Kungi solīja mani aizvest uz kino

Latviešu kalpones vēstules no Tallinas

Ziemassvētkos saņēmu aizkustinošu dāvanu. Apbružātā pelēka kartona mapītē ar uzrakstu “Скоро-сшиватель” (Ātršuvējs) bija desmit vēstules un divi pavisam nelieli ar zilu tinti zīmēti zīmējumi. Vēstules bija rakstītas no 1938. gada septembra līdz 1939. gada aprīlim. To autore Aina jeb Aino Espal bija strādājusi par mājkalpotāju kādā Tallinas “kungu” namā. Vēstules viņa sūtījusi uz Rīgu savai mātei, mazajai māsai Silvijai un onkulim Kārlim, kas, iespējams, ir viņas audžutēvs un Silvijas tēvs. Varētu būt, ka Ainas tēvs bijis igaunis – no viņa arī uzvārds Espal. Dažviet pieminēts kāds policists, ar kuru kopā vēstuļu autore gājusi uz kino, citviet ir runa par Ilmāri, kas varētu būt viņas līgavainis. Tomēr arī iespējams, ka Ilmāris ir viņas brālis – Igaunijas arhīvos ir atrodamas ziņas par kādu Ilmāru Espal. Katras vēstules lapas kreisajā pusē – lai gan to tikpat labi var uzskatīt par labo pusi – ir zīmējums: no pastkartēm ar krāsu zīmuļiem pārzīmēti populāru kinoaktieru portreti. Kā noprotams no vēstulēs rakstītā, kino un zīmēšana vēstuļu autorei ir bijusi nozīmīga aizraušanās. Vēstules bija nopirktas Rīgā, antikvariātā pie Leļļu teātra uz Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūra. Cerot uzzināt par mapītes izcelsmi ko vairāk, tur iegriezos, un antikvariāta īpašnieks atminējās, ka vēstules viņam atnestas pirms vairākiem gadiem. “Ceļ visādus gaismas piļus un koncertholus, bet vēsture jau nevienu neinteresē,” viņš teica. Vēstules esot pieņēmis pārdošanai zīmējumu dēļ. “Ir diezgan daudz cilvēku, kurus interesē naivisms, un šis bija naivisms atzīstamā līmenī.” Tekstam viņš nebija pievērsis uzmanību. Vēl viens pamudinājums pieņemt vēstules esot bijušas aizdomas, ka vēstuļu pārdevējam Valdim nauda bijusi nepieciešama tik ļoti, ka bez tās ar viņu varētu “notikt kaut kas nelabs”. Antikvariāta īpašnieks bija pierakstījis vēstuļu pārdevēja adresi, un šā gada februāra sākumā es devos uz Tallinas ielu cerībā Valdi satikt un uzzināt par Ainas likteni kaut ko vairāk. Norādīta adrese bija sētas mājā. Pāri pagalmam dažādu stāvu augstumā krustu šķērsu stiepās ar sarūsējušiem metāla trīšiem nostiprinātas veļas auklas, bija sācies atkusnis, no jumtiem ar troksni slīdēja sniegs un krita lāstekas. Virs ieejas durvīm cauri vēlāku laiku krāsu slāņiem varēja samanīt izbalojušus veikala nosaukuma burtus, kāpņu telpā pie sienas bija no padomju laikiem saglabājies nama īrnieku saraksts ar apkopējas uzvārdu apakšā. Valdis tolaik te nebija dzīvojis, pretī viņa dzīvokļa numuram bija krievisks uzvārds. Dzīvokļa tagadējo saimnieku izdevās satikt tikai nākamajā dienā. Zvana pie metāla durvīm nebija, tāpēc vajadzēja klaudzināt. Durvis atvēra Aigars Runčis no grupas Borowa MC, kuru pazīstu no kopīgā darba pie īsfilmas “Pasažieri”. Pārsteigti bijām abi. Viņš pastāstīja, ka dzīvokļa iepriekšējā saimniece no Valda esot izšķīrusies un aizbraukusi uz Īriju. Aigars apsolīja palīdzēt uzmeklēt viņu portālā Draugiem.lv. Taču arī sarakste ar Valda bijušo sievu nekādu skaidrību neienesa: “Kur tās vēstules Valdis bija dabūjis, man nav ne mazākās nojausmas, jo šī kundze Aino Espal nav radiniece ne man, ne Valdim. (..) Valdim ļoti patika kolekcionēt dažādas antikvāras vērtības. Pēc profesijas krāsotājs, Valdis taisīja remontus daudz un dažādos objektos, un šad tad no kāda objekta tad arī atstiepa kādus vecus krāmus.” Kur Valdi uzmeklēt, nebija ne jausmas nedz viņai, nedz viņu dēlam. Būšu pateicīgs par jebkādām ziņām par vēstuļu autores likteni.

