Oblomovs Dublinā

Flenna O’Braiena proza, viņam aizmiegot

“Nabaga mutē”, Flenna O’Braiena burvīgajā parodijā par īru literatūras tradicionālajiem zemnieku dzīvesstāstiem, galvenais varonis naktī stāv jūras krastā un izdzird šaušalīgu, pilnīgi nepazīstamu skaņu. Nākamajā brīdī viņam uzbrūk “sens trūdu smārds”, kas liek viņa “deguna ādai sanēt kā bišu stropam un raustīties kā dancī”. Tad viņš ierauga milzīgu melnu četrkājainu radījumu, kas atgādina gigantisku melnu spalvainu roni ar kājām. Viņam izdodas izbēgt; nākamajā dienā varonis pūlas aprakstīt šo nezvēru vectēvam, kurš mazdēlam lūdz radījumu uzzīmēt.

Šaušalīgās būtnes – Jūras kaķes – kontūras parādās romāna tekstā. Tā ir uz sāniem apgāzta Īrijas karte; četras lielākās pussalas ir nezvēra kājas, bet apaļais Ziemeļaustrumu piekrastes izaugums – galva. Zemsvītras piezīmē memuāru “redaktors” mums pastāsta: “Ne jau sagadīšanās dēļ Jūras kaķei un Īrijai ir vienādi apveidi un kopīgs vienlīdz smags liktenis, grūti laiki un dažādas nelaimes, kas tās abas piemeklē.”

“Senais trūdu smārds”, ko izplata šis pa pusei komiskais, pa pusei biedējošais Īrijas iemiesojums, ir zināmā sakarā ar “vēstures antīko fekāliju” smaku, kas, kā apgalvo Semjuela Beketa “Pirmās mīlestības” notikumu izklāstītājs (darbs sarakstīts 1946. gadā, piecus gadus pēc “Nabaga mutes”), lielā mērā pamatā “mūsu zemes burvībai”. Beketam un O’Braienam tik tiešām ir daudz kopīga, pat ja neskaitām abu pārliecību, ka Īrijas valstī ož pēc puvuma; tomēr starp abiem rakstniekiem ir viena būtiska atšķirība – Bekets, tāpat kā lielais vairums sava laika īru autoru, no Jūras kaķes pamanījās aizbēgt. O’Braiens, gandrīz vienīgais starp izcilākajiem 20. gadsimta īru literātiem, nonāca tās nagos. Viņš palika Īrijā un par to samaksāja briesmīgu cenu – viņš kļuva par bezspēcīga izmisuma un vienaldzības upuri. “Dzīvot ārzemēs ir pašnāvība,” Beketa raidlugā “Visi, kas krīt” (All That Fall )saka Madija Rūnija. “Bet ko nozīmē palikt mājās, Tailera kungs, ko nozīmē palikt mājās? Palēnām sairt.”

Franks O’Konors, rakstot 1942. gadā, kad dzimtenes neitralitāte Otrajā pasaules karā to bija viņa acīs padarījusi par “tukšu vietu, zemi, kas pilnībā nošķīrusies no visas pārējās pasaules”, definē, kāpēc Īrijā kā žanrs nevar pastāvēt sociāls romāns: “Čehovs, dzimtcilvēka dēls, varēja vienlīdz viegli rakstīt par kņazieni, zemnieku meiteni vai kupča meitu. Īrijā, tiklīdz rakstnieks paceļ acis no graustiem un būdiņām, viņš neatrod neko citu kā vienīgi izvirtušu un tumsonīgu vidusšķiru, bet aristokrātijas vietā – angļu garnizona paliekas, svešas kā savā ticībā, tā izglītībā. Viņam ir gandrīz neiespējami no šāda materiāla radīt priekšstatu par dzīvi. Ir pilnīgi skaidrs, ka reālistiska literatūra ir neiespējama. Man šķiet, ka mēs esam nonākuši kāda perioda beigās.”

Periods, kuram bija pienācis gals, bija īru politiskās un mākslinieciskās revolūcijas ēra. Lielo pārmaiņu ferments, kas Īrijā rosījās 20. gadsimta sākumā, bija nesis nīkulīgus augļus: bija dzimusi maza un trūcīga valstiņa, kulturāli mietpilsoniska un seksuāli nomākta; tās enerģiju nosūca spēku izsīkums un masu emigrācija. V.B. Jeitss nomira 1939. gadā, mēnesi pirms divdesmit septiņus gadus vecais Braiens O’Nolans (ar pseidonīmu Flenns O’Braiens) publicēja savu satriecošo pirmo romānu “Pie Divu putnu straumes” (At Swim-Two-Birds). Tajā pašā gadā klajā nāca Džeimsa Džoisa pēdējais darbs – “Finegana vāķis”. Flenns O’Braiens bija dzimis pēcrevolūcijas palēnās sairšanas ērā. Tāpat kā tas notika ar Beketu, arī viņa ģēnijs šajā entropijā smēlās enerģiju, tiklab komisku, kā grotesku.

