No tīģeriem atvadoties

Pagaidām zinu, ka mums nākamajā simtgadē draud dzīve bez “vecmodīgā” Rīgas cirka, kādu to reiz redzējuši mani vecvecāki, mani vecāki, es un mani bērni. Tur šī cirka burvība! Tur tā trauslums. Izrauj ārā ķieģelīti, izmet kaut vienu klasiskā priekšnesuma sastāvdaļu, ierobežo radošo brīvību, un Rīgas cirka, šīs mantotās nacionālās vērtības, mums vairs nebūs.

Dainis Īvāns. “Dzīve pēc cirka”. Delfi.lv, 25. februārī

Daiņa Īvāna komentārs par savvaļas dzīvnieku izmantojumu cirkā man raisa divu veidu pārdomas. No vienas puses, diezgan automātiski nākas izvērtēt rakstā izmantoto argumentāciju, kura tekstā parādās, tiesa, tā arī skaidri nenosaucot aizstāvēto tēzi, proti, ka savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā ir pieļaujama. Otrkārt, Daiņa Īvāna rakstā uzdots jautājums arī par cirka kā žanra nākotni. Un, lai gan ir iespējams viedoklis, ka šis jautājums nav būtisks, ja vien dzīvnieku izmantošana ir novērsta, tomēr skaidri redzams, ka diskusijās par cirku tas pastāvīgi ir klāt. Vai kāds vispār gribēs redzēt cirku, kurā nav tīģeru un ziloņu?

Šoreiz mani vairāk interesē “otrkārt”, bet iesākumā pāris vārdu par “pirmkārt”. Vispirms jāpasaka, ka tradīcijas aizstāvēšana ar faktu, ka paaudžu paaudzēm cilvēki šo tradīciju ir ievērojuši, ir samērā vājš arguments. Patiešām ir tā, ka daudzu tradīciju nepieciešamību mēs neapšaubām un pamatojumu tām neprasām. Piemēram, nezinu nevienu, kurš pirms Jāņu ugunskura aizdegšanas grimtu pārdomās un meklētu argumentus, kāpēc tas būtu jādara. Folkloristu stāsti medijos par ugunskuru dziļo simbolisko jēgu jāuzskata par daļu no Jāņu ikgadējā rituāla, nevis pierādījumu, kurš kādu rosinātu rīkoties. Tomēr tad, kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par “atsaukšanās uz tradīciju” kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: “Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas.”

Tāpat problemātisks ir apgalvojums, ka dzīvnieki ir neatņemama cirka uzveduma sastāvdaļa: “izrauj ārā ķieģelīti”, un Rīgas cirka, “nacionālās vērtības”, vairs nebūs. Protams, pastāv iespēja, ka tad, kad dzīvnieki cirkā vairs netiks izrādīti, apmeklētāji zaudēs interesi. Patiešām: vēršu cīņas vairs nav “tas”, ja vērsis netiek nogalināts, Džeimss Bonds vairs nav “tas”, ja sievietes viņu komandē un nevis otrādi, arī kokakola vairs nav “tā”, kopš tai nepievieno kokaīnu. Tomēr no teiktā neizriet, ka izmaiņas cirku noteikti iznīcinās. Mēs to vienkārši nevaram paredzēt.

Varētu sacīt, tas nebūs “tas” cirks, bet nav jau nekāda “tā” cirka, jo cirks kā institūcija patiesībā ir bijis ļoti mainīgs. Mēs varam izsekot cirka vēsturei un atrast saistību starp gladiatoru cīņām, indiešu “faķīriem”, viduslaiku lāču dancinātājiem, 19. gadsimta “frīku” izrādēm un mūsdienu Cirque du Soleil. Kurš no tā visa ir “īstais” cirks?

“Īstais” cirks varētu būt arī dziļi personisks, un nav grūti saprast melanholiju, kas pārņem, apzinoties, ka pazūd tas, kas vismaz iztēlē ir vienojis “vecvecākus, vecākus, mani un manus bērnus”. No vienas puses, šo melanholiju ir viegli noraidīt kā nebūtisku: klau, kas gan ir mūžīgs? Visi, kuri kaut mazliet reflektē par savā un apkārtējā pasaulē notiekošo, apzinās, ka dažāda veida “beigas” ir regulāra dzīves sastāvdaļa, nevis ārēji izraisītas kļūdas un nobrukumi stabilajā kārtībā. No otras puses, tieši tas arī ir iemesls, kāpēc mēģinām kaut ko saglabāt. Pirms kāda laika visādi izdomājos, kāpēc mani fascinē padomju laika Jaungada pastkartes. Droši vien cēloņi ir dažādi, bet viens no secinājumiem bija, ka tajās attēlots apstājies laiks. Sākot jau ar visvienkāršāko tēlu – pulksteni, kurš mūžīgi rāda bez piecām minūtēm pusnakti: vecais gads vēl nav beidzies, jaunais nav sācies, pa vidu ir pauze, un tā sagādā baudu. Tā, protams, nav vienīgā situācija, kurā pauze laikā sagādā baudu. Daudzi svētki ir šādas pauzes, un man ir aizdomas, ka dzīves problēmu ielaušanās svētkos (“sabojāti svētki”) mūs aizvaino ne tikai tāpēc, ka, teiksim, prieks mazināts, bet tāpēc, ka pauze ir pārtraukta. Ir dažādi veidi, kā svētkos šo pārrāvumu laikā radīt, un viens no tādiem ir rituāls – to pašu, it kā laikā nemainīgu darbību atkārtošana. Rodas vismaz ilūzija, ka esam no pārmaiņām un “beigām” izvairījušies.

