Kur krievam likties

“Nu ko, vēl neticat, ka tās ir beigas? Sakāpinātā krievu nevienaldzība pret migrantu uzbrukumu Eiropai uzskatāmi liecina par mūsu eiropeisko pašidentificēšanos.”

Mihails Vellers

Vienu brīdi jau šķita, ka lielais politiskās pozicionēšanās periods Latvijā ir noslēdzies un visi, kas vēlējās vai jutās spiesti piedalīties ierindu veidošanā, ir nostājušies izvēlētajās vietās. Prokrieviskie un prolatviskie, preambulas atbalstītāji un pretinieki, praidā gājēji un pret to protestētāji. Taču šovasar koordinātu sistēmā negaidīti parādījās vēl viens mainīgais, un pilsoņiem bija jāatbild uz jaunu jautājumu – tu esi par bēgļiem vai pret?

Latvijas valdība atbildēja ātri un noraidoši, pie viena radot jaunu pašidentifikācijas problēmu pietiekami lielai iedzīvotāju daļai. Konkrēti – krieviem.[1. Krievvalodīgajiem, nepilsoņiem, nelatviešiem.]Izvēloties atgaiņāties no bēgļiem ar Latvijas piedzīvoto “masveida imigrantu[2. Krievu.] pieplūdumu no citām PSRS republikām”, Latvija nostādījusi savus krievus neiespējamas izvēles priekšā – pievienoties varas paustajai pozīcijai, tādējādi netieši atzīstot sevi par kaitēkli. Pagriezušies uz papēža, Latvijas krievi var doties citas izvēles ceļos.

Pirmais ceļš: apvainoties. Visai acīmredzama un pietiekami saprotama reakcija. Tas nav patīkami – būt objektivētam līdz “imigrantu pieplūdumam”, reducētam līdz attaisnojošam iemeslam, līdz vēdergraizēm, kas ļauj neapmeklēt fizkultūras stundu. Taču vispārējās pozicionēšanās klimats neļauj palikt šajā sajūtā, tas liek nonākt līdz maksimāli skaidram “par” vai “pret”.

Otrais ceļš, pirmais “pret”: būt greizsirdīgam. Bēgļu parādīšanās (kaut vai tikai teorētiska, pat ne fiziska) nozīmē vismaz daļēju krievu novirzīšanu prom no politiskā problēmfokusa gan Latvijas mērogā, kur bēgļi nu ieņems galvenā integrējamā lomu, gan visā Eiropā, kurā bēgļi, visticamāk, atņems krieviem “slavenāko bezvalstnieku” statusu. Lai gan varētu šķist, ka šo titulu zaudēšana nav greizsirdības vērta, ir jāņem vērā, ka problemātiska objekta statusā ir krietni vairāk potenciāli realizējama simboliskā kapitāla nekā vienaldzībā. Krievu greizsirdībai pret bēgļiem ir arī ekonomiski iemesli. Latvijas krievu vidū ir augstāks bezdarba līmenis un tātad – lielāka nedrošība un atkarība no pabalstiem, kurus līdz ar jaunas atbalstāmas grupas ierašanos var nākties pārdalīt par labu jaunpienācējiem. Šīs pretstāvēšanas sajūtas aktivizēšanā ievērojamu ieguldījumu sniedz arī tie latviešu liberālnacionālisti, kas kā bēgļu uzņemšanas argumentu piesauc sīriešu un eritrejiešu kvalitatīvās atšķirības no vietējiem “vatņikiem” un “urlām”.