Par O’Braienu jau ilgus gadus jūsmo tie, kas viņa grāmatas lasījuši, tomēr viņa reputācija šķiet dīvaini pieticīga, ja ņemam vērā, ka “Pie Divu putnu straumes” ir darbs ar nopietnām pretenzijām uz postmodernisma literatūras stūrakmeņa statusu. Tajā klaji pieteiktas šai samērā bezformīgajai, tomēr neaizvietojamai kultūras kategorijai raksturīgās iezīmes: naratīva dekonstrukcija, dabas aizstāšana ar kultūru, ārpusvēsturiska uztvere, kas ļauj bez mazākās aiztures jaukt un apvienot izteiksmes līdzekļus un žanrus no dažādiem laikmetiem, dominējošā stilizācijas loma, priekšstats par valodu kā patieso literārā darba autoru.

Tā ir grāmata, kas sākas ar jautājumu, kāpēc grāmatai jābūt tikai vienam sākumam, un jau tūdaļ piedāvā mums veselus trīs. Tā ir grāmata, ko sarakstījis cilvēks (Braiens O’Nolans), kurš izgudrojis rakstnieku (Flennu O’Braienu), kurš raksta grāmatu par kādu vārdā nenosauktu studentu, kurš raksta grāmatu par cilvēku (Dermotu Trellisu), kurš raksta grāmatu. Stāstītājs atklāti pasludina, ka ikvienam “kārtīgam romānam jābūt acīmredzamam safabricējumam” un ka “mūsdienu romānam jābūt lielā mērā uzziņu literatūras darbam”, jo visi literārie varoņi jau sen ir izdomāti. Darbā toni uzdod autora kaprīzais pieņēmums, ka viņa tēli eksistē jau pirms grāmatas sarakstīšanas, tie dzīvo neatkarīgu dzīvi un ir spējīgi sadumpoties pret autoru, kurš tīko ar varoņiem izrīkoties pēc sava prāta. Romāns ir īsta dārgumu krātuve, pieblīvēta ar spožām stilizācijām; tajā izmantots viss, sākot ar gēlu sāgām un īru pasakām un beidzot ar Bībeli, Viktorijas laika enciklopēdijām, sholastiku, krogus dzejnieku sacerējumiem, kovboju romāniem un lētu piedzīvojumu literatūru.

Un tomēr (un tas var zināmā mērā izskaidrot salīdzinošo kritiķu uzmanības trūkumu) O’Braiens nemaz tik gludi neiekļaujas postmodernisma teorētiskajos rāmjos. Viņa idejas un idiomas nav iespējams izskaidrot kā reakciju uz “vēlīnā kapitālisma” apstākļiem, kā šī teorija vēlētos. O’Braiens reaģē nevis uz modernas industriālas sabiedrības izveides projekta noslēgšanos, bet gan uz tā izgāšanos. Viņš dzīvoja un strādāja lielā mērā lauksaimnieciskā zemē, kas darīja visu, lai uzspiestu kulturālas un ekonomiskas pašpietiekamības ideālu, un tas šo valsti vēl vairāk norobežoja no kapitālisma attīstības pamatplūsmas. O’Braiens kritiķus nostāda dilemmas priekšā, un to iespējams atrisināt, vienīgi uzlūkojot viņa spožos romānus kā 20. gadsimta vidus Īrijas dzīves paradoksālos produktus. Īrijas situāciju tik savādi auglīgu darīja tieši fakts, ka šīs zemes literātu apziņā bija pilnīgi iznīcis priekšstats, ka romāns varētu nepastarpinātā veidā atspoguļot sabiedrību, kurā tas sarakstīts.

Franka O’Konora uzskaitīto iemeslu dēļ reālistisks sociāls romāns vai luga Īrijā nebūtu iespējami; arī pats O’Konors patvērās, pēc viņa domām, dziļākajā būtībā intīmajā īsā stāsta pasaulē. Un tomēr, lai gan pēcrevolūcijas laika īru literatūra nespēja radīt ne vietējo Čehovu, ne Turgeņevu, kāda cita 19. gadsimta krievu rakstnieka piemērs bija pat ļoti noderīgs. Ivana Gončarova Oblomovs, tāda paša nosaukuma romāna galvenais varonis, kuru mēs jau grāmatas pirmajā teikumā sastopam “kādu rītu guļam savā gultā”, ir dižens “rāmās vienaldzības” celmlauzis, kurš pasaulei atklājis priekus, ko sola iespēja neiziet no guļamistabas: “Kad viņš bija mājās – un viņš gandrīz vienmēr bija mājās –, tad visu laiku pavadīja guļus, turklāt vienmēr tajā pašā istabā – istabā, kurā mēs viņu esam sastapuši un kura viņam kalpoja par guļamistabu, kabinetu un viesistabu.”