Publicēšanai sagatavotas visas vēstules, izņemot vienu. Ainas rakstītais kopā ar zīmēto vārda tiešā nozīmē pa sētas durvīm jeb kalpotāju ieeju ļauj ielūkoties īsā, personisku rūpju un ikdienišķu raižu piepildītā laika nogrieznī no kādas meitenes dzīves pavisam īsu brīdi pirms Otrā pasaules kara sākuma. Vēstulēs saglabāta autores pareizrakstība.

Pauls Bankovskis

1938. gada 2. septembrī. Vēstules otrā pusē Dženetas Makdonaldes un Nelsona Edija portreti.

Sveiks mīļā māte, onkuli un Silvija!

Jau pirms nedēļas es sāku Jums rakstīt, bet arvien tas neizdevās. Pati brīnos, kā gan vesela nedēļa pagājusi, ka ne rakstīt nevarēju? Bet ja sāku atcerēties, tad tā nedēļa pagājusi šādi: Dienā man laiks nebija, bet vakari, kad gribēju rakstīt, pagāja, lūk, tā. Pirms nedēļas piektdienas vakarā plosījās traks negaiss un man bija briesmīgi bail. Sestdienas vakarā es braucu uz pilsētu skatīties ķinītī astoto reizi “Kādreiz maijā”. Filmu “Sinjorita” es redzēju jau sen, tai vietā man patika vislabāk kur tie ēzeļi gāja pa kalnu ceļu. Tad svētdien mēs bijām dārzos un salasījām dažādas ogas un vakarā, kad bēbis gulēja, es sāku vārīt ievārījumus. Pirmdien jau no agra rīta es braucu uz pilsētu un sāku atsvabināt no vasaras putekļiem dzīvokli. Darba bija tik daudz, ka es vēl vēlā vakarā tīrīju ar Sidolu gardīnu štangas un durvju kliņķus. Otrdien man bija jākārto un jāpako visas lietas Kivimäe un trešdien mēs vācāmies. Nekas no manas projām iešanas laikam neiznāks. Mantas tika saliktas uz auto un es pašā vezuma galā un tā nu es esmu atkal pilsētā un man nav ne domas vairs par projām iešanu. Kundze ir tik slidena un salda, pielika man arī pāris kronas algu. Sākumā dabūju tikai sešas kronas, nu ir jau divpadsmit. Vakar vakarā policists aizveda mani uz kino. Redzēju Šērlijas jaunāko filmu “Lakstīgala”. Un šovakar es biju ar kundzi pirtī. Tā nu tu redzi, kā paiet diena pēc dienas, vakars pēc vakara. Tagad jau ir arī pulkstens vienpadsmit, bet man taču jāatbild uz Tavām kartiņām. Man ir briesmīgi karsts un te ir daudz mušu, man paliek tā žēl, ja sāku domāt, ka Kivimäe vairs nav, tur bija tik jauki, tieši brīnišķīgi. Ak, pilsēta, man patīkās pabumelēt gan tur, aiziet uz kino vai kafeinicu, un man ir taču vienmēr te šaurajā dzīvoklītī jāsvīst un jāšmulējas, un cik nelabs gaiss te ir! Divas dienas visa Igaunija bija dūmu pilna, kaut kur Krievijā degot meži un nabaga igauņiem bija jāsmok vai nost, viss gaiss bija zils un melns. Rītvakar, ja būs smuks laiks, mans mazais pastnieciņš atbrauks uz pilsētu un svētdien, ja līs lietus un pie mums neatnāks no laukiem ciemiņi, es varēšu aizbraukt uz Nõmme. Mīļā mammiņ, te tā pasaulīte riņķo, katram savas rūpes, savas ilgas. Saki, vai Jūs patiešām būsit priecīgi, ja jūs apciemoju? Man šis prieciņš liekas, iznāk drusku par dārgu. Nāk rudens un mana persona prasa no galvas līdz kājām visu jaunu. Viss vecais ir sadilis un noplucis, būs kauns, ja kāds pazīstams redz mani jau pieaugušu cilvēku tik bēdīgā izskatā. Tagad ir gan vēl silts, bet kad ekskursija brauks, man būs ar kostīmiņu auksts. Arlabunakti, mammuci, man dikti nāk miegs, zini vēl, Ilmāris bija slimnīcā, viņam izgrieza mandeles un arī polipu. Tagad viņš ir atkal vesels un kalpo tālāk.

