Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pāvests Francisks teica, ka viņu sāpinājis Turcijas lēmums Stambulas Ajasofiju atkal pārveidot par mošeju.
bbc.com, 12. jūlijā
Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam. [Mateja evaņģēlijs 21:13]
Pārvērst dievnamu par muzeju un pārtraukt tajā dievkalpojumus vienmēr nozīmē dievnamu apgānīt. Protams, vēl sliktāk ir padarīt to par dārzeņu noliktavu, traktoru garāžu vai morgu, vēl sliktāk – nolīdzināt ar zemi, kā to 20. gadsimta Krievijā darījuši tūkstošiem reižu. Pareizticīgo, katoļu un luterāņu baznīcas, budistu tempļi un musulmaņu mošejas tika iemītas dubļos vai pilnībā iznīcinātas. Tagad tos atjauno un atkal padara par lūgšanas namiem.
Kas gan slikts tajā, ka 1935. gadā, sekulārā kemalisma laikos, apgānītā mošeja Ajasofija šobrīd atkal kļūst par īstu musulmaņu mošeju? Tas vairs nebūs tikai muzejs. Līdz 1453. gada maijam tā kalpojusi par pareizticīgo baznīcu, pēc tam gandrīz pusi gadu tūkstoša – par musulmaņu dievnamu. Tolaik bija pieņemts, ka ticību nosaka tas, kuram ir vara. Vai mazums katoļu un luterāņu baznīcu Krievijas rietumu guberņās 18. un 19. gadsimtā pārbūvētas par pareizticīgo baznīcām? Bet dižā Kordovas mošeja – par katoļu baznīcu? Tā ir noticis visur. Turklāt pārsteidzoši, ka osmaņi atstāja kristiešiem tik daudz dievnamu. Spānijā pēc rekonkistas nesaglabājās neviena pati strādājoša mošeja un arī visus musulmaņus padzina.
Man šķiet, ka iespēja atkal kopīgi lūgt Dievu Svētajā Sofijā ir liela prieka vēsts visiem ticīgajiem – gan kristiešiem, gan jūdaistiem, gan musulmaņiem. Vai tiešām mēs rīkosimies kā tā sieviete Zālamana tiesā, kura piekrita jaundzimušā zīdaiņa noslepkavošanai, lai netiktu ne man, ne tev?
Un vēl es ceru, ka dievnams, kļuvis par mošeju, atsevišķās dienās darbosies kā kristiešu baznīca, bet lielāko daļu laika, līdzīgi Maskavas Kremļa baznīcām, arī kā muzejs.
Metropolīta Ilariona un tēva Andreja Kurajeva izteikumi, ka no Sofijas sienām atkal noskaldīšot mozaīkas un freskas, nav nekas cits kā tikai pretīga provokācija. Kulturālie Stambulas iedzīvotāji jau izstrādājuši projektu, kā, manipulējot ar gaismām, panākt, lai dievnama sienas te izgaismotos, te atkal slīgtu pustumsā piektdienas lūgšanu laikā.
Ļoti ceru, ka kristiešu un musulmaņu lūgšanas Konstantinopoles-Stambulas augstākajā svētnīcā palīdzēs cilvēkiem saprast, kā mīlēt citādi domājošos un Dievu, nevis vēl vairāk uzkūdīs fanātiķus, kas murgo par “krustiņu pār Svēto Sofiju”. Tas laiks ir neatgriezeniski pagājis.
Andrejs Zubovs
Ajasofija atkal kļuvusi par mošeju. Man pazīstamie bizantologi uzskata šo notikumu par kultūras katastrofu. Daudzi mūsu pareizticīgie tajā saskata sava veida reliģisku pazemojumu. Mana attieksme, jāatzīstas, ir daudz mierīgāka. Pareizticība šo savdabīgo dievnamu pazaudēja 1453. gadā. Lūk, tā bija katastrofa. Diezgan neilgais laiks, kurā jau izķēmotais, bet daļēji atjaunotais dievnams pastāvēja kā muzejs, ir beidzies. Atliek cerēt, ka šoreiz to tik ļoti nesakropļos. Katrā ziņā to mums sola.
Kristīgā dievnama galvenā tēma ir liturģija. Nevis vienkārša lūgšana, bet kristīgā liturģija ar tās Upuri. Vēl viens pasaules brīnums, Konstantinopoles Sofijas vienaudze un, var teikt, māsa – Ravennas Sanvitāle – šai tēmai seko īpaši skaidri. Nu lūk, arī Sanvitāle principā ir kļuvusi par muzeju – bez jebkādas musulmaņu iejaukšanās. Un man šķiet, ka viņa, šī baznīca, ilgojas pēc savas dvēseles. Man nav laimējies pašai redzēt Ajasofiju. Taču S. S. Averincevs stāstīja, ka tas esot bijis spēcīgākais pārdzīvojums viņa mūžā.
Olga Sedakova