Lieki vārdi

No mācību programmas ASV skolās izņemts Dž.D. Selindžera romāns “Uz kraujas rudzu laukā” un Hārperas Lī darbs “Kas nogalina lakstīgalu...”, aizstājot tos ar “informatīviem tekstiem”.

LETA/Daily Telegraph, 2012. gada 7. decembrī

“Ņujorkas pilsētas Izglītības departaments pieņēmis lēmumu no mācību testiem izņemt aptuveni 50 vārdu, kas, pēc ierēdņu domām, varētu aizskart noteiktas skolēnu grupas vai būt traumējoši bērnu psihei, tostarp veselu virkni ikdienā lietojamu jēdzienu, kā dzimšanas diena, evolūcija un nabadzība.”

Delfi Izklaide, 2012. gada 29. martā

Pagājušā gada 12.  marts bija diena, kad, pēc ASV Statistikas pārvaldes aplēsēm, pasaules iedzīvotāju skaits pārsniedza 7 miljardus. Atšķirībā no Sergeja Dovlatova stāsta “Jubilejas puisēns”, kurā tā autobiogrāfiskajam varonim  – laikraksta  Padomju Igaunija reportierim Dovlatovam  – tika uzdots pie dzemdību nama Tallinas atbrīvošanas gadadienā vaktēt pilsētas 400 000. iedzīvotāja piedzimšanu, stāstā par septiņmiljardo planētas iedzīvotāju nekādu aizkustinošu vai vismaz precīzu detaļu nav. Ziņu aģentūras vēstīja, ka par šo godu “sacenšoties” vismaz trīs zīdaiņi un Krievija ar Filipīnām. Varētu pat apšaubīt, vai vispār šis hipotētiskais “jubilejas puisēns vai meitēns” ir nācis pasaulē tieši 12.  gada 12.  datumā, jo ne jau visos pasaules nostūros jaundzimušie tiek nemitīgi uzskaitīti un reģistrēti. Tomēr pats planētas iedzīvotāju skaita pieauguma fakts ir interesants ne jau tikai, tā teikt, “pa zīdaiņu līniju”.

Planētas iedzīvotāju septiņu miljardu robežas pārkāpšana mudina paraudzīties arī uz citām skaitļos izsakāmām civilizācijas īpatnībām un vēsturiskām izmaiņām. Salīdzinoši nesen ieviestās vecuma pensiju sistēmas neskaidrās tagad-nes un nākotnes dēļ visbiežāk tiek apspriesta ļaužu novecošana. Fakts, ka pirmoreiz mums zināmajā pasaules vēsturē dzīves apstākļu uzlabošanās, medicīnas attīstības un vērienīgu karu trūkuma iespaidā veco cilvēku (par 50  gadiem vecāku) skaits uz Zemes pārsniedz par viņiem jaunāko daudzumu, ir iespaidīgs un ne pārāk iedvesmojošs.

Taču tas nebūt nav vienīgais “7  miljardu puisēna” atnestais jaunums. 14.  gadsimta vidū visas pasaules iedzīvotāju skaits ir bijis samērojams ar 5–6  lielāko Rietumeiropas valstu iedzīvotāju kopskaitu mūs-dienās  – to bijis tikai ap 370  miljoniem. Kopš tā brīža un Lielā bada un mēra pārlaišanas pasaules iedzīvotāju skaits līdz pat šai baltai dienai ir turpinājis neatlaidīgi augt. Pēc aptuvenām aplēsēm, jau ap 1800.  gadu pa visu pasauli bijis kāds viens miljards iedzīvotāju.

Kaut gan Zviedrijas karaļa pārvaldītajās Baltijas jūras piekrastes valstīs jau 17.  gadsimta beigās pieņemta īpaša baznīcas likuma iespaidā iedzīvotāju lasītprasme varēja sasniegt līdz pat 100% no puslīdz pieaugušajiem, pārējās pasaules malās  – pat salīdzinoši netālajā Anglijā  – lasīt un rakstītprasmes stāvoklis bija krietni bēdīgāks. Un, ja pēc vispārpieņemtas definīcijas par analfabētu nav uzskatāms cilvēks, kas ne vien spēj apgūt rakstveidā fiksētu informāciju un izteikties loģiski pamatotos teikumos, bet arī kritiski novērtēt citu rakstīto, analfabētu tajā laikā, saprotams, ir bijis krietni vien vairāk nekā lasīt un rakstītmācētāju.