Daudz sveicienu no Aina un Ilmāri.

1938. gada 10. septembrī. Klārks Geibls (rakstīts: Kable) Džoanna Krauforde.

Sveicināti, mammiņ, onkul Kārli un Silvija!

Ka Jums mans zīmējums patika, tas dara man prieku. Par šitām pašām ķēpām es pagājušajā ziemā dabūju arī naudu. Par vienu zīmējumu trīs kronas, tas ir briesmīgi daudz. Es gan nedotu pat trīs sentus, bet redzi, cilvēkiem patika un katrs gribēja man labprāt palīdzēt. Ja atkal iestāsies slikts laiks, es sākšu atkal pindzelēt un varbūt man laimēsies. Tagad man jāiet ar bēbi špacierēt un laika ir ļoti maz. Vakar vakarā policists aizveda mani uz kino, uz “Manekēnu” ar Džoanu Kraufordi. Es nopirku sev arī vienu jaunu kleitu. Tagad ir tik silts laiks, ka var ar kleitu vēl staigāt. Rītā man būs brīvdiena, jo ģimene ies uz dzimumdienu, bet es gribu kaut kur aizbraukt. Pie mums visiem pēdējā laikā ir ļoti labs gara stāvoklis un tas ir viss labākais, kad miers ir mājās.

Ceru arī, ka pie Jums iet labi.

Paldies par Allanu Džonessu, viņš smuki spēlē un dzied gan, bet man viņš nepatīkās, tas izskatās pēc žīdu.

Pie Ilmāri neesmu bijusi, bet viņš man atrakstīja vēstuli, arī Tev sūtīja sveicienus. Arī no Kaljo Kutti Tev sveicieni, viņš kalpo reizē ar Ilmāri turpat. Arī vakar Vachštein kundze man atrakstīja, vai viņa Tev nekā nav rakstījusi?

Es beigšu tagad, jo man jāiet špacierēt.

Paliec sveika, kamēr atkal rakstīšu,

Aino

1938. gada 23. septembrī. Nezināms portrets

Sveiks mīļā mamma, onkul Kārli un Silvija!

