Klanīties vai neklanīties imperatoram?

Slavenajā Ķīnas Šaoliņa templī šajā nedēļā kā patriotisma apliecinājums tika pacelts nacionālais karogs – pirmo reizi tā 1500 gadus ilgajā vēsturē.

South China Morning Post, 28. augustā

Budistu mūkus ķīniešu valodā dēvē par čudzjažeņ – “no ģimenes aizgājušie”. Atšķirībā no senās Indijas, kurā laicīgās pasaules atstāšanu uzskatīja par normu, senajiem ķīniešiem matu noskūšana, kļūstot par mūku, kā arī pienācīgu uzvedības normu neievērošana, piemēram, atbilstoši negodājot vecākus vai pametot ģimeni, tika uzņemta kā konfūcisma pamatvērtību noliegums, pāridarījums savam ķermenim, ko devuši vecāki. Daudzi šādu budistu mūku rīcību uzskatīja par barbarismu, nesavienojamu ar ķīniešu izsmalcinātajiem rituāliem un uzvedības standartiem, kuri atspoguļoja debesīs un uz zemes iedibināto kārtību. Augstāk stāvošajiem un vecākajiem pakļāvās ne vien tāpēc, ka to mācīja tēvs un māte, bet arī tāpēc, ka debesis ir tēvs un zeme ir māte un tie, kas šo kārtību neievēro, labākajā gadījumā ir neaptēsti mežoņi, bet sliktākajā – dzīvnieki.

Savukārt mūku disciplīnas kodeksā, kura iedibināšanu saista ar pašu Budu Šakjamuni, līdzās vairāk nekā 200 aizliegumiem mūkiem un 300 aizliegumiem mūķenēm nav prasības klanīties valdniekiem un vecākiem, kā tas ir ķīniešu tradīcijā. Budisma iesakņošanās Ķīnā prasīja vismaz piecus gadsimtus, līdz tika panākta zināma simbioze – budisms ar ķīniešu īpašībām, kas nebija izteiktā pretrunā konfūciešu morālajiem standartiem. Līdz laikam, kad tika sasniegts zināms pasaules skatījumu līdzsvars, neizpratne par “Šakja dzimtas” sekotājiem turpinājās, šad tad izvēršoties agresivitātē, aicinot sadedzināt viņu svētos rakstus un piespiedu kārtā atgriezt mūkus laicīgajā dzīvē. Saskaņā ar Haņu dinastijas apokrifiem pat Konfūcijs ir sadedzinājis viņaprāt neautentiskās “Vēstures kanona” (Šanšu) nodaļas, savukārt pirmais Ķīnas imperators, legālists Cjiņšihuans, pavēlēja sadedzināt kanoniskos tekstus un izglītotos konfūciešus aprakt dzīvus. Bet, pirms Ķīnu pārņēma dialektiskā marksisma sekotāji, budisms bija kļuvis par neatņemamu ķīniešu pasaules skatījuma daļu.

Austrumu Dzjiņu dinastijas (317–420) karavadoņa un troņa īslaicīgā uzurpētāja Huaņa Sjuaņa laikā diskusija, vai mūkam vajadzētu klanīties valdnieka un vecāku priekšā, bija izraisījusi tik lielu sašutumu, ka topošais troņa uzurpētājs šo jautājumu uzdeva tālaika prominentākajam budistu meistaram Hueijuaņam. Hueijuaņs Ķīnas budisma vēsturē pazīstams kā Austrumāzijā ļoti ietekmīgās Tīrās zemes (ķīn. dzjintu; jap. dzjōdo) skolas pirmais patriarhs. Ja atļaujamies vienkāršot, tad šīs skolas reliģiskā mērķa un prakses pamatā ir vēlme pārdzimt bezgalīgās gaismas budas – Amitabhas – rietumu paradīzē, proti, tīrajā zemē. Hueijuaņs bija slavens arī ar ideju, ka gars – šeņ – pēc nāves turpina eksistēt. No ķīniešu tradīcijas skatpunkta priekšstats par pārdzimšanu bija neierasta inovācija, jo izsenis dominēja uzskats, ka, ķermenim nomirstot, izzūd arī gars. (Protams, tikpat sens gan bija arī uzskats, ka ir iespējams ar dažādu līdzekļu palīdzību sasniegt fizisku nemirstību.) Tāpēc, lai pārliecinātu konfūciešu sholārus, Hueijuaņs nāca klajā ar traktātu par gara neiznīcību. Šāds pavērsiens no ortodoksālā indiešu budisma viedokļa būtu uzskatāms par ķecerību, lai gan arī pašā Indijas budismā, tā teikt, intelektuālas kontrabandas ceļā tika ievazāta ideja par dvēseli, tādējādi apejot faktu, ka budistu pasaules skatījuma pamatā ir priekšstats, ka patība jeb “mūžīgais es” nepastāv (anatta).

Lai nu kā, Hueijuaņa atbildes vēstulē Huaņam Sjuaņam, kura gadu vēlāk pārtapa traktātā “Mūki neklanās valdniekam”, skaidri un gaiši teikts, ka mūkiem neklājas klanīties vecākiem. Taču, lai gan varētu jau šķist, ka šajā vēstulē saskatāmi zināmi sekulārisma iedīgļi, turpat Hueijuaņs arī atzīst, ka Budas mācība un tās morālie principi atbilst konfūcisma morālajām normām, uzvedības standartiem un priekšstatiem par sociālo hierarhiju (valdnieks augstāks par ministriem un tautu; tēvs – par dēlu; vecākie – par jaunākajiem; vīrietis – par sievieti). Atšķirību Hueijuaņs saskata vienīgi budistu tradīcijas tīrībā: tā stāvot pāri “putekļu pasaulei” un kalpojot par paraugu lajiem. Turklāt, pamatoja Hueijuaņs, budistu ticība karmai, kā arī vēlme pārdzimt rietumu paradīzē padara ticīgos par labiem pavalstniekiem.