20. gadsimta 50.  gados  – laikā, kad iznāca sākumā pieminētais Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”,  – lasītpratēju bija tikai aptuveni puse no visiem pasaules iedzīvotājiem (pasaules iedzīvotāju skaits tobrīd jau bija ap 2,5  miljardiem). Laikā no 1970. līdz 2005.  Gadam lasītnepratēju skaits pasaulē esot samazinājies uz pusi, un patlaban šādu cilvēku īpatsvars esot ap 13%. Ap 2030. gadu, kad, pēc dažām prognozēm, pasaules iedzīvotāju skaits jau būs pārkāpis vēl viena miljarda slieksni, lasītnepratēju varētu būt vairs tikai procenti 10. Taču, lai kādas arī būtu prognozes vai procenti, ir pilnīgi skaidrs, ka tik daudz lasīt un rakstīt pratēju pasaulē līdz šim vēl nav bijis. Viņu nav pat tūkstoši vai miljoni, nu jau viņu ir miljardi. Liela daļa no viņiem savas nespējas dēļ saprast vai kritiski novērtēt izlasīto tomēr būtu jāuzskata par analfabētiem. Jeb, kā par īpaši neapķērīgiem skolēniem mēdza teikt mana pamatskolas krievu valodas skolotāja: “Cмотришь в книгу, видишь фигу” (aptuveni “skaties grāmatā, neko tā tev nesaka”).

Līdztekus kvantitatīvam rakstīt un lasītpratēju pieaugumam pasauli pavisam īsā laika posmā ir piemeklējušas vēl kādas nozīmīgas pārmaiņas. Lasīšanas un rakstīšanas iemaņām ilgu laiku bija specifiskām darbības jomām būtiska praktiska nozīme  – vienalga, vai tā būtu civillietu reģistrācija, mantisko darījumu uzskaite, reliģisku vai kādu nebūt citu rakstu studēšana.

Uzdrošinos domāt, ka arī laikā no 20. gadsimta 50. gadiem līdz pat gadsimta beigām liela daļa to, kas skolas solā vēl bija apguvuši rakstīšanu, pat glītrakstīšanu un lasīšanu, atlikušajā mūžā varbūt šo to laiku pa laikam arī palasīja, bet rakstīja vienīgi īpašos gadījumos  – aizpildot kādu dokumentu, uzrakstot atklātni. Rakstīšana ar rakstāmmašīnu vispār bija īpašs arods, ko apguva varbūt vienīgi kantoristes, rakstnieki un dažu citu specifisku profesiju pārstāvji.

Taču 90. gados viss strauji mainījās. Līdz ar datoru, bet drīz vien arī mobilo tālruņu attīstību un arvien plašāku izplatīšanos pavisam citu svaru piepeši iemantoja spējas gan kaut ko nebūt uzrakstīt, gan rakstīto izlasīt. Citu un jaunu svarīgumu iemantoja ne vien šīs prasmes, bet arī priekšstati par valodas lomu  – vispirms jau tāpēc, ka dažādas valodas kļuva ne tik daudz par esošu vai iztēlotu “pasauļu” vārdos ietērpšanas jeb aprakstīšanas līdzekli, cik par jaunu “pasauļu” konstruēšanas pamatelementu. Runa, protams, ir par dažādām programmēšanas un datoriem saprotamu komandu pierakstīšanas valodām  – arī tām, kas ir līdz šim lielākā dažādās valodās balstītā cilvēka veidojuma jeb interneta pamatā. Drīz vien vairs nebija jābūt nekādam programmēšanas vai informātikas teorijas ģēnijam, lai, teiksim, ierakstot vārdu “sarkans”, arī jūsu mājaslapas fona krāsa kļūtu sarkana. Piepeši vārdi patiesi varēja kļūt par miesu, pat ja ar miesu mēs saprastu vienīgi mājaslapu dizaineru un programmētāju honorārus. Saprotams, šis valodas lietojuma aspekts tomēr lielākajai daļai planētas iedzīvotāju palika apslēpts, lai arī tā augļus  – meklēšanas portālu, sociālo tīklu un visu citu interneta izpausmju formā  – sāka baudīt arvien lielāks cilvēku skaits.