Kā jūs domājiet, ja es otrā oktobrī iebraucu Rīgā? Pirmā brauks atkal ekskursija, tas ir sestdienas vakarā, un svētdienas rītā es būtu pie Jums. Atraksti, lūdzu, tūliņ man kartiņu, kā Tu domā, man jāpasteidzas ar biļetes iegādāšanos. Tas ir tik vienkārši, vakarā pus desmitos sāk braukt un otrā rītā esam klāt, trīs dienas Rīgā un tad atkal atpakaļ. Arī igauņu avīzes raksta par Rīgas slimībām un tamdēļ mani kungi tādi jocīgi, negrib mani laist. Bet citādi gan tieku. Pirms bija gan man drusku jāizbļaujas, jo kundze uzskatīja manu nodomu par muļķošanos. Bet kad ņēmu rokā savu pēdējo līdzekli, to bļaušanu, tad tas tomēr līdzēja un mani kungi piekāpās. Arvien nevaru atsvabināties no tās nejēdzīgās īpašības, tas laikam tamdēļ, ka ar to esmu dažreiz sasniegusi ko gribu. Un tagad man ir tāds kauns, ka es liels cilvēks varu tā raudāt kā mazs bēbis.

Pie mums ir pašreiz katru dienu ļoti jauks laiks, gluži kā vasarā. No mums netālu ir sporta laukums un tur vissi sportisti skrien pus pliki. Arī es staigāju tikai ar kleitiņu. Man vairāk kā pus dienu jāstaigā ārā, tas nemaz man nepatīk, es tā gribētu, ja sāktu līt un būtu aukstāks. Istabā neko nevar padarīt, viss stāv kā būtu vai zemestrīce te bijusi. Arī Ilmāri nevaru satikt. Ja aizbraukšu Rīgā, tad katrā ziņā uzņemsimies kādu ielas uzņēmumu, man tādi dikti patīk, te Rēvelē tādus neuzņem. Paldies par vēstuli un fotogrāfiju. Kādu smuki kovēri ir Rīgā!

Par to čigānu filmu neesmu vēl dzirdējusi, bet pie mums izrādīs drīz filmu “Meitene no zeltītiem vakariem” ar Nelsonu un Makdonaldi. Visi nu gaida ar nepacietību kad te būs. Vienu vakaru biju uz vācu filmu “Ešnāpūras tīģeris”. Tā ir interesanta filma, I daļa un otrā daļa no tās pašas filmas ir “Indijas kapapiemineklis”, kas vēl būs.

Paliec sveika, sveicini visus un atraksti kartiņu. Cerēsim, ka tiksimies.

Aino

[..]

1938. gada 1. novembrī. Roberts Teilors

Sveicināta mīļā mamma, Silvija un onkul Kārli!

Sen sen vairs neesmu Jums rakstījusi, nav nekas ko rakstīt. Esmu ļoti nevaļīga kā jau pastāvīgi. Jau laiciņu atpakaļ saslima mana kundze, viņai ir kaut kas triekai līdzīgs un nu man viņa arvien jāmasierē. Tad mazgāju arī veļu, veselu pus gada veļu, man tā nepatikās tas darbs, bet kungi solīja mani aizvest uz kino, un tā es par dažiem sentiņiem tomēr veicu šo nejēdzīgo darbu. Pa vakariem man jārullē un jāpletē, vēl tagad lielākā daļa veļas stāv nesakārtota. Nākošai reizei solīja ņemt vešerieni, bet man liekas, ka maniem kungiem izdosies atkal mani muļķi par pār desmit sentiem kino naudas likt mazgāt veļu kā arvien, jo patiešām esmu pēc naudas briesmīgi badīga, par dažiem sentiem varu izdarīt diezin ko. Vakar nosvētīja mūsu mazā knēveļa 2 gadu jubileju. Sanāca ļaudis, ka dzīvoklis bija kā pieštopēts. Priekšsvētku dienās tika briesmīgi cepts un gatavots, kungi taisīja ārkārtīgas izdošanas, sastiepa liķierus un dažādus vīnus, tortes un saldumus un vakar tie lieliskie viesi vissu tik vienkārši notiesāja. Puikam ir trīs krusttēvi un trīs krustmātes, vissi lielu un vairāku māju un veikalu bagāti īpašnieki, ieradās krustdēla dzimšanas dienā ar visām ģimenēm, un ko domājies, ar tik tukšām rokām... Viens miljonārs krusttēvs atnesa 35 sentus vērtībā rūgto šokolādes tāfelīti un viena krustmāte apzeltītu maziņu šprottes dakšiņu. Pārējie atnāca ar pilnīgi tukšām rokām bez nevienas puķītes, bez neviena saldumiņa. Un pie galda tie bija tik rijīgi, ka man palika kauns, nespēju uz galda sanest ēdienus un dzērienus. Skrēju kā pa taukiem no šafrejas uz ķēķi, cepu vēl klāt, skrēju uz bodi pēc jaunas limonādes. Mani kungi nebeidz smiet, jā tādi ir tie bagātnieki, bija cerējuši sava bērna dzimšanas dienā kādu vērtīgu dāvanu, bet nekā.

