Elbakjanu lāsts

Kad Gregors Zamza kādu rītu pamodās no nemierīgiem sapņiem, viņš ieraudzīja, ka savā gultā ir pārvērties par milzīgu kukaini. Viņš gulēja uz bruņveidīgi cietās muguras un, mazliet pacēlis galvu, redzēja savu izliekto, brūno, lokveidīgu sacietinājumu sadalīto vēderu, kura augšpusē vairs tik tikko jaudāja noturēties sega, gatava pilnīgi noslīdēt nost. Viņa daudzās, salīdzinājumā ar pārējo apjomu nožēlojami tievās kājas bezpalīdzīgi ņirbēja acu priekšā.

Francs Kafka, “Pārvērtība”

Varbūt tā ir vienkārši sakritība, varbūt kāds sens lāsts, taču reizēm uzvārdi mēdz noteikt to nesēju likteņus, sagrupēt tos atbilstoši rakstura iezīmju, emocionālās spriedzes un citiem parametriem. Vismaz tāds iespaids rodas ikreiz, kad presē vai internetā pavīd kaut kas saistīts ar Elbakjaniem. Nav zināms, vai kādas radnieciskas saites vieno Latvijā skandalozi slaveno ielu sporta un kultūras kustības Ghetto Games līderi Raimondu Elbakjanu (to pašu, kurš lasītājiem labi pazīstams kopš troksni sacēlušā incidenta Biķernieku mežā vai Toyota Land Cruiser novietošanas neatļautā vietā pie koncertzāles Palladium) un Kazahijā dzimušo krievu izcelsmes zinātnieci – nu jau arī politisko aktīvisti – Aleksandru Elbakjanu.

Nav īsti zināmi arī avoti, kas jaunajai entuziastei piegādāja akadēmiskos materiālus, kurus viņa, spītējot tiešajiem labuma guvējiem, nolēma padarīt publiski pieejamus. Dažas baumas norāda uz savstarpēji nesaistītiem hakeriem, citi zīmīgi ar skatieniem norāda uz interneta resursu LibenGen, kas specializējas pirātisku materiālu izplatīšanā.

Zināms vien tas, ka zinātnieces progresīvā iniciatīva dalīties ar visu pasauli informācijā, kas līdz šim bijusi pieejama tikai privileģētam tiesībturētāju slānim, ātri vien atdūrās pret konservatīvi noskaņotu un uz autortiesībām kāru zinātnieku, izdevēju un pat bibliotekāru protestiem. Konflikts nonāca līdz tam, ka angļu–nīderlandiešu izdevniecība Elsevier Elbakjanu iesūdzēja Ņujorkas tiesā, pat nepārkāpjot teritoriālās pilnvaras (viņas izveidotās lapas Sci-hub.org mitināšanu nodrošināja amerikāņu firma). Tiesa bija nepielūdzama un piesprieda Sci-hub.org slēgšanu, kā arī soda naudu 15 miljonu dolāru apmērā. Taču tas netraucēja apņēmības pilnajai Elbakjanai turpināt lapas darbību, izmantojot citus, grūtāk izsekojamus serverus. Tiesneša uzaicinājumu apciemot ASV apsūdzētā sev raksturīgajā rotaļīgajā manierē ignorēja un drošības labad turpmāk izvairījās arī apciemot valstis, kuras viņu varētu izdot sapuvušajiem imperiālistiem. Protams, arī no visiem amerikāņu kontrolētajiem sociālajiem portāliem Elbakjana izdzēsās, turpmāk iztiekot ar Skype konferencēm savu domubiedru un sekotāju grupās. Savas aktivitātes viņa pamatoja šādi: “Es izjūtu simpātijas pret komunisma ideāliem. Zinātnieku aprindās ir viegli nodalīt divas šķiras: darbarūķus, tas ir, vienkāršos zinātniskos līdzstrādniekus, un ekspluatatorus, tas ir, izdevējus. Komunisma teorija izskaidro, kā tas darbojas un kādēļ nepieciešama revolūcija.”

