Fiziķi un liriķi viņu dabiskajā vidē

Billa Geitsa atbalsts Saules starojuma ģeoinženierijai ir tehnoutopisma izpausme. Tehnoloģijai jāpiedāvā risinājums, bet tā nebūs burvju zāles pret gadsimtiem ilgušo pārmērīgo oglekļa emisiju. Tehnoutopisms ir problemātisks tāpēc, ka tas nevis atzīst nepieciešamību veikt lielus ieguldījumus, lai kultivētu daudzveidīgus risinājumus sadzīves līmenī, bet mēģina atrast ātrus risinājumus un tad tos uztiept sabiedrībai.

Darons Adžemoglu, Project Syndicate, 28. aprīlī

Runājot par vides ētiku, pie tās ciltstēviem būtu jānosauc Oldo Leopolds, kura slavenākais darbs ir 1949. gadā, pēc autora nāves, izdotais “Smilšu grāfistes kalendārs” (latviešu tulkojums iznāca sērijā “Apvārsnis” 1989. gadā). Grāmatas lielāko daļu veido nelielas esejas, bet noslēgumā Leopolds teju vai manifesta veidā formulē “zemes ētiku”, no kā visbiežāk citē izteikumu: “Labs ir katrs pasākums, kas veicina biotiskās kopības integritātes, stabilitātes un skaistuma saglabāšanos.” Ja viņa rakstīto uztveram kā ētisku teoriju, tā daudzējādā ziņā ir problemātiska, tomēr ļoti ietekmīga, arī filozofu vidū. Dīvaini, kā Leopolda pārdomās romantiskais, pat mistiskais, skatījums uz dabu savijas ar apgaismībai raksturīgo pietāti pret zināšanām. Viņš it kā atzīst, ka zinātne nespēj saprast ekosistēmu “mehānismus”, jo tie ir pārāk sarežģīti, un praksē ir grūti paredzēt cilvēka rīcības ietekmi uz dabisko vidi. Tomēr vienlaikus zemes ētika esot nepieciešama tāpēc, ka zinātne, tai skaitā ekoloģijas zinātne, nav tikusi galā ar savu uzdevumu – cilvēkam, it sevišķi “caurmēra indivīdam”, ir grūti saprast ekoloģiskās mijattiecības. Proti, ja zinātnieki un lauksaimnieki tās saprastu, zemes ētika īsti nebūtu vajadzīga. Ētika ir cilvēka neziņas izpausme.

Ticība tam, ka ekoloģiskās problēmas ir tikai tehniskas problēmas, balstās specifiskā izpratnē par zinātni. “Tehniskas problēmas” jēdzienu esmu aizņēmies no Jesajas Berlina. Runa nav par tehnoloģiju pielietojumu problēmu risinājumos, bet drīzāk par to, ka problēma tiek uztverta tikai kā jautājums par līdzekļiem, nevis mērķiem un vērtībām. Piemēram, lai risinātu nevienlīdzības problēmu sabiedrībā, nekas fundamentāls sabiedrībā nav jāmaina, tikai ar ekspertu palīdzību jāuzlabo esošā sociālās pārvaldes un resursu sadales sistēma.

Tehnoloģijas ir viens no tehniskajiem problēmu risināšanas līdzekļiem. Tehnoloģijas ir atkarīgas no zinātnes, jo zinātnes uzdevums ir pētīt pasauli un tad, kad pasaules darbības “mehānismi” un cēloņsakarību virknes ir saprastas, var atrast efektīvāko veidu, kā tās izmantot. Patiesība nav galvenā zinātnes vērtība, jo patiesība ir pakārtota izmantojamībai. Vienīgie iemesli, kāpēc būtu jāsamierinās ar nepraktisku zinātni, ir tas, ka šobrīd nepraktiskais varētu nākotnē izrādīties praktiski noderīgs, un tas, ka produktivitātes uzlabošanas dēļ zinātniekiem jāļauj arī izklaidēties. Nepraktiska zinātne ir kā Bēthovena mūzika japāņu govīm – rezultātā sanāk labāks steiks.

Ideja, ka ekoloģiskās problēmas varētu pārvarēt, tikai mērķtiecīgāk pielietojot zinātni un palielinot tehnoloģijas efektivitāti, nepārprotami ir ļoti vilinoša – un tieši tādēļ, ka tādējādi mums savā dzīvē nekas daudz nav jāmaina. Sliktākajā gadījumā mēs būtu spiesti maksāt (nelielu summu, protams, jo vairāk nevaram atļauties – mums taču daudz citu vajadzību) ekspertiem, kuri savā nodabā (vēlams, tā, ka mēs to nemaz nemanām) ekoloģiskās problēmas atrisina. Piemēram, viņi izpētīs Zemes atmosfēras struktūru un ķīmisko sastāvu, sapratīs, kā tas darbojas un kā to var izmainīt, lai varētu kontrolēt Saules starojuma ietekmi uz Zemes klimatu, un klimata izmaiņas tiks apturētas, saglabājoties vienīgi stāstos kā eksotisks fakts līdzīgi stāstiem par mēra epidēmiju 15. gadsimtā.

