Latvieši. Vīrietības "projekts"

Lai saglabātu latviskumu, steigšus vajadzētu zaudēt valsts neatkarību, “jo ilgajos kalpības gados iemantotās svešu kungu nīšanas inerce ir tik spēcīga, ka, palicis bez šiem kungiem, latvietis steidzīgi rada tos no sava vidus, lai būtu, ko nīst, tāpēc neatkarība mūs neizbēgami noved pie pašiznīcināšanās”. Tas ir viens no latviešu projekta 2009. gada variantiem. Ticis konstatēts, ka būt veiksmīgam latvietim traucē tā pati mazvērtības apziņa, ko apkaroja jaunlatvieši 19. gadsimta vidū sava latviešu tautas izveides projekta laikā. Traucē izdzīvotāju (pielāgošanās) un sērdienības gēns, kas izteikts arī apzīmējumā “bāreņu tauta”. Izskanējis pieņēmums, ka “lielākā laime mums būs, kad pa logu izkritīs Dainu skapis un pazudīs”, paraujot līdzi tautasdziesmu skandinātāju un seno baltu reliģijas (cilts) identitāti, kas “pasaules kopainā izskatās diezgan nožēlojami”. Arī atziņa “lepojamies, ka mums ir dainas, bet septiņsimt gadu svešzemju jūgā sēdējām un visu pacietām” nav nekas jauns.

Autoritārā režīma ideologu tekstos latvieši tika raksturoti kā jūtu, liriķu, intuīcijas, mākoņu tauta, ko raksturojot pārlieka jūsmošana, raudulība, nevīrišķīga raudulība, raudulīga sievišķīga psiholoģija, asaraina mīkstčaulība, sentimentalitāte, nevarīga sentimentalitāte, bezdarbīga sapņainība, pasīva nopūšanās, nevarīga skumdināšanās. Savukārt tādas īpašības kā bezdarbība, nevarība, pasīvums, maigums, sentimentalitāte, asarainība tika definēta kā “sievu daļa”. Tā dēvētajā tautas raksturā tā tika atzīta par problēmu, kas radusies svešā ietekmē un no kuras jāatbrīvojas. Edvarts Virza jau 1929. gadā konstatēja, ka “latviešu ļaudis ir stipri sievišķīgi pēc savas dabas”, ka viņi viegli pakļaujas “visdažādāko lietu kārtībai, kaut arī tā viņiem būtu nepatīkama”.

Problēma. Pamanīta

1936. gada pavasarī Voldemārs Reiznieks konstatēja, ka “ar autoritārā principa ievešanu valsts dzīvē vīrietības elements ir atzīts par noteicošo”, tāpēc latviešiem būtu vajadzīgs vīrietības kults, turklāt pirms mēneša žurnālā Daugava krievu dzejnieks Igors Činnovs bija norādījis uz “zinošā vīrišķīguma” trūkumu latviešos kā tautā. Parlamentārās demokrātijas laikā netika tieši sludināts, kādam būtu jābūt vīrietim. Parasti kontekstā nolasījās secinājums, ka “normāla, nobrieduša vīra ideāls ir pelnīt daudz naudas un iemantot sabiedrībā cieņu, kas allaž pavada lielus naudas pelnītājus”. Tomēr vēlme iegūt tiešu uzmanību konstatējama jau pirms apvērsuma. Kāds avīzes Jaunō Straume lasītājs 1934. gada maija sākumā pieprasīja Latgales Atbrīvošanas piemineklī likt progresīvu ideju, proti, neizmantot sievietes tēlu. “Sievietes kulta dievināšana pie mums kļuvusi par slimību: sievieti redzam naudas zīmēs, kapu un atbrīvošanas pieminekļos, emblēmās un pat nenozīmīgās vinjetēs. Ar ko sieviete to būtu izpelnījusies? Vai latviešu tautas raksturā nav neviena vīrišķības vilciena? Lieta vēl nesimpātiskāka paliek tad, ja sievietes kultu pārnesam Latgales apstākļos. Mums tak visiem skaidri zināms, ka sieviete Latgalē stāv uz daudz zemākā garīgā līmeņa kā vīrieši. Sievietei Latgalē ir tikai viens tikums – mātes instinkts, turpretim visur citur viņa nav apbrīnošanas pelnījusi. Sievietes reliģiskais fanātisms, tautas attīstības bremzēšana ar skaitlisku pārsvaru un aklu vergošanu baznīckungu kastai – nekādi nav pieņemams.” Ne tik tieši uz vīriešu pašreklāmas nepieciešamību jau desmit gadus pirms latgalieša bija norādījis virsnieks, dzejnieks Edvīns Mednis, aicinot ņemt vērā, ka “mūsu dienās reklāma ir kļuvusi par visu iespējamību pavēlnieci”. “Jo kas gan būtu varonība, bagātība, domu cēlums, apoloniskais staltums, ja to visu uzvarošais spēks netiktu pienācīgi izcelts, izreklamēts? Bet vīrieši to ir aizmirsuši,” rakstīja Mednis. “Vaj tā rīkodamies vīrieši domā, ka viņi vēl ilgi paliks par zemes bērnu likteņa noteicējiem? Jo pašlaik taču tiek vesta cīņa par virskundzību mīlas varas un naida spēku apdzīvotās teritorijās. Un tagad visas miermīlīgās sacensības mēdz izšķirt reklāmas ieroči. Tos pagaidām visveiklāki un viskairinošāki māk vadīt, kādreiz par nespēcīgām uzskatītās, sievietes rokas.”

