Dzīve bez

Krievija būtībā nodarbojas ar draudu radīšanu un kapitalizāciju, rodot auglīgu augsni bailēs, kas mīt Rietumu zemapziņā.

Sergejs Medvedevs, novayagazeta.eu, 16. jūnijā

Tas, ka kādas valsts nozīme starptautiskajā politikā ir proporcionāla tās potenciālajam kaitējumam pārējai pasaulei, ir sena patiesība. Tieši tā savu vietu pasaulē redz Krievijas elite, kas ietekmi vispirms saskata kā spēju kaitēt pārējiem: ietekmējot degvielas un pārtikas cenas, izmantojot kodoldraudus, taču vispirms, protams, brutālo agresijas karu Ukrainā. Gatavība kaitēt citiem pat ar ļoti augstām izmaksām sev pašiem – tā tiešām šodien ir Krievijas galvenā stratēģiskā priekšrocība. Doma, ka Krievijai varētu piemist kāda pozitīva pievilcība jeb “maigā vara”, šodien vairs nav aktuāla. Viena lieta ir ilgi runāt par “multipolāro pasauli” un karot ar Rietumiem retoriski, pavisam cita – rīkot slaktiņus kaimiņvalstī pēc Bučas un Irpiņas parauga.

Sergejs Medvedevs, kā jau labi izglītots humanitāro zinātņu speciālists, raksta, kādu Krievijas tēlu izsenis ir veidojuši Rietumi: mistika, “garīgums”, sievišķība, noslēpumainība, “īpašais ceļš” uz modernizāciju, krievu avangards utt. Tāpat ar gandarījumu daudz ticis runāts, ka Krievija esot Rietumu kultūras “bezapzinātais”, “Cits” un tamlīdzīgi – gauži līdzīgi tam, kā līdz 1940. gadam Eiropā runāja par vācu Sonderweg. Visi šie slavofili – Tjutčevi, Solovjovi, Dostojevski un tamlīdzīgi krievu “plašās dvēseles” cienītāji – tagad neizbēgami ir lasāmi kā masu slepkavību un agresijas karu leģitimētāji, jo vairāk tādēļ, ka Putins ar savu Iļjina citēšanu nepārprotami ierakstās šajā tradīcijā. Skaidrs, ka šāds skatījums ir ļoti vienkāršots. Un tomēr karš ir karš, un mums vairs nevajadzētu tērēt intelektuālo enerģiju, lai saprastu šo slepkavu “dziļi garīgos” motīvus. Ir diezgan vienalga, vai Ukrainā cilvēkus šobrīd slepkavo raskoļņikovi, aļošas karamazovi vai pāveli korčagini. Tādēļ stāstīt kādam Rietumos par krievu mistiskās dvēseles niansēm ir mazliet nevietā, teiksim tā. Ir reizes, kad saprast tiešām nozīmē attaisnot.

Taču vienā ziņā Medvedevam ir taisnība: Krievija tiešām prot izmantot pret Rietumiem mūsu pašu bailes un bažas. Tās ir bailes no dārgas degvielas, no nekontrolētas imigrācijas, no kodolkara, no pārtikas trūkuma, no inflācijas. Tam visam ir objektīvs pamats: dzīvojot globalizētā pasaulē, mums jāsamierinās, ka mūsu ikdienas dzīvi ietekmē tālās zemēs notiekošais. Kad Suecas kanālā iesprūst kuģis, mēs varam mēnešiem gaidīt savas pasūtītās preces no Amazon; kad Tuvajos Austrumos sākas karš, patvēruma meklētāji parādās arī uz Latvijas robežas. Diemžēl Krievijai pārlieku ilgi ir ļauts gūt labumu no globalizācijas, atvērtiem tirgiem un liberālās pasaules kārtības, kurā katrs oligarhs varēja nopirkt villu Nicā, turēt naudu Londonā, bet bērnus skolot Oksfordā. Turklāt iespējams, 
ka visvairāk ar to ir kaitēts pašai Krievijai. Ja Putina Krievija pēdējos 20 gados nebūtu tik labi nopelnījusi no liberālās pasaules kārtības, iespējams, tā nebūtu nodzīvojusies līdz režīma fašizācijai valsts iekšienē un agresijas karam ārpusē.

Protams, ka atkarības saraušana būs sāpīga – ne tikai fiziskā, bet arī morālā nozīmē. Protams, Rietumos daudzi ir lolojuši ilūzijas, ka Putina Krievija ir kaut kā integrējama pasaules drošības arhitektūrā. Tādēļ dzīve jaunajos apstākļos ir ļoti sāpīga un neierasta – ar sankcijām, astronomiskām energoresursu cenām, slēgtām robežām un tamlīdzīgi. Mēs gan pamatoti pārmetam Šolcam, Makronam un Dragi, ka viņi pret Putinu ir pārāk maigi un pielaidīgi. Taču arī Latvijai ir vērts šo to pārdomāt. Kā varēja gadīties, ka, vārdos tik sparīgi cīnoties pret atkarību no Krievijas gāzes, mēs pēdējos 10 gados neesam nedz nopietni ieguldījuši atjaunojamos energoresursos, nedz iekārtojuši savu sašķidrinātās gāzes termināli? Un cik daudz no mūsu patriotisma ir pieglaimošanās auditorijai, bet cik – gatavība kaut ko reāli darīt?

_{Šobrīd Rietumiem vispirms ir militāri jāpalīdz Ukrainai. Taču ne mazāk svarīgs uzdevums – iemācīties ilglaicīgi dzīvot bez Krievijas. Sankcijas pamazām sāk strādāt. Lēni un mokoši, tomēr arī enerģētiskais embargo pamazām iet uz priekšu. Tagad ir laiks aprast ar domu, ka labākais no reālistiskiem scenārijiem ir Krievijas izolācija – ekonomiska, politiska un arī mentāla. Skaidrs, ka arī pie mums Latvijā vēsturiski ir daudz krievu kultūras “plašās dvēseles”, “garīguma” un “īpašā ceļa” cienītāju – gan atklātu, gan slēptu. Tiem nu tagad paveras plašs lauks deputinizācijai – tā sacīt, mājas kārtībā.}