Ledus iet, gulbji rotājas

Skatoties izcilu fotomākslinieku darbus, vienmēr esmu ļoti norūpējusies par vienu lietu – nezin, kā ir jādzīvo, lai tā fotografētu to, kas ir mums visapkārt visu laiku. Tas, kas redzams fotogrāfijās, nerodas kā kāda īpaša vīzija mākslinieka galvā, un pēc tam uz papīra, audekla vai citās instalācijās. Tas viss ir paspējis rasties jau iepriekš.

Andreja Granta fotogrāfiju izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atkal noskumstu, ka nevaru ne saprast, ne sajust, ne uzrakstīt, kas īsti notiek. No vienas puses, tas, kas tur redzams, jau ir noticis, un cauri. No otras puses, tikko kā uz to skatos, tas notiek atkal.

Viena ne pārāk vieda atziņa radās, ka Granta fotogrāfijas ir dzīvas, un kā tādas īsti neietilpinās nekādos noteiktos, sastingušos modeļos – tām nepielīp kulta priekšmetu un priekšstatu statuss ne no muzejiem, ne tekstiem, vienalga, gudriem vai dumjiem. Dzīvumu varbūt skaidro sajūta, ka Granta fotogrāfijas nogādā skatītāju tieši centrā vai vidū – starp glītumu un neglītumu, starp svarīgo un nesvarīgo, starp privāto un publisko, starp centru un nomalēm, starp slavenībām un padibenēm, starp banalitātēm un patosu. Tas ir viens no visneitrālākajiem vērojumiem, kāds redzēts. Varbūt tas arī ir iemesls brīžiem dusmoties – nu kas tā par mākslu, kas neko nevēsta un neraida apmulsušo skatītāju prātus kādos noteiktos, auglīgos virzienos, kur vajadzētu taču slēpties kādai morālei vai kam citam jaukam un ērtam. Tā tomēr nenotiek, Granta fotogrāfijas mūs nogādā tikai tur un tobrīd, kad, piemēram, pāri Ludzas kapiem spīd gaisma, cilvēki rušinās, un smiltis liepu alejā kadra centrā ir uzkopētas tieši kapu celiņu smilšu tonī, lai arī tā, protams, ir melnbalta fotogrāfija.

Andrejs Grants ir gandrīz vai vienīgais no “A” grupas brīnišķīgajiem fotogrāfiem (Gvido Kajons, Valts Kleins, Mārtiņš Zelmenis, Inta Ruka), kas joprojām konsekventi nododas “izšķirošajam acumirklim”. Grupa savos darbos un izstādēs izcēla dokumentalitāti kā pretēju vērtību tolaik populārajam mākslas foto – inscenētām, apstrādātām un kombinētām, emocionāli nestabilām vīzijām “ar vēstījumu”.

Tomēr vietā, kur dokumentālās fotomākslas tradīciju nav bijis, tādas neiesakņojas arī ar “A” grupu. Toties tādā kā pagrīdē, ārpus oficiāliem mākslas institūciju lokiem un ietekmēm, top Granta skola – fotogrāfijas pulciņš interešu izglītības iestādē Rīgas Tehniskās jaunrades namā Annas ielā 2 – ļoti labs ieraksts jauno mākslinieku biogrāfijās. Par Granta paša dzīvi un daiļradi labākais uzziņu avots ir Laimas Slavas veidotais albums (Neputns, 2002). Nē, nu labākais avots joprojām ir dzīvs un fotografē. Turklāt piekodina, ka diez vai ir jēgā ko rakstīt, nepieminot, kā dīvainā kārtā Latvijā joprojām noteicošie ir piktoriālie un konceptuālie nošķīrumi, bet dokumentalitāti kā estētisku platformu mazāk apguvušas gan institūcijas, gan – paši autori.

Tas tiešām ir dīvaini, cik noturīga ir cilvēku nespēja paraudzīties pašiem uz sevi, jo tieši to dokumentālā fotogrāfija dāsni piedāvā, ja vien, protams, to autoriem ir veicies. Un nav pat tik svarīgi, kas ir autors. Bieži vien anonīmos kadros ir tik daudz un tik jaudīgas mākslas kā visādās izstādēs kopā. (Ienāca prātā Granta pieticīgais zīmodziņš fotogrāfiju otrā pusē – vienāds kā uz izstāžu, tā uz dāvanu formāta kadriem.)