Bekets Gončarova romānu bija lasījis un par to ļoti sajūsminājās (viņa mīļākā Pegija Gugenheima pat bija Beketu iesaukusi par Oblomovu); šī apbrīna pēdas saskatāmas viņa darbu laisko varoņu vaibstos. Beketa pirmajā romānā “Mērfijs”, kas nāca klajā 1938. gadā, gadu pirms “Divu putnu straumes”, tiek paziņots, ka galvenais varonis “ēd, dzer, guļ, apģērbjas un izģērbjas” vienā un tajā pašā netīrajā un nolaistajā istabā. Savukārt O’Braiena “Straumē” stāstītājs konstatē, ka viņa guļamistabā atrodama lielākā daļa no lietām, kas viņa izpratnē ir būtiskas eksistencei, un pavēsta, ka “paradis stundām ilgi pavadīt, izstiepies savā gultā, ļaujoties domām un smēķējot”.

O’Braiena galvenie varoņi vēl dziļāk nekā Beketa tēli pieķērušies baudām, ko sniedz guļus stāvoklī pavadīts laiks. “Cilvēku galvenā problēma ir tāda,” romānā “Pie Divu putnu straumes” saka intelektuālis diletants Bērns, “ka viņi nepietiekami daudz laika pavada gultā.” Tā ir variācija par Blēza Paskāla atziņu, kuru O’Braiens licis par epigrāfu savam vēlīnajam un mazāk nozīmīgajam romānam “Smagā dzīve”, proti, ka visas problēmas pasaulē ceļas no tā, ka ļaudis nepavada laiku vienatnē, katrs savā istabā. Bet ar ko cilvēks gultā nodarbojas? Te nu īpatnējā kārtā triumfē puritāniskā literārā cenzūra, kas kropļoja Īrijas kultūru O’Braiena dzīves laikā – viņam guļamistaba ir nevis seksa, bet gan jaunrades mājvieta. Slepeniem un neiegrožotiem instinktiem viņš te ļauj izpausties ne miesas, bet vārdu rotaļās.

Flenns O'Braiens Palace Bar Dublinā, 1944. gada 31. decembrī (Foto: Getty Images)

Tāpat kā Gončarovs, arī O’Braiens bija salīdzinoši konservatīvi orientēts valsts ierēdnis. Ja nu gadījumā jaunajai Īrijas valstij būtu radusies vēlēšanās vai iespēja izlolot savā paspārnē oficiālu nacionālo intelektuāli, O’Braiens būtu izrādījies par ideālu izejmateriālu. Viņš piedzima 1911. gadā katoļu ģimenē Strabanā, pilsētā, kas tagad pieder Ziemeļīrijai. Viņa ģimene bija palikusi uzticīga gēlu valodai, kuras atdzimšana vēlāk kļuva par neatkarīgās Īrijas kultūras augstāko mērķi. O’Braienam tā bija pirmā valoda; viņš turpināja runāt gēliski arī tad, kad ģimene viņa agrajā bērnībā pārcēlās uz Dublinu. Gēlu valodā viņš rakstīja lieliski. “Nabaga mute” ir ne vien parodija par īru zemnieku dzīves stāstiem, ko oficiālā kultūra cildināja kā nacionālās literatūras augstāko paraugu, bet arī pats labākais komiskais romāns, kāds jebkad sarakstīts gēlu valodā. Tieši kā gēliski rakstošs korespondents (ar citu pseidonīmu –Myles na gCopaleen, Poniju Mailzs) O’Braiens sāka sacerēt savas slavenās slejas, ko publicēja laikraksts The Irish Times.

Piedevām O’Braiens bija dziļi uzsūcis senās īru leģendas un folkloru. Viņa “Divu putnu straumē” darbojas mītiskie īru teiksmu tēli Finns Makkūls un trakais karalis Svīnijs, bet par pamatu “Trešajam policistam”, pilnīgi iespējams, ņemta viduslaiku poēma “Meldūna ceļojums”(Immram Maele Dúin jeb Voyage of Máel Dúin). O’Braienam nacionālistiskajā Īrijā būtu vajadzējis kļūt par augsti godātu literatūras pamatplūsmas spīdekli – lielisku rakstnieku, kurš strādātu valsts aparāta paspārnē, sintezējot gēlu un angļu valodas, senās dzīves gudrības un mūsdienīgu modernismu.

