Tas ir gandrīz neticami, bet fakts paliek fakts: šī brošētā papīru kaudzīte ar melanholisko, tūkstošgadīgai ainavai līdzīgo ziloņa pusportretu uz vāka ir Rīgas Laika 25 gadu jubilejas numurs. 25 gadi – tie ir 300 numuri x 80 lappuses = 24 000 lappušu, un es personīgi pazīstu vienu lasītāju Rojas pusē (bet pieļauju, ka viņš tāds Latvijā nav vienīgais), kuram mājās, glīti sakārtoti pusotru metru augstā grēdā, glabājas visi šie 300 numuri ar 24 000 lappusēm. Krietni vairāk būs tādu lasītāju, kuriem mājās ir lielāks vai mazāks žūksnis vecu Rīgas Laiku, jo vienkārši “roka neceļas” izmest. Pie tiem piederu arī es un varu pat atklāt iemeslu, kāpēc sāku tos glabāt. Lasot agrīnos Rīgas Laikus, es atcerējos, ar kādu aizrautību Brežņeva laikā tiku lasījis kaut kur aizlienētus 30. gadu žurnāla Daugava numurus. 1993. gadā, kad Krievijas armija vēl atradās Latvijā un galvā zīmējās visādi nākotnes scenāriji, likās: ja nu vēsture atkārtojas, jāparūpējas vismaz par “ziemas krājumiem”, lai nākamajā politiskā ledus laikmeta periodā mājās būtu ko lasīt – lasīt (un šī piebilde ir svarīga) latviešu valodā.

Esmu dzirdējis Uldi Tīronu ne reizi vien sakām, ka viņš neredz nevienu iemeslu tāda žurnāla kā Rīgas Laiks ilgstošai pastāvēšanai, taču pieņemu, ka viņš ar to domāja prozaiskos tirgus iemeslus. Ja runājam par neprozaiskajiem iemesliem, tad blakus daudzu lasītāju uzticībai žurnālam, blakus vēlmei (kā pirmā RL numura slejā rakstīja Inese Zandere) pēc “mierīga, nosvērta žurnāla pieaugušam cilvēkam, kurš nemīt nedz ilgās pēc bijušā, nedz bērnišķīgā pārliecībā, ka viss vēl priekšā” par tādu būtu uzskatāms arī cieņas un mīlestības apliecinājums latviešu valodai. Interneta radītā caurvēja laikmetā Rīgas Laiks, gribas domāt, ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās. To sakot, es gribētu izmantot šo savu “tribīni”, lai pateiktu īpašu paldies šī stabiņa uzticamajiem un ilggadējiem sargiem, žurnāla valodas redaktoriem un korektoriem Gunai Kalniņai un Arturam Hansonam.

Ja atceraties Arņa Rītupa un Ivara Ījaba vadīto diskusiju ar partiju premjera amata kandidātiem priekšvēlēšanu laikā, pirmais jautājums, ko uzdeva Arnis, bija šāds: “Kurš teksts vai autors visvairāk ietekmējis jūsu domāšanu?” Ja man būtu jāatbild uz šādu jautājumu, atbilde, ko tur slēpt, būtu: Rīgas Laiks. Turklāt domāšanu ne tikai un pat ne tik daudz intelektuālas spriestspējas, cik attieksmes līmenī. Varbūt tie ir trūkumi manā izglītībā, bet pirms Rīgas Laika es pat nezināju, ka ir iespējamas arī šādas intervijas jeb, pareizāk sakot, sarunas un ka latviešu valodā iespējama arī šāda dokumentālā proza – mūsdienīga, literāri nostrādāta un reflektējoša.

Šajos 25 gados žurnālam, kā jau katrai dzīvai būtnei, ir bijuši savi kāpumi un kritumi, bet, uzdrīkstēšos apgalvot, uzmanību pret valodu un tekstu tas kā buru ir turējis pret vēju arī tad, kad ūdens jau skalojies pa klāju. Bez tā RL būtu kā Klīstošā holandieša kuģis ar nedzīvu tekstu pilnām tilpnēm. Un, ja jau reiz esmu uzņēmis šādu noti (bet ceru, ka jubilejas reizē tas tiks piedots), vislielākais paldies Arnim un Uldim par iespēju būt daļai no šī lieliskā kuģa komandas ceļā uz Liktenim vien zināmo ostu.

^{Valdis Ābols}