Kontroles robežas

Mūsdienu elite vēlas visu kontrolēt, bet Dievu nav iespējams kontrolēt, tāpēc elite bieži vien uzskata, ka Dievs ir bīstams, piektdien svinīgā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Tvnet.lv, 4. maijā

Viena no hipotēzēm par to, kā izcēlusies reliģija, saistās ar cilvēka bezspēcību tukšā un visnotaļ draudīgā Visuma priekšā. Runa ir par ideju, ka pirmās reliģiskās izpausmes senajam cilvēkam palīdzējušas radīt kontroles ilūziju pār bīstamām, lai arī patiesībā nekontrolējamām lietām. Zibens. Vētra. Sausums. Plūdi. Naidīgi kaimiņi, zvēri un slimības. Reliģija kā izmisīga pretošanās visam, kas apdraud dzīvības trauslo pavedienu.

Šī teorija paredz, ka reliģija rada iluzoru, taču vajadzīgu kontroles sajūtu. Iluzoru tādēļ, ka Visumu, kā arhibīskaps Stankevičs pareizi norādījis, kontrolēt nevar. Bet vajadzīgu tādēļ, ka bez šīs ilūzijas dzīve kļūtu diezgan nepanesama. Kas tā par dzīvi, kur viss, kas tev svarīgs, ir atkarīgs tik vien kā no brutālas nejaušības, apkārtējo untumiem un diezgan naidīgiem dabas apstākļiem!

Daļa no šīm aizvēsturiskajām baiļu reakcijām mūsos dzīvo arī šodien. No reliģijas psiholoģijas ir zināms, ka cilvēki pie dažādām ticības formām visbiežāk metas spēcīgu apdraudējumu vai emocionālo satricinājumu brīžos. Teicienam par karalauku, kurā neesot neviena neticīgā, ir empīriski apliecināmi pamati. Jo nedrošāka, nabadzīgāka un vispār mazāk kontrolējama valsts iekārta, jo vairāk ticīgo. Bet reģionā, kur iestatīta demokrātija, stiprinot ilūziju par iespēju pašiem kontrolēt savu dzīvi, ticība Dievam kļūst krietni vien mazāk aktuāla.

Tā kā mūs īpaši neapdraud ne dabas spēki, ne kari, tad par augstāku spēku ietekmi pārsvarā liek aizdomāties divas lietas – laimesti loterijā un slimības. Abas, kā redzams, ir diezgan nekontrolējamas lietas. Reliģijas psihologi ir pat novērojuši, ka laimesta lielumam un diagnozes smagumam ir tieša korelācija ar teoloģiska rakstura pārdomām.

Reliģijai nenoliedzami ir svarīga stresu regulējoša un mierinoša funkcija – kā lielās bēdās, tā neticamos priekos. Tās mierinošo pievilcību apliecina arī jaunākās tendences. Rietumu pasaule, atteikusies no kristietības intelektuālās dimensijas, tomēr aizvien intensīvāk tveras pie vienkāršiem sevis mierināšanas rituāliem. Tēvreize izglītības iestādēs pārsvarā kļuvusi par aizliegtu vai vismaz nevēlamu praksi, turpretī dažādu formu meditācijas un apzinātības prakses aizvien vairāk tiek ieteiktas kā labs līdzeklis stresa mazināšanai. Un tam ir dabā novērojami panākumi.

Nekādu brīnumu gan tur, visticamāk, nav. Meditācija, tieši tāpat kā lūgšana, sniedz kontroles sajūtu. Tiek kontrolēta elpa, skatiens, domu gaita vai vismaz ķermeņa poza. Bet kontroles sajūta savukārt mazina stresu. Par to, šķiet, runā arhibīskaps Stankevičs, saistot kontroles zaudēšanu ar apdraudējuma jušanu. Tam piekritīs ikviens no mums, arī tāds, kurš nepieder pie elites: jo vairāk zūd kontrole, jo Visums šķiet draudīgāks. Tādēļ vidējā rietumnieka dzīvē, kurā valda miljons visādu nekontrolējamu lietu – no idiotiskiem politiķiem līdz nepaklausīgiem bērniem un krāpjošiem dzīvesbiedriem –, ir vērtīgi vakarā pirms gulētiešanas pāris minūtes nodoties meditācijai. Ja ne Visumu, Dievu vai politiku, tad vismaz savu elpu kontrolēt ir iespējams. Un tas vien jau liekas mierinoši.

