Vārdi par maksu

Reti kas ir tik noslēpumains kā saikne starp grāmatu rakstīšanu un naudas pelnīšanu.

Lora Millere, “Tu vari sarakstīt bestselleru un vienalga izputēt”, The Slate, 2016. gada 10. novembrī

Grāmata “Piķis jeb Rakstnieki, nauda un māksla nopelnīt iztiku” ir mēģinājums kliedēt fantāzijas par to, ka literāru darbu tapšana nekā nav saistīta ar rakstnieka dzīves apstākļiem. Taču, kā esmu pārliecinājusies, jau gadiem šo tēmu pētot, nekāds turības līmenis nebūs garantija, ka jūs uzrakstīsiet vērtīgu grāmatu. Jāpatur prātā literārā mazākuma likums: ļoti daudz naudas nodrošina statusu, savukārt ļoti maz – patiesumu, kas arī ir sava veida statuss; pārāk daudz ir tieši tikpat nepiedienīgi kā pārāk maz. Bagātie un nabagie klusībā gan ir vienisprātis, ka mantotas vai nopelnītas naudas apjoms kaut kā iespaido morālo oderējumu, nosaka mākslas kvalitāti. Taču ko gan mēs iesāksim, ja atklāsim, ka tā nav tiesa?

Emilija Kuka, “Maksa par izrādi”. Bookforum, 10. februārī

Ziemeļamerikas dzejniekiem būtu jāpārtrauc izlikties, ka nauda viņiem nav svarīga un ka tā nekā neiespaido viņu dzīvi. Tagad šo ideju tiešā veidā no mākslas jomām ir pārņēmuši uzņēmumi un pelna uz vecāko kursu studentu, praktikantu un līgumstrādnieku gatavību strādāt uz entuziasma pamata.

Ārons Džovanone, “Dzejai jābūt patiesai naudas lietās”. The Walrus, 25. janvārī

Uzrakstītu burtu, zilbju, vārdu un teikumu saistībai ar noteiktā mēneša dienā grāmatvedes izmaksātu vai bankas kontā ieskaitītu honorāru, algu vai avansu uzmanību es pievērsu diezgan vēlu. Tas bija dīvaini, jo ar rakstīšanu kā ar ne pārāk pateicīgu ienākumu gūšanas veidu tajā brīdī biju nodarbojies jau diezgan daudzus gadus. Protams, es laiku pa laikam no vecākiem, par mani pieredzējušākiem un ciniskākiem kolēģiem avīžu un žurnālu redakcijās dzirdēju frāzes par tekstu “grabināšanu” vai pat burtiņu “ražošanu” un raizēm par to, lai tiktu sasniegts kaut kāds vēlamo mēneša atalgojumu nodrošinošs tekstu apjoms, tomēr grūti izskaidrojams ideālisms – lai neteiktu naivums – man liedza šīm runām noticēt pilnībā, un pie sevis es spriedu, ka gan jau arī viņus nevada viens vienīgs finansiāls aprēķins.

