Draudzīgi ļaudis Balkānos

Maķedonijas galvenā opozīcijas partija izvirzījusi apsūdzību nodevībā premjerministram Zoranam Zaevam par viņa piekrišanu vēsturiskajam darījumam ar Grieķiju par savas valsts nosaukuma maiņu. [..] Šī vienošanās ir radījusi plaisu Grieķijas valdošajā koalīcijā, kur premjerministram Aleksim Cipram tāpat ir jācenšas panākt dziļi sašķeltā parlamenta atbalstu šim darījumam.

The Irish Times, 6. jūlijs

Mēs ikdienā dzīvojam ar domu, ka saprast ir labi – saprast cilvēkus, saprast procesus, saprast tekstus un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka pret šo pārliecību mūsdienās jāsāk izturēties piesardzīgi. Ir lietas, kuras teju vai neizturamas padara fakts, ka tās ir saprotamas. Ir labi procesus sabiedrībā vērtēt no ārēja “eksperta” pozīcijas – un tad varbūt ar nožēlu konstatēt, ka kaut kādas norises neatbilst gaidītajam, ka tā vai cita līkne novirzās no optimālās trajektorijas. Taču krietni smagāki ir tie mirkļi, kad tu mēģini saprast, kādēļ cilvēki rīkojas tieši tā. Un, kas ir pats ļaunākais – tev tas arī izdodas. Maķedonijas nosaukuma skandāls ir tieši tāds gadījums. Labāk būtu to nesaprast un iztikt bez empātijas attiecībā uz ļaudīm, kas gribēdami vai negribēdami ir bremzējuši samērā trūcīgas un atpalikušas valsts jau tā pieticīgo attīstību, kas ir kurinājuši nacionālas kaislības tīri simboliska ieguvuma dēļ.

Pirmajā mirklī stāsts par Maķedonijas vārdu šķiet tik absurds kā teju vai pārņemts no kāda Ivlina Vo romāna. 1991. gadā kartē parādās jauna valsts, kurai nelaimīgā kārtā ir tāds pats nosaukums kā sevi par reģionālo lielvaru uzskatošas blakus esošas valsts reģionam. Turklāt šī otrā valsts nav mācāma uz emocionālu politiku – tai tikai padod patrokšņot pa laukumiem un pabiedēt savējos ar jauno kaimiņu ekspansiju. Jaunizceptie kaimiņi arī nepaliek atbildi parādā. Nosaukuma skandālu viņi izmanto par pamatu savai nācijas veidošanas stratēģijai: te galvenais fetišs ir kāds pirms vairāk nekā 2000 gadiem dzīvojis karavadonis, kurš etniski visdrīzāk nav bijis saistīts nedz ar vieniem, nedz otriem. Rezultātā 27 gadus cilvēki abās pusēs dauza plikos paurus pret parketu – par izbrīnu visai plašajai pasaulei, kas īsti nezina, kā šo valsti vajadzētu pareizi saukt. Savās trakākajās izpausmēs tas pat nav Ivlins Vo, bet kaut kādas “Manas lielās, resnās grieķu kāzas”. Taču to visu diemžēl var saprast.

Vispirms daži vārdi par vēsturisko kontekstu – no rubrikas “ko ārsti jums nestāsta”. Maķedonijas Republika ir radusies, izirstot Dienvidslāvijai, kura 1946. gadā pati savā sastāvā arī Maķedonijas Tautas Republiku bija izveidojusi. Savukārt vēsturiski šī teritorija ir bijusi tāda pati caurstaigājamā telpa dažādām kaimiņu varām kā daudzas citas 20. gadsimta “jaunās” valstis Centrāleiropā: te savu lomu ir spēlējusi Serbija, Bulgārija, Albānija, Grieķija. Tādēļ grieķi, protama lieta, par šo jauno veidojumu nav pārāk augstās domās: mūsdienu grieķu nacionālais valstiskums vismaz ir 19. gadsimta produkts, un sava loma ir arī iedomātajai saiknei ar antīko Helladu. Šāda vīzdegunība kaimiņu attiecībās nav nekas neparasts. Papildu sparu tai piešķir arī etniski un rasistiski elementi. Skopjes maķedonieši taču esot slāvi, patiesībā drīzāk bulgāru un serbu nekā grieķu radinieki (par to, kas ir pašu mūsdienu grieķu etniskie senči, paši lielībnieki labprātāk paklusē). Turklāt patiesībā Maķedonijas valdība esot slēpti agresīva un vēloties sagrābt arī Grieķijas Maķedoniju pie Egejas jūras. Īsi sakot, te ir vesela rinda priekšstatu, kurus jebkuram grieķu politiķim ar augstu pašapziņu un bez morāliem aizspriedumiem būtu grēks neizmantot. Viņiem tā ir tīri profesionālas nepieciešamības nosacīta nelietība; turpretī humanitārie inteliģenti parasti šādās naida kampaņās iekuļas uz savu galvu. Slavenākā galva šoreiz piederēja slavenajam komponistam un kādreizējam komunistam Mikim Teodorakim, kurš 92 gadu vecumā uzskatīja par nepieciešamu uzstāties parlamenta laukumā par tēmu “nevienam mēs Maķedoniju nedodam”.

