Negribu būt sieviete

Man nekad nav paticis būt par sievieti. Es patiešām uzskatu, ka būt par sievieti ir nožēlojami. Krievijā, ne Krievijā, vienalga kur. Taču arī būt par “cilvēku” man nekad nav gribējies. Kas, es muļķe, vai; mani ar emancipāciju ap pirkstu neaptīsi. Es esmu gribējusi un gribu būt vīrietis. Vēlams, ne Krievijā. Bet 16. arondismanā. Bet var arī Krievijā, jo nākamos trīsdesmit gadus taču Krievija saglabās nesievišķu seju.

Tomēr tuvāk pie lietas.

Vakar es nodevu tādu skicīti par šo tēmu, drīzāk pat postu, nevis tekstu. Un redaktors man vispirms saka: paldies, drīz ieliksim. Pēc 15 minūtēm redaktors man saka: paldies, neliksim. Jo tekstā ir vārds “vagīna”, bet tā ir PESIMIZĀCIJA. Pārrakstiet, lūdzu.

Pēc likumiem, pēc algoritmiem arī vārds “penis” ir pesimizācija. Taču esmu pārliecināta: ja es uzrakstītu tādu pašu amizantu tekstu par to, kā man ir apnicis būt par vīrieti un virpuļot ar savu mazo penīti pa Maskavas elles lokiem, teksts tiktu pieņemts. Mazi penīši – tas ir smieklīgi, silti, humānistiski, tas kaut kādā ziņā dod cerību: mī tū, man arī ir maziņš, apkampsimies.

Man arī ir neliels – feminisms. Gausi tekošs, light, letarģisks. Vispār par to jau arī ir runa: negribu būt vagīna (angažēta, vakanta, pašnodarbināta), gribu būt džendervaldnieks, gribu peni, maziņu, taču savu. Nu kas tad tur liels, kā teica profesors no Dānijas.

Pesimisma maratoni, brīvības algoritmi. Ak dievs, kā viss apnicis. Kur ir mans loceklis kā pistole, kur mani 17 gadi, 16. arondismans un dzīves jēga (?). V-word mani radījusi, tā mani arī piebeigs. Ne tikai karstums.

Zinaida Prončenko, ieraksts Facebook 23. jūnijā

Zinaidas Prončenko, krievu kino kritiķes ar vairāk nekā 20 000 sekotāju, feisbuka ierakstus lasīt ir jautri. Ne ar ko nesajaucamais asprātības nervs amortizē katru rindiņu. Viņa noteikti nav no tiem, kam rakstīšanai nepieciešams sakārtots rakstāmgalds vai klusums; stāvot uz ielas stūra, viņa zibenīgi iebaksta telefonā nupat piedzīvotu sarunu ar elektriķi, kā gan ko tādu varētu palaist zudībā? Kādā citā, mazliet gaišākā pasaulē varētu apgalvot, ka tieši tādēļ feisbuks ticis izgudrots – lai pie rīta kafijas varētu palasīt kādu pašapzinīgu, asprātīgu nieku, iepriecināties un doties ikdienas gaitās. Nekādu dusmu, apsūdzību un manipulāciju, tikai treniņš tikšanai galā ar ikdienišķo frustrāciju – un ticība, ka ar asprātību to būs iespējams paveikt.

Viens no Zinaidas jūnija ierakstiem ir par kādu citu viņas ierakstu, “skribelējumu drīzāk; postu, nevis tekstu” – un tas ir būtiski, ka izejas punkts ir šāds mazais teksts, nevis kāda no izvērstām kritikām; nekāda disertācija, tāds nieks. Bet šajā niekā viņa iekļāva vārdu “vagīna”, un šī vārda dēļ redaktors mazo tekstu nepieņēma, liekot autorei to pārstrādāt, jo “vagīna” esot teksta pesimizācija – interneta algoritmi esot to pierādījuši.

Interneta algoritmi apliecina vienīgi to, ko Zinaida un citas rakstītājas sen jau ir zinājušas: vagīna nudien uzdzen depresiju, ieilgušu un tādu, kas negrasās atkāpties. Nav nekādu variantu, ka V-vārdu varētu izskatīt nopietni; vienīgais veids, kā vispār to iespējams piesaukt, ir joki. Vislabāk – par to, kā “es izgāzos, lietojot vārdu “vagīna””. Zinaida sev raksturīgajā manierē to visu vēl dāsni izvērš: viņa jau neesot nekāda muļķe, lai uzķertos uz muldēšanu par emancipāciju, skaidrs, ka viņa grib būt vīrietis, vislabāk kaut kur pārtikušajā Eiropā, vēlams, Parīzē, lai gan Krievijā arī var; par peni tomēr kaut kā vieglāk rakstīt. Neskatoties uz to, ka arī P vārdu algoritmi ir neapstrīdami uzrādījuši kā pesimistisku, tādu tekstu, visticamāk, redaktori atpakaļ neatmestu, jo “pat mazi penīši – tas ir smieklīgi, silti, humānistiski, tas kaut kādā ziņā dod cerību: mī tū,man arī maziņš, apkampsimies”.

Stratēģija, kuru demonstrē Zinaida, ir pirmās nepieciešamības prece izdzīvošanai. Tai pašā laikā tā ir plosoša – tas ir kā piedalīties spēlē, kuras noteikumi ir ļoti labi zināmi, kaut nedrīkst tikt skaļi apliecināti, kur nu vēl apstrīdēti; ir moži jājoko cerībā, ka izspruksi sveikā. Ka tevi neviens nepieķers būšanā par sievieti.

