Pūpēži uz Marsa

Dzīvības meklējumi uz Marsa turpinās ar NASA jaunākā visurgājēja Perseverance palīdzību, izmantojot tā zinātnisko aprīkojumu, lai Jezero krāterī, ko pieņemts uzskatīt par sen izžuvušu ezeru, censtos atrast senas bakteriālās dzīvības pazīmes.

Taču, kā žurnāla Advances in Microbiology publikācijā raksta starptautiska pētnieku komanda, citi kosmosa aģentūras visurgājēji, iespējams, jau ir atklājuši diezgan attīstītas dzīvības formas – “uz Marsa sastopamus sēņveidīgus paraugus”.

Futurism.com, https://ej.uz/j822

Un tātad Rona Džozefa komanda, kurā ietilpst pētnieki no Hārvarda un Smitsona Astrofizikas centra un Džordža Meisona Universitātes, apgalvo, ka ir atklājusi fotogrāfiskus pierādījumus tam, ka uz sarkanās planētas eksistē daudzveidīgi sēnēm līdzīgi organismi, turklāt daļa no tiem formas ziņā atgādina pūpēžus, kuru ieapaļie augļķermeņi dāsnā pārpilnībā sastopami uz Zemes. Kā pierādījumus komanda uzrāda fotouzņēmumus, ko ieguvuši NASA Marsa visurgājēji Opportunity un Curiosity, kā arī uz orbitālā aparāta Mars Reconnaissance Orbiter uzstādītā augstas izšķirtspējas kamera HiRISE. “Sēnes labi aug intensīva starojuma apstākļos,” komanda rakstā dalās iespaidos. “Secīgu fotogrāfiju sērija rāda, ka sēnēm līdzīgie Marsa paraugi uzrodas no augsnes un kļūst aizvien lielāki, ieskaitot arī tos, kuri līdzinās pūpēžiem.” Un tas vēl nav viss: “Pēc tam, kad sfēriskos paraugus bija iznīcinājuši visurgājēja riteņi, to atstātajās pēdās parādījās jauni lodveida objekti – daži ar kātiņiem,” raksta pētnieki. Komanda gāja pat tiktāl, ka paziņoja: “Arī uz visurgājēju augšējās virsmas parādījušies melni, sēnēm un baktērijām līdzīgi paraugi.” Pētniekiem ar to nepietika. Izstudējuši ar HiRISE ierīci uzņemtās fotogrāfijas, viņi atklāja liecības par “amorfiem paraugiem spraugās”, un šie paraugi “mainīja formu un atrašanās vietu un pēc tam nozuda”.

Šis mēģinājums atklāt uz Marsa sēņveida dzīvību mani nenoliedzami priecē, tomēr visa zinātniskā pasaule to kritizē. Mēs visi zinām, ka Marss šobrīd nav dzīvībai piemērotākā vieta. Lielākoties tur ir ļoti auksti, atmosfēras mitrums ir ārkārtīgi mazs, brīva ūdens nav, pastāvīgs vējš un putekļi gaisā un, galvenais, skābekļa līmenis nesasniedz pat vienu procentu.