Nācijas sievietība/vīrietība parlamentārās demokrātijas laikā visuzskatāmāk aplūkojama karikatūrā. Latvijas valsts (tauta) tajās pārsvarā tēlota kā vientuļa tautu meita, tikai Rihards Zariņš viņu ir zīmējis radniecības attiecībās. Šķiet, ka līdz ar valstiskuma nodibināšanu Lāčplēsis bija aizklīdis nezināmā trimdā, bet Latvija mantojusi viņa regālijas – zobenu un vairogu. Atbrīvošanas karā viņš nevarētu būt kritis, jo 1923. gada maijā Saeimas deputātiem Latvija paziņoja, ka viņai “no Lāčplēša ir piedzimis dēls Nacionālisms”. Latvijas un Lāčplēša dēlu karikatūrists nosaucis par ārlaulībā dzimušu “lāča bērnu”. Bērna audzināšanā Lāčplēsis nepiedalījās. Latvijā starpkaru gados tieši mātes uzdevumu paplašināšana par sievietes sabiedriskās darbības formu bija centrālais politiskais mehānisms, ar kuru sievietes sevi iesaistīja un tika iesaistītas politiskajā iekārtā, un tādā kontekstā arī Latvija kā vientuļā māte savus pienākumus veica teicami – dēls Nacionālisms strauji pieauga, bet pagaidām dzīvoja pagrīdē, lai reiz ķertos pie valsts politiskās iztīrīšanas. 20. gadu vidū Latvija ar dēlu Nacionālismu pat lepni brauca kuģī ar Kārļa Ulmaņa bisti priekšgalā, tomēr neattaisnojās cerības, ka Ulmanis varētu kompensēt vīrietības trūkumu Latvijas ģimenē. 1928. gadā Latvija skumji prātoja, ko gan visu šajos gados būtu varējusi sasniegt, ja vien viņai “tas naciķis nebūtu garīgi impotents”.

Skolās gan mācīja tradicionālo stāstu par Lāčplēsi, bet publiskajā telpā situācija sāka mainīties tikai 20. gadu beigās. Vispirms Lāčplēsis “parādījās” papirosu Lia Mara reklāmā. Tomēr, jājot uz zirga garām uguni spļaujošam pūķim, viņš drīzāk izskatījās pēc krievu spēkavīra Iļjas Muromieša. Toties 1930. gadā līdz ar filmu “Lāčplēsis” viņš jau atgriezās kā latvju tautas spēka simbols. Filmu reklamējot, tika pieminēta gan “700 gadus tumšā un baigā verdzības nakts”, gan latviešu tautas kā bārabērnu dziesma, kas nebeigs skanēt, jo “sirds dziļumos tā ierakstīta, no sirds uz sirdi ies”.

Tomēr jau pēc četriem gadiem autoritārā režīma laikā bārabērni ieguva “ģimenes” tēvu Kārli Ulmani. Būdams “īsts ģimenes tēvs – stingrs un taisnīgs”, viņš atbalstīja centienus, kas veicināja vīrietības gara dominēšanu valsts ideoloģijā. Vispirms tika fiksēta problēma, kas epizodiski tika pieminēta arī parlamentārās demokrātijas laika publicistikā, tomēr tā tika plašāk iztirzāta tikai autoritārajā režīmā. 1935. gada rudenī Līgotņu Jēkabs konstatēja, ka latviešu liriķu nevēlamo rakstura īpašību cēloņi ir raudulīga literatūra un aplama vēstures izpratne.