Tradicionāli šo kontroles ilūziju ir nodrošinājuši rituāli. Cilvēks, galu galā, ir smagi ritualizēta būtne: kā aizvien norādījuši antropologi, rituāls un valoda ir divas universālās cilvēka īpatnības. Iespējams, tam ir kāda saistība ar bezspēcību agrīnā bērnības vecumā, kad visa eksistences drāma – gan krūts zīšana, gan ieaijāšana miegā – ir tieši saistīta ar ritmiskumu un atkārtošanu. Viena no psihoanalīzē balstītām reliģijas teorijām pat saista mītiskās domāšanas izcelsmi ar zīdaiņa vajadzību uzminēt un tādējādi kontrolēt mātes krūts parādīšanos. Arī mūsu rituāli ir mēģinājumi uzminēt, kādas darbības un kādā secībā jāatkārto, lai dzīvē viss būtu kārtībā.

Rituāls ir paredzēts, lai kontrolētu ne tikai mazo cilvēku likteņus, bet arī kosmiskā Visuma kārtību. Tajās daudzajās reliģijās, ko mēs saucam par hinduismu, šim nolūkam ir izveidojusies vesela sabiedrības šķira. Dienu no dienas brahmaņi veic precīzus rituālus, kas ļauj pasaulei nesabrukt un turpināties, bet mums – parastajiem kšatrijiem, vaišjām un šūdrām – dzīvot mierīgi un ne par ko nesatraukties. Līdzīgas šķiras, kuru mērķis ir kontrolēt augstākos spēkus, veidojušās gandrīz visās pasaules reliģijās. Un, tā kā šie rituāli ir ļoti sarežģīti un uzdevums ļoti nopietns, tad piederība pie priesteru šķiras ir īpaši ekskluzīva padarīšana. No Ēģiptes magiem līdz Sibīrijas šamaņiem – rituālu veicēji ir privileģēta un elitāra šķira. Arī katoļu priesteri, pie kuriem pieder arhibīskaps Stankevičs.

Viegli pieņemt, ka mūsdienu elite kontroles ilūziju uztur ar naudas vai slavas palīdzību. Dievs, visticamāk, viņus maz interesē, kur nu vēl baida, bet loģika prasa: lai no Dieva baidītos, vispirms tam ir jātic. Tādēļ, runājot par eliti, arhibīskaps Stankevičs, saprotams, domā priesterus un tai skaitā arī sevi. Tikai šādā kontekstā raugoties, viņa izteikums iegūst dziļāku jēgu. Augsta ranga garīdznieki, šķiet, ir vienīgā saglabājusies elites kategorija, kas gan bauda augstāko šķiru labumus – slavu, autoritāti, materiālo drošību –, gan reizē arī bīstas Dieva Tā Kunga. Jo ikviens intelektuāls, izglītots garīdznieks, pie kādiem nešaubīgi pieder arhibīskaps, zina: Dievu tik tiešām nav iespējams kontrolēt. Bet, ja Dievu nav iespējams kontrolēt, tad garīdznieku šķirai vairs nav nekādas nozīmes. Mēs paši varam sevi nomierināt, ikviens pēc savas gaumes un iespējām.

Dievs, kuru nevar kontrolēt ar rituāliem, kļūst bīstams tikai tiem, kuri veic šos rituālus. Viņi vienkārši kļūst pasaules kārtībai lieki. Un tā tik tiešām ir viena briesmīga lieta, par kuru elitārajiem bīskapiem baidīties.