, pieļauju, visur ieslēpti inženiertīklu kilometri. Kremļa torņus un Vasilija Svētlaimīgā katedrāli tagad varot fotografēt caur Dzimtenes baltajiem bērziem, bet izglītojošo daļu nodrošinot viskautkas interaktīvs un skārienjutīgs. Ainavu arhitektūras kā šovinistiskas propagandas instrumenta tēmu man, parku neredzējušam, negribas cilāt. Varu ziņot vienīgi, ka internetā saliktās apmeklētāju bildes nekur nerāda nacionālā karoga krāsās kārtotas puķudobes vai no samtenēm un lauvmutītēm veidotus valsts vai pilsētas nosaukumus. Šeit, Latvijā, gan es tādus gājienus kritizētu, kurpretim Maskavā tie jākritizē maskaviešiem pašiem. Bet tikmēr jauno parku drīz gaida pirmais tiešām īstais pārbaudījums – leģendārā Krievijas ziema.