Lai arī kāds būtu oficiāli publiskojamais stāsts par vagīnu, tam ir samērā nesena, bet nenoliedzami krāšņa vēsture. Līdz 19. gadsimta otrajai pusei, kad pat augstākās sabiedrības lēdijas bija neizglītotas, bez iespējas pārvaldīt savus vīram pūrā nodotos īpašumus vai lemt par saviem bērniem, kas likuma priekšā bija vīra īpašums, nevienu lāgā neinteresēja nekādas vagīnas – kamēr vien tās godīgi laida pasaulē mantiniekus. Tiklīdz kā 19. gadsimta beigās sieviešu dzīvē sākās ievērojamas pārmaiņas, cita starpā pirmo sieviešu koledžu dibināšana Oksfordā un Kembridžā, tā Viktorijas laika kultūra radīja izsmalcināti ironisku tēlu – jaunu slimīgi mirdzoša skatiena īpašnieci, ko grāmatu lasīšana novedusi līdz masturbēšanai, degradējošai darbībai, kas apdraud sabiedrības pamatus. Ginekologi vīrieši, profesionālu ārstu apvienību biedri, sievietes dzimumorgānu apskati veica aiz aizsega, uzstādot diagnozi tikai ar tausti, jo vagīnu apskatīt bija apkaunojoši pat ārstam, kur nu vēl tās īpašniecei. Tiesa, masturbācija tika uzskatīta par slimību abiem dzimumiem, ne tikai sievietēm. Tomēr Viktorijas laika apsēstība ar sieviešu seksualitāti “pamatotas vajadzības gadījumā” ļāva ginekologiem praktizēt klitoridektomiju – un ne jau kā slepenu rituālu, bet kā normālu medicīnisku praksi. 1857. gadā ginekologs Viljams Aktons darbā “Reproduktīvo orgānu funkcijas un traucējumi” ar gandarījumu atzīmē, ka lielākajai daļai sieviešu, par laimi, nav jāpiedzīvo tās bažas, ko spētu radīt jebkādas seksuālas izjūtas. Turpmākos 20 gadus Aktona darbs piedzīvo astoņus pārpublicējumus, kļūstot par sava laika visvairāk citēto avotu sieviešu reproduktīvās veselības jomā.

Pēc pāris gadiem stafeti pārņem Freids, kas sievietes dzimumorgānus apraksta kā atklātu, iekšēji nesamierināmu karalauku, kurā nenobriedušas seksualitātes orgasms ir saistāms ar klitoru, bet nobriedušas – ar vagīnu. Interesanti, ka tieši sievietes orgasmam ir piemērojams morāli iekrāsots vērtējums; pat orgasma brīdī sievietei vajadzētu apdomāt sevi kā, vēlams, nobriedušu personību. Tomēr visspožākais Freida atklājums bija sievietei piemītošā “peņa skaudība” un rijīgās, kastrējošās vagīnas tēls; tieši tas, izrādās, esot neskaitāmu vīriešu neirožu cēlonis. Vajadzēja paiet vairāk nekā 60 gadiem, lai kāda, lasot šo nopietno, ietekmīgo vīru, iesauktos – klau, bet šis patiešām ir smieklīgi! – un mēģinātu to pamatot. Šķiet, vissmagākais mantojums, ko atstājis Freids, ir pieņēmums, ka ar zemapziņu var paskaidrot un attaisnot visu. Vajag tikai ļauties zemapziņai, šim plašumam, šai nenovēršamībai, lai seksuālās brīvības laikmetā varētu turpināt aizbildināties ar tumšām dziņām, ar nāves instinktu, kas ir pārāk varens un neatceļams, lai pāris ceļā satiktu un nejauši ievainotu vagīnu būtu kas vairāk nekā tikai raudulīgs sīkums.

Vai gan kāds brīnums, ka vēl arvien drošākais un vīriešus mīlošākais veids ir norobežošanās, kratīšanās vaļā no jebkādām “sievietībām” vēlmē pasargāt sevi un savus tuvākos? Adriena Riča savā hrestomātiskajā darbā “No sievietes dzimis” 1976. gadā rakstīja: sieviešu intelektuālie un radošie centieni vēsturiski tika vērtēti kā skandalozi un muļķīgi, kā vēlēšanās “būt kā vīrietim”. Tādēļ kļūst skaidrs, kā un kāpēc sieviete ar intelektuālām pretenzijām burtiski tikusi spiesta noliegt piederību pie sava dzimuma. Ir tikai loģiski, ka sievietes uzstāj: piedzimt par sievieti ir blakusprodukts visam pārējam. Viņas pretendē uz mākslu, uz sasniegumiem, kas meklējami kaut kur ārpus dzimumiem; nost ar vagīnu, es labāk ceļošu kā neķermenisks gars.

Sava posta beigās Zinaida rezignēti iesaucas: “Kur ir mans loceklis kā pistole?” Tas, protams, ir citāts, kuru, kā visu pārējo, drošāk piesaukt viegli, kā garāmejot. Amerikāņu žurnāliste Sūzana Braunmilere vairāk nekā pirms 40 gadiem uzrakstīja pētījumu “Pret mūsu gribu”, kurā pirmo reizi izvarošanu nesaistīja ar psihiskām nosliecēm un pat ne ar iekāri. Braunmilere rakstīja, ka pret sievietēm vērsta vardarbība vienmēr ir stāsts par varu. Un tieši šo varas klātbūtni Zinaida atpazīst savā ikdienā, uzrāda to un pārstrādā jokā. To viņa dara arī nākamajos feisbuka ierakstos, kad paziņo, ka laikam gan vairs negrib būt vīrietis, jo arī vīrieši, izrādās, ir tikpat bezjēdzīgi un bezpalīdzīgi radījumi kā sievietes. Jāskatās, cik reāli būtu apgūt santehniķa prasmes pašai, viņa raksta, tas varētu atrisināt diezgan daudz ko.