Tiešām naivi ticu, ka, skatoties, kā tas, kas tikko notika ar mums, parādās vēlreiz, jau ir dziedinošs un kaut kādā ziņā māksliniecisks pasākums – katra ģimenes albuma potenciāls un katra ilustrēta izdevuma lielākoties neizmantots resurss, proti, atgādināt cilvēkiem, ka viņi tiešām ir dzīvi, katru brīdi.

Likās, ka ieskatu procesā, kā top Andreja Granta fotogrāfijas, vislabāk varētu sniegt stāsti par reizēm, kad licies, ka tūlīt būs labs kadrs, bet tas tomēr nav noticis. Tāpēc lūdzu izstāstīt dažus no tiem. Grants teica, ka būtu labi, ja būtu trīs stāsti.

“Tas bija Skaistkalnē. Iet ledus. Gulbji izvairās no ledus gabaliem. Viena blonda sieviete vaļējā mētelī ar lapsādas apkakli stāv un skatās uz tiem gulbjiem. Tāda izspūrusi. Vienlaikus viņa strīdas ar savu iereibušo vīrieti, skarba paskata tipu, kas stāv pāris soļu tālāk. Strīdas viņi pamatīgi, trīskāršā matā. Kā likās, viņi iznākuši tur upes malā tieši strīdēties, nevis piknikā. Esmu diezgan tuvu viņiem un upei arī. Publiska teritorija galu galā, drīkstu tur stāvēt – varbūt arī skatos, kā ledus iet. Tā ka es viņu privātumu īpaši netraucēju. Mani vienkārši priecēja šī aina. Viss viņu dialogs bija burvīgs – latviešu valoda sajaukta ar tādu kā “feņu”, tas ir tāds cietumnieku žargons plus kārtīga lamāšanās. Bet galvenais, ka tas teksts tāds savdabīgi emocionāls. Kādā aktīvās lamāšanās pauzē viņš izsaka viņai komplimentu, kaut ko apmēram tādu kā – ak, tu mana vecā mauka, noglāstot viņai plecu. Tas viss bija varen aizkustinoši tajā ainavā – pavasaris, pumpuri sprāgst, ledus iet, gulbji rotājas un tā... Apmēram pusi no detaļām gan neatceros, tādēļ šis gadījums laikam tā īsti neskaitās. Man visu laiku pie acs bija kamera, un ir arī kadri no tā visa. Faktiski visiem šiem stāstiem ir kadri, bet tie, protams, nespēj atrādīt to, kas tur bija patiesībā. Ne visu var izteikt ar attēla valodu. Tā citreiz ir par vāju, un tur gribot negribot prasās teksts. Vai kino.

Liepājas stāsts ir nenobildēto stāstu klasika! Tas bija Karostas karjeros, kas kļuvuši par maziem ezeriņiem, kur darbaļaudis atpūšas no darba brīvajā laikā. Šim stāstam savukārt būtu svarīga arī fonogramma. Visām skaņām te ir nozīme. Tobrīd pilnā balsī auro Britnija Spīrsa un citi tālaika populārās mūzikas varoņi. Uzgriezts tā, ka skaļāk vairs nevar, jo kruti ir peldēties, kad ir baigais skaļums. Absurds ir tur, ka tā ir ļoti auksta diena. Apmākusies. Tā gadījusies saulainām dienām starpā, un cilvēki aiz inerces ir atnākuši. Nav tā, ka salst, bet īpaši omulīgi tomēr nav.

Tur ir ūdens velosipēdu vai katamarānu īres punkts ar piestātnīti. Ieraugu vairākus interesantus objektus, kas noderētu priekš bildes. Vispirms mani piesaista viens kultūrists, kurš stāv iebridis līdz nabai ūdenī, salicis rokas uz krūtīm un dziļdomīgi skatās pāri ezeram. Pilnīgi nekustīgā pozā, un tā viņš stāvēja visas mizanscēnas garumā, kas ilga varbūt minūtes desmit, varbūt piecas. Tālāk – puika uzkāpis uz laipām un laiž kuģīti – tādu radio vadāmu modeli, baltu lainerīti. Tātad vēl tas kuģītis visu laiku braukalē pa niedrēm. Un puika ir kārtīgi aizrāvies. Jau tas viss man liekas diezgan interesanti, un mēģinu viņus abus iedabūt kadrā, bet nu nav īsti, nav kompozīcijas. Tad pēkšņi kompozīcija uzrodas! Viņi ir kadra kreisajā pusē, puika vairāk uz centru. Un pēkšņi no labās puses kadrā ienāk personāžs uzvalkā, atpogātā baltā kreklā. Viņš iet ļoti pārdomātā gaitā, jo ir iereibis un negrib paklupt smiltīs. Izstieptā rokā aiz kakliņa tur šņabja pudeli. Viņš dodas pie piestātnes, notupjas uz neliela zāļaina pauguriņa, tādas kā velēnas. Tālākais man asociējas ar to vilku pasakā, kas ar asti gribēja zivis ķert (lapsa viņu iemācīja, lai iesaldētu šim asti vai kaut kas tamlīdzīgs). Viņš lēnām un apdomīgi iegremdē polšu ūdenī. Kā var saprast, pudeles brāļi viņu atsūtījuši to atdzesēt, jo siltu šņabi neies dzert. Tā nu viņš tur to pudeli, vaļā nelaiž. Es savukārt domāju par kadru, ka īsti nevar saprast, ko viņš tur dara, ūdeni tausta vai kā… Kadra joprojām nav. Un tas viss notiek paralēli – visi šie trīs cilvēki tobrīd piepilda kādu sava dzīves uzdevuma daļu.