Dažu vakaru es arī zīmēju, ķēpājos līdz pusnaktij, bet neko prātīgu neprotu uzzīmēt. Savus zīmējumus atdodu visus tiem skolēniem, kas te nāk stundās, tiem tie patīk, un par smukākiem esmu dabūjusi arī pārdesmit sentus kino naudu. Mīļā mamma, esi laba un pameklē kādas bildes no Robertu Donatu, Tironu Poveri, Nelsonu, Charli Boieri, jeb kādiem citiem Holivudiešiem. Tos, kurus Tu esi jau man sūtījusi, esmu jau zīmējusi, un te nāk tādas meitenes, kurām dikti patīk mani uzķēpātie kino artisti. Tas ir jauki, ka Jums ir tagad viss tā tip, top. Man gribētos redzēt, bet tagad laikam tik drīz par to nevarēšu domāt. Ekskursija aizbrauca uz Zviedriju. Ilmāri neesmu redzējusi vairs sen, bet kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš lika Tevi sveicināt un teica, ka viņam esot prāts labāks, jo dienesta laiks sāk iet uz beigām.

Paliec sveika!

Aina

1938. gada 4. novembrī. Tairons Pauers.

Sveiks māte!

Trešdienas vakarā es biju uz kino skatīties “Čikāgas degšanu” un ceturtdien saņēmu Tavas kartiņas. Šitas pats artists tur spēlē, vai ir līdzīgs, to dabūju no vienas avīzes un no tās bija slikti nozīmēt, no pastkartēm var labāk. Tā bija smuka filma. Tu reiz rakstīji par San Francisko degšanu, vai tā nav tā pati filma? Man tā patikās tā Grietiņa, arī tā Bella smuki dziedāja un šis artists visiem patīk. Viņu sauc par Rudolfo Valentino pēcnācēju un tas esot arī Sonjas Henie vīrs. Iekš kino “Bi-Ba-Bo” skrēja veselu mēnesi Nelsona un MacDonaldes filma “Meitene no zeltītiem vakariem”, un es to skatījos trīs reizes. Tā ir tikpat jauka filma kā “Rozmarija" un “Kādreiz maijā”. Vai esi jau redzējusi? Tas ir dārgs kino, pati tur nebūtu gājusi, bet tiku tur par brīvu, kungs aizveda.

Tik daudz nospriedu tikai par kino, un tā, izņēmu arī biļeti uz Estonijas teātri, kur svētdien izrādīs opereti “Rose Marie”. Tas esot ļoti jauks gabals, gluži kā filma.

Zini, man pagadījās atkal viena nejauka ķibele, – man sāk sāpēt zobi. Līdz šim biju lepna saviem zobiem, nekad tie nebija pazinuši ne mazākās sāpes, bet tagad, tagad nav vairs joku. Citādi nav nekas, bet ja pagadās kaut kas salds uz zoba, uz četriem zobiem, abās pusēs augšā un apakšā, tad sāp, patiešām sāp. Man tā bail, ka būs jāskrien pie ārstiem, jātērē nauda un jāmocās ar sāpēm un bezmiega naktīm. Citādi esmu vesela, ar acīm nekas nav mainījies, beigšu tagad rakstīt un sākšu atkal skricelēt. Dienas darbi ir padarīti, pulkstens ir desmit un nu gribu uzzīmēt to Tironu Pouveri, kuŗu Tu man vakar atsūtīji.