Tomēr šo īstenību bija veicinājuši paši agrāko gadu publicisti. Krišjānis Barons rakstījis, ka 19. gadsimta vidū “latviešu tautas kā tādas nemaz nebija; bija tikai zemnieki jeb vācu kungiem kalpojošā zemākā, nevāciskā šķira”. Latviešu tautas izveide bija jaunlatviešu projekts, ko 19. gadsimta 40.–60. gados īstenoja 50 latviešu intelektuāļi nacionālisti, savukārt 20. gadsimta 20.–30. gados – 39 latvieši (arī sievietes). Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā vīrietības “projektā” piedalījās vismaz 13 autori, kuri savus tekstus ir parakstījuši. Tātad runa nav par tautu un pat ne par visu tā dēvēto inteliģenci, bet tikai par dažiem desmitiem cilvēku katrā paaudzē. 30. gadu otrajā pusē viņi galvenokārt bija literāti. Savus spriedumus par literārajiem tēliem viņi tieši attiecināja uz latviešu raksturu, neņemot vērā, piemēram, Miķeļa Valtera kritiku par šo vēlmi “mūsu latviešu cilvēku redzamākos tēlus sarindot divos lielos tipos, vīrišķīgos un sievišķīgos”. Literātu darbošanās joma noteica raudulības saskatīšanu tieši literatūrā, kaut gan tiklab to varēja atrast dziedāšanas kultūrā. Kāds laucinieks avīzē Kurzemes Vārds aprakstīja 1923. gada dziesmu svētku atskaņu koncertu Esplanādē. Pēc trīskārtīgas valsts himnas nodziedāšanas, “skumji ieskanas 50 gadus atpakaļ pirmajos dziesmu svētkos (1873. gadā Rīgā) skandinātā: “Kas tie tādi, kas dziedāja””. “Tik savādi ap sirdi, ka gribas vaj raudāt, bet dzirdot vārdu: “Tie ir visi bāru bērni, bargu kungu klausītāji” jūties neizsakāmi laimīgs, ka drausmīgā “ir” vārda vietā, nu droši varam sacīt “bij”.” Minētie “padsmit” publicisti autoritārā režīma laikā tad arī noteica latviešu kā tautas problēmu (sievišķīgā raudulība), norādīja tās cēloņus (nepareiza vēstures uztvere; raudulīga literatūra) un sekas (problemātiskas attiecības ar valsts institūtu), atrada novēršanas līdzekli (tā dēvētā vīrietības kulta izveidošana).

Pagātne. Pārvērtēta

Līgotņu Jēkabs apgalvoja, ka latviešu tautas garam svešā un nepieņemamā pasīvā nopūšanās un nevarīgā skumdināšanās ir radusies kristietības vai citā ietekmē, ka tā ir bijusi “vēstures nomākta, brāļu draudzes ar pazemību piesātināta latviešu kalpotāja cilvēka psiche”. Dzejnieks Fridrihs Gulbis pievienojās, ka pasaciņu par pazemīgām dvēselēm latviešu literatūrā ir ienesuši svešu kultūru un kungu morālei pieskaņotu mācību ietekmēti rakstnieki 19. gadsimta 90. gados un 20. gadsimta sākumā. Viņš gan apgalvoja, ka “diez cik dziļas pēdas tautas psichē” viņi neesot atstājuši. Pēc 15. maija tika sludināts, ka tagad tamlīdzīga ietekme esot “laimīgi izklīdināta”. Tika konstatēts, ka latviešu “ciešanu pagātne” neesot noteikusi viņu tagadējo dzīvi, jo latviešiem esot izdevies izvairīties “mīlēt ciešanas”. Jau 1841. gadā, klausoties latviešu valodā, ceļotājam Johanam Georgam Kolam šķita, ka latvieši “visu pasauli ar samazināšanas brilli aplūkotu. Tie samazina vēl tos vārdus, kuri jau bez tam mazu norāda, un viņu ubagi, p.[ar] p.[iemēru], nelūdz vis “drusku maizes”, bet “maziņu drusciņu maizītes””. Ceļotāja pamanītās iezīmes paši latvieši saskatīja vēl 1940. gada pavasarī. Piemēram, deminutīvus uzvārdos uzskatīja par “uzkrītošu parādību mūsu tautā”, tāpēc uzvārdu mainītājus lūdza izvēlēties jaunos uzvārdus bez galotnēm -iņš, -ītis (piemēram, Salmiņš, Rudzītis). “Šo uzvārdu izplatība ļoti liela un tas norāda uz jūtelīgumu, labsirdību un bērnišķīgu dvēseles nostāju. Šādu izteiksmi latvietis lieto arī tur, kur patiesībā vajadzīga stingrība un noteiktība: par vilciņu viņš uzrunā zvēru, kas saplosa viņa avis, un tikpat mīļi uzrunā arī visus citus savus postītājus. Tādi uzvārdi kā: Ozoliņš, Avotiņš, Akmentiņš īstenībā ir mazvērtīguma un piekļāvīgas sirsnības apliecinājums. Uzvārdi, protams, nepārveidos tautas raksturu, bet sava tiesa audzinošas nozīmes tiem tomēr ir, ievērojot viņu biežo lietošanu ikdienas praksē.”

