Par kokiem aiz meža

Izrādās, ka šajā jautājumā ietverts kas vairāk, nekā ārēji redzams, un vairāki pētījumi psiholoģijā apliecina, ka muzikālā gaume saistīta ar mūsu kognitīvo stilu jeb veidu, kā domājam par apkārtējo pasauli un reaģējam uz to.

thehill.com, 6. aprīlī

Kembridžas Universitātē veiktā pētījuma par muzikālās gaumes saikni ar personības domāšanas stiliem mērķis nav mūzika pati par sevi, bet gan mūzika kā produkts, kas spētu palīdzēt cilvēkam kļūt laimīgākam vai veselākam. Pētījuma iniciators, mūzikas psihologs Deivids Grīnbergs, ir pārliecināts, ka pētījumā gūtās atziņas varēs izmantot gan autisma pacientu ārstēšanā, gan arī mūzikas industrijā, kas nu spēs ielūkoties dziļāk mūzikas klausītāja (un patērētāja) dvēselē. Pētījuma autori īpaši uzsver, ka apzināti izvairījušies no parastās izpētes metodes – aptauju balstīt uz respondentu simpātijām vai antipātijām pret to vai citu mūzikas žanru. Žanrs, viņuprāt, esot mākslīgs veidojums, kurā ietverts pārāk daudz sociālu blakusnozīmju un pārprotamu definīciju, kas to padara nepārskatāmu un metodiski nepiemērotu muzikālās gaumes noteikšanai. Par piemēru šeit minēts žanriski izplūdušais džeza jēdziens, kurā viegli ietilpināt visdažādākos tā strāvojumus – no svinga līdz pat avangardam. Lai kompensētu žanrā balstītās metodes trūkumus, pētnieki meklējuši saikni starp 38 atsevišķiem mūzikas elementiem jeb atribūtiem un diviem, viņuprāt, galvenajiem personības domāšanas stiliem – empātisko un sistēmisko.

Par spīti tam, ka pētījuma autori stingri turējušies pie izvēlētās metodes, tieši cerētā precizitāte arī izrādījusies viņu mērījuma vājais punkts. Mūzikas uztvere nesastāv tikai no spējas izšķirt vai summēt mūziku veidojošos elementus, bet gan no vairākām citai citu papildinošām dimensijām, kuras vienmēr paliks mainīgs lielums. Būtiskas ir ne vien mūzikas skaniskās īpašības, bet arī mūzikas klausīšanās apstākļi, klausītāja noskaņojums un pat fiziskais stāvoklis: klausītāja uztveri ietekmēs arī nogurums, galvassāpes vai izsalkums. Šaubas izraisa arī apzinātā autoru norobežošanās no mūzikas estētiskajām kvalitātēm: ja nu respondentam mūzika patīk ne tikai tāpēc, ka viņa personības iezīmes atbilst empātiskajam domāšanas stilam, bet arī tāpēc, ka viņam interesanta šķiet mūzikas tembrālā atmosfēra? Varbūt par respondenta gaumi varētu uzzināt vairāk, ja viņam lūgtu nevis salīdzināt milzīgu mūzikas elementu skaitu, kā tas notika šajā pētījumā, bet gan pamatot, tieši kādēļ viņam patīk tā vai cita paša izvēlētā kompozīcija. Pieņemot, ka muzikālā gaume ir kaut kas stabils, gatavs un tikpat nenovēršams kā melanholiķa vai sangviniķa temperaments, netiek ņemts vērā, ka muzikālā gaume, tāpat kā jebkura cita gaume, pastāvīgi mainās un attīstās vai neattīstās līdz ar personību. Savukārt, atņemot mūzikai tās mākslinieciskās kvalitātes, tādas kā estētiskais baudījums vai garīgais stimuls, mūzika tiek padarīta par ikdienišķu vajadzību un novietota uz tā paša Maslova piramīdas pamatvajadzību pakāpiena, kur atrodas ēšana, dzeršana un sekss.

Vēlme atminēt mūzikas iedarbības noslēpumu, kā arī ar to manipulēt sevišķi intensīvi izpaudās baroka laikā, kad arvien lielāku patstāvību ieguva instrumentālā mūzika bez saturiski vai emocionāli paskaidrojoša teksta. Muzikālajā retorikā tika sistematizētas neskaitāmas figūras (piemēram, pauzes, intervālu lēcieni, lejupkrītošu vai augšup traucošos skaņu kopuma pasāžas), kurām piedēvēja to vai citu emocionālo saturu. Tā radās mācība par afektiem; psiholoģisku raksturu mēģināja piešķirt arī skaņkārtām, komponisti centās cits citu pārspēt subjektivitātē un fantāzijas krāšņumā. Tika izveidota iespaidīga mūzikas psiholoģisko “ieroču” kolekcija, ar kuras palīdzību iedarbināt klausītāja maņas brīdī, kad tiek atstāta verbālā pasaule. Tomēr, eksperimentējot un strādājot ar šīm koncepcijām, baroka entuziasti tā arī nespēja nonākt pie vienotas teorijas, tādēļ viņu pūles patlaban izsauc vienīgi vēsturisku interesi. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka emocijas ir individuālas: ikviens pazīst prieku, skumjas, bailes un dusmas, tomēr izjūt tās atšķirīgi. Un ne katrs laimes sajūtu saistīs ar augstā reģistrā vibrējošām vijoles skaņām.

Nav jābrīnās, ka tik paredzams ir pētījuma noslēgumā publicētais saraksts, kurā tā vai cita mūzikas valoda pietuvināta empātiskajam vai sistēmiskajam domāšanas stilam: “izrādās”, ka empātiķiem patīk love songs, bet sistēmiķiem – Vivaldi.

Grūti pateikt, cik lielā mērā vispārinājumi un sistēmas palīdz uztvert lietu būtību vai arī, tieši otrādi, to aizmiglo. It sevišķi tas jūtams, kad cenšamies domāt par mūzikas mākslas formām vai arī vēlamies sistematizēt kaut ko tik plastisku kā muzikālā gaume. Piemēram, sonātes allegro formu katrs mūzikas students apgūst kā pavisam konkrētu un pārskatāmu shēmu, taču šīs shēmas piemērošana jebkurai augstvērtīgai klasiskai sonātei var beigties ar vilšanos vai apjukumu. Lai gan nevispārinot un nesistematizējot nav iespējams mācīties, tomēr turēšanās pie sistēmām vai arī jaunu sistēmu radīšana var aizsegt skatu uz tām individuālajām atšķirībām, kas dažās jomās noteikti izsaka vairāk nekā vispārinājums. Kā teiktu Alberts Einšteins: “Viss jāpadara tik vienkāršs, cik vien iespējams. Bet ne vienkāršāks.”