Daudz sveicienu visiem, ceru, ka esiet veseli, ja Tu vari, atsūti man vēl kādu filmu zvaigzni!

Aina

Šodien paliek man 15 mēneši kalpot šai vietā. Vai Tev tas patīk?

1939. gada 20. februārī. Šērlija Templa (rakstīts: Mirna Loja).

Mīļā māte!

Atvaino, ka nerakstīju Tev tūliņ kā solījos. Vakari pagāja, kā jau Tev rakstīju: divus vakarus gāju ārā, sestdien biju sagurusi, un vakar – svētdien mums bija viesi. Šovakar nu rakstīšu, bet patiesībā nav nekas ko rakstīt. Noteiktu Tu gribēsi ko zināt par Ilmāri? Protams, viņš strādā, pelna, dzīvo mazā istabiņā un pagaidām taupa cik vien iespējams. Viņš ir Tev ļoti pateicīgs, ka viņam palīdzēji un nu sūta Tev aizņēmumu atpakāļ. To bankā neizmainījām, jo tad būtu mums bijis zaudējums, bet gan apmainījām vienai pazīstamai kundzei un nu to atkal atmaksājam. Drīz vien izsūtīšu Tev otru vēstulīti, cerēšu, ka viņas sasniegs tikpat laimīgi Tevi kā viņas atlidoja pie manis. Tikai paziņo man tūliņ, kad viņas saņemi! Paldies par filmu kartīm, kuras Tu man atsūtīji. Ja Tev ir izdevība, lūdzu, atsūti man vēl kādu, man tās dikti patīk, varbūt no amerikāņu filmu artistiem Bobby Breen, Tironi Pouveri, Luizi Raineri, John Hooly. Tallinnā ir tikai viens vienīgs veikals, kur ir filmu kārtis un tur arī ir tik maza izvēle.

Par sevi man nav Tev nekas ko teikt, vienīgi tas, ka izdevu drusku naudas par saviem zobiem. Biju pirmo reizi mūžā pie zobu ārsta un tas okšķerēja un bokšķerēja man tā, ka bija jābļauj. Tu rakstīji ko par “mājkalpotāju slimo kassi”, bet Igaunijā nekas tamlīdzīgs nav, bija man pašai jāsamaksā rēķins par saviem zobiem. Rītā ir vastlāvja diena, atnesīsim kūkas un vārīsim zirņu zupu ar cūku kājām. Vai arī pie jums tāpat? Varbūt aiziešu arī pie Ilmāri. Pie mums ir pašreiz dikti lēti apelsīni, var saēsties cik tik lien. Arī banāni ir lēti, bet tie man negaršo. Katru dienu pie mums līst lietus, laiks ir dikti mitrs un miglains, daudzi slimo ar cūciņu. Arī es domāju, ka man ir “cūciņa”, bet vainīgi bija zobi. Bija sapampis pus vaigs, kakls un arī deniņi. Nevarēju saprast, kas īsti sāp. Bet kad ārsts nomirdināja zoba nervu, viss pārgāja un nu ir atkal labi.

Redzi nu, ka nav ko rakstīt, rakstu tukšus niekus vien. Pasveicini Silviju, onkul Kārli un vecomāti, ceru, ka nekas slikts Jums nav atgadījies un iet visiem labi.

Aina

1939. gada 5. martā. Tairons Pauers.

Sveiks mīļā mammiņ, onkul Kārli un Silvija!