Savukārt “pasakas” jeb vāciešu izdomājumu par 700 gadu ilgo verdzības tumsu ideoloģija atspēkoja jau drīz pēc apvērsuma. Autoritārā režīma ideologi turpināja uzsvērt, ka “zemes darbs latviešiem bijis radīšanas prieka pilns”, ka tas nebūtu pa spēkam vergu tautai. Jūlijs Auškāps konstatēja, ka “nesen vēl daudzi kaunējās, ka latviešus sauc par zemnieku tautu”, bet “tagad mēs lepojamies, ka esam zemnieki, jeb, vismaz, tuvi zemei”. Kārlis Ulmanis tika sumināts kā zemnieku ķēniņš, dāvinot tam “atrasto” Nameja gredzenu apvērsuma pirmajā gadadienā, savukārt, lai “mūsu bērni piesavinātos arī mīlestību uz zemi”, no 1935./1936. mācību gada lauksaimniecība bija obligāts mācību priekšmets ne tikai lauku, bet arī pilsētu skolās (no pamatskolas 3. klases). Latviešu kā zemnieku nolemtība, kas savulaik bija baltvāciešu reiz tik cītīgi uzturētās latviešu mazvērtības pamatā un ko centās iznīdēt jaunlatvieši, tagad tika pārinterpretēta kā latviešu lepnuma avots.

Varonis. Atrasts

Autoritārā režīma ideoloģijā tāpat kā citur autoritārajās Eiropas valstīs īpaša uzmanība tika pievērsta vīrietim. Ulmaņa runās jau 1937. gadā izskanēja aicinājums ievērot augstāko bausli – “vīrestībā dzīvot, cīnīties un uzvarēt, dzenoties pēc viena vienīga mērķa – lai mūžam būtu Latvija, patstāvīga, neatkarīga, visu mīlēta, sargāta un kopta”. Tika sludināts, ka “jaunā latvieša apziņa ir uzvarētāja apziņa, valdnieka apziņa, slavas un panākumiem vaiņagotas tautas apziņa”. Jānis Lapiņš žurnāla “Sējējs” ievadrakstos 1937. un 1938. gadā aicināja atrast vīra garu, jo “mīkstčaulīgas, raudulīgas, sievišķīgas tautas, kas nododas sapņiem, nemīl pats Dievs, viņš tās pielaulā spēcīgām tautām, lai iedotu tām vīrišķību”, turklāt “tikai vīrišķīgas tautas ir suverēnas”.

Lapiņš formulēja, ka īsta vīra kritērijs ir vīra gars. Viņš sludināja, ka vīrietis ir kā zvērs, no kura “pirmatnības vilks mīl pabāzt ārā savu purnu”. Vīra gods prasa būt pašapzinīgam, visu pārspēt, varēt. Vīru raksturo cīņa un uzvara arī mīlestībā, kurā viņš ir “reizē godprātis un bezkauņa”, jo šolaiku sociāli aktīvā, kareivīgā sieviete vairs nemīlot maigos prinčus. “Tikai salkani egoisti, mazvērtīgi un mazdūšīgi vīrieši gaida, lai viņiem atklāj mīlestību, lai ap viņiem trinas sieviešu glaimi. [..] Īsts vīrietis arī mīlestībā ir laupītājs, ir zvērs, kas izgāž ēkas pamatus, lai tiktu pie upura. [..] Kur vīriem aptrūkst kareiviskā laupītāja gara mīlestībā, tur tauta bez nākošās paaudzes aiziet bojā. Tur vīri gļēvi fantazē par mīlestību un sēž pie savas sapņu makšķeres, gaidot, ka kāda zivtiņa pati ņems viņa tārpu.” Lapiņš pareģoja, ka tādi vīrieši nonāks ellē kā nenozīmīgie. Turpretim īsts vīrietis nekad nerādot maigumu, sentimentalitāti, asaras, jo “zirgi nokož galvas tiem zēniem, kas spēlējas ar leļļiem”. Par izņēmumu viņš atzina mīlas brīžus, kad “vīrs izkāpj pats no sevis” (“no zvēra”) un kļūst tuvāks sievietei – jūtīgs, maigs, apraudāties spējīgs. Tad vīrs ir kā auglības dievs Pāns, “kas mistikas pilnām acīm raugās pasaulē”, “kā kūpošs rudzu lauks, kas ikbrīdi savas sēklas grib izsēt visai pasaulei” vai “kā sēklas pilns koks, kas ar savu dzimumu grib apņemt visu pasauli”, jo “tas ir vīra gods, ka viņš ir pilns ar spēku un potenci”. Publicists secināja, ka vīra gods “peld rases asinīs” un “krietns vīrs ir arī lepns uz to, ka viņam ir daudz viņa labo asiņu tālāk nesēju”. Šie pagāniskie prātojumi iekļāvās populārajā dzimstības problemātikas tēmā un, sekojot autoritārajā režīmā dominējušajai tendencei, Lapiņš ir pat aizrādījis: “Ja ģimene ir krusts, tad paliec par Lāčplēsi un nes godam savu krustu.”

Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā kritušo un veterānu godināšana parlamentārās demokrātijas laikā notika pašplūsmas veidā, savukārt autoritārā režīma ideologi savā retorikā iekļāva varoņu kulta terminoloģiju. 1934. gada oktobrī presē tika apgalvots, ka tautā atdzimst varoņu kults. Filozofs Jūlijs Students 1935. gada apgalvoja, ka “latviešu tauta pieder varoņtautām”, jo, “ja latvieši nebūtu varoņi, viņi bezgala grūtajos savas vēsturiskās attīstības apstākļos nebūtu izturējuši un neiznāktu kā uzvarētāji”. 30. gadu beigās vārds “Lāčplēsis” un teiciens “vecie kaujas ērgļi” tika lietoti jau kā sugas vārdi, neliekot tos pēdiņās, kas veicināja pārliecību, ka varoņi joprojām dzīvo un mirst laikabiedru vidū. Pat avīžu ziņa 1939. gadā vēstīja, ka “rīt apglabās Grobiņas dīķī noslīkušo lāčplēsi”.

Varoņu kulta veidošana turpinājās. No 1936. gada tika sludināts, ka varoņu kulta radīšana ir literatūras pienākums, jo “tautai, kam nav varoņu un nav sava varoņu kulta, jāizgaist starp citām tautām, jānozūd, neatstājot pat atmiņu par sevi”. “Strēlnieku un Latvijas atbrīvošanas cīņas bij latvju kareiviskā varoņgara augšāmcelšanās, mūsu nacionālās bruņniecības tapšana. Latvju tauta pierādīja, ka viņa spēj dot tūkstošus savu senču varoņiem līdzīgus vīrus veikt nemirstīgus slavas darbus. Paust šo un arī seno varoņu slavu, par viņu darbiem stāstīt nākošām paaudzēm ir literatūras uzdevums un tā radīt varoņu kultu un tam kalpot.”

Lirisms. Atmaskots

Literāti tika ievirzīti varonības tēmā, iztirzājot sentimentalitātes problēmu literatūrā un tās ietekmi sabiedrībā. Publicists Juris Vidiņš 1934. gada rudenī konstatēja, ka latvieti raksturo pārlieka jūsmošana un raudulība, tās uzbāzīga un nesmalkjūtīga izrādīšana. “Latvisko lirismu” kā problēmu aprakstīja Edgars Sūna avīzē Valmierietis jau 1930. gadā, tomēr viņu vairāk satrauca latviešu literatūras niecīgā starptautiskā popularitāte, kuras cēlonis viņaprāt bija fakts, ka latviešu rakstnieku lielākā daļa atrodas “saldena lirisma varā”. “Varētu teikt, ka tā mūsu, latviešu īpatnība – jau no seniem laikiem – ka esam mazu dziesmiņu dziedātāja tauta, un ka šī īpatnība sargājama, ka liriski sajūsmīga pasaules skatīšana mūsu mākslinieciskais ieguvums, mūsu spēks, ideāla aizsniegums.” Tomēr Sūna ieteica sākt revidēt šo sajūsmu, kas “izklausās pēc monotonas, klusas, lai arī izjūtu pilnas dziedāšanas, kas aizvien vājākās noskaņās turpinās vēl no tiem laikiem, kad bija jādzied bez saulītes vakarā”, un ko modernizētā stilā turpina variēt pat jaunākā latviešu rakstnieku paaudze. “Tā dziesma skaista, bet to nevar mūžam dziedāt, ja dziedātājs negrib nogrimt vienmuļā ēnainā nevarībā”, jo “dzīve vairs neapmierinās ar lirisko skatījumu, ar Skalbes un daudzu citu naivo pasaules skatījumu, kas izplūst impresionistiskās dzīves glezniņās, bet prasa rakstniekos gribu radīt lielus, monumentāli uzbūvētus darbus”. Tomēr Sūnas pārdomas un Kārļa Skalbes pieminēšana neizraisīja diskusijas, vismaz ne publiskas.

Kā jau minēts, tēmu, saistot lirismu ar raudulību, jau pēc apvērsuma atklāja Vidiņš. Viņš ieteica vairīties no izteiktās sentimentalitātes ne tikai ikdienā, bet arī prozā un izteica nožēlu, ka pavisam nevīrišķīgā raudulība sagandējot pat Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” pēdējās daļas, kurās autors “ne tikai rāda savu aizkustinātību un raudāšanas kāri, bet laiku pa laikam liek apraudāties arī saviem rūdītajiem un nenorūdītajiem strēlniekiem, kad kāds no viņu biedriem šķiras no šīs pasaules”. Vidiņš uzsvēra, ka rakstnieka pienākums nav nedz jūsmot, nedz izlikties, ka viņš aiz asarām lāgā parunāt nevar. “Lai viņš liek, ja jau vajag, lasītājam apraudāties, bet, lai viņš to panāk spilgti tēlodams, ne raudāšanas priekšzīmi rādīdams.” Arī ikdienas situācijās var pateikt runu atradeņu kristībās, sanatorijas atklāšanā vai līdzīgos labos pasākumos, “nemaz nepaliekot smieklīgs ar savu daiļdvēselību”. Tāpēc viņš ieteica, ka vismaz sabiedrībā latviešiem vajadzētu turēt mutautiņus kabatās, bet literātiem rakstīt ar tinti, nevis ar asarām.