Taču viņš bija neparasti margināla figūra. Intelektuāļu aprindas jūsmoja par O’Braiena žurnālistisko alter ego Poniju Mailzu, taču gan viņa ierēdņa, gan rakstnieka karjera bija katastrofāli neveiksmīgas. Alkoholisms, kurā viņš pakāpeniski iegrima arvien dziļāk, savienojumā ar paradumu bārstīt laikraksta slejā nievājošas piezīmes par atbildīgām amatpersonām noveda pie tā, ka 1953. gadā O’Braiens bija spiests no valsts dienesta aiziet. (Kāds kolēģis atceras, ka uz atvadām viņš atvieglojis sirdi ar pamatīgām lamu fanfarām.) Bet galvenais, cenzūras iežņaugtajā īru literārajā kultūrā atradās visai maz vietas viņa satriecoši oriģinālajiem romāniem.

Oficiālās nacionālās kultūras mietpilsonība O’Braienam sagādāja dziļu vilšanos. Gēlu valodas atdzīvināšanas kampaņa bez žēlastības tiek kariķēta “Nabaga mutē”. Tajā kāds vācu zinātnieks Berlīnē saņem doktora grādu par ierakstiem, kuros, viņaprāt, dzirdama autentiska gēlu runa (patiesībā tie ir cūkas rukšķi). Gēliski rakstošo autoru tendence izvēlēties sev krāšņus pseidonīmus parodēta galvenā varoņa sastapto rakstnieku pieņemtajos vārdos, piemēram, Līkkājis Olsterietis, Nesātis Trusis. Gēlu valodas entuziastos, kuri no pilsētas ieradušies stāstītāja ciematā, vietējie iedzīvotāji izraisa riebumu, jo:

1. Lauku vētra ir pārāk vētraina.

2. Lauku puvekļi ir pārāk sapuvuši.

3. Lauku nabadzība ir pārāk nabadzīga.

4. Lauku gēlisms ir pārāk gēlisks.

5. Lauku tradīcijas ir pārāk tradicionālas.

Oficiālās kultūras puritānisms un aprobežotība nozīmēja ne tikai to, ka O’Braiens to nevarēja pieņemt, bet arī to, ka tā savukārt nevarēja pieņemt O’Braienu. Viņa nicinājums pret pūristiem, kuri gēlu valodā un tautas tradīcijās saskatīja barjeru, kas viņus glābs no jaunajiem laikiem, nezināja robežu. “Es nudien nedomāju, ka ir kaut cik reāls pamats uzskatīt īru dejas par pašu iedarbīgāko garīgo nacionālistisko profilaksi,” viņš rakstīja. Viņš bija pārāk tipiski īrisks, lai viegli gūtu panākumus ārzemēs, un pārāk nievājoši izturējās pret oficiālajām īriskuma izpausmēm, lai ieņemtu ērtu vietu pašmāju kultūras lauciņā.

“Pie Divu putnu straumes”, viens no trim svarīgākajiem O’Braiena darbiem, izpelnījās atzinīgas atsauksmes no Greiema Grīna un Džeimsa Džoisa (tas bija pēdējais romāns, ko Džoiss savā mūžā izlasīja), taču saņēma lielākoties neizpratnes pilnas recenzijas, tika slikti pirkts un, sākoties Otrajam pasaules karam, vispār aizmirsts. Romāns “Nabaga mute” nāca klajā gēliski – valodā ar niecīgu lasītāju skaitu – un lielākoties tika novērtēts kā lielisks joks, kas saprotams tikai savējiem. Savukārt “Trešo policistu” O’Braiena izdevēji, firma Longman’s, 1940. gadā atraidīja, paskaidrojot, ka gribējuši, lai rakstnieka sacerējumi kļūtu mazāk fantastiski, taču tā vietā esot noticis tieši pretējais. Pazemotais O’Braiens palaida pasaciņu, ka romāna rokraksts esot pazudis. Metaforiski runājot, tā, protams, bija taisnība: darbs nāca klajā tikai 1967. gadā, pēc O’Braiena nāves, un autors tad jau bija paguvis romānu saplosīt gabalos un pārstrādāt par krietni mazvērtīgāko “Dolkijas arhīvu” (The Dalkey Archive). Tā nu O’Braiens savu romānu rakstnieka slavu iemantojis jau pēc nāves un saglabājis tādu kā kulta autora statusu – vismaz līdz dienai, kad viens no amerikāņu televīzijas seriāla “Pazudušie” (Lost) varoņiem parādījās lasām “Trešo policistu”, un skatītāji, jau sen velti nopūlējušies atrast kādu pavedienu, izmisīgi pieķērās domai, ka šajā grāmatā varētu būt meklējama atslēga uz seriāla atrisinājumu.