Šis artists ir dikti smuks, bet man viņš neiznāca. Redzēju to neilgi atpakaļ filmā: “Marija Antonette”, Igaunijas valsts svētkos redzēju filmu “[nesalasāms] jūrnieki”. Aizgāju uz pilsētu skatīties igauņus, bet nekas sevišķs nebija, dažos skatulogos prezidenta portreja, zilas, melnas, baltas drēbes un romiešu cipars XXI. Rātsnama logos arī svecītes, stacija bija izgreznota elektriskām spuldzēm. Tas bija viss. Atceros kā Rīgā svinēja šo dienu. Kā Rīga uguņoja, cik grezni bija skatulogi, ostā kuģi, namu logos svecītes, karogi un ploškas! Tallinā nebija neviena ploška. Ja nebūtu izkārti karogi, nevarētu saprast, ka ir valsts pastāvēšanas svētki. Dienā gan bija parāde un cilvēki bija saplūduši pilsētā no malu malām, es gan netiku, jo kungi paši gāja, tomēr pa radio varēju noklausīties parādes noraidījumu. Vakarā es tiku ārā, bet tamdēļ, ka nekā sevišķa neredzēju, aizgāju uz kino...

Vakar man pagāja gads un septiņi mēneši šinī vietā, tā tad pāri par pus otra gada. Labs laiciņš, vai nē? Tā tas laiciņš paiet, kā lidodams. Vai atceries, kad Tev rakstīju, laikam no Tõhelas, jeb Jänedas ka manas dienas ir garas, garas, kā mūžība, nevarēju sagaidīt vakaru. Tagad es bieži vēlos, kaut diena būtu drusku garāka, varētu vairāk ko padarīt. Iedomājies, cik maz man ir padarīšanu, tikai šī mazā ģimene jāapkopj un es pati – tomēr netieku galā. Vakar mazgāju veļu, sāku no četriem rītā un arī šodiena līdz pusdienai bija aizņemta ar veļu. Ir vēl padarīšanu, bet mani kungi aizgāja uz bērēm un esmu nogurusi, nekā nevīžoju darīt, pie tam ir arī svētdiena, labāk ko parakstīšu. Uzgriezu radio, no Tallinnas nāk pusdienas koncerts, vai arī Tu klausies? Vai nav Tev tagad omulīgi, ka ir radio, viena jauka lieta vai nē? Tagad Tu laikam vairs neilgojies tik dikti pēc klavierēm? Tu tā neblamierē Rīgu, no Rīgas arī dažreiz nāk diezgan jaukas lietas, man šķiet, ka vēl jaukāk kā no Tallinnas. Vakaros, kad kungi nav mājās, esmu arī noklausījusies teātri jeb lugas. Ko dara Silvija? Tu saki, ka viņa mācās rakstīt, pasaki viņai, ka Aina lūdz, lai Silvucis paraksta arī viņai kādu vārdiņu ko viņa māk.

Daudz sveicienu visiem!

Aina

1939. gada 28. martā. Iespējams, Mirna Loja (ar parakstu: “Clark Gable?”).

Sveiki, visi mīļie!

Mammiņ', esmū ļoti priecīga ka man atkal šodien atrakstīji. Pateicos par sveicieniem un zini, es to nemaz nezināju, ka onkul Kārlis tik smuki prot zīmēt. Iedomājies, tik vien ar melnu zīmulīti tik tieši un jauki izdevies zīmējums. Man tāds labs prāts, ka arī manam onkulim patīk zīmēt. To zīmējumu sūtīšu atpakaļ gan, bet ne šodien, pagaidi līdz nākošai reizei, kad rakstīšu.

Šodien taču Silvijai dzimšanas diena! Nu vai aizdedzināji savai mazajai meitiņai svecītes? Paliek taču septiņus gadus veca. Žēl, ka es nevaru aiziet pie viņas uz kafiju, droši vien māsicas būs gan apciemojušas Silviju. Ceru ka atrakstīsi man kā bija. Vai tad Silvija pati netiek galā ar rakstīšanu? Kad es paliku septiņus gadus veca, biju jau gājusi četrus mēnešus skolā, un pratu jau rakstīt. Pasaki Silvijai, ka es tā ar nepacietību gaidu kad varēšu ar savu mazo māsu sarakstīties.