Raudulību par problēmu atzina arī citi publicisti, tomēr Grīna vārds tās kontekstā vairs netika pieminēts. 1936. gadā Līgotņu Jēkabs nosauca Apsīšu Jēkabu un Jāni Poruku. Vērtējot rezultātus Lauksaimniecības kameras organizētajam mazpulku literatūras stāstu konkursam, viņš bija gandarīts, ka “nevarīgo sentimentalitāti un pasivitātes pilno pērļu zvejnieku mūsu tagadējā jaunatne sāk izkratīt no saviem kauliem”, jo stāstos vairs nebijis raudulības un veltīgas bradāšanas “pēc nesameklējamām pērlēm, bet darbdienas rūdas apstrādāšana un kausēšana reālo pienākumu smēdē, lai no šīs rūdas iegūtu šķīstu zeltu”.

Voldemārs Reiznieks aicināja sacelties pret tādiem ideologiem, kas pieder pie Poruka, Skalbes un lielā mērā arī Raiņa tipa. “Atdodot godu viņu izcilai talantībai, atzīstot, ka viņiem ir bijis savs laiks, jāatzīst, ka tagad viņu ideāli nepavisam neatbilst laika garam. [..] Mūsu neatkarību izkaroja ne Poruka “bālie zēni”, ne Skalbes Krupis, ne Raiņa Antiņš, bet pavisam pretēja tipa cilvēki.” Viņš secināja, ka “karos lielā skaitā izkāva mūsu pašus vīrietiskākos vīriešus”, “tāpēc tagad jārūpējas, lai zēnus jau skolās un ģimenēs nepataisītu par “meiteņpuikām”, lai jaunekļi būtu īsti vīri”. Reiznieks jau 1935. gada sākumā bija ieteicis pareizi izmantot valsts interesēs, runājot viņa vārdiem, spraigo seksuālismu un cieši ar to saistīto varonības garu, kas atrodas jaunekļu tieksmju pamatā. Viņš apgalvoja, ka jaunekļu “bioloģiskā seksualitāte nereti pāriet citos mīlestības veidos, sevišķi patriotismā”, tāpēc skolā, karadienestā un reliģijā jāveido jaunekļu pienākumu izpratne, palīdzot “uzkļūt uz agrāko paaudžu dzīves ceļa”. Izredzes Reiznieks uzskatīja par cerīgām, jo bija pārliecināts, ka “latvieši patlaban ļoti, kaut intuitīvi ciena vīrietības ideālību”, par ko īpaši liecinot Aleksandra Grīna romānu izplatība, kuru Reiznieks uzskatīja par spilgtāko “mūsu vīrietības” paudēju.

Tieši par “latviešu tautas gara” varonības, drosmes un vīrišķības īpašību ienešanu literatūrā arī Līgotņu Jēkabs 1939. gadā slavēja Grīnu. “Tiklab par mūsu dzīvi, kā par mūsu literatūru dominēja viens tips: Antiņš! No tautas pasakām tas pārgāja Apsīšu Jēkaba sirdsšķīstos ļaudīs, Poruku Jāņa raudulīgos zēnos – sākot ar Ansi Vairogu un beidzot ar Matīsiņu, bet, vai tas bija viss latviešu raksturs, visa latviešu tautas dvēseles satversme? Tā bija vēstures nomākta, brāļu draudzes ar pazemību piesātināta latviešu kalpotāja cilvēka psiche, bet tas ne mūžam nebija latviešu tautas sarežģītais emociju un gribas bagātais tautas raksturs!” “Vai Dieviņ! Aleksandrs Grīns slavē karu – izsauksies dažs, to dzirdot. Nē! Aleksandrs Grīns neslavē karu – bet viņš to arī nenoliedz! Karš ir vēstures fenomens un viņš mums jāņem, vai gribam vai ne! Mums jāatmet tā raudulīgā sievišķā psicholoģija, kas pieaugušos vīriešus vēl arvien kā cālīšus grib turēt zem vistas spārniem!” Iespējams, “vīrietības kulta” trūkums bija latviešu literatūras īstenība. Ideologi to attiecināja uz reālo dzīvi, lai mobilizētu masas ap autoritārās valsts ideju. Centieni formulēt latvieša identitāti, izmantojot vīrietības problemātiku, varēja piesaistīt lasītāju uzmanību, bet tā par problēmu varēja būt padarīts tas, kas varēja arī nebūt problēma.