Cirks ir veidots kā izrāde, varam to saukt arī par svētkiem, un “tradicionālais cirks” ietver labi zināmus un paredzamus elementus. Atteikšanos no šiem elementiem varētu uztvert arī kā svētku sabojāšanu: laika apstāšanās ilūzija ir sagrauta. Un tas ir labs iemesls melanholijai. Tomēr atkal gribas minēt pāris piebildes. Pirmkārt, tradīciju uzturēšana kaut ko maksā, tāpēc ir jāuzdod jautājums, ko un cik mēs par šo tradīciju esam gatavi maksāt. Piemēram, vai mēs esam gatavi maksāt ar dzīvnieku ciešanām? Teiksim, atbilde ir “nē”, bet mēs gribam abus – gribam, lai dzīvniekiem ir labi un lai ir cirks. Bet šādai vēlmei ir sekas: cik tiešām izmaksātu cirks, ja tas nodrošinātu kaut vai tādus apstākļus, kādi, piemēram, tīģeriem ir zooloģiskajā dārzā, un tie nebūt nav ideāli? Mans minējums ir, ka liela daļa tagadējo apmeklētāju šādā situācijā vienkārši neapmeklētu cirku.

Otrkārt, ir būtiska atšķirība starp vēlmi, ka viena vai otra tradīcija pastāv, un vēlmi pašam uzturēt spēkā tradīciju. Viena lieta ir vēlēties, lai saglabātos romantiskie Pārdaugavas grausti, otra – tajos dzīvot. Cik mēs bieži ejam uz cirku? Kurš iet? Kāpēc iet?

Un te viegli var pamanīt, ka diskusija par dzīvniekiem apslēpj citu problēmu – cirka kā žanra un konkrēti Rīgas cirka situāciju. Izskatās, ka dzīvnieku jautājums ir tik sāpīgs cirkam tāpēc, ka dzīvnieki ir spiesti uzturēt vingrotājus, žonglētājus un klaunus. Tieši dzīvnieki piesaista publiku, vismaz tā apgalvo cirka pārstāvji. Rodas aizdomas, ka, ja pašiem bērniem, uz kuriem tik ļoti mīl atsaukties cirka pārstāvji, jautātu, ko viņi grib redzēt cirkā, viņi nosauktu tikai tīģerus, ziloņus, roņus un klaunus. Ko tad tur dara žonglieri, vingrotāji, burvju mākslinieki un pārējie? Bet, ja es te rakstu muļķības, tad kāpēc nevarētu pastāvēt cirks bez dzīvniekiem?

Atbilde, šķiet, atkal meklējama resursos. Cirka problēmas neslēpjas aizliegumā izmantot savvaļas dzīvniekus, bet tajā, ka cirks patiesībā nav nekāds rituāls, bet gan izrāde. Un izrādei nepietiek ar atkārtojumu, vajadzīgs kaut kas arvien iespaidīgāks. Bet ar ko gan pārsteigt cilvēkus, kuri visu ir redzējuši? Mūsdienās nepietiek ar to, ka ir apbrīnojami vingrotāji vai veikli žonglieri, jo nevajag iet uz cirka māju, lai tādus redzētu; ko līdzīgu var redzēt sportā, kāda, piemēram, viduslaiku cilvēkiem īsti nebija. Visi mīl piesaukt Cirque du Soleil, bet tāds ir tikai viens pasaulē un prasa lielus resursus. Vienlaicīgi, pateicoties medijiem, Rīgas cirkam ir jākonkurē ar Cirque du Soleil. Tāpēc vai nu atliek būt “tradicionālam cirkam” un pārtikt no bērnu intereses par dzīvniekiem, vai jākļūst par krāšņu izrādi kā Cirque du Soleil, kurš spēj pārspēt izrādes citos žanros, vai jāmeklē jaunas pastāvēšanas formas. Es teiktu, ka Rīgas cirkam atliek tikai trešais variants. Tas gan atstāj neatbildētu jautājumu, kāpēc bērniem patīk zvēri? Es tiešām nezinu.