Pēcrevolūcijas laika Īrijā O’Braienam bija lemts samierināties ar sabiedrības vienaldzību, taču vienlaikus šī dzīve viņu piespieda likt lietā gluži fantastisku izdomu. Minēsim kaut vai pašu nepārprotamāko piemēru – reizēm O’Braiena joki ir tieša parodija par oficiālo cenzūru, kas nepieļāva nekādu atsauci uz seksu. “Nabaga mutē” pats uzjautrinošākais no visiem absurdi krāšņajiem vārdiem, kas doti nožēlojamajiem tēliem no zemnieku vides, ir Maksimiliāns O’Penis – Macsamailliún Uí Phíunasa. Joks, kas tulkojumā daudz zaudē no savas asprātības, ir tāds, ka no angļu teksta latīniskās cilmes vārds “penis” tiktu nekavējoties izskausts, taču gēliskajā variantā to iespējams iemānīt. Romānā “Pie Divu putnu straumes” stāstītājs piemin savas universitātes studentu brālības: “Dažas pievērsās angļu rakstniecībai, dažas – īru rakstniecībai, bet citas – franču valodas studijām un veicināšanai.” Šajā uzskaitījumā pēdējais aplinku apraksts komisks ar to, ka “French letters” (šeit – franču rakstniecība), izplatīts žargona apzīmējums prezervatīviem, tolaik Īrijā aizliegtiem kontracepcijas līdzekļiem, tekstā vienkārši netiktu pieļauts.

Savukārt “Trešajā policistā” lasāma parodija par šaubīgu mīlas ainiņu, kas nekādā gadījumā nepaslīdētu garām cenzora ievērībai, ja vien iekāres objekts šoreiz sievietes vietā nebūtu divritenis. Stāstītājs tīksmīgi apcer “detaļu nevainojamās proporcijas. [..] Neraugoties uz pamatīgo stieni, tas likās neizsakāmi sievišķīgs un izsmalcināts. [..] Netīšā maigumā – pat juteklībā – pārvilku roku tā sēdeklim. [..] Cik iekārojams tas bija, cik apburošs tā slaido izliekto rokturu vilinājums, cik neizskaidrojami lietpratīgs un mierinošs tā pumpis, kas silti atspiedies pret pakaļējo cisku!”

Pārliecināts, ka cilvēki un nedzīvi priekšmeti apmainās ar molekulām un tādējādi visintīmākajā veidā iefiltrējas cits citā, policijas seržants romānā “Trešais policists”, tāpat kā cenzori un garīdznieki, kuri fanātiski sargāja Īrijas iedomāto šķīstību, nonāk līdz pilnīgam neprātam, “pūloties regulēt šī pagasta iedzīvotājus”, īpaši jau viņu pretdabisko kopošanos ar saviem divriteņiem.

Aizliedzot teju vai ikvienu nopietnu īru mūsdienu romānu, tika radīta arī tā savādā literārā kultūra, par kuru tā uzjautrinājās O’Braiens – oficiāli atzītā lasāmviela aprobežojās ar teoloģiskiem apcerējumiem, gēlu sāgām un zemnieku dzīves stāstiem, bet apetīti pēc mūsdienīgākiem darbiem nācās remdēt ar importētiem kovboju romāniem un lētiem detektīvgrāvējiem. O’Braiena humors bieži smeļ materiālu absurdajās kombinācijās, kas gribot negribot izriet no šāda īpatnēja sajaukuma.

Vēl svarīgāk ir tas, ka O’Braiena romānu drūmā enerģija sakņojas apspiestajā seksualitātē, kas pamatā cenzūrai. Zīmīgi, ka tajos tikpat kā nav sastopamas normālas ģimenes vai veselīga seksualitāte. O’Braiena biogrāfs Antonijs Kronins par rakstnieka studiju gadiem raksta, ka vairums draugu uzskatījuši, ka viņš dzīvo “dabiskā celibātā, pat ir sava veida vientuļnieks [..], kura eremīta celles ir krogi – tajos sievietes lielākoties netika ielaistas.” Lai gan O’Braiens bija precējies un viņam bija bērni, alkoholisms gādāja par to, lai viņš nezaudē savu mūka uzticību krogā sastopamajai vīru sabiedrībai; arī viņa romānu centrā vienmēr ir vīrieši – šis princips jau robežojas ar sieviešu nīšanu. Viedais filozofs de Selbī, kura darbu studēšanai tik kaismīgi nododas “Trešā policista” stāstītājs, cieš no pilnīgas nespējas atšķirt sievietes no vīriešiem un pat savu māti nosauc par “ārkārtīgi godājamu džentlmeni”.

O’Braiena darbos tēvi un mātes tikpat kā nav sastopami. “Divu putnu straumes” varonis dzīvo kopā ar savu tēvoci, tāpat arī “Smagās dzīves” personāži – grāmata sākas ar stāstītāja mātes nāvi. “Trešajā policistā” stāstītājs ir bārenis un atrod sev bīstamu tēva aizvietotāju manipulatīvā ļaundara Džona Divnija personā. “Nabaga mutē” svarīgākās attiecības stāstītājam Bonapartem O’Kūnasam ir ar viņa vectēvu, Veco Sirmo Vīru; tēvu viņš sastop tikai vienreiz un gluži nejauši – cietumā.