Trešais ceļš, otrais “pret”: būt eiropietim. Nevēloties identificēties ar urlām un vatņikiem, kā arī ar sovokiem un citiem padomju nostalģijā iestrēgušajiem, krievi (turklāt – ne Latvijas krievi vien) nereti izvēlas maksimāli eirocentrisku bēgļu jautājumu traktējumu. Viņi kā Mihails Vellers runā par “karagājienu pret mūsu [eiropeisko] pasauli” vai kā Jevgeņijs Griškovecs – par “duļķainu, izsalkušu un niknu [migrantu] vilni”, ko paši eiropieši savā naivumā nepamana vai novērtē par zemu. Eiropā, kas savu apgaismotību jau sākusi uztvert kā pašsaprotamu, Eiropā, kas ir sagurusi un atslābinājusies, viņi ir gatavi cīnīties un neatdot nopostīšanai vai aizmirstībai 2500 gados uzkrāto. Tā ir intuitīvi diezgan pievilcīga ideja, jo tik tiešām – Eiropa ir vērtība. Taču tā ir arī iekšēji pretrunīga pozīcija, jo Vellera un Griškoveca cildinātā apgaismība, racionalitāte, atbildība, vārda brīvība un cieņa pret indivīda autonomiju – tas, kas padara Eiropu saglabāšanas vērtu, – nav nekas cits kā viņu neieredzētā multikulturālisma, “pārprastās demokrātijas” un “pārliekās tolerances” idejiskais pamatojums. Noliedzot šīs izpausmes, Vellers un viņa domubiedri mīloši velk Eiropu atpakaļ tās maigajā bērnībā, kad tā nepazina holokaustu, kad tā bija balta, sakārtota un dumja savā nezināšanā par Eiropas tīrības kulta sekām. Šai pozīcijai ir vēl kāds trūkums – šo ceļu sanāk mērot kopā ar Vācijas neonacistiem un britu suverenitātes aizstāvjiem, bet tie pat eiropeiskākos krievus nemēdz uzskatīt par sev līdzvērtīgiem un pilnvērtīgiem. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz šīs pozīcijas adeptiem no latviešu vidus.

Ceturtais ceļš, trešais “pret”: neticēt. Reālajā pieredzē pamatotākā pozīcija. Latvijas krieviem nav pamata uzticēties Latvijas valdības spējai pieņemt pareizus lēmumus, kur nu vēl tos kvalitatīvi realizēt. No krieva skatpunkta, Latvijas valdība nevar lemt viņa interesēs, jo tieši tāpēc, lai tai negadītos nolemt viņa interesēs, Latvijas valdībā ir tikai “latviskās” partijas. Turklāt Latvijas valdība nekādi neļauj noticēt savai kompetencei pat tīri tehniskā līmenī – dažus jaunus vilcienus tā nespēj iepirkt jau gadiem ilgi. Paļauties uz to, ka tā apņemsies un apgūs visas veiksmīgai bēgļu uzņemšanai nepieciešamās prasmes, vienkārši nav iespējams. Visticamāk, ar bēgļiem tā spēs tikai atkārtot jau labi zināmās kļūdas, lemjot viņus bezdarbam, sociālajai atstumtībai un politiskai marginalizācijai. Krievs zina, kādas sajūtas pavada šādu stāvokli, un, ja viņā ir kaut cik iejūtības, viņš nenovēlēs šādu likteni arī bēgļiem. Šai pozīcijai ir tikai viens būtisks trūkums – novesta līdz loģiskajam secinājumam, tā nozīmē, ka bēgļiem jāturpina slīkt Vidusjūrā, bet mums jānoslīcinās tepat Daugavā, jo cerību jau nav.

Piektais ceļš, vienīgais “par”: pamēģināt. Godīgi uz to palūkojoties, šis ceļš ir pilnīgi nepamatots, vienīgi nopūtas un moralizēšana. Pie nopūšanās pieder cerība, ka bēgļi ļaus Latvijas politikai nokāpt no nemitīgās rotācijas ap krievu–latviešu asi. Ar savu esamību vien viņi ieviesīs jaunu mainīgo tās bipolārajā sistēmā, iespējams, ar laiku pat liekot partijām pozicionēties ne tikai pēc etniskuma, bet arī pēc to pieejas nodokļu politikai, attieksmes pret resursu sadali, pēc to nostājas starptautiskos jautājumos. Pēc politiskās ideoloģijas, citiem vārdiem sakot. Latvijas krieviem tā būtu patīkama pārmaiņa, jo, izņemot būšanu par krieviem, viņi mēdz būt arī ekonomiski kreisi vai labēji, libertārisma vai progresīvās nodokļu sistēmas aizstāvji, viņi mēdz būt geji, zaļie, mēdz būt vientuļās mātes vai uzņēmēji. Viņiem mēdz piemist intereses, kas ar latviskuma un krieviskuma attiecībām apsēstajā politiskajā sistēmā tiek ignorētas. Tāpēc pārmaiņas, kas var veicināt šīs binārās opozīcijas vājināšanos, jau tāpēc vien ir pamēģināšanas vērtas. Savukārt pie moralizēšanas pieder pavisam vienkāršs atgādinājums, ka krievi no latviešiem gadiem ilgi ir gaidījuši lielāku atvērtību un spēju pieņemt citādo. Šķiet, ir pienācis brīdis praktizēt to, ko esam sludinājuši.