Turpretī sendienās Marss dzīvībai bijis daudz piemērotāks nekā Zeme. Tajos tālajos laikos, kad mūsu planētu ieskāva uguns un tricināja ar Mēness veidošanos saistītās kataklizmas, uz Marsa jau bija ūdens un atmosfēra. Raugoties šķērsgriezumā, tobrīd tieši Marss visā Saules sistēmā bija vislabākā vieta, kur varētu rasties uz oglekļa savienojumiem balstītas dzīvības formas. Un, ja mēs pieļaujam iespēju, ka dzīvība varētu būt migrējusi no planētas uz planētu, izmantojot pret atklāta kosmosa apstākļiem noturīgu organismu pārnesi ar meteorītu vai asteroīdu palīdzību, tad patiešām var izteikt minējumu, ka Zemei ir bijušas reālas izredzes kļūt par Marsa “mikrobu” koloniju. Tehniski to ir ļoti viegli pierādīt – pietiek atrast uz Marsa patlaban plaukstošas vai senas pārakmeņojušās dzīvības formas: līdzīgas uzbūves DNS (un jau tās eksistence vien) visu apstiprinās. Bet, ja mēs turpināsim šos spriedumus, tad lūk, pie kā nonāksim. Dzīvība uz Zemes uzplauka tad, kad skābekļa līmenis atmosfērā pārsniedza 1%. Pirms tam še mājoja anaerobi pirmskodola vienšūnas organismi, kas tad arī pakāpeniski piesātināja atmosfēru ar skābekli. Kad šī Rubikona bija šķērsota, jauna, aeroba dzīvība izveidojās ļoti ātri un sāka izplesties visā savā daudzveidībā. Pat ja pieļaujam, ka tas pats notika uz Marsa, tas jau sen ir gandrīz pilnībā zaudējis atmosfēru, ūdeni un skābekli un labākajā gadījumā degradējies atpakaļ pie anaerobiem. Attīstītām Zemes paveida dzīvības formām, tai skaitā arī sēnēm, pašreizējos apstākļos uz sarkanās planētas absolūti nav ko darīt, un Marsa “pūpēži” nevar būt nekādi pūpēži Zemes izpratnē. Ar baktērijām jau ir mazliet vienkāršāk, taču jebkurā gadījumā ne tik braši, lai visurgājēja virsma bezmaz acu priekšā pārklātos ar to plankumiem. Vēlreiz atkārtošu: ja runājam par Zemes paveida sēnēm vai par kaut kādiem to Marsa analogiem, kurus pētnieki salīdzina ar sēnēm, tad organisms, kas pastāv kā micēlijs un vairojas ar sporas izplatošiem augļķermeņiem, Marsa reālijām ne mazākajā mērā nav piemērots. Lai sēņotne augtu, tai vajadzīga mitra vide. Augļķermeņiem, lai tie vairotos, vajag vēl vairāk mitruma, arī tad, ja tie ir cieti un tos klāj garoziņa. Vējš, kas izplata sporas, – tas, protams, ir ļoti labi, taču sporām jākrīt mitrā augsnē, jo tieši mitrums dod sākotnējo impulsu sporas dīgšanai un iedarbina pirmos vielmaiņas procesus (spora ir pārāk maza, lai spētu saturēt pašiniciācijai pietiekamu ūdens daudzumu). Pat pieļaujot, ka Marsa lodveidīgie “organismi” varētu būt nevis sēnes, bet gan gļotsēnes (interesanta un ļoti sena koloniāla vienšūnas dzīvības forma, kas ārēji atgādina dažas sēnes un noteiktos apstākļos spēj pārvietoties), tik un tā neies cauri, jo gļotsēnes ir vēl ciešāk piesaistītas labam mitrinājumam.

Līdztekus citām hipotētiskām dzīvības formām pētnieku komanda pieminējusi “slāņainas lodes”. Uz Zemes arī tādām izpausmēm ir analogi. Tie ir ārkārtīgi seni koloniāli veidojumi, kurus mūsdienās sauc par stromatolītiem. Stromatolīti ir īpatnēji pārakmeņojumi, kurus veido zilaļģu atliekas, kas sablīvējušās gredzenveida vai gandrīz lodveida formā ar pakāpeniskiem koncentriskiem uzaugumiem, kuri veido slāņus. Stromatolīti radušies apmēram pirms diviem miljardiem gadu, un vairāki izdzīvojuši līdz mūsdienām (piemēram, Austrālijas stromatolīti). Tomēr skumīgi, bet fakts: stromatolīti veidojas vienīgi ūdenī. Ne tikai mitrā vidē vien, bet vēl arī ūdenī...

Otrs notikumu attīstības variants ir tāds, ka Marss sāka izstrādāt pats savu, Marsa dzīvību un ar Zemi nedalījās. Shēma te ir tieši tāda pati. Atrodam dzīvu vai pārakmeņojušos organismu, salīdzinām DNS, ja tāda ir, un postulējam jaunu dzīvības formu. Šajā gadījumā vajadzēs, pirmkārt, saprast, ka tā ir tieši dzīvība mūsu cilvēciski filozofiski bioloģiskajā izpratnē (piemēram, spēt to atšķirt no augošām augsti organizētām minerālu struktūrām vai pieļaut, ka ir iespējams nevis oglekļa, bet krama pamats, un vispār pieļāvumu būs ļoti daudz), un, otrkārt, necensties Marsa autohtoniem piekarināt tādus epitetus kā, teiksim, “sēnes”, jo tā jau būs pilnīgi cita aina un korekti būs runāt tikai par ārēju līdzību. (Starp citu, ja jau meklējam ūdenim piesaistītu organisku dzīvību, ir daudz interesantāki kandidāti – Jupitera pavadonis Eiropa un Saturna pavadonis Encelads: abiem ir plaši zemvirsmas okeāni.)

Trešais variants – pēc manām domām, visreālākais – ir tas, ka pētnieki vēlamo uzdevuši par esošo. Un apturēt polemiku var tikai biologs ar mikroskopu, kurš reiz nolaidīsies uz Marsa un pieliks punktu šim senajam un tik ļoti intriģējošajam jautājumam.