Un tad pietiekoši strauji, lai cilvēks uzvalkā spētu noreaģēt (un kā jau piestātnē, krasts ir slīps, un tur ir dziļš), velēna kopā ar visu dzesētāju ieslīd ūdenī. Viens mirklis, un viņa tur vairs nav. Ar visu pudeli. Un kāpēc skaņa ir svarīga – tu tur vari kliegt pēc palīdzības vai darīt jebko, neviens neko nedzirdēs, jo pāri visam dārd “umpā-umpā” mūzika. Turpat ir glābšanas dienests. Man it kā vajadzētu skriet pa kāpnītēm augšā un saukt pēc palīdzības, lai viņi kāds noskrien lejā, iemet riņķi. Vai arī pašam jālec pakaļ. Tomēr man kaut kā tas neliekas tik interesanti, kā vērot. Joprojām neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis. Kamēr es tā domāju un nevaru izšķirties, ko darīt, no ūdens parādās roka, kas grib kaut kur pieķerties. Tai izdodas pieķerties pie kociņa, kas balsta vienu katamarānu, kurš nolikts vertikāli žāvēties. Katamarāns lēnām un smagi uzveļas rokai virsū, un liekas, šoreiz gan tas cilvēks pazūd uz visiem laikiem. Skatos, ka tas kļūst nopietni, un sarosos kaut kā rīkoties. Bet puika pa to laiku laiž kuģīti, kultūrists skatās uz priedēm pretējā krastā, mūzika spēlē, un neviens, izņemot mani, neko nav redzējis! Tā ir ekskluzīva sajūta. Domāju – vajadzētu nokāpt un palīdzēt, bet izlemju vēl pagaidīt, varbūt izdodas sagaidīt kadru. Lai attaisnotu sevi, paļaujos, ka dzīvības instinktam taču jānostrādā, un gan jau viņš uzpeldēs. Tad no kaut kurienes dzirdu klusinātu, dobju lamāšanos. Saprotu, ka tas ir tas cilvēks, uzniris zem katamarāna, kur ir gaiss, un mēģina atrast ceļu uz krastu. Viņš izkārpās krastā, drusciņ kaunīgi, drusciņ nikni paskatās uz mani. Viņš, protams, ir gluži slapjš, un uzvalkā tas ir dubultkomiski. Vēl trakāk – viņam rokā ir tā pati pudele. Tā viņš stāv, mēs skatāmies viens uz otru. Tie divi – puika un kultūrists – turpina skatīties katrs savā virzienā un darīt, ko darījuši. Neviens neko nav redzējis. Tad tas vīrs greizi nosmaida, paskatās, ka pudelē ir vairāk, nekā nesis dzesēt, nolej apmēram līdz tam līmenim, kā bija sākumā, un drūmā solī aizsoļo pie saviem pudeles brāļiem. Faktiski, viņš iziet no mana kadra, jo es visu laiku skatos objektīvā. Viss notika vidējā plānā, lai kaut kas mainītos, man būtu vajadzējis iet tuvāk, bet tāpat jau bija skaidrs, ka to sajūtu nofotografēt neizdodas, ka to var tikai iegūt uz vietas.