Uzrakstītā un naudas attiecībām pastiprinātu uzmanību reiz nācās pievērst brīdī, kad naudas vienkārši vairs nebija. Biju pabeidzis romānu un ar nepacietību gaidīju tā iznākšanu. Iepriekš to biju piedāvājis tobrīd labi zināmam un, kā man šķita, godājamam apgādam, taču tā redaktoriem kaut kas manā grāmatā negāja pie sirds, un es saņēmu atteikumu. Populāra rakstniece ieteica doties uz pavisam nesen nodibinātu un “daudzsološu” izdevniecību, un, tā kā viņa literatūrā nepavisam nebija iesācēja, man nebija nekāda iemesla viņas padomam neuzticēties. Iespējams, zināmu piesardzību man vajadzēja sajust jau pirmajā redakcijas apmeklējuma reizē: apgāds izrādījās viens neliels kabinets gara un noplukuša gaiteņa galā. Kā bija noprotams pēc dažādām uzrakstu plāksnītēm, šajā pilsētas centra namā aiz katrām ar dermatīnu un mīkstu polsterējumu apsistajām durvīm bija kāda cita iestāde. Mobilo tālruņu laikmets bija tik tikko sācies, un atceros, ka vairākkārt mīņājos pa čīkstošo grīdu slēgtu durvju priekšā, bet izdevniecības īpašnieces jeb direktores tālrunis bija vai nu ārpus uztveršanas zonas, vai izslēgts, un viņa nebija sazvanāma, lai gan iepriekš bijām norunājuši tikšanos. Arī fakts, ka bez viņas, kā šķita, izdevniecībā neviens cits nekad neparādījās, man nelikās kas neparasts, turklāt grāmatas sagatavošana izdošanai raiti ritēja uz priekšu. Vāka noformējumu izveidoja pazīstama māksliniece, arī ar viņu tika noslēgts līgums, un tad visbeidzot grāmata bija gatava. Bija gan nedaudz nepatīkami, ka noteiktajā laikā māksliniece nebija saņēmusi nolīgto honorāru, taču direktore solījās to kuru katru brīdi nokārtot. Brīdis gan stiepās arvien garāks un garāks un nemanot saplūda ar to brīdi, kad saskaņā ar līgumu būtu bijusi jāsaņem man pienākošās autoratlīdzības pirmā daļa. Kavējās arī tā. Ar dermatīnu apsistās durvis nu jau gandrīz vienmēr bija slēgtas, bet izdevniecības direktore, ja arī izdevās viņu sazvanīt, allaž sūkstījās, ka grāmatu pārāk gausi pērkot, bet samaksāt varēšot vien tad, kad vismaz daļa tirāžas būs iztirgota un “ienākusi kāda nauda”. Tomēr tirdzniecība kaut kādu iemeslu dēļ nevedās, nauda nekur neienāca, bet arī neizpārdotu grāmatu grēdas grāmatnīcās nekur nerēgojās. Tā pagāja gads vai pat divi, un pamazām vien mana uzstājība izcīnīt man apsolīto honorāru izčākstēja, bet vienā no pēdējām sarunām izdevniecības direktore izteica, kā viņai laikam šķita, ārkārtīgi izdevīgu piedāvājumu: kā atlīdzību es varēju saņemt neiztirgotos grāmatas eksemplārus un mēģināt tos pārdot pats. Un tie nebūt vairs nebija tie juku laiki, kad ekonomiskās krīzes skartos uzņēmumos to darbiniekiem alga tika izmaksāta zeķēs, krūšturos un citās pašu saražotās precēs. Populārā rakstniece savu nākamo grāmatu izdeva labi zināmā apgādā, un, kā dzirdēju, viņa pat nesākot kustēt bez tūlītēja avansa, kas būtu vismaz trīs tūkstoši (latu). Protams, arī 3000 latu par grāmatu nav pārāk daudz, jo tās sarakstīšanai var būt jāvelta gads vai pat vairāki, turklāt ar rakstīšanu saprotot ne jau tikai lappušu piepildīšanu ar tekstu, bet, kā tas nereti gadās, arī materiālu vākšanu un izpēti arhīvos, muzejos, bibliotēkās, saturam nozīmīgu vietu apmeklēšanu, cilvēku intervēšanu u.tml. Nekas daudz tas nav arī tad, ja grāmata kaut kādas apstākļu sakritības pēc kļūst par bestselleru un šai summai vēl var pieskaitīt kādus procentus no pārdošanas ieņēmumiem, autoratlīdzības par darba fragmentu atskaņošanu radiofonā un vēl šo to par grāmatas nonākšanu publiskajā patapinājumā jeb lasīšanu bibliotēkās. Vārdu sakot, ja vien nav ekstrēmistiskas tieksmes pierādīt izdzīvošanas iespēju par minimālo algu (šogad tā esot 380 eiro), daiļ- un visādas citas literatūras rakstīšanu var uzskatīt par laikietilpīgu un visai dārgu hobiju – ko līdzīgu tādiem eksotiskiem, tehniski sarežģītiem un finansiāli diskriminējošiem sporta veidiem kā izpletņlēkšana, sērfošana u.c. Saskaņā ar laiku pa laikam šur tur dienasgaismā izvilktu statistiku, tādu rakstnieku, kas iztiku nopelna tieši ar savu rakstniecību, nevis ar dažādiem blakusdarbiem – lekciju lasīšanu augstskolās, strādāšanu apgādos un redakcijās, žurnālistiku, naktssarga arodu u.tml. –, visā pasaulē ir niecīgs mazākums, un tā ir vēl viena līdzība ar piesauktajiem sporta veidiem, jo, būsim godīgi, arī ar tenisu, golfu vai boksu sevi nodrošināt spēj vien maza daļiņa šo sporta veidu praktizētāju, bet diez vai tāpēc kādam būtu iemesls sūkstīties. Rakstīšana ar tai patērējamo laiku un visai pieticīgo materiālo atdevi atgādina spītīgu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, un tas nudien nav nekas tāds, ar ko lepoties, – droši vien tāpēc, kā raksta gan Lora Millere, gan Ārons Džovanone, rakstnieki un dzejnieki īpaši nemēdz plātīties ar savu honorāru lielumu.