Tehnoloģijas patiešām spēj izmainīt pasauli un mazināt arī cilvēku ietekmi uz vidi. Londonā vairs nav smoga 19. gadsimta nozīmē, jo mājas vairs netiek apkurinātas ar oglēm; mūsdienās jau var diezgan viegli iztēloties pasauli, kurā nafta un dabasgāze nav nozīmīgāko enerģijas avotu vidū. Turklāt – var jau kritizēt tehnoutopistus par to, ka viņi sola vieglu šķīstīšanos no pagātnes grēkiem, tomēr neizskatās, ka alternatīvas būtu īpaši efektīvākas.

Proti, vides ētikā vismaz kopš 20. gadsimta vidus, ja ne agrāk, tiek apgalvots, ka ar tehniskiem ekoloģisko problēmu risinājumiem nepietiek, radikāli jāmaina cilvēku domāšana, vērtības un izpratne par sevi un savu vietu pasaulē. Šai atziņai ir daudz versiju: Oldo Leopolds runāja par ekoloģisko sirdsapziņu; Lins Vaits 60. gados viens no pirmajiem rakstīja par to, ka ekoloģiskajai krīzei saknes meklējamas kultūrā un atbilstoši risinājumi prasa kultūras izpēti un maiņu; “dziļās ekoloģijas” iedvesmotājs Ārne Ness un ekofeministi ekoloģiskās krīzes saknes un risinājumus saistīja ar identitāti; tas, kā mainīt veidu, kā mēs domājam par sevi un savu vietu pasaulē, nodarbina arī pašreizējos “posthumānistus”.

Visi šie cilvēki uztraucas, ka pārmaiņas ekoloģijā varētu būt seklas un galu galā neefektīvas, ka, pilnībā nemainot attieksmi pret apkārtējo vidi, dabas aizsardzības aktivitātes var izrādīties tikai izlikšanās, rīcības imitācija un pašapmāns, un cilvēku patērnieciskā un priekšmetiskojošā attieksme galu galā atradīs ceļus, kā aizliegumus apiet un varbūt pat netīšām, taisnojoties, negribot neko sliktu, novedīs līdz cilvēces pašiznīcināšanai. Filmas “The Age of Stupid” jeb “Muļķu laikmets” stāstnieks it kā no malas noraugās, kā cilvēce ir sevi iznīcinājusi, un jautā: kā viņi varēja nesaprast, kā viņi varēja rīkoties tik muļķīgi?

Diemžēl visi šie aicinājumi mainīt domāšanu, pēc visa spriežot, nav izrādījušies pietiekami efektīvi. Man pašam bija visai nepatīkami atskārst, ka lielākais kaitējums dabiskajai videi ir nodarīts laikā kopš vides ētikas rašanās. Es biju kaut kā iedomājies, acīmredzot – naivi, ka 20. gadsimta sākumā un vidū cilvēki ir izdarījuši daudz muļķību, piemēram, saindējuši vidi ar DDT, kā to savā slavenajā grāmatā “Klusais pavasaris” aprakstījusi vēl viena vides ētikas ciltsmāte, Reičela Kārsone, un tad kaut kā atjēgušies, sapratuši, ka tā turpināt nevar, ka jāmaina domāšana, jāizturas pret vidi saudzīgāk un ka lietas tagad iet uz labo pusi. Taču tā nepavisam nav. Nav jau arī tā, ka nekas nav mainījies: mēs visi labi apzināmies, ka videi nodarīts kaitējums; strauji attīstījusies ekoloģija kā zinātne salīdzinājumā ar to, kāda tā bija gadsimta vidū, un galu galā aicinājumi mainīt domāšanu izskan daudz un dažādās balsīs. Bet izskatās, ka vismaz globālā mērogā situācija kļūst arvien sliktāka.

Man šķiet, ka aicinājums domāt citādi vienlaikus sevī ietver arī atrunu: ja citi nemaina savas domas, tā ir viņu vaina. Un šī atruna ļauj izvairīties no patiesi grūti risināmām problēmām. Darons Adžemoglu, viens no dižpārdokļa “Kāpēc nācijas izgāžas?” autoriem, kritizējot tehnoutopistus, pārmet tiem, ka tie vēlas uztiept mums tehnoloģijas. Bet es teiktu, ka tas ir centrālais un būtiskākais jautājums vides aizsardzībā: kā piespiest cilvēkus rīkoties noteiktā veidā, vienlaicīgi nekļūstot par autoritāristu un vides aizsardzības vārdā neradot jaunu netaisnību. Būtībā runa ir par visas sabiedrības pārveidošanu. Tehnoutopisti nevis vienkārši izvairās no sarežģītiem lēmumiem, bet mēģina ekoloģisko krīzi risināt, saglabājot Rietumu sabiedrības sociālo un politisko struktūru un plašāk – arī starptautisko sistēmu – tādu, kāda tā ir šobrīd. Aicinot cilvēkus mainīt domāšanu, apelējot pie sirdsapziņas, vides ētikas aizstāvji dara to pašu.