Trešais gadījums ir ārkārtīgi līdzīgs. Un tur ir bilde iznākusi, bet nav īsti, kā man vajag. Tātad var teikt, ka nav bilžu arī no šīs scēnas. Tas bija Lietuvā. Arī par tēmu – fotogrāfs un dzīve. Par to ideālo stāvokli, kas svarīgs, darot ko līdzīgu reportāžai, kā manā ciklā “Pa Latviju”, piemēram. Tas ir tā, ka esi tur klāt, bet tai pašā laikā tevi neviens neredz, esi aiz tādas kā sienas. Tad dzīve atveras daudz izteiksmīgāk. Jācenšas atstāt vientieša iespaidu, kaut gan nevajag īpaši censties, tas notiek pats no sevis – ja viens cilvēks ilgstoši stāv ar kameru un skatās objektīvā, tad viņš gribot negribot atstāj nenopietnu iespaidu un par viņa klātbūtni ātri aizmirst.

Toreiz bija tā. Sēžu uz akmens Lietuvā pie vienas pārceltuves. Pāri upei iet neliels prāmītis, kas ved divas automašīnas un vēl pasažierus. (Mums arī aiz Līvāniem ir līdzīga pārceltuve.) Malā noenkurota barža, pārtaisīta par kafejnīcu. Tobrīd tur svin kāzas, kurās mani pēc tam uzaicināja, jo viens vīrs nāca runāties, uzzināja, ka esmu no Latvijas. Viņš bija dienējis Latvijā. Bet tas bija pēc tam.

Tātad sēžu tur un gaidu, ka pienāks prāmis. Prāmju pienākšana ir tāds brīdis, kad nereti veidojas interesantas mizanscēnas. Tā nu sēžu un pēkšņi dzirdu, ka uz baržas kafejnīcā izceļas troksnis. Tā kā kliedz un lamājas lietuviešu valodā, es īsti nevaru izprast, kas noticis, bet strīdas sieviete ar vīrieti par būtiskām dzīves lietām. Viņi viens otru baksta un mētā pa klāju. Tad vīrietis noskrien lejā pa trapu, skrien pa krastu uz manu pusi. Bet prāmis, kas gatavojas pienākt piestātnē, ir kādus 50 metrus no krasta. Es esmu jau ar kameru rokā, gatavs kadram, jo, kad tas pienāks, būšu tieši pie trapa. Dzirdu, ka kraukšķ oļi, bet īpaši nepievēršu tam uzmanību. Viņš paskrien man garām, paķer milzīgu akmeni – kādu tik var noturēt, iesteberē ūdenī un pazūd, akmeni piekļāvis sev cieši pie krūtīm. Atkal svarīga fonogramma – uz kuģa līdz tam ir klieguši, bet pēkšņi iestājas pilnīgs klusums. Uz ko viņi skatās, klusējot? Protams, uz mani. Un es atkal domāju, ko man darīt – lēkt viņam pakaļ? Tobrīd nāk uz augšu burbuļi, uzpeld viena sandale… Prāmis ir apstājies un gaida, jo kapteinis, redzējis, ka ūdenī ielec cilvēks, nevar taču braukt viņam virsū. Uz mani jau skatās no vairākām pusēm, jo es esmu vistuvāk, un visi acīmredzot domā, ka man jālec tam cilvēkam pakaļ. Tomēr es joprojām caur kameru skatos un gaidu, kad viņš parādīsies, lai dabūtu tai kadrā vēl arī prāmi. Domāju – viņš atlaidīs to akmeni vai nē, dzīvības alkām taču būtu jābūt stiprākām. Pēc laba brīža viņš arī uzpeld. Prāmis stāv un laiž skaistus dūmu mākonīšus. Kad tas vīrietis parādījās virs ūdens, es arī uztaisīju dažus kadrus, bet īsti nebija, kā vajag. Izkāpjot krastā, viņa sejā bija neizsakāma emociju gamma. Viņš ieraudzīja savu sandali peldam joprojām ūdenī, un nezin kāpēc, jau tāpat būdams slapjš no galvas līdz kājām, nevis iekāpa tai pakaļ, bet ar kaut kādu koku mēģināja pievilkt. Tad uzvilka sandali un kaut kur aizslāja. Tā scēna, kamēr viņš bija zem ūdens, ilga varbūt kādu minūti, bet bija ļoti izteiksmīga – liels, liels nospiedošs klusums, un visi skatās, ko es darīšu.

Liktens man šobaltdien nav devis atbildi, vai es lēktu pakaļ vienam vai otram no šiem cilvēkiem, ja tas laiks, ko viņi slīka, būtu ievilcies. Negribas vērtēt savu cilvēkmīlestības potenciālu, bet visdrīzāk jau kaut ko darītu. Fotogrāfijas vēsture ir pilna ar gadījumiem, kad fotogrāfam jāizšķiras – kadrs vai cilvēka dzīvība. Pagaidām man šai ziņā veicas.”