Grieķi līdz nesenam laikam uzstāja uz tādu kaimiņvalsts nosaukumu, kurš ne tikai nebūtu “Maķedonijas Republika”, bet vispār neietvertu Maķedonijas vārdu – pretēji tam, kā to dara tikko knapi akceptētais “Ziemeļmaķedonija”. Ļoti “konstruktīva” pozīcija, protams: iedomājieties, ka kāds cits uzstāj uz jūsu vārda maiņu. Taču Maķedonijas Republikā jeb FYROM, kā to dēvē ANO apritē, arī nedzīvo nekādi paipuisīši. Visu cieņu kaislībām ap nosaukumu, taču šīs valsts galvenā politiskā problēma ir cita – attiecības ar lielo un uzstājīgo albāņu minoritāti, kas 2001. gadā noveda līdz pilsoņu karam, tiesa, īsam un ne pārāk asiņainam. Tagad gan attiecības ir mierīgas un vismaz formāli tiek kārtotas demokrātisko procedūru ietvaros. Taču, kā visās etniski šķeltās sabiedrībās, arī šeit demokrātija nestrādā līdzvērtīgas konkurences apstākļos, bet gan nepārtraukti noņemas ar dažādiem “identitātes” jautājumiem. Kad grieķu dēļ Maķedonijas Republiku 2008. gadā neuzaicināja stāties NATO, tās nacionālistu valdība sāka aktīvi kaitināt grieķus, turklāt darīja to uzkrītoši muļķīgā veidā – piemēram, ceļot Skopjes centrā pieminekli Maķedonijas Aleksandram labākajās Turkmēnijas tradīcijās, nosaucot viņa vārdā Skopjes lidostu un tamlīdzīgi. Visas šīs jaukās lietas tagad ir jācenšas “atrullēt” atpakaļ, kad līdz ar jūnijā parakstīto kompromisa vienošanos ar Grieķiju (Ziemeļ-)Maķedonijai ir pavērusies reāla iespēja iestāties NATO un vēlāk arī ES.

Īsi sakot, tas viss gan ir bēdīgi – taču nekā nesaprotama te nav. Tās ir reģionam raksturīgas kaislības, kad vājas, kompleksu māktas un pretrunu plosītas demokrātijas meklē patvērumu šādā simboliskā katarsē. Politologi parasti piebilst: valdības šeit nespēj veikt efektīvas reformas, lai uzlabotu cilvēku dzīves līmeni, tādēļ savas leģitimitātes cauro balonu pumpē ar etniski vēsturiskām kaislībām. Es ietu vēl tālāk: nekur jau nav teikts, ka cilvēki paši nav labprāt gatavi biedējošās reformas un hipotētisko ekonomikas izaugsmi iemainīt pret Aleksandru Lielo, “civilizāciju konfliktu” starp slāviem un hellēņiem un citām skaistām un aizraujošām lietām. Tādēļ būtu vērts atteikties no savu laiku pārdzīvojušās idejas, ka politikas uzdevums ir cilvēku reālo dzīves apstākļu uzlabošana – reizēm tas ir kaut kas pavisam cits. Un kur gan to varētu saprast tik labi kā mūsu dzimtajās ārēs.