Tomēr latviešu tautas projekta ideologiem ne 19. gadsimtā, ne Ulmaņa režīma gados neizdevās izskaust patiku uz tā saukto raudulīgo literatūru. Īpaši tā valdzinājusi Latvijas lauku iedzīvotājus, par ko liecināja pieprasījums gadatirgos. Avīze Kurzemes Vārds 1925. gadā rakstīja: “Cerību pilnas meičas vairāk valdzina sapņu grāmatas ar puķu un pastmarku valodas komentāriem, domīgākas apmierinās ar “Puķu kurvīti”, bez izredzēm – tās meklē “Grāfieni Genovevu”, “Priežukalna Rozi”, “Kara lielkungu Eistakiju” un taml. darbus.” Šie Anša Leitāna ap 19. gadsimta vidu latviskotie vācu rakstnieka Kristapa fon Šmīda stāsti, kas gājuši no rokas rokā 30. gados arī Latgalē, vēstīja “par krietniem, bet nabagiem, fiziski pavājiem un beztiesīgiem cilvēkiem, kuriem dzīvē jācieš visādas pārestības un vajāšanas no skopiem, cietsirdīgiem bagaturiem, bieži vien saviem tuviniekiem, un nežēlīgiem, pērkamiem un stulbiem varas pārstāvjiem”. Vita Zelče konstatējusi, ka tie “ir dziļi iegūluši ne vien M. Kaudzītes un R. Klaustiņa, bet arī Reiņa Kaudzītes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Andreja Upīša, Antona Austriņa, Kārļa Skalbes, Viļa Plūdoņa u. c. rakstnieku bērnu dienu emociju gammā”.

Erots. Latviskots

Lirismu par nacionālu nelaimi 1938. gada otrajā pusē nosaucis Jānis Lapiņš. Viņš atzina, ka “brīnišķu skaistumu ir radījis mūsu liriskais gars un visa mūsu rakstniecība ir viens ziedu lauks,” bet piebilda, ka “pasaulē visam ir otra puse, un visskaistākam ābolam ir iekšā grauzējs tārps”. Pasakās tiek slavēts negudrais dēls (filozofs, dzejnieks), kamēr nopelts praktiķis, bet tieši praktiķis “ir mūsu nacionālais varonis”, kuru raksturo vīrišķības, drosmes un riska gars. Jūlijs Auškāps uzsvēra, ka bezdarbīgo sapņainību neviens augsti nevērtē. Arī Lapiņš atzina, ka viņam “patīk labāk tas vīrs, kas nevis sapņo, ka tam ir skaista māja, bet kas to skaisto māju tiešām uztaisa”. Uz iebildumu, ka “dzīve bez sapņu vīzijām ir trula latvieša pazīme”, Lapiņš paskaidroja: “Liriķi ir ļoti jauki cilvēki, viņi ir viegli vadāmi un vienmēr padodas stiprākā iespaidam. Ja mūsu tauta tik ilgus gadus bijusi bez savas patstāvības kroņa, tad te lielā mērā vainojams arī mūsu lirisms.”

Arī filozofs Pauls Jurevičs saskatījis saistību starp latviešu tendenci uz lirismu un attiecībām ar valsti, taču viņš pretēji Lapiņam lirismu izprata kā nepakļaušanos. 1940. gada pavasarī Jurevičs skaidrojis, ka liriskais cilvēks vairāk seko savu jūtu impulsiem, nevis paradumu dresūrai un prāta aprēķiniem, tāpēc nav absolūti disciplinēts sabiedrības loceklis. Kaut gan “pie mums pārsvarā tomēr šķiet vairāk ir smagi un cieti raksturi, un liriķi īsti tikai kaut cik kompensē šo pretējo vienpusību”, taču šī tendence ietekmējusi latviešu attiecības ar valstiskumu (“labprātīgu pakļaušanos savu pašu tautas locekļu vadībai un vispāri disciplīnai”). “Pēdējā gadsimtenī mēs dzīvojām svešas lielas tautas perifērijā, un līdzdalība iekšējā pārvaldīšanas darbā no mums netika prasīta, – no tās pat vairījās. Mēs te ar vieglu sirdi varējām būt revolucionāri, nevalstiski, frivoli, individualistīgi – tas kaitēja mūs apspiedošai tautai un līdz ar to veicināja šīs tautas sairšanu, bet mūsu atbrīvošanās mirkļa tuvošanos. Bet ja nu tagad kāds vēl gribētu arī pašu valstī paturēt šos revolucionarisma vai frivolitātes paradumus, tad tā būtu rupja situācijas pārprašana, atkarīga no mechaniskas ļaušanās veciem iegūtiem paradumiem. Bet viens otrs defekta gadijums mūsu stājā tieši izskaidrojams ar šo veco paradumu atavismu.” Uzskatot, ka tautas liktenis ir atkarīgs no tās inteliģences politiskās domāšanas un uzvedības, Jurevičs spriedis par latviešu inteliģenci, izmantojot nacionālā Erota jēdzienu. “Nacionalā stāja, tā tad galu galā atkarīga no affektivas saistības ar savu tautu, citiem vārdiem – no nacionālā Erota, tā spēka, izturības un spilgtuma. Bet Erots, mīlestība, kā katra mīlestība, vienmēr ir zinamā mērā mistiska, tā, kā teologi saka, nāk no Dieva žēlastības.” Tomēr Jurevičs konstatējis, ka latviešu plašākas publikas attieksmē pret nacionāli valstiskām problēmām “nacionālais Erots” nav spēcīgs, ar to izskaidrojams latviešu “apolitisms”. Savukārt “pielāgošanās spēja un līdz ar to arī tieksme ir nacionāli politiskā ziņā diezgan kļūmīga latviešu īpašība”, jo gatavība pielāgoties (“kad tikai labi kungi, tad jau var dzīvot”), liecinot ne tikai par vāju “nacionālo Erotu”, bet arī par pašcieņas un lepnuma trūkumu.