Vai esat tur visi veseli? Pie mums te saslima manas kundzes māte dikti grūti, un pēdējās dienas esam pavadījuši ļoti nepatīkami. Kundze baras, nervozē un kreņķējas. Radio nav mums spēlējis vairākas dienas, bet toties apakšējā stāvā spēlē radio caurām dienām un līdz vēlai naktij un pie mums to pilnīgi skaidri var dzirdēt, jo manai koka mājiņai sienas, griesti ļoti plāni. Tā man ir omulīgi, nesaprotu kamdēļ Tu pastāvīgi pa radio klausies tos kaŗa draudus, pagriez podziņu un klausies labāk mūziku. Kāda muzīka Tev vislabāk patīk? Man patīk skaņuplatēs noraidītās dziesmiņas no skaņu filmām, foksīši un vijole. Vai tur Rīgā visi tā dreb par kara baumām kā Tu? Igaunijā gan visi dzīvo mierīgi, zobojas tik un smej par to, ka citas valstis plēšas un kaujās. Lasu gan avīzes, bet nekā tamlīdzīga neesmu salasījusi, ka mums mazām Baltijas valstiņām kas draudētu? Vai Tev bail no Hitlerīša? Tas ir viens uzbāzīgs knēvelis, viņu vajadzētu drusku pamācīt! Ko es domāju darīt kara gadījumā, tad teikšu, ka man nemazdrusciņ no tā nav bail, manis pēc lai viņi karo cik sirds vēlas, es izstiepšu savus kauliņus vienalga kur, un kas par to, ka mana viena dvēselīte aizlido aiz mākoņiem?...

Tā nu Tu redzi cik maz es jēdzu no politikas. Bet tas arī būtu diezgan feini, kas es būtu kara laikā pie savas mammas un māsiņas. Saprotu gan, ka Tu baidies, esi taču vienas kara briesmas jau pārdzīvojusi. Tu tik nebaidi Silviju, tas ir briesmīgi ka bērns baidās. Arī es baidījos, kad biju mazāka, redzēju šausmīgus sapņus, baiga nojauta mani pavadīja vienmēr un visur, un Tu pati mani aizvedi uz to šausmīgo filmu “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tā atstāja arī traku iespaidu. Šoreiz beigšu jo papīrs izbeidzās, ir arī vēls. Ilmārim nekas jauns nav atgadījies, sūta Tev sveicienus, arī es vēlu Jums visiem visu to labāko un Silvucim daudz laimes jaunā astotā dzīves gadā!

Aina

1939. gada 21. aprīlī. Dženeta Makdonalde.

Mīļā māte, onkul Kārli un Silvija!

Jūs jau sen gaidat, kad es Jums aizrakstīšu, bet es arvien vēl nepaspēju. Pateicos Tev mammiņ un onkul Kārli, ka man atrakstījāt tādu garu vēstuli, bet atvainojat, ka es pašreiz nekā nemāku Jums pretīm rakstīt. Varbūt citā reizē aizrakstīšu. Šo Macdonaldi uzķēpāju pirmajā vakarā, kad saņēmu no onkul Kārli šo zīmējumu, bet pabeigt es to nevarēju. Neņem ļaunā, ka sūtu nepabeigtu zīmējumu, bet es tieši gribēju Tev aizrakstīt un man nav pašreiz balta papīra. Nezinu, kad varēšu parakstīt ko vairāk, apmierinies ar šīm rindiņām. Teikšu, kā arvien, ka man iet labi, bet tomēr pēdējās nedēļās neviena diena nav labi iesākusies, ne labi pagājusi. Svētki pagāja tāpat kā visas citas dienas, aizgāju tik reiz uz kino.

Sveicini no manis Silviju, saki, ka man patīk viņas bildītes, lai sūta vēl ja ir ko uzzīmējusi.

Sveicieni onkul Kārlim un Tev mīļo mammiņ!

Domā arī par mani, negribu sūdzēties, bet mammai jau var pateikt ka bē, – man – bē, – neiet – bē, – visai – bē, – labi – bē-ē-ē!!!

Aina