Virtuālākā no visām realitātēm

Pašķīris puscaurspīdīgu priekškaru, Mihaels Sirovatka iekliedzas un raujas atpakaļ. Reālajā pasaulē viņš atrodas Gētes institūtā Prāgā. Virtuālajā, ko rada pāri viņa sejai uzvilktā skatāmierīce, viņš nupat ir ielūkojies spogulī un atklājis, ka ir pārvērties milzu insektā. “Es burtiski palēcos, kad ieraudzīju sevi,” stāsta Sirovatka, bet tikmēr instalāciju jau izmēģina citi Prāgas Austrijas ģimnāzijas audzēkņi. Viņi ieradās bez liela entuziasma, jo bija gaidījuši lekciju. Tagad viņi drīz vien dzīvi sāka apspriest, kādas ir sajūtas, kļūstot par Gregoru Zamzu.

“Vai literatūra ir nākamā virtuālās realitātes piestātne?” The Economist, 8. martā

Gadus četrus vecs puišelis apņēmīgi devās pie telpas sienas un sāka to dunkāt. Kad ar to vien nelikās gana, pāris reizes iespēra ar kāju. Nekas no tā, protams, nemainījās, nekādas apslēptas durvis vai vārti neatvērās, vērotājam no malas kubveida telpas pelēkās sienas palika tādas pašas, kā bijušas. Pamudinājums šādi rīkoties bija virtuālajā realitātē redzamais: zēnam uz acīm bija ar vadu pie griestiem kā ar melnu nabas saiti piesaistīta un lielai peldēšanas maskai līdzīga virtuālās realitātes ierīce, kas, ņemot vērā valkātāja mazo augumu, ar savu smagnējumu un nopietnību atgādināja kaut ko no nākotnes kareivju ekipējuma. Turpat līdzās citās tādās pašās kubveida telpās ar virtuālās realitātes maskām uz sejas izklaidējās arī daži pieaugušie. Kamēr vieni grozījās un vēroja savās ierīcēs redzamo virtuālo realitāti, turpat līdzās esošie draugi vai paziņas uzjautrināti viņus vēroja un centās uzminēt, kas gan tāds katrā konkrētajā ierīcē redzams, jo kā nekā tā bija vizuālās mākslas izstāde, kuras eksponāti bija aplūkojami vienīgi šādā veidā.

Ar fantāzijām par virtuālo realitāti un tās iespējamiem pielietojumiem ir iznācis saskarties jau kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma, taču, līdzīgi kā ar citiem futūristiskiem izgudrojumiem – kaut vai lidojošiem automobiļiem vai mugursomai līdzīgiem individuāliem reaktīvajiem dzinējiem –, arī ar virtuālās realitātes pārtapšanu īstenībā (atvainojos par kalambūru) sekmes nebūt nav bijušas spožas. Savā īpatnā veidā to apliecina arī valoda, jo atšķirībā, piemēram, no datoru vai pat mobilo tālruņu vides virtuālajā realitātē nav izveidojies specifisks un plaši lietots žargons. Pievērsiet uzmanību, arī man, iesākumā aprakstot izstādē skatīto ainu, bija jāmēģina izlīdzēties ar līdzībām – ar ūdenslīdēja masku, ar kareivja ekipējumu u.tml. Arī pašos interneta pirmsākumos par internetā notiekošo mēdza runāt līdzībās – izplatītākā bija sērfošanas metafora, taču, laika gaitā internetam kļūstot par neatņemamu daļu no mūsu ikdienas, šāda izteiksme nemanot vien ir atmirusi.

Taču virtuālā realitāte un ar to saistītās tehnoloģijas, manuprāt, vēl aizvien atrodas tajā attīstības stadijā, kurā bez salīdzināšanas ar kaut ko pavisam citu par šo parādību nav iespējams neko daudz pasacīt. Vērojot pagaidām rastos virtuālās realitātes pielietojumus, pats pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir tā dēvētie multimediju diski. Šķiet, 21. gadsimta otrās desmitgades nogalē tas jau visai sekmīgi piemirsies, taču vēl pavisam nesenā pagātnē daudzi bija pārliecināti, ka tieši šādi diski ir daļa no gaidāmās nākotnes visdažādākajās nozarēs – literatūrā, kino, mūzikā, vizuālajā mākslā, zinātnē utt. Savā būtībā tās bija datu nesējos ierakstītas programmas, kurās rakstītu tekstu varēja papildināt kustīgs attēls, kustīgu attēlu – iespējas ar to kā nebūt manipulēt, bet lineāru vēstījumu – interaktīvi pārkārtot pēc kādiem citiem spēles noteikumiem. Šādā formātā tajos tālajos pirmsvikipēdijas laikos tika izdoti enciklopēdiski izdevumi, populāru mūziķu albumi, muzeju ceļveži un vēl daudz kas cits, un var tikai minēt, cik daudz pūļu, darba stundu un naudas tika iztērēts, lai šīs programmas taptu, tiktu pavairotas CD vai DVD formātā un nonāktu līdz pircējiem vai patērētājiem. Iespējams, arī jums kaut kur mājās kādā kastē zem biezas putekļu kārtas līdzās dažiem vairākkārt ierakstāmajiem CD mētājas dažas kārbiņas ar šādiem “multimedijiem”, taču tos izmantot vairs nav nedz vēlēšanās, nedz pat tehnisku iespēju: zināms taču, ka arvien biežāk datoriem nav pat CD vai DVD lasīšanas iekārtas. Nemanot šādu disku funkciju ir pārņēmušas mobilo ierīču aplikācijas jeb lietotnes, taču apgalvot, ka tāpēc vien drīz izmirs “parastā” mūzika, literatūra, tēlotājmāksla un daudzas citas jomas, visticamāk, nav ne mazākā pamata. Virtuālā realitāte vismaz pagaidām atrodas attīstības fāzē, ko varētu salīdzināt ar multimediju diskiem: pašiem tās veidotājiem šī tehnoloģija šķiet ārkārtīgi aizraujoša un būtiska, taču pārvarēt slieksni, kas šauram interesentu lokam saistošu vaļasprieku šķir no vispārējas nepieciešamības, kā neizdodas, tā neizdodas.

Atšķirībā no CD formātā pavairota multimediju diska, ko uz pietiekami liela datora ekrāna vienlaikus var skatīties visa ģimene vai pat vesels darba kolektīvs, virtuālā realitāte vismaz tās pašreizējā attīstības stadijā ir individuāls piedzīvojums. Zēns viens pats uz sienas redz durvis vai vārtus un mēģina tos atvērt, bet apkārt stāvošie no tā neredz neko. Protams, jau tagad virtuālajā realitātē iespējams darboties arī tīklā, proti, mijiedarboties ar citām tajā pašā virtuālajā realitātē esošām personām, līdzīgi kā tas notiek tīkla datorspēlēs, tomēr, manuprāt, tas, ka virtuālā realitāte izslēdz fizisko apkārtni, ir lielākais šīs tehnoloģijas izplatīšanās traucēklis.

Civilizācijas vēsturē gan ir kāds izgudrojums, kurā apkārtnes izslēgšana izrādījusies par vienu no galvenajiem tā pievilcības un ilgmūžības cēloņiem. Šāds izgudrojums, protams, ir grāmata. Līdzīgi virtuālās realitātes brillēm, arī vienu grāmatu vienlaikus vairākiem lasītājiem lietot ir gandrīz neiespējami, un arī grāmatā iegrimis lasītājs, paraugoties no malas, nebūt nav pati aizraujošākā aina, taču ar šīm pazīmēm līdzība starp grāmatu un virtuālo realitāti arī ir izsmelta, un tālāk jau var runāt vienīgi par abu šo realitāšu atšķirīgumu.

Pati galvenā atšķirība ir varas sadalījums. Grāmatā tā ir ne tikai autora vara pār grāmatas saturu un potenciālo lasītāju, bet arī lasītāja vara pār tekstu. Autora varā ir uzrakstīt, ka, piemēram, kādā attālā pasaules malā mīt ļaudis, kam kājas aug no pleciem un divu acu vietā ir trīs, taču pēc tam jau no ikviena atsevišķā lasītāja iztēles būs atkarīgs, kādu būtni viņš pēc šāda apraksta izlasīšanas ieraudzīs. Pat ja pie vienas un tās pašas grāmatas būs sakņupuši divi klusējoši lasītāji, katrs no viņiem redzēs ko pavisam citu, un vienīgais vienojošais būs tas, ka vērotājam no malas par viņu lasīto, visticamāk, nebūs ne mazākās jausmas. Brīdī, kad tā vai cita grāmatā uzrakstītā aina tiek pārvērsta virtuālajā realitātē, ikviens tās apmeklētājs savā skatu ierīcē varēs ieraudzīt precīzi vienu un to pašu. Iespējams, virtuālās realitātes aina atbildīs teksta autora priekšstatam, kā visam būtu jāizskatās (ja autors būtu dzīvs un būtu piedalījies virtuālās realitātes programmas tapšanā), taču drīzāk gan tur redzamais atspoguļos programmas veidotāju iztēlē dzimušos tēlus, tādējādi liedzot jums iztēloties kaut ko pašiem.

Var gan mēģināt iebilst, ka virtuālajai realitātei radniecīgā burtiskuma līmenī mēdz darboties arī kino un TV, taču iespējams, ka abu šo tehnoloģiju panākumu pamatā ir fakts, ka to skatīšanās tomēr neizslēdz apkārtni. Pat ja kinofilmas skatīšanās notiek piķa melnā kinozāles tumsā, tā ir kolektīva pieredze ar dažādām interpretācijām atvērtu iznākumu, un par to rūpējas ne vien filmas veidotāji, bet arī cilvēki, ar kuriem kopā esat aizgājuši uz seansu, – arī tad, ja tie ir pilnīgi svešinieki.

Neveiksmīgāko vidū parasti mēdz būt filmas, kas ir kāda plaši pazīstama literāra darba ekranizācijas. Cēlonis varētu būt tāds, ka ikvienam lasītājam jau ir izveidojies gatavs priekšstats par to, kā stāstā, novelē vai romānā aprakstītajam jāizskatās, un šis priekšstats var nemaz nesakrist ar to, kāds ir scenārija autoram vai režisoram. Taču pat šādā gadījumā filmu parasti ir vērts noskatīties – kaut vai lai pārliecinātos par to, ka manis paša radītā virtuālā realitāte ir pārliecinošāka nekā tā, ko savā acu priekšā redz cits, un tās abas nepavisam nav vienādas.