Visas datoru un interneta jeb globālā tīmekļa pasaules pamatā kopš pašiem tā pirmsākumiem bija valoda, teksts  – daudzi droši vien vēl atceras arī datorus ar korporācijā Microsoft radīto MS-DOS operētājsistēmu, kuru darbināt varēja vienīgi ar teksta formātā rakstītām komandrindām. Starp citu, amizanti, ka ideju par to, ka no mācību programmām (46 no 50 ASV štatiem) būtu jāizņem “Uz kraujas rudzu laukā”, “Kas nogalina lakstīgalu...” un citas, kopumā ap 30% lasāmo grāmatu, finansiāli atbalstījis Microsoft dibinātāja un kādreizējā vadītāja Bila Geitsa un viņa kundzes Melindas fonds  – šādas izrīcības pamatojums, daiļliteratūru aizstājot ar “informatīviem tekstiem”, esot vajadzība skolēnus sagatavot praktiskajai “darba dzīvei”.

Datorvidē un mobilajos tālruņos arī “parastajiem lietotājiem” pieejamās iespējas pārsvarā ir balstītas lasīšanā un rakstīšanā  – čatošana reālajā laikā, elektroniskais pasts, mobilā tālruņa īsziņas, informācijas meklēšana  Google un citos meklētājos, Twitter un Facebook ieraksti, komentāri pie portālos publicētiem ziņu rakstiem – tā visa pamatā ir valodas, tas viss ir teksts.

Jau pašos šo tekstu plūdu pirmsākumos bija pamanāmas straujas un pirmajos acumirkļos mulsinošas valodas pārmaiņas. Dažu  – teiksim, īsziņās biežāk izmantoto saīsinājumu  – pamatā bija tehnoloģiju ierobežojumi (īsziņas pieļaujamais rakstu zīmju skaits). Citu pamatā bija rakstītāju vēlme savus strupos vēstījumus papildināt ar kaut jelkādiem mājieniem uz pievienotām emocijām un noskaņojumiem  –  tā dzima dažādi “emotikoni” jeb “smailiji”. Taču jau drīz vien bija vērojami arī šādas visaptverošas rakstveida saziņas  – vienalga, īsziņu, čata vai elektronisko vēstuļu formātā,  – trūkumi. Viens no galvenajiem bija dažādu zemtekstu pārprotamība vai vienkārši nespēja nedz tos nodot tālāk, nedz uztvert, neiespējamība uztvert ironiju un vēlme pēc arvien lielāka burtiskuma, kas īpaši spilgti izpaužas pie internetā publicētiem rakstiem piekabinātajos komentāros.

Tā vien šķiet, ka dzimstības un tehnoloģiju izraisītā līdz šim nebijušā lasīt un rakstītpratēju pieauguma faktam saprašanas vai, es atvainojos, gudrības vairošanā nebūs bijusi liela loma. Cilvēki, kas ASV skolās no obligātās literatūras saraksta svītro to vai citu grāmatu vai aizliedz veselu virkni “neviennozīmīgi” saprotamu vārdu, visticamāk, ir spējīgi gan kaut ko izlasīt, gan arī pierakstīt, taču, ņemot vērā kopējo lasīt un rakstītprasmes izmantotāju skaitu pasaulē, nav ne mazākā iemesla cerēt, ka starp viņiem ir daudz tādu, kas izlasīto arī spēj saprast vai kritiski vērtēt. Vēlēties, lai viņi un viņu skolēni vai bērni laiku kavētu ar viegli pārprotamām grāmatām, bet ikdienas saziņā mētātos ar vārdiem, kuru nozīme mulsina gan viņus pašus, gan sabiedrību kopumā, varētu būt bīstami  – vispirms jau viņiem pašiem, pēc tam arī pārējiem. Mēs taču labi atminamies atjautīgā Lamančas idalgo Dona Kihota dzīvesstāstu: “[..] viņš bija tik stipri iekaisis lasīšanā, ka lasīja dienā no ausmas līdz krēslai un naktī no krēslas līdz ausmai; un tā, lasīšanas daudzums un miega mazums viņa smadzenes izžāvēja tik lielā mērā, ka viņš galīgi sajuka prātā. Viņa iztēle pildījās ar visu to, ko viņš bija salasījies grāmatās: burvību, strīdiem, cīņām, divkaujām, ievainojumiem, maigām runām, mīlas piedzīvojumiem, sirds mokām un citām neiespējamām blēņām. Un viss tas iedzīvojās viņa iztēlē, ka viņš šo grāmatu visaplamākās un visneiespējamākās izdomas uzskatīja par tīrāko patiesību un viņam likās, ka pasaulē nebija nekā īstenāka par šiem stāstiem.”