Iztēlojoties, kā pelēkajās drānās tērptie, mājas pametušie plikgalvji teatrāla patriotisma garā uzvelk mastā karogu, skanot ĶTR himnai, iespējams, pat dzied līdzi “Celieties, par vergiem kļūt negribošie cilvēki”, vispirms rodas neizpratne, tad nepatika un, visbeidzot, smiekli. Ja neņem vērā mūzikas pompozitāti, ĶTR himnas pirmais teikums tīri labi iederas budistu doktrīnā, atgādinot par vispārcilvēcisko stāvokli, kādā atrodas pat taustāmās Rietumu paradīzes – Kalifornijas – iemītnieki ar savām alkām, ienaidu un nezināšanu. Arī otro himnas rindiņu “Uzcelsim no mūsu asinīm un miesas jaunu lielo mūri” iespējams interpretēt budisma garā, jo tā varētu atgādināt par nepastāvību, ciešanām un nāvi. Savukārt rindiņa “Mums visiem ir viens prāts” jau ir gandrīz tieša atsauce uz ķīniešu huajaņ budismu un tā priekšstatu par visa esošā saistību: dieva Indras tīkla dārgakmeņos, kas atrodas savienojuma punktos, atspīd visi pārējie – viens visā, visi vienā. Tomēr himnas rindiņa, kurā aicināts maršēt uz priekšu zem ienaidnieka artilērijas uguns, vismaz saskaņā ar mūku disciplināro kodeksu ir pārkāpums, jo ietver sevī nogalināšanu.

Karoga uzvilkšana un himnas dziedāšana budistu templī var izraisīt tikai sarkastisku neizpratni, toties lielgabalu pieminēšana jau izsauc bažas. Tomēr der atcerēties, ka runa ir par Šaoliņa templi – vietu, kur saskaņā ar leģendām dzimusi kaujas māksla vušu. Un vēl atcerēsimies: runa ir par tiem pašiem mūkiem, kuri braukā apkārt pa pasauli un uzstājas cirkā ar pārcilvēciskas akrobātikas paraugdemonstrējumiem, bet tagad vēl arī lidinās Austra Mailīša projektētajā gaisa tunelī.

Lai kliedētu neizpratni, der arī atsaukt prātā pāvestu Piju XII un viņa reveransus nacismam, japāņu dzenbudistu slavas dziesmas japāņu imperiālismam Otrā pasaules kara laikā vai – jau tuvāk mūsu laikam – Krievijas Pareizticīgās baznīcas simbiozi ar Kremli un nacionālismu vai Mjanmas budistu atbalstīto rohinju genocīdu, vai amerikāņu evaņģēlistu atbalstu Trampam. Tas mums vēlreiz atgādina par jau zināmo cilvēka stāvokli: mēs visi lielākā vai mazākā mērā esam iekāres vergi un dusmīgi muļķi. No otras puses, valstī, kur partijas vadītājs un valsts prezidents ir nodrošinājis sev iespēju šajos posteņos palikt visu mūžu; kur viņa ģīmetne raugās uz jums gandrīz no katra stūra, aicinot būvēt “Ķīnas sapni”, kurā iekļaujas gandrīz miljona uiguru nosūtīšana uz pāraudzināšanas nometnēm; kur izmēģinājuma etapā pastāv sociālā kredīta sistēma, kura seko visam, ko jūs darāt internetā, un liedz pat nopirkt vilciena biļetes, ja jums ir negatīva bilance tikai tāpēc, ka esat kritizējis partijas funkcionārus; kur filozofijas fakultātes, nerunājot jau par TV pārraidēm, studē priekšsēdētāja “dziļās” domas, – pārsteigumam par lidojošo mūku vēlmi uzvilkt mastā patriotisma karogu nav vietas.

Ko darīt tiem, kas nevēlas ne vēju, ne karogus? Ja vien ir vēlēšanās, jāmeklē budisti šķērsielās un kalnos, jo uz lielceļa sastopami tikai mersedesi un laupītāji, kā arī morālisma un patriotisma sludinātāji. Amerikāņu budists un tekstu tulkotājs Bills Porters (Sarkanā priede – Red Pine) 1989. gada pavasarī devās meklēt budistu un daoistu vientuļniekus Džunnaņa kalnos, kas atrodas uz dienvidiem no Sjiaņas. Džunnaņa kalni kā dažādu vientuļnieku apmešanās vieta ir pazīstami jau kopš 2. gadsimta p.m.ē. Savas tikšanās un sarunas Porters aprakstīja grāmatā “Ceļš uz debesīm: tikšanās ar ķīniešu vientuļniekiem”¹, minēdams, ka vientuļnieku vidū sastapis arī tādus, kuri gribējuši vairāk uzzināt par kādu Mao Dzedunu, ko visi tik bieži piesaucot. Laikmetā, kad Ķīnas valdnieki eksperimentē ar sejas atpazīšanas un novērošanas kamerām, jācer, ka paies vēl kāds laiks, līdz tās parādīsies arī kalnos.