“Tēvijas mīlestības enerģijas” jēdzienu ideologi izmantoja jau 1937. gadā. Rēķinoties ar to, ka kara varoņu kļuvis arvien mazāk, ideologi vēstīja, kā kļūt heroiskam ikdienā. Iedzīvotāji tika mudināti uz upuri valsts labā. (“Upuri prasa ģimenes dzīve, jo tā liek atsacīties no personīgām ērtībām un baudām. Upuri prasa kalpošanas pienākums pret valsti un tēviju. Bet upuris ir tik liels, cik sirdī liela ir tautas un tēvijas mīlestība. Cilvēks, kas tautai un valstij kalpodams, vairāk domā par savu labumu, nav upura spējīgs, jo viņam dvēselē nav mīlestības.”) Jau 1939. gada rudenī vīra kā vardarbīga iekarotāja tēlam tika pievienots tā pretstats – tika attaisnots un slavināts Antiņš kā “klusais un sev nekā neprasošais cīnītājs”, jo viņš “augstāk par paša stāda tautas labumu” un spēj “ziedoties un atdot sevi visu, lai tikai atmodinātu stikla kalnā snaudošo princesi Saulcerīti – Latviju (kā to traktējis Rainis)”. Tādējādi Antiņš vairs “nekādā gadījumā nav gļēvuma personificējums”, bet gan Lāčplēša prototips. Filozofs Jūlijs Students priekšlasījumā valsts ierēdņiem 1940. gada sākumā norādīja, ka varonības stāja ir tikai augstākā vīrestības pakāpe. Ideologus mazāk nodarbināja masu mobilizēšana politikai, cik indivīdu “iekšējā pārveidošana”. Režīma beidzamajā gadā vīrestības jēdzienā jau iekļāva pat tādas īpašības kā atsaucība, izpalīdzība, pretimnākšana, laipnība, ticība un paļāvība saviem spēkiem, atbildība Dieva, mūžības un augstākās varas priekšā.

***

Toreiz, kad ideologi centās īstenot latviešu vīrietības “projektu”, Latvijas iedzīvotāji, kuri padomju laikā un pēc neatkarības atjaunošanas uzturēja mītu par Ulmaņlaikiem kā zelta laikiem, audzēja ķirbjus mazpulcēnu dārziņos, nevis izprata politiku. Kad sapulcējušies tūkstoši 1988. gada 7. oktobra manifestācijā Mežaparkā tika uzrunāti ar “sveika, mana bāreņu tauta”, viņi nezināja, ka tādai uzrunai ar “zelta laikiem” nebija sakara. Tonis toties izrādījās tik noturīgs, lai pēdējā gada laikā atkal tiktu runāts par to, “kas vainas latviešiem”, kuri “šķiet, ir apsēsti ar viktimizēšanos”, ka jātiek galā ar “pagātnes traumatisko identitāti”, kas noteikusi atsvešināšanos no pašu valstiskuma, ka “mums pasakas, literatūra ir tāda, ka līdzjūtību un morālu atbalstu izpelnās nabaga Cibiņš, nevis saimniekdēls Buņģis”. Piecus gadus ilgais Ulmaņlaika vīrietības “projekts” ir tikai pagātne, tomēr tās kontekstā sekot līdzi blogu ierakstiem par latvietības tēmu vai aplūkot Literatūras kanonā iekļautās vērtības kļūst pat interesanti.