Satriecošais puveklis

Kā mākslīgais intelekts palīdz radīt satriecošus portretus ar Huawei P40 sērijas viedtālruņiem?

Delfi.lv, 25. maijā

Slazds aizcirtās, kad tiku pievilināts ar vārdiem: “Tev visdrīzāk ir labi zināms, ko nozīmē labs portrets un ka nekāds mākslīgais intelekts to uzņemt nespēj.” Pēc neilga brīža atskārtu, ka nemaz nezinu, kas ir labs portrets un vēl jo vairāk – kas ir mākslīgais intelekts.

Kādā mērā tas būtu saistāms ar labu portretu fotogrāfijā? – Vistiešākajā. Fotoportrets nav nekas cits kā viens no mēģinājumiem saprast sevi un citus. To nav grūti pierādīt, ja hronoloģiskā secībā sarindo 19., 20., 21. gadsimta ievērojamākos fotoportretus. Kopš fotogrāfijas atklāšanas visvairāk fotografēts tieši cilvēks, un nekas cits nav piesaistījis tik lielu interesi. Vērotājs vēro vērojošo. Labai fotogrāfijai vienmēr piemitusi šī maģiskā īpašība – piesaistīt vērotāja domas un skatienu. Evolūcija un pieredze mums iemācījusi sekundes simtdaļā atpazīt sastapta cilvēka emocijas. Tas ir svarīgi, kad strauji jāpieņem lēmums – cīnīties vai bēgt. Laika gaitā šis dzīvībai svarīgais impulss ir variējies neskaitāmos veidos, bet pamatfunkcija palikusi. Fotogrāfija ir šķietami nekustīga, bet tā tas nav. Tā ir ļoti dzīva, ja vien spēj izraisīt emocijas un to viļņošanos mūsu apziņā. Es neesmu piekritējs atziņai, ka fotogrāfija ir sastindzis laiks vai tikai mirkļa fiksācija. Iespējams, to var attiecināt uz pases fotogrāfijām vai citām tīri tehniskiem nolūkiem uzņemtām bildēm, bet nekādā gadījumā ne uz labu fotoportretu. Laba fotogrāfija tiek radīta, lai būtu kaut kas, uz ko iespējams nesteidzīgi un ilgi skatīties. Tas nav tikai dažu sekunžu vai minūšu jautājums, bet var ietiekties gadu desmitos un pat simtos. Mēs joprojām skatāmies “vecas” fotogrāfijas, jo alkstam pēc tādas dzīves, kuras mums nekad nav bijis vai arī kuru mēs sen jau esam zaudējuši. Tieši tādēļ pastāv fotogrāfiju albumi, ierāmētas fotogrāfijas pie sienas un uz darbagalda. Fotoaparātam, objektīvam, fotofilmai vai citiem tehniskajiem līdzekļiem nav lielas nozīmes – ja vien fotogrāfijā ir kaut kas tāds, kas spēj piesaistīt uzmanību.

Viens no interesantākajiem fenomeniem ir pašportrets, un šajos laikos tas uzplaucis tā kā nekad iepriekš. Tam ir daudz iemeslu, bet, manuprāt, viens no galvenajiem ietiecas zemapziņā un bailēs no nāves. Tās ir bailes būt mirušam, dzīvam esot. Tā ir cīņa par statusu sabiedrībā, cīņa par atzinību un infekcioza vajadzība apliecināt sev pieņēmumu “es esmu”. Strauji augošais nāves gadījumu skaits pasaulē selfiju fotografēšanas dēļ to tikai apliecina. Un tagad pamēģiniet iztēloties, kā mākslīgais intelekts veido savu pašportretu vai arī neuzmanības dēļ iet bojā, to radot.

Ieviešot jaunus modeļus, fotoierīču ražotāji vienmēr kārdina patērētāju ar nebijušām tehniskām iespējām, radot mānīgu iespaidu, ka tas ir galvenais kritērijs labas fotogrāfijas iegūšanai. Jūs varat uzzināt diezgan daudz par to, ko varēsit izdarīt, ja lietosiet šo vai citu objektīvu, bet nekad par to, ko jūs nespējat izdarīt. Proti, jūs nespējat atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc jāfotografē?” Tas bija tieši tas, par ko domāju, kad Berlīnē Helmūta Ņūtona memoriālajā dzīvoklī skatījos uz viņa fotokamerām, kas manā vērtējumā bija vienkārši vecas grabažas, turpretī mans fotoaparāts – jaunāko augsto tehnoloģiju sasniegums. Punktu šādām pārdomām pielika kāds entuziasts no Austrālijas, kurš izgreba kartupeli, no konservu bundžas izveidoja objektīvu un ar līmlenti pielīmēja kartupelim filmas kaseti. Fotoaparāts lieliski darbojās līdz brīdim, kad tas vienkārši sapuva.

Atbildot uz mulsinošo jautājumu par to, vai mākslīgais intelekts spēs radīt satriecošus portretus, es sliecos atbildēt, ka jā, spēs. Taču tas būs satriecoši viņam pašam. Labai fotogrāfijai mākslīgais intelekts nav vajadzīgs, pietiek ar to intelektu, kas pieejams cilvēkam kopš dzimšanas un attīstāms visa mūža laikā. Pievienošu tam vēl jūtas un pazīstamo definīciju: “Fotogrāfa objektīvam, acij un sirdij jāatrodas uz vienas ass.”