Iesākumā citētajai Emilijai Kukai, protams, ir taisnība, ka vairāk naudas bieži vien ir labāk nekā maz un ka naudas pieejamība pati par sevi vēl nebūs lieliskāka literārā darba garantija. Tomēr ir kāds aspekts, ko autora trūcība vai turība var iespaidot visai tieši, un tā ir spēja radīt saturu, kas balstīts tieši viņa paša pieredzē. Vai arī pieredzes trūkumā sakņota nespēja. Lai gan šādu piemēru netrūkst arī literatūras vēsturē (kaut vai Žils Verns, kas dažādas eksotiskas zemes mēģināja aprakstīt, pats tās neredzējis, vai Francs Kafka, kas mēģināja iztēloties, kā tad ir Amerikā), man krietni vien uzskatāmāks šķiet piemērs no nesenas kinovēstures. Ja atceraties, režisora Jāņa Streiča 1997. gada filmā “Likteņdzirnas” ūdensdzirnavās tiek iekārtots ar Jāzepa Pīgožņa sienas gleznojumiem un arkām rotāts “biezā advokāta” miteklis – fantāzijā tapusi iedomu telpa, kurā 70.–80. gadu somu pirtu estētika (kā no filmas “Dāvana vientuļai sievietei”) saplūdināta ar filmas veidotāju amizantajiem priekšstatiem par “bagātnieku dzīvi” (komiskākais šīs dzīves elements ir piegulošās peldbiksēs tērpti un pārējai smalkajai publikai pa vidu klīstoši kultūristi, kuri vienlaikus pilda arī miesassargu lomu). Un, lai arī nu jau pat tie, kurus tas nepavisam neinteresē, no ilustrētiem žurnāliem un citiem avotiem zinās, ka pamatīgas naudas veicinātai bezgaumībai faktiski nav nekādu robežu, filmas ainā redzamais, pēc manām domām, spoži raksturo mēģinājumu stāstīt par lietām, kas nav pazīstamas. Pavisam pretējs piemērs ir visa latviešu literatūras klasika kopumā, kurā, sākot no tās aizsākumiem “Mērnieku laikos” un vēl šobaltdien dominē ar lauku dzīvi saistīti sižeti un tēmas. Tā tas vienkārši ir tāpēc, ka vairumam autoru tieši šāda vide bijusi labi pazīstama un saprotama, bet pilsētas dzīve ar tās vāciskumu, kosmopolītismu, troksni un rūpnīcām – tāla, sveša un biedējoša. Droši vien, ja vairums rakstnieku būtu cēlušies no naktssargu ģimenēm, krietna tiesa literāro darbu gan jau būtu kaut kā saistīta ar šo amatu un tā problēmām. Un kaut vai tikai šī iemesla dēļ tomēr nav peļami, ka arī rakstniekam – vai nu ar savu dzeju, prozu, vai vēl kaut kā – šo to tomēr palaimējas nopelnīt, jo diez vai mums gribētos lasīt vienīgi par postu, trūkumu, rūgtumu un skaudības pilnu nīgrumu, ko nav iespējams kliedēt nedz ar šampanieti, nedz austerēm.