Taču komunisma teorija neizskaidro, kādēļ sievietēm, tai skaitā arī nopietnām zinātniecēm, patīk, ja viņas dēvē par kaķīšiem, zaķīšiem un saldumiņiem. Un, kas zīmīgi, šīs pašas maigās būtnes, kas nupat priecājušās, ka nosauktas par blusiņu vai sisenīti, gatavas izskrāpēt jums acis, ja maigi iečukstēsiet tām ausī: “Ak, kā es ilgojos tevis, mans mīļais parazītiņ!”

Šajā ziņā citkārt objektīvi domājošās un situāciju konstruktīvi vērtēt spējīgās zinātnieces ne ar ko neatšķiras no parastām mājsaimniecēm. Izņēmums nav arī Aleksandra Elbakjana, kura, kādu rītu pamodusies, līdzīgi populārajam Kafkas varonim Gregoram Zamzam, saprata, ka ir pārvērtusies par kukaini. Šoreiz gan tikai metaforiski. Kamēr Elbakjana, neko ļaunu nenojauzdama, izsapņoja kārtējo sapni par cīņu pret pūstošajiem Rietumiem, kāds cits krievu zinātnieks Andrejs Halaims atklāja jaunu, galvenokārt Meksikā sastopamu parazītu. Vislabāko nodomu vadīts, viņš nosauca to savas zinātniskās mūzas vārdā, proti – Idiogramma elbakyanae. 2017. gada 31. augustā viņš neslēptā sajūsmā metās savā blogā pavēstīt pasaulei par atklājumu, kuru veltījis brīnišķīgajai Aleksandrai: “Tas ir noticis! Šodien iznākusi mana publikācija par kukaiņu sugu, kuru es nodevēju par godu A. Elbakjanai!”

A.Elbakjana, pamodusies no sapņa tieši tajā brīdī, kad viņu jau bija ielenkuši neskaitāmi aģenti Smiti un mauzera aptverē palikusi tikai viena lode, kā ik rītu, vispirms sēdās pie datora, lai iepazītos ar jaunumiem zinātnē. Tur nu viņa uzdūrās sava slepenā pielūdzēja Andreja Halaima bloga ierakstam. Varbūt vēl ļaunā sapņa iespaidā, taču viņa to neuztvēra kā komplimentu, lai gan, zinātniece būdama, droši vien saprata, ka arī parazītiem atvēlēta nozīmīga loma konkrētu reģionu biotipa saglabāšanā un ekosistēmā kā tādā. Viņas dusmas nemazināja pat tas, ka ievērojamu cilvēku vārdos nosaukto kukaiņu un dzīvnieku saraksts ir teju vai bezgalīgs un tajā sastopamas Dieva radībiņas, kuras nodēvētas par godu ne vien viņas ideoloģiskajiem pretiniekiem, tādiem kā Anophthalmus hitleri, Neopalpa donaldtrumpi vai Baracktrema obamai, bet arī viņas slepenajai simpātijai, vispasaules darbaļaužu vadonim Vladimiram Iļjičam – Leninia stellans (ihtiozaurs, kurš dzīvojis aptuveni pirms 120 miljoniem gadu). Kā plāna porcelāna kafijas tasīte izšķīda zinātnieces citkārt bezkaislīgā pieeja jautājumos, kas saistīti ar zinātni. Atriebjoties viņa piegrieza skābekli visiem Krievijas zinātniekiem. Protams, metaforiski. Vienkārši liedza tiem piekļuvi pašas izveidotajam resursam Sci-hub. Pēc laika gan viņa to atkal atjaunoja, taču Krievijas zinātniekiem bija paspējusi atstāt nepārprotamu vēstījumu – ka lai nu kas, bet autortiesības uz viņas uzvārdu gan pieder tikai un vienīgi viņai pašai.

No tā visa var secināt vienu: vienalga, vai tu skraidi ar asinssuni un šaujamieroci pa Biķernieku mežu vai ziedojies zinātnes vārdā, agrāk vai vēlāk tu kļūsi skandalozi slavens, ja tavs uzvārds ir Elbakjans.