Seksualitāte, kur tā O’Braiena darbos atrodama, izpausta tikai tumšās un vardarbīgās fantāzijās. Romānā “Pie Divu putnu straumes”, kurā autors pret saviem varoņiem izturas kā pret reālām personām, rakstnieks Dermots Trelliss vispirms izdomājis jaunavu Šīlu Lamontu, bet tad izvarojis, un viņa “mirusi no uzbrukuma netiešajām sekām”. Tikmēr stāstītājs un viņa draugs Kellijs klejo pa ielām, “izsekojot ģimenes mātes, piesienoties svešām sievietēm, uzdodoties precētām dāmām par viņu draugiem un bez mazākā iemesla uzmācoties sabiedrības locekļiem”. Neraugoties uz šo uzbāzīgo uzvedību, viņiem tā arī neiznāk stāties kaut kāda veida intīmās attiecībās ar kādu sievieti.

Taču šāds ģimenes attiecību un seksuālā apmierinājuma trūkums nerada izmisuma pilnas un vientuļas dzīves ainu; tas saistīts ar O’Braiena svarīgāko ideju, kas pausta romānā “Pie Divu putnu straumes”: proti, ka literārā jaunrade ir partenoģenēzes paveids. Sabiedrībai, kas sastāv tikai no vīriešiem un pret dzimumsakariem noskaņota negribīgi, sekss ir rakstīšana. Bērni tajā tiek ieņemti bez visas tās jezgas un neveiklām situācijām, kas neizbēgami rodas, ielaižoties ar sievietēm. Tai guļamistabā, kāda faktiski ir viņa galveno varoņu pasaule, no kopošanās pašiem ar sevi dzimst vienīgā pieejamā – vārdu un stāstu dzīvība.

O’Braiena romānos reāla vairošanās dzimumceļā ir nopietna samulsuma avots. “Nabaga mutē” stāstītāja tēvu tā satriec dēla piedzimšana (“viņš bija kluss cilvēks un īsti labi neizprata dzīves norises”), ka viņš aiz izbīļa teju vai nomirst. “Trešajā policistā” policists Plaks atsakās lietot vārdu “grūtniecība” un izlīdzas, samudžināti aprakstot sievieti, kas nonākusi “ārkārtīgi augsti attīstītā seksualitātes pakāpē”. Pēc analoģijas varētu teikt, ka rakstīšana ir ļoti primitīva seksualitātes pakāpe; tajā viss – gan ieņemšana un augļa nobriešana, gan dzemdības – notiek autora galvā.

To, ka O’Braiena izgudrojumi bija reakcija uz situāciju Īrijā, pierāda uzkrītošās paralēles viņa un Beketa darbos – ņemot vērā to, ka pēdējais ir rakstnieks ar pilnīgi citu dzīves stāstu, temperamentu un lingvistisko pieeju un ar O’Braienu, ja neskaita tautību, viņam kopīga visai maz. Oblomova ietekme uz viņu darbu varoņu paradumiem ir tikai viena no līdzībām. Abi parodē zinātniskus un akadēmiskus diskursus; vairākus fragmentus no “Divu putnu straumes” varētu uzskatīt par tiešu prototipu Lakija augstā stilā ieturētajai nejēdzību straumei Beketa “Gaidot Godo”. Abi izmanto zemsvītras piezīmes kā komisku metafikcijas instrumentu, kas ļauj pārtraukt un sagriezt ar kājām gaisā darba naratīvu: O’Braiens – “Trešajā policistā”, kur stāstītāja arvien garākās zemsvītras piezīmes par De Selbī draud pamazām aprīt visu tekstu, Bekets – pēc trim gadiem romānā “Vots”. Abi ne vien raksta divās valodās, bet arī tīšuprāt sacer angļu prozu, kas izklausās pēc tulkojuma no kādas citas valodas. Piemēram, “Divu putnu straumes” stāstītājs iedzeršanu kopā ar draugiem apraksta komiski samudžinātā un neveiklā stilā: “Mēs trijatā nodevāmies portera glāžu satura ievietošanai savu ķermeņu iekšienē un tā rezultātā iestājušās fiziskās un garīgās labsajūtas izpaušanai ar izsmalcinātu debašu palīdzību.”

Abus moka un valdzina doma par mirušiem vārdiem; O’Braiena gadījumā tas noveda pie avīzes slejā turpinājumos publicētā “Klišeju katķisma”.

Reaģējot uz Īrijā valdošo puritānismu un tā diktēto aizdomu pilno attieksmi pret cilvēka miesu, gan Beketu, gan O’Braienu nodarbināja kartēziskais prāta un ķermeņa duālisms. Beketa “Mērfijā” galvenais varonis jūt, ka “sašķēlies divās daļās – ķermenī un prātā. Jādomā, ka abām daļām savā starpā bija kaut kādas attiecības, citādi viņš nezinātu, ka tām vispār ir kaut kas kopīgs”. Viņu nomoka tas, kā viņa “garīgā pieredze bija pilnīgi atšķirta no fiziskās”. O’Braiena “Dolkijas arhīvā” trakais filozofs De Selbī Dekartu pilnībā noraksta: “Cogito ergo sum? Tikpat labi viņš varēja uzrakstīt inepsias scripsi ergo sum un pierādīt tieši to pašu.” (“Es rakstu nemākulīgi, tātad eksistēju.”) Dekartu izsmej gan Bekets, gan O’Braiens, taču pēdējā darbos prāts un ķermenis izcīna sāpīgāku cīņu.

No vienas puses, O’Braiens pašu literatūru uzskata par atjautīgu atbildi uz priekšstatu, ka domāšana pierāda eksistenci. Viņš šo cogito burbuli pārdur, izvēloties to uztvert pilnīgi burtiski: varoņi, kurus viņš izdomā, tiek pasniegti kā reāli, jau iepriekš eksistējuši cilvēki (piezīme “Grūtās dzīves” titullapā mūs brīdina, ka “visi grāmatas personāži ir reāli un neviens no tiem nav pat ne drusciņas izdomāts”), kuri savukārt paši spējīgi izdomāt vēl citus varoņus, kas būtu tikpat reāli. Ja eksistenci nosaka prāts, nevis ķermenis, tad starp jebkura autora fiktīvajiem izdomājumiem un dzīvu cilvēku realitāti nav nekādas robežlīnijas.

Tomēr, no otras puses, šis triks, kad O’Braiens savā komiskajā manierē uzpūš Dekartu līdz tādiem apmēriem, ka tas pats ņem un pārsprāgst, viņam netraucē atkal un atkal atgriezties pie mokošām pārdomām par cilvēka patības noslēpumu. Ja prāts var darboties uz ārpusi, radīt izdomātus personāžus, kuri paši tālāk var radīt vēl citus, vai gan tas nevar pavērsties arī uz iekšpusi? Vai autora patība tik tiešām ir dievišķīga, vai arī tā ir tikai kārtējā nepastāvīgā fikcija, aiz kuras slēpjas vēl kāda cita personība? Rakstnieka daudzie vārdi (Braiens O’Nolans, Flenns O’Braiens, Poniju Mailzs un vēl citas maskas, ieskaitot Brāli Barnabu, Stīvenu Bleiksliju un Džordžu Viszini), šķiet, nodod kādu dziļāku nemieru.

Identitāte, kas slēpjas aiz identitātes, ir tēma, kas O’Braiena darbos atkārtojas. “Trešajā policistā” tā nonāk līdz komiskam absurdam De Selbī eksperimentos ar bezgalīgi regresējošajiem spoguļiem. Filozofs, kuru satriekusi atskārsme, ka jebkurš spoguļa attēls parāda cilvēka seju ne tādu, kāda tā ir, bet tādu, kāda tā bijusi pirms niecīgas sekundes daļiņas, uzkonstruē paralēlu spoguļu rindu, kas ļauj viņam ieraudzīt sevi kā divpadsmitgadīgu zēnu. Vispārīgākos mērogos doma par patību aiz patības atgriežas O’Braiena prozas tumšākajā, gotiskajā aspektā. “Trešajā policistā” stāstītājs sastopas aci pret aci ar cilvēku, kuru viņš nogalinājis, – Veco Mazersu. Viņam iedveš šausmas šī cilvēka acis un doma, ka tās ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas gandrīz nebeidzama acu rinda: “Bet acis bija šaušalīgas. Raugoties tajās, man radās sajūta, ka tās nemaz nav īstas acis, bet gan mehānisks makets, ko darbina elektrība vai kaut kas tamlīdzīgs, un pašā “zīlītes” centrā ir sīks adatas dūriena lieluma caurumiņš, pa kuru slepeni un baismīgi salti veras īstā acs. Šāda ideja, kurai, iespējams, nebija ne mazākā pamata, mani mokoši satrauca un uzvedināja prātu uz nebeidzamām pārdomām par to, kādā krāsā un stāvoklī ir īstā acs un vai tā vispār ir īsta, vai arī tikai kārtējais makets ar adatas dūriena caurumiņu, kas sakrīt ar caurumiņu pirmajā acī, ļaujot īstajai acij, iespējams, aiz tūkstošiem tādu absurdu masku, vērties pa šo cieši pieguļošo caurumiņu stobru.”

O’Braiena drūmi šaušalīgajā stāstā “Divi vienā”, ko 1954. gadā publicēja žurnāls The Bell, kāds jauns taksidermists nogalina savu meistaru un atbrīvojas no līķa, paturot tikai ādu. Tad viņam ienāk prātā padarīt savu noziegumu neatklājamu, piesavinoties mirušā darba devēja ādu un identitāti. Šī viltība viņam tomēr atspēlējas, jo policija sāk izmeklēt viņa paša noslēpumaino pazušanu, un varoni beigās pakar par paša slepkavību.

Šī bezgalīgās regresijas ideja ir iespējama izeja no stagnācijas posma Īrijas vēsturē, kura it kā sasniegusi zināmu atrisinājumu (izveidota neatkarīga valsts), taču piepildījums tā arī nav iestājies. Ja laiks var izirt, tātad tas pats attiecas arī uz vēsturi. Kādā vēstulē O’Braiens izklāsta pats savu vienkāršoto Einšteina teorijas versiju: “Doma tāda, ka laiks ir kā milzīga gluda un nekustīga jūras virsma. Laiks neiet uz priekšu; uz priekšu ejam mēs. Ņemot par pamatu šādu priekšstatu, iespējams itin viegli uzkonstruēt dažādas fantastiskas, tomēr sakarīgas situācijas, un būtībā saplosīt visu universu vienā milzīgā komiskā orģijā.”

Pieņemot, ka laiks ir bezjēdzīgs, pats svētlaimīgākais stāvoklis, ko vien iespējams iedomāties, ir tāds, kurā tas vispilnīgākā mērā ir apturēts: proti, miegs. Tā ir viena no lietām, kas O’Braienu visbūtiskāk atšķir no Beketa. Beketam stāvoklis, pēc kura viņa varoņi vispatiesāk ilgojas, ir nāve. O’Braienam tas ir miegs. Nāve nav izeja – ja reiz personāži eksistē vienīgi kā bezgalīgi pārstrādāti un no jauna izmantoti literāri tropi, viņus nav iespējams arī nogalināt. “Trešā policista” stāstītājs aptver, tā kā viņam nav vārda (tātad – īstas identitātes), viņš nevar arī nomirt. O’Braiena varoņiem nav ne dzīves, ne nāves, un labākais, uz ko viņi var cerēt, ir šī miega pasaule kaut kur pa vidu. Tas ir stāvoklis, kas sniedz lielu priekšrocību – iespēju padarīt nicināto miesu nevajadzīgu. “Kad cilvēks guļ,” romānā “Pie Divu putnu straumes” saka Bērns,

“viņš iegremdējas un pazūd ļenganā un neskanīgā laimē. Nomodā viņš ir nemierīgs, viņu moka paša ķermenis un eksistences ilūzija. Kāpēc cilvēki gadsimtiem meklējuši veidus, kā uzveikt savu nomodā esošo ķermeni? Iemidziniet to, tā būs labāka izeja. Lai tas kalpo tikai kā iemigušās dvēseles šūpulis, lai tas atsvaidzina asiņu plūsmu, tā padarot miegu vēl dziļāku un smalkāku.”

“Trešajā policistā” miegs ir stāstītāja vienīgais lielais mierinājums tajā bezgalīgajā aizkapa dzīves nolemtībā, kurā viņš bezgalīgi atgriezīsies vājprātīgajā īru ciematā, kur valda policisti – dieviem līdzīgi un vienlaikus bezjēdzīgi. Viņa varonis, filozofs De Selbī, cieš no narkolepsijas un regulāri aizmieg sabiedriskās vietās. Viņš pats kavējas laimīgās pārdomās par “neizmērojamajām miega priekšrocībām”, īpaši par paša talantu aizmigt īstajā brīdī: “Es vairākas reizes esmu aizmidzis, kad manas smadzenes vairs nespēj tikt galā ar situāciju, kādā nonākušas.”

Viņa lielākais svētlaimes brīdis ir “dziļš un vienkāršs miegs. Salīdzinājumā ar šo miegu, nāve ir nemierīga, miers ir kņada, bet tumsa – gaismas uzliesmojums.”

Pašam O’Braienam 20. gadsimta vidus Īrijas miegainajā kultūrā romāna žanrs ir sava veida miegs – veids, kā būt ne īsti mirušam, ne dzīvam, smeļoties enerģiju no entropijas. Bet šajā miegā kādi var būt sapņi? “Ulisā” Stīvens Daidals, Džeimsa Džoisa alter ego, nosauc vēsturi par murgu, no kura viņš pūlas pamosties. O’Braienam nav nekā, no kā pamosties – nav glābiņa no vēstures garlaicīgās kulminācijas. Ir tikai gausas sairšanas murgs, kas atkārtojas vienmēr no jauna un ko pārtrauc tikai tīra un brīnišķīga izgudrojuma sapņi.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

New York Review of Books, 2009. gada 13. augustā