“Vīruss” atgriezies

Eiropas Tiesa jau 50 gadus uzstāj uz neierobežotu Eiropas tiesību prioritāti, taču tikpat ilgi gandrīz visu dalībvalstu konstitucionālās un augstākās tiesas pret to iebilst. Kamēr mēs nedzīvojam Eiropas valstī, valstu dalību savienībā regulē nacionālie konstitucionālie likumi.

Pēters Hūbers, Vācijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis, Frankfurter Allgemeine Zeitung, 12. maijā

Laicīgā demokrātiskā un tiesiskā valstī augstākā autoritāte tiesību jautājumos ir konstitucionālā tiesa. Atšķirībā no ierindas tiesnešiem, kuri ir tiesību tehnokrāti, konstitucionālās tiesas tiesnešu uzdevums ir interpretēt valsts konstitūciju, taču šāda interpretēšana pēc savas būtības ir politiska nodarbe, ko ietekmē arī sabiedrībā valdošais noskaņojums.

Vācijas Konstitucionālās tiesas 2. senāts 5. maijā paziņoja ilgi gaidīto spriedumu lietā par Eiropas Centrālās bankas (ECB) vairāk nekā divus triljonus eiro vērtās valdību obligāciju iepirkumu programmas atbilstību ES pamatlīgumā noteiktajam monetārās finansēšanas aizliegumam un Vācijas konstitūcijai. Par sarūgtinājumu tiem teju 2000 Vācijas pilsoņu, kuri bija vērsušies tiesā, tiesa nekonstatēja, ka ECB būtu pārkāpusi tai noteikto monetārās finansēšanas aizliegumu, taču atzina, ka Eiropas Centrālajai bankai piešķirtā plašā rīcības brīvība apvienojumā ar ES Tiesas neadekvāto pārraudzību ir pretrunā kompetenciārā pilnvarojuma principam un paver ceļu pastāvīgai dalībvalstu varas – un līdz ar to arī demokrātijas – erozijai. 

Bažās par nacionālo suverenitāti Vācijas Konstitucionālā tiesa ir nošāvusi divus “zaķus” vienlaicīgi – iegrožojusi ECB rīcības brīvību un ES institūcijām “uz mūžīgiem laikiem” atvēlējusi “bezsmadzeņu” aģenta lomu. Ne par velti šis spriedums izraisījis pamatīgu vētru ekonomistu, tiesību ekspertu, ES entuziastu un skeptiķu vidū. Tā teikt, juristu analfabētisms ekonomikā šajā lietā esot samērojams vienīgi ar ekonomistu analfabētismu jurisprudencē.

Opozīcija ECB vērtspapīru programmām bijusi vienmēr. 2012. gada janvārī, protestējot pret toreizējā ECB prezidenta Mario Dragi lēmumu sākt problēmās nonākušo eirozonas dalībvalstu obligāciju iepirkumus, no ECB Valdes locekļa amata atkāpās vācietis Jirgens Štarks, savukārt lēmums par 2015. gadā un vēlāk Vācijas Konstitucionālajā tiesā apstrīdētās monetārās stimulēšanas programmas vairākkārtēju pagarināšanu un paplašināšanu noveda pie tā, ka no ECB Valdes atkāpās arī Štarka pēctece Sabīne Lautenšlēgere. Par to, ka 2019. gada septembrī situācija ECB bija nokaitēta, liecināja arī presei nopludinātais ECB Monetārās komitejas negatīvais atzinums par atsāktās stimulācijas nepieciešamību: šāda nopludināšana ir ļoti rets notikums centrālo banku aprindās, kuras ierasti raksturo dzelžaina disciplīna.

Centrālās bankas nenoliedzami ir pasaulē ietekmīgākās finanšu institūcijas. Piemēram, Federālā rezervju sistēma (ASV centrālā banka) šobrīd pārvalda aktīvus 7 triljonu ASV dolāru vērtībā, savukārt ECB, otra pasaulē nozīmīgākā centrālā superbanka, – 3,6 triljonus eiro. Zīmīgi, ka katra lielā recesija ir veicinājusi centrālo banku ietekmes pieaugumu; laika gaitā mainījusies arī izpratne, ko centrālajām bankām ir jēdzīgi darīt un ko nav. Nozīmīgs pavērsiens notika 80. gados, kad nostiprinājās viedoklis, ka cenu stabilitāti visefektīvāk spēj nodrošināt no politiskās ietekmes brīvas centrālās bankas. Tāpēc, sekojot Bundesbankas piemēram, daudzās attīstītajās valstīs centrālās bankas tika pārveidotas par apolitiskām tehnokrātu komitejām ar vienu konkrētu uzdevumu – rūpēties par cenu stabilitāti (ar šo stabilitāti tiek saprasta pozitīva, taču zema – ap 2% gadā – inflācija). Monetārās finansēšanas aizliegums un funkcionālais nošķīrums starp monetāro politiku (spēja radīt naudu) un fiskālo jomu (spēja tērēt naudu) ir daļa no šīs ēras mantojuma.

ECB ir monetārās savienības centrālā banka, un ar šo faktu saistītas vairākas problēmas. Pirmā, ekonomiskā problēma ir tā, ka monetārā savienība tika izveidota no ekonomiski pārāk atšķirīgām valstīm. Tas, ka starp monetārās savienības valstīm pastāv ekonomiskās plaisas, nav nekas neparasts: tādas ir arī Vācijā un ASV, kas arī ir monetārās savienības, taču atšķirībā no šīm “nacionālajām” monetārajām savienībām eirozona ir savienība, kurā nepastāv centralizēta fiskālā politika un ekonomiskās solidaritātes instrumenti. Tas neļauj izlīdzināt ekonomiskās attīstības atšķirības vienotas monetārās politikas apstākļos. Otrā, politiskā problēma ir tā, ka eirozonas valstu viedokļi krasi atšķiras gan par to, kas un cik daudz fiskāli būtu jādara, gan arī to, kāda loma būtu jāatvēl kopīgajām eirozonas institūcijām. Tas padara “one‑size‑fits‑all” monetārās politikas vienmērīgu transmisiju (lasi – spēju nodrošināt vienādi izdevīgas aizņēmuma iespējas visā eirozonā) par ārkārtīgi sarežģītu uzdevumu, jo savienības perifērija itin viegli var piedzīvot kapitāla bēgšanu. 

Lielās recesijas laikā 2007.–2009. gadā virs eirozonas sabiezējušie negaisa mākoņi vēl nebija izklīduši, kad 2019. gada rudenī pie apvāršņa pavisam skaidri iezīmējās jaunas – starptautiskās tirdzniecības – problēmas, kas solīja pamatīgas nepatikšanas eksportējošajai eirozonas ekonomikai. ECB programmas bija palīdzējušas stabilizēt eirozonas dienvidu valstu finanšu situāciju, tomēr valdības šo atelpas brīdi nebija izmantojušas, lai vienotos par efektīvāku fiskālo sadarbību vienotās valūtas atbalstam. Tāpēc ECB 2019. gada septembra lēmums ne tikai atjaunot, bet arī būtiski paplašināt vērtspapīru iepirkumu programmu dzina vāciešus patiesā izmisumā (Das Bild nodēvēja Dragi par vampīru, kurš sūc “asinis” no vācu noguldītājiem).

Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums rāda, ka tiesa nav ieklausījusies argumentos par to, ka, neīstenojot obligāciju iepirkumus, ECB nebūtu izpildījusi savu primāro uzdevumu – nodrošināt cenu stabilitāti – un Vācijā būtu iestājusies deflācija. Tiesa arī nav iedziļinājusies argumentos par to, ka negatīvās procentu likmes ir nevis ECB programmu, bet globālo norišu rezultāts un ka apstākļos, kad eirozonā pārāk daudzi vēlas taupīt un pārāk maz – investēt, procentu likmes dabiski kļūst negatīvas. Tiesa nav arī ņēmusi vērā argumentu, ka ECB uzpirkto obligāciju triljoni nerada hiperinflācijas draudus, vismaz ne tik ilgi, kamēr eirozonā algu un produktivitātes pieaugums būs mērāms tikai dažos procentpunktos. Tāpēc jāsecina, ka monetārajos jautājumos tiesnešu uztvere bijusi tuvāka tautas, nevis ekspertu spriedumiem. Varam tikai vaicāt: kāpēc?

Taču vienā aspektā Vācijas Konstitucionālajai tiesai tomēr ir taisnība: šīs valsts konstitūcijā nekas nav teikts par to, ka Vācijai būtu kādi pienākumi attiecībā uz ES vai eirozonu, tāpēc šo tiesu pilnībā neuztrauc tās spriedumu ietekme uz tālāko eirozonas funkcionēšanu. Tiesas ieskatā mūžīga ir demokrātiska nacionāla valsts, nevis ES, tāpēc runāt par nacionālo un Eiropas suverenitāti var savstarpēji izslēdzošās kategorijās. Tas, protams, izklausās muļķīgi un anahroniski pieaugošas ģeopolitiskas spriedzes laikmetā, taču tiesnešiem ir visas tiesības šādi interpretēt savas valsts pamatvērtības – aspekts, kuru, šķiet, nav novērtējuši ekonomisti un politologi, kas pārmet tiesai analfabētismu ES jautājumos. 

Esam pieraduši domāt, ka Eiropas integrācija ir vienvirziena kustība, kura ik pa laikam jāpiebremzē, lai neapdraudētu dalībvalstu esamību. Pateicoties šim Konstitucionālās tiesas spriedumam, tālāka Eiropas integrācija ir nobremzēta: līdz šim integrācijas patiesais virzītājs bija nevis viedi un tālredzīgi politiķi, bet gan disciplīna, kuru šiem politiķiem bezkaislīgi uzspieda ES Tiesa. Dziļas dalībvalstu domstarpības savienību pavadījušas jau kopš tās izveidošanas, tāpēc strīdu gadījumos, izejot no savienības ideāla par arvien ciešāku savienību starp Eiropas tautām (nevis valstīm), ES Tiesa nereti sprieda par labu savienības institūcijām, tā radot tām papildu kompetenci.

“Vīruss ir atgriezies,” šīs situācijas kontekstā teicis Žaks Delors, leģendārais Eiropas Komisijas prezidents, kura laikā tika likti pamati vienotajam Eiropas tirgum. Un patiesi, runājot medicīnas kategorijās, Lielbritānijas izstāšanās no ES ir kā locekļa amputācija – nepatīkama, bet organisma dzīvību neapdraudoša. Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums savukārt ir priekšvēstnesis draudošam savienības sirds infarktam. Eiropas Komisija savukārt paziņojusi par iespējamu pārkāpuma procedūras ierosināšanu pret Vāciju. Tikmēr finanšu tirgi – līdzīgi kā Džordžs Soross 1992. gada septembrī – visticamāk, gatavojas brangi nopelnīt uz eirozonas sabrukuma rēķina: ja ne šīs, tad nākamās ekonomiskās recesijas laikā, uz kuru, visticamāk